Ādolfs ŠILDE

1907. gada 21. maijā Rīgā - 1990. gada 7. maijā Minsterē, Vācijā

1925. - 1927. g. studējis tautsaimniecību, 1937. g. beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti; jurisprudences maģistra grāds. Studiju laikā 1932. - 1934. g. strādājis Rīgas pilsētas valdē, 1930. - 1934. g. bijis akadēmiskā žurnāla Universitas redaktors. Par piederību organizācijai Pērkoņkrusts sodīts ar cietumsodu. Vācu okupācijas laikā aktīvs Tautas palīdzības darbinieks, 1944. - 1945. g. tās priekšsēdētājs. Trimdā Vācijā bijis Latvijas SK galvenās valdes loceklis, pārvaldes priekšnieks (1945 - 1948), IRO tieslietu padomnieks (1948 - 1951), ACEN preses pārstāvis Bonnā (1954 - 1958), ANO Augstā bēgļu komisāra juriskonsults Bādenē-Virtenbergā (1958 - 1973). Žurnāla Universitas redaktors (1954 - 1980). Darbojies Vācijas latviešu centrālajās organizācijās - Latviešu centrālajā komitejā u.c. 1972. - 1977. g. PBLA valdes loceklis.

LATVIJAS ĀRLIETU DIENESTĀ - no 1980. g. 2. puses līdz mūža beigām Latvijas interešu pārstāvis Vācijā. Kārtojis Latvijas valstij Berlīnē piederošā gruntsgabala pārdošanas lietu. Piedalījies Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku apspriedē 1989. g. maijā Vašingtonā.

PBLA Tautas balvas laureāts (1988. g.).

Pēc kara izdots vairāk kā 10 darbu, galvenie no tiem: Pa deportēto pēdām (1956), The Profits of Slavery (1958), Važu rāvēji (1960), Die Sowjetisierung Lettlands (1970), Latvijas vēsture. 1914 - 1940 (1976).