Latvijas starptautiskajai atzīšanai - 90 gadi

19.02.2015. 14:02

 

Mūsu valsts de iure atzīšana pirms deviņdesmit gadiem bija nākamais svarīgākais notikums pēc Latvijas valsts pasludināšanas un Neatkarības kara. Politiķi, karavīri un diplomāti bija likuši stingru pamatu jaunajai valstij – bija izveidotas valsts pārvaldes struktūras, noteikti ārējo attiecību pamatvirzieni, un tas vainagojās ar valsts starptautisku atzīšanu.

1921. gada 26. janvārī ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, diplomātu, visu ārlietu dienesta darbinieku darbs sasniedza mērķi – Latvijas Republika ieguva starptautiski atzītas valsts statusu. Vienlaicīgi tika sasniegts otrs ārpolitiskais mērķis – Latvija tika ievesta Eiropas un pasaules valstu saimē. Tam bija izšķiroša nozīme valsts turpmākajā liktenī – nebrīves gados Latvija nezaudēja valstiskumu de iure izpratnē.

Pēc 1940. gada, kad Latvija zaudēja neatkarību de facto, diplomātiskais un konsulārais dienests turpināja brīvajā pasaulē pārstāvēt valsti de iure. Tas nodrošināja sekmīgu Ārlietu ministrijas darbības izvēršanu pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas 1991. gadā un Latvijas straujo atgriešanos starptautiskajā apritē.

Tagad mēs ar lepnumu varam raudzīties uz jaunu diplomātu paaudzi, kas izaugusi savā zemē un pasaulē iziet kā teicami profesionāļi. Viņi nodrošina mūsu valsts ārpolitiku un ilgtspējīgu drošību, kuru pamatā ir piederība Eiroatlantiskās telpas vērtībām, dalība Eiropas Savienībā un NATO.

Šodien, mūsu svētku dienā, varu droši teikt – tāpat kā diplomātijas celmlauži pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, ārlietu dienests godam kalpo Latvijai, sargot tās suverenitāti un intereses globālajos procesos.

Ārlietu ministrs

Ģirts Valdis Kristovskis


Latvijas atzīšana de iure ir zīme, ka cilvēce iet uz priekšu,

ka bez rupjiem varas centieniem viņai ir arī politiska sirdsapziņa

un ka vārdi par brīvību un tautu tiesībām Eiropā nav tukša skaņa.

Kārlis Skalbe „Mazās piezīmes”, 1921

1905. gada revolūcija veicināja latviešu nacionāli politiskās domas iesakņošanos tautā. Pirmā pasaules kara gados, bet jo īpaši pēc carisma krišanas Krievijā, Latvijas politiskās autonomijas prasība ātri pārauga neatkarīgas Latvijas idejā.

Latviešu tautas patstāvības gribu vācu okupētajā Rīgā kopš 1917. gada vidus pauda dažādu latviešu pilsonisko politisko partiju pārstāvji, kas pulcējās t.s. Demokrātiskā bloka apspriedēs. Gada beigās Valkā nodibinātās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) darbība tika mērķtiecīgi virzīta uz neatkarības izcīnīšanu. 1918. gada pirmajā pusē Petrogradā LPNP Ārlietu nodaļa spēra pirmos soļus diplomātijā. Ārvalstu pārstāvniecības Krievijā uzklausīja nodaļas delegātus kā latviešu nācijas reprezentantus, bet pirmo LPNP pilnvaroto ārzemēs Zigfrīdu Annu Meierovicu Lielbritānijas valdība 1918. gada 11. novembrī atzina par neoficiālu diplomātisko pārstāvi.

Vidzemē kopš 1917. gada novembra četrus mēnešus pastāvēja lielinieciskā „Iskolata republika”, kas vērsās pret LPNP programmu par atdalīšanos no Padomju Krievijas. Savukārt Vācija līdz sakāvei karā un Kompjeņas pamiera noslēgšanai 1918. gada 11. novembrī atbalstīja vācbaltiešu elites plānu par Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas apvienošanu Baltijas hercogistē jeb Baltijas valstī.

Demokrātiskā bloka un LPNP pārstāvjiem vienojoties, 1918. gada 17. novembrī Rīgā tika nodibināta Latvijas Tautas padome, kas 18. novembrī realizēja tautu pašnoteikšanās tiesības, nošķiroties no Krievijas un nodibinot neatkarīgu valsti.

1919. gadā izšķīrās jaunās Latvijas Republikas „būt vai nebūt”. Gada pirmajā pusē Latvijā vienlaicīgi pastāvēja trīs valdības: Kārļa Ulmaņa nacionālā, provāciskā Andrieva Niedras un Pētera Stučkas lielinieku valdība. Latvijas armija Brīvības cīņās 1918. – 1920. gadā atbrīvoja visu Latvijas teritoriju no Bermonta armijas un Sarkanās armijas daļām.

Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis (Sabiedrotās un savienotās valstis) jauno valstu de iure atzīšanu cieši saistīja ar Krievijas jautājumu. Tāpēc Latvijai neizdevās Parīzes Miera konferencē 1919. gadā panākt savu starptautisko atzīšanu. 1920. gada nogalē Rietumu valstīm nācās atzīt, ka „vienotā un nedalāmā” Krievija netiks atjaunota, bet jaundibinātās Baltijas valstis ir izturējušas laika pārbaudi un pastāv.

Latvijā demokrātiskās vēlēšanās izveidotā valsts augstākās varas institūcija – Satversmes sapulce strādāja kopš 1920. gada 1. maija, Pamiera līgums ar Vāciju tika noslēgts 15. jūlijā, Miera līgums ar Padomju Krieviju ‑ 11. augustā, ar kaimiņzemēm nokārtoti robežjautājumi.

1918. – 1920. gadā vairākas valstis bija pieņēmušas piesardzīgu pagaidu lēmumu atzīt Latviju de facto, Rīgā darbojās ārvalstu politiskās un militārās misijas, diplomātiskās pārstāvniecības un konsulāti. Kaut arī Latvijas diplomātiem nācās pārstāvēt de iure neatzītu valsti, viņi iespēju robežās sekmīgi darbojās 13 valstīs.

1921. gada 26. janvārī Sabiedroto valstu Augstākā padome (Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna, Beļģija) atzina Latvijas valsti de iure. Šī vēsts sasniedza Latviju 27. janvārī. Rīgā notika vērienīgas tautas demonstrācijas, Satversmes sapulce un Valdība saņēma apsveikumus no visiem Latvijas novadiem. Patriotiskos pasākumus noslēdza 26. februārī ministru prezidenta rīkotās viesības Rīgas pilī, kur piedalījās vairāk nekā tūkstotis aicināto viesu.

De iure atzīšana ir neatsaucama un pastāvīga. Pēc neatkarības zaudēšanas de facto 1940. gadā Latvijas valsts kā starptautisko tiesību subjekts pastāvēja līdz pilnīgai Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai 1991. gada augustā.

(Lai apskatītu materiālu pilnā izmērā, lūdzam aktivizēt saikni no bildes)

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna nota par Latvijas valsts de iure atzīšanu.

Parīze, 26.01.1921.

Aristīds Briāns (Aristide Briand; 1862 – 1932).

Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs.

Vairākkārt iekļāva Baltijas valstu atzīšanas jautājumu Augstākās padomes sēdēs.

Deivids Loids Džoržs (David Lloyd George;1863 – 1945).

Lielbritānijas premjerministrs

Atbalstīja Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, ministrijas darbinieki un diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs pēc Latvijas de iure atzīšanas. Parīze, [27. – 31.01.1921.].

1. rindā no kreisās Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš;

2. rindā no kreisās Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers.

Jānis Čakste (1859 – 1927).

Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētājs.

Delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (23.01. -21.05.1919).

Jānis Seskis (1877 – 1943).

Delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (03.07. – 15.12.1919).

Z. A. Meierovica telegramma par Baltijas valstu suverenitātes apspriešanu Sabiedroto konferencē.

Parīze, 24.01.1921.

Latvijas Pagaidu valdība.

Trešais no kreisās: ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Liepāja, 1919.

Karikatūra "Uz neredzēšanos!"

Manifestanti aprīko automobili ar plakātu.

Rīga, 27.01.1921.

(Attēla reproducēšana bez rakstiskas saskaņošanas ar LVKFFDA aizliegta)

Jānis Čakste – Satversmes Sapulces priekšsēdētājs

Kad 18. novembrī 1918. gadā Latvijas Tautas padome pasludināja Latvijas valsts neatkarību, tad līdz ar to viņa pirmo reizi uzstājās uz pasaules skatuves... Latvijas tautai vajadzēja pierādīt, ka viņai ir cieta griba būt patstāvīgai, neatkarīgai valstij un ka viņai līdz ar to ir vajadzīgais spēks, lai savu neatkarību aizstāvētu... Tagad mēs esam uzņemti kā pilntiesīgs loceklis visu valstu savienībā. Bet tiesības ir savienotas ar pienākumiem. Mēs esam atbildīgi, ka izrādīsimies par cienīgiem citu Eiropas un vispasaules valstu starpā.

No runas Satversmes Sapulces 1921. gada 28. janvāra sēdē.

Zigfrīds Anna Meierovics – ārlietu ministrs

...mums izdevās panākt Latvijas de iure bez kaut kādiem noteikumiem, pilnīgi tīru, bez kaut kādām koncesijām, bez kaut kādām kombinācijām utt. attiecībā uz mūsu kaimiņiem, lieliem un maziem. Mēs esam dabūjuši de iure bez kaut kādām klauzulām, un mēs varam savu nākamību veidot tagad jau kā pilntiesīga valsts tā, kā mūsu valsts intereses to prasa... Politiskā stabilizācija, saimnieciskā stabilizācija, ciešākas attiecības ar ārzemēm, brīvākas rokas saimniecisko līgumu slēgšanai, uzņemšana Tautu līgā, – tās ir īsumā dažos vārdos izteiktās vispārīgās līnijas, ko mums nes un dos arī nākotnē de iure.

No runas Satversmes Sapulces 1921. gada 18. februāra sēdē.

Kārlis Ulmanis – ministru prezidents

Valdības vārdā sirsnīgi pateicos visiem, kuri Latvijas valsts tiesiskās atzīšanas gadījumā valdībai piesūtījuši apsveikšanas telegrammas un rakstus... Lai dziļā pateicībā pieminam tos varoņus, kuri tēvijas labā upurēja savu dzīvību!

Mūsu siltākā pateicība un draudzība tām valstīm un tautām, kuras mums sniedza morālisku un materiālu palīdzību grūtajās cīņās par neatkarību un kuras tagad ir atzinušas mūs kā pilntiesīgu valsti!

Lai tas stiprais sajūsmas vilnis, kuru radīja lielais vēsturiskais notikums, būtu viens no vadošiem garīgiem spēkiem turpmākā radošā darbā valsts labā – ar šo vēlējumu valdība sveic Latvijas pilsoņus.

No ministru prezidenta pateicības raksta.

Valdības Vēstnesis. 1921, janvāris, februāris.

SAĪSINĀJUMI UN SKAIDROJUMI

Iskolats – Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja

KVSPVA – Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs

LKM – Latvijas Kara muzejs

LRMM – Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzejs

LSD – Latvijas Sociāldemokrātija, kopš 06.03.1919. - Latvijas Komunistiskā partija (LKP)

LSDSP – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

LSPR – Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (Padomju Latvija)

LVA – Latvijas Valsts arhīvs

LVKFFDA – Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

LVVA – Latvijas Valsts vēstures arhīvs

LPNP – Latviešu pagaidu nacionālā padome

LZS – Latviešu zemnieku savienība

Padomju Krievija – Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika (KSFPR)

RPB – Rīgas pilsētas būvvalde

RVKM – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

sūtnis – ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs, dažreiz dokumentos lieto „ministrs”

 

IZSTĀDI SAGATAVOJA:

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija

Dokumentācijas pārvaldības departaments, direktore Eva Vijupe

Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments, direktore Elita Gavele

Izstādes autori:

Ārlietu ministrijas Politiskais arhīvs un Silvija Križevica

Sarmīte Šāvēja (atbildīgā par ekspozīciju), Dace Bušante, Natālija Dzene, Inta Mazure, Valdis Rūsiņš, Edmunds Vizla

Tekstus tulkoja Ģirts Mergins

Izstādi noformēja Jānis Saulīte

Videomateriāla muzikālo pavadījumu komponēja Jānis Jansons

Izstādes atklāšana 26.01.2011 plkst. 16.00 Ārlietu ministrijas vestibilā, K. Valdemāra ielā 3, Rīgā

Izstādē izmantoti materiāli no Latvijas Valsts vēstures arhīva un Ārlietu ministrijas Politiskā arhīva

Materiāliem no Ārlietu ministrijas Politiskā arhīva ekspozīcijā netiek norādīta glabāšanas vieta

Izstādi papildina un atbalsta valsts glabātavas: Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs; Latvijas Kara muzejs; Latvijas Nacionālā bibliotēka; no 01.01.2011. Latvijas Nacionālā arhīva sastāvā esošie Latvijas Valsts arhīvs un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs; Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzejs; Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka; Rīgas pilsētas būvvalde; Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs; Valsts Arhīvu speciālā bibliotēka.

Ārlietu ministrija izsaka pateicību Initai Bērziņai, Annai Eglienai, Barbai Ekmanei, Ingai Graudumniecei, Inetai Didrihsonei-Tomaševskai, Guntai Jaunmuktānei, Sarmītei Līdakai, Guntai Mindei, Gunāram Mediņam, Ģirtam Merginam, Andrejam Sorokinam, Gintai Orinskai- Spirģei, Valdai Pētersonei, Lindai Plešai, Ivetai Šķiņķei, Silvijai Voitei, Īrai Zaneribai, Gintam Zelmenim