"Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940. gada okupācijas"

15.12.2014. 09:08

No 2001. gada 14. jūnija līdz 21. jūnijam Rīgas domē, K. Valdemāra ielā 3, bijušajā Ārlietu ministrijas ēkā

No 27. jūnija līdz 31. augustam Kara muzejā, Smilšu ielā 20, Rīgā


CIEŠANĀM NOLEMTIE

Pēc 1940. gada okupācijas sākās Latvijas diplomātu un ārlietu darbinieku politiskās represijas

1940. gada jūnijā okupētajā Latvijā tika iedarbināts un, pakāpeniski pieņemoties spēkā, sāka griezties represiju moku rats. Tas negāja secen daudziem Latvijas diplomātiem un ārlietu darbiniekiem. Viņu darbs Dzimtenes labā tika novērtēts kā kontrrevolucionārs noziegums, par ko pienācās sods pēc okupētājvalsts kriminālkodeksa pantiem un iedibinātajā kārtībā. Piecdesmit viena ciešanām nolemtā dzīvesstāsts mums ir zināms.

Par viņiem nodarīto lai runā skaitļi.

Kopumā represēti:

  • no 1940. gada jūlija līdz 1941.gada 13.jūnijam – 19;
  • 1941.gada 14.-19.jūnijā – 26;
  • 1942.-1949.gadā – 6.

No tiem:

apcietināti

  • ieslodzīti cietumos – 21,
  • izvesti uz soda nometnēm – 25;

administratīvi izsūtīti – 5;

sodīti ar tiesas spriedumu vai ārpustiesas lēmumu:

  • nāvessods nošaujot – 11,
  • cietumsods – 4,
  • ieslodzījums soda nometnēs – 11,
  • izsūtījums nometinājumā – 1;

miruši:

  • cietumos un soda nometnēs

- līdz notiesāšanai – 20,

- izciešot sodu – 7,

  • administratīvajā izsūtījumā – 1;

atgriezušies Latvijā pēc soda izciešanas vai administratīvā izsūtījuma – 11;

turpmākais liktenis nezināms – 1.

Baismā bilance nav noslēgta. Jāturpina darbs, apzinot visus ārlietu resorā strādājušos, kas pēc 1940. g. jūnija okupācijas tika apcietināti, izvesti no Latvijas, ieslodzīti soda nometnēs, nometināti svešumā. Viņu vārdi jāieraksta represēto sarakstā, paturot svētā piemiņā.

Tas ir mūsu, atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu darbinieku, pienākums.

Hermanis ALBATS

Ministrijas pārvaldnieks, ģenerālsekretārs

(24.08.1879-09.02.1942)

Pauls ALBERTS

I šķ. Sekretārs

(02.09.1901-12.07.1941)

Teodors ANŠEVICS

Departamenta direktors

(16.12.1900-23.01.1942)

Antons BALODIS

Ministrs

(15.01.1880-01.01.1942)

Georgs BISENIEKS

Sūtnis

(19.12.1885-27.07.1941)

Arvīds BREDERMANIS

I šķ. Sekretārs

(10.10.1900-22.02.1970)

Bernhards BUĶIS

Vicekonsuls

(19.06.1881-14.06.1942)

Hugo CELMIŅŠ

Ministrs

(30.10.1877-30.07.1941)

Kārlis DUCMANIS

Sūtnis

(10.11.1881-20.08.1943)

Ēriks FELDMANIS (GRODSALA)

Sūtnis

(12.09.1884-04.08.1945)

Markus GAILĪTIS

Diplomātiskais pārstāvis

(27.06.1882-14.07.1942)

Pauls GAILĪTIS

Departamenta direktors

(29.05.1896-15.07.1943)

Ernests GIRGENSONS

Padomnieks, I šķ.sekretārs

(03.08.1891-1974)

Jēkabs GROSKOPFS

II šķ.sekretārs

(28.01.1877-28.06.1944)

Jānis GRIŠĀNS

Nodaļas vadītājs

(05.10.1891-27.09.1945)

Jēkabs GROTS

Nodaļas vadītājs

(15.05.1888-17.06.1942)

Oto HASMANIS

Konsuls

(20.08.1873-14.08.1941)

Aleksandrs JĀKABSONS

Konsuls

(22.05.1871-01.09.1941)

Visvaldis JANKAVS

I šķ.sekretārs

(07.11.1895-pēc 22.04.1942)

Mārtiņš JESKE

I šķ.sekretārs

(12.11.1883-24.11.1941)

Vilis KALNIŅŠ

II šķ.sekretārs

(28.08.1900-11.10.1941)

Andrejs KAMPE

Departamenta direktors

(17.11.1905-15.03.1942)

Aleksandrs KĻAVIŅŠ

I šķ.sekretārs

(14.03.1897-20.12.1941)

Fricis KOCIŅŠ

Sūtnis

(10.05.1895-28.07.1941)

Eduards KRASTS

Ģenerālkonsuls

(02.06.1879-07.11.1941)

Bruno KRIEVIŅŠ

I šķ.sekretārs

(08. 04.1894-16.02.1944)

Alfreds KRIŠJĀNIS

Nodaļas vadītājs

(09.08.1893-12.07.1942)

Jānis KŪLMANIS

I šķ. sekretārs, vicekonsuls

(19.09.1875-10.04.1942)

Atis ĶENIŅŠ

Diplomātiskais.pārstāvis

(28.07.1874-09.03.1961)

Elfrīda LAUVA

II šķ. Sekretāre

(29.02.1896-15.03.1988)

Arturs ĻŪĻE

Ģenerālkonsuls

(06.01.1882-19.12.1941)

Vilhelms MUNTERS

Ministrs

(25.07.1898-11.01.1967)

Mārtiņš NUKŠA

Sūtnis, Ģenerālsekretārs

(29.09.1878-17.05.1942)

Jānis OZOLIŅŠ

Vicekonsuls

(16.07.1883-22.06.1941)

Kārlis OZOLS

Sūtnis

(08.05.1882-pēc 23.06.1941)

Hermanis PUNGA

Konsuls. nodaļas vadītājs

(16.04.1877-12.04.1941)

Aleksandrs RUSMANIS

I šķ.sekretārs

(16.11.1890-28.01.1963)

Pēteris RUŠENS

Konsuls, I šķ. Sekretārs

(17.12.1881-pēc 1946. gada aprīļa)

Ludvigs SĒJA

Ministrs

(02.06.1885-15.02.1962)

Jānis SESKIS

Sūtnis

(16.05.1877-pēc 23.06.1941)

Arturs STEGMANIS

Departamenta direktors

(05.10.1902-15.01.1986)

Kārlis STUDENTS

I šķ.sekretārs, konsuls

(27.03.1885-08.03.1964)

Aleksandrs ŠULMANIS

Nodaļas vadītājs

(04.08.1886-11.02.1941)

Arnolds TOMSONS

Nodaļas vadītājs

(21.08.1895-02.03.1942)

Mirdza TOMSONE

Kancelejas ierēdne

(17.08.1908)

Kārlis ULMANIS

Ministrs

(04.09.1877-20.09.1942)

Augusts VAIDZĪBA

Nodaļas vadītājs

(07.02.1888-03.09.1941)

Teodors VEIHERTS

II šķ.sekretārs

(19.05.1894-31.03.1942)

Matilde VESMANE

II šķ.sekretāre

(12.01.1888-01.04.1950)

Fridrihs VESMANIS

Sūtnis

(15.04.1875-07.12.1941)

Jānis VESMANIS

Sūtnis

(03.05.1878-13.06.1942)

SKAIDROJUMI

Represīvās institūcijas Latvijā. Tūlīt pēc Latvijas okupācijas 1940. g. politisko represiju veikšanai izmantoja Latvijas Republikas politiskās policijas struktūras – Drošības policijas departamentu un tās sastāvā esošo Politisko pārvaldi. No 1940. g. augusta šo funkciju pildīja LPSR Iekšlietu tautas komisariāts. 1941. g. martā no Iekšlietu tautas komisariāta atdalīja Valsts drošības tautas komisariātu, kam tika nodotas politiskās funkcijas. 1946. g. martā to pārdēvēja par Valsts drošības ministriju, 1953. g. aprīlī atkal pievienoja Iekšlietu ministrijai. 1954. g. aprīlī izveidoja LPSR Ministru Padomes Valsts drošības komiteju. 1991. g. 23. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā".

Sevišķā apspriede – īpaša ārpustiesas institūcija, ko izveidoja 1934. g. jūlijā Vissavienības iekšlietu tautas komisāra (vēlāk- valsts drošības tautas komisāra, valsts drošības ministra) pakļautībā. Sevišķā apspriede pieņēma lēmumus par kontrrevolucionāriem noziegumiem bez apsūdzētā piedalīšanās. Bija gadījumi, kad lēmums par soda mēru tika pieņemts arī pēc apsūdzētā nāves. Sevišķā apspriede darbojās līdz 1953. g. septembrim.

KPFSR Kriminālkodekss 1926. g. redakcijā LPSR bija spēkā no 1940.g. novembra. Padomju jurisprudencē nepastāvēja termins "politiskie noziegumi". Visi politiska rakstura noziegumi bija kriminālnoziegumi.

Atsevišķu kontrrevolucionāro noziegumu pantu īss izklāsts:

58 .1a            Tēvijas nodevība, t.i., spiegošana, valsts noslēpuma izpaušana, pāriešana ienaidnieka pusē, bēgšana uz ārzemēm;

58. 4             palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu;

58. 6             spiegošana, t.i., ziņu vākšana ar nolūku tās nodot ārvalstīm, kontrrevolucionārām organizācijām.(I daļa). Saimniecisku ziņu nodošana (II daļa);

58. 10            propaganda un aģitācija, kura aicina gāzt, graut vai vājināt padomju varu (I daļa); tas pats masu nemieros, kara apstākļos, apvidos, kur izsludināts kara stāvoklis (II daļa);

58. 11            organizējoša darbība, kas vērsta uz kontrrevolucionāro noziegumu sagatavošanu vai izdarīšanu;

58. 13            aktīva darbība vai cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību.

Rīgas 1. cietums – Centrālcietums, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta galvenais cietums. Pēc Latvijas okupācijas 1940.g. IeTK pakļautībā esošajiem cietumiem, tāpat kā PSRS, piešķīra numuru. Valsts drošības institūciju cietumus sauca par iekšējiem cietumiem.

Čkalovas apgabals – Orenburgas apgabala nosaukums no 1938.-1957.gadam.

Kirova – Vjatka, pilsēta, pārdēvēta par Kirovu 1934.gadā.

Molotova – Permas pilsētas nosaukums no 1940.-1957.gadam.

Ordžonikidzes novads – Stavropoles novada nosaukums no 1937.-1943.gadam. Ordžonikidzes pilsēta (līdz 1932.g.Vladikaukāza) bija Ziemeļosetijas APSR galvaspilsēta un ,tātad, neatradās Ordžonikidzes novadā.

Pēterburga – no 1914.g. Petrograda, no 1924.g. Ļeņingrada.

Vorošilovska – Stavropoles pilsētas nosaukums no 1935.- 1943.gadam.

Zāras apgabals – no 1919.g. 15 gadus atradās Tautu Savienības komisijas pārziņā, pēc plebiscīta 1935.g. kļuva par Vācijas daļu.

Ārlietu ministra rīcībā diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt ieskaitīts uz 6 mēnešiem, ja viņu atbrīvoja vai atstādināja uz laiku no amata pienākumu pildīšanas ārvalstīs. (Izdienas tiesības un daļēji pamatalga tika saglabāta).

Ārlietu ministrijas pārziņā diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt atskaitīts pēc 6 mēnešu termiņa notecēšanas ārlietu ministra rīcībā ne ilgāk par laiku, ko ierēdnis pavadījis aktīvajā dienestā ministrijā, un ne vairāk par 5 gadiem. (Tika saglabātas izdienas tiesības).


Izstādes sagatavošanā izmantoti:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Arhīvistu biedrības un Ārlietu ministrijas arhīva sagatavotais ārlietu dienesta darbinieku (1918-1991) biogrāfiskās vārdnīcas manuskripts;
  • Latvijas Valsts arhīva (LVA), Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA), Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (LKFFDA), Okupācijas muzeja, Ārlietu ministrijas arhīva dokumenti un fotomateriāli.

Izstādi sagatavoja

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Dokumentācijas pārvaldības departaments:

Olga Krastiņa, Silvija Križevica, Sarmīte Šāvēja, Eva Vijupe.

Izstādi iekārtoja Aigars Lenkevičs un Ērika Māldere.

Ministrija izsaka pateicību Latvijas valsts arhīviem par atbalstu izstādes sagatavošanā.