26. janvāris Latvijas vēsturē (LU asociētā profesora Antonija Zundas raksts Neatkarīgajā Rīta Avīzē)

02.12.2014. 19:09

26. janvāris Latvijas vēsturē

Mēs visi zinām, cik nozīmīga diena Latvijai ir 18. novembris. Tā ir mūsu valstiskuma proklamēšanas diena. Ne mazāka nozīme valsts vēsturē ir arī 26. janvārim, kas ir Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas diena.

Katra valsts spējīga pastāvēt un attīstīties tikai tad, ja tā kļūst par starptautisko attiecību subjektu. Latvija par tādu kļuva 1921. gada 26. janvārī, kad to de iure atzina tā laika vadošās valstis: Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija u.c.

Latvijas ceļš līdz pilnīgai diplomātiskai atzīšanai nebija pārāk ilgs un sarežģīts. Jau Pirmā pasaules kara beigās Antantes valstis dažādu apsvērumu dēļ atbalstīja Latvijas un arī pārējo Baltijas tautu neatkarības centienus, tādējādi cerēdamas veicināt savas pretinieces Vācijas novājināšanu un ātrāku sakāvi. Lielbritānija atzina Latvijas valstiskumu de facto (bez pilna apjoma diplomātisko attiecību nodibināšanas) 1918. gada 23. oktobrī, vēl pirms oficiālas neatkarības proklamēšanas. Latvijas pārstāvim Zigfrīdam Annam Meierovicam šo lēmumu paziņoja britu ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs. Pēc nedaudzām dienām, 11. novembrī, A. Dž. Balfūrs nodeva Latvijas pārstāvjiem rakstisku neatkarības atzīšanas deklarāciju. Tas jau bija liels topošās valsts diplomātijas panākums.

Latviešu politiķi cīņā par valstiskuma ātrāku atzīšanu neizslēdza arī Vācijas faktoru. 1918. gada 19. oktobrī Miķelis Valters un Edvards Traubergs iesniedza Vācijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam dokumentu, kurā uzsvēra latviešu tautas apņēmību panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu. Bet Vācijā novembrī sākās revolūcija, un tā no monarhijas kļuva par republiku. Mainījās valdība, un princis Maksimiliāns nepaguva atbildēt uz latviešu iesniegto dokumentu. Jaunā Vācijas valdība parakstīja Kompjenas pamieru un izstājās no kara. Vācija apņēmās izvest savu karaspēku no okupētajām teritorijām Eiropas austrumos, t. sk. no Latvijas, kad Antantes valstis to uzskatīs par nepieciešamu.

Britu vēsturnieks Dž. Haidens uzskata, ka tieši revolūcija Vācijā, Kompjenas pamiers, kā arī Rietumu valstu atbalsts veicināja Latvijas valsts ātrāku izveidošanos. Vācija pakāpeniski atteicās no Baltijas aneksijas plāniem. Tās jaunā austrumu politika atzina latviešu un igauņu tiesības uz pašnoteikšanos. Kārļa Ulmaņa valdība 1918. gada 25. novembrī no Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga saņēma dokumentu, kas apliecināja provizorisku Latvijas valstiskuma atzīšanu.

Latvijas panākumi sava valstiskuma nostiprināšanā 1918. gada nogalē viesa cerības, ka drīzumā varētu notikt tās pilna apjoma starptautiska (de iure) atzīšana. Bet tas diemžēl nenotika tik drīz, jo Antantes valstis Parīzes Miera konferencē sāka realizēt pretrunīgu politiku. Piemēram, Anglija, kas iepriekš bija atzinusi Latviju de facto kopā ar Franciju un ASV 1919. gada pavasarī, sāka runāt par Baltijas zemju piederību Krievijas impērijai. Tika aizstāvēta vienotas Krievijas ideja, uzsverot, ka jautājums par Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarību jāizlemj pēc boļševiku gāšanas sasauktajai Satversmes sapulcei. Tā bija būtiska atkāpšanās no iepriekš deklarētā tautu pašnoteikšanās principa.

Speciālās Baltijas komisijas vadītājs Parīzes konferencē Esmē Hovards 1919. gada maijā Z. A. Meierovicam lika saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Antantes valstu iepriekš doto pagaidu atzīšanu. Kā pamatarguments šādai politikai tika minēta krievu pretboļševistisko spēku (admirāļa Kolčaka valdība) stingrā nostāja pret Latvijas neatkarību. E. Hovards gan pieļāva, ka nākotnē situācija varētu arī mainīties. Latvijas pārstāvji konferencē Jānis Čakste, Jānis Seskis, Zigfrīds Anna Meierovics nenolaida rokas un cīnījās pret šādu pieeju, iesniedzot Antantes valstu valdībām 34 labi argumentētus dokumentus.

Parīzes Miera konferencē Latvijai vēl neizdevās panākt sava valstiskuma pilnīgu starptautisku atzīšanu, jo Rietumi to cieši saistīja ar Krievijas jautājuma risinājumu. Anglija, kas nevēlējās, lai Baltijā nostiprinās Krievija un Vācija, vairāk vai mazāk atbalstīja šo tautu neatkarības centienus. Savukārt Francija un ASV šo valstu neatkarību uzlūkoja skeptiski, vairāk paužot labvēlību vienotai Krievijai. Visu to, bez šaubām, bija grūti savienot ar šo valstu līderu iepriekš deklarētajiem tautu pašnoteikšanās principiem pēc Pirmā pasaules kara.

Neraugoties uz šādām problēmām, 1920. gada pirmajā pusē Latvija guva zināmus panākumus cīņā par starptautisku atzīšanu. Rīgā šajā laikā darbojās jau 16 dažādas ārvalstu pārstāvniecības: britu politiskā un militārā misija, Itālijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas sūtniecības, kā arī Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citu valstu konsulāti. Latvijai šajā laikā bija pārstāvniecības 17 valstīs: Lielbritānijā, ASV, Francijā, Itālijā, Šveicē, Polijā, Lietuvā, Somijā, Igaunijā u.c.

Kaut arī 1920. gads Latvijai vēl neatnesa plašu starptautisku juridisku atzīšanu, lūzums Rietumu valstu attieksmē pret mūsu valsti bija pamanāms. To veicināja lieliniecisko spēku uzvara Krievijā (Kolčaka, Deņikina, Vrangeļa armiju sakāve), kā arī pašas Latvijas panākumi attiecību veidošanā ar citām valstīm. 15. jūlijā tika parakstīts līgums par attiecību atjaunošanu ar Vāciju. Tas izbeidza formālo kara stāvokli starp abām valstīm un iezīmēja Latvijas de iure atzīšanu. 11. augustā tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, kurā tā bez ierunām atzina Latvijas neatkarību, patstāvību un suverenitāti. Krievija atteicās no visām pretenzijām uz Latvijas teritoriju.

1920. gada nogalē Rietumu valstīm zuda cerības uz vecās Krievijas impērijas atjaunošanas iespējamību. Padomju Krievijas pastāvēšana bija realitāte. Tas sekmēja labvēlīgas izmaiņas līdz šim skeptiskajā Francijas politikā pret Baltijas valstīm. 29. decembrī tā izsūtīja visām Antantes valstīm notas ar ierosinājumu atzīt Latviju un Igauniju de iure. Ļoti pozitīva nostāja bija arī Itālijai. Tās ārlietu ministrs Karlo Sforca paziņoja, ka gatavs uzņemties iniciatīvu šo valstu pilnīgas atzīšanas jautājumā.

Jaunajā situācijā 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome piecu valstu - Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija - sastāvā vienbalsīgi atzina Latviju un Igauniju de iure. Pieņemtais lēmums bija ļoti svarīgs Latvijai. Tas ievadīja mūsu valsts plašu starptautisku atzīšanu. Drīz vien arī Polija, Somija, Vācija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija un citas valstis pilnā apjomā atzina Latvijas Republiku. Lai noietu ceļu līdz 26. janvāra lēmumam, Latvijas diplomātijai vajadzēja vairāk nekā trīs gadus. Izņēmums bija vienīgi ASV. Tā aizkavējās ar Latvijas atzīšanu, jo prezidents Vudro Vilsons turpināja turēties pie vienotās un nedalītās Krievijas fikcijas. ASV tikai pēc jauna prezidenta Vorena Dž. Hardinga ievēlēšanas mainīja savu politiku un 1922. gada 28. jūlijā atzina Latviju.


Publicēts:

Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze" http://www.nra.lv 
27.01.2003 Nr. 22 (3496)