Ko Strasbūrā lēma par Sļivenko (Diena)

02.12.2014. 19:09

Ko Strasbūrā lēma par Sļivenko

Kristīne Maļinovska, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās


Dažās dienās, kopš ir saņemts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) lēmums par Sļivenko ģimenes sūdzības pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības, šis lēmums, lietas fakti, Latvijas nostāja šajā lietā un vēl daudzi citi jautājumi ir pasniegti un skaidroti tik dažādi un dažkārt tik neatbilstoši patiesībai, ka uzskatu par nepieciešamu mēģināt visu «salikt pa plauktiņiem».
Tiesa izskata sūdzības par iespējamiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) pārkāpumiem visās Eiropas Padomes (EP) dalībvalstīs - Igaunijā, Zviedrijā, Liebritānijā, Krievijā, Ukrainā, Nīderlandē u.c. Piemēram, 2001.gadā Tiesa saņēma 13 858 sūdzības. No tām pēc būtības tika izskatītas aptuveni 900, un 683 gadījumos ECT konstatēja cilvēktiesību pārkāpumu. No šiem 683 gadījumiem 359 attiecās uz Itāliju, 169 - uz Turciju, 32 - uz Franciju, 17 - uz Poliju. Tiesa vēl nav izskatījusi pēc būtības nevienu lietu par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem Latvijā, tādēļ iepriekšminētie skaitļi salīdzinājumam nav izmantojami. Taču vērts pieminēt, ka laika posmā kopš 1998.gada 1.novembra līdz 2001.gada 31.jūlijam Tiesā bija saņemtas un reģistrētas 195 sūdzības no Latvijas, 280 - no Beļģijas, 361 - no Lietuvas, 3485 - no Krievijas.
Tiesā saņemtās sūdzības apliecina to, ka neviena no EP dalībvalstīm nav perfekta un arī nevar tāda būt, jo cilvēktiesības nav nemainīgs jēdziens, tas arvien paplašinās, tādēļ jāmainās arī valstu praksei šo tiesību aizsardzībā.

Latvijas pozīcija
Lietas faktus var apkopot pavisam īsi - pretēji 1994.gada Latvijas un Krievijas Līguma par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas teritorijas noteikumiem Latvijā vēlējās palikt atvaļināts KF armijas virsnieks, viņa sieva un meita - Nikolajs, Tatjana un Karina Sļivenko. Pats Nikolajs Sļivenko Latviju pameta 1996.gadā pēc tam, kad nesekmīgi bija centies apstrīdēt Latvijas tiesās atbildīgo institūciju lēmumu neizsniegt viņam pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Tatjana un Karina Sļivenko turpināja dzīvot Latvijā un tiesājās ar Latvijas institūcijām par viņām izsniegto izbraukšanas rīkojumu. Lai arī galīgais Latvijas tiesu spriedums tika pieņemts jau 1998.gada vasarā, Karinai Sļivenko tika dota iespēja pabeigt mācības vidusskolā, un tikai 1999.gada jūlijā Tatjana un Karina Sļivenko izbrauca no Latvijas. Latvijā joprojām dzīvo Tatjanas Sļivenko vecāki.
Savukārt Latvijas pozīcija pamatojas uz jau minēto 1994.gada Līgumu, saskaņā ar kuru Sļivenko ģimenei bija pienākums izbraukt no Latvijas. Fakts, ka 1997.gadā Latvijā stājās spēkā Konvencija, nenozīmē, ka 1994.gada Līgums, kas pēc būtības likvidē Latvijas okupācijas nelikumīgās sekas, vairs netiek pildīts. Izskanējušais viedoklis par Latvijas pozīcijas balstīšanos uz faktu, ka Tatjana Sļivenko nav dzimusi Latvijā un tādēļ viņai Latvija būtu jāpamet arī tad, ja 1994.gada Līgums uz viņu neattiektos, ir nepareizs un maldinošs.

Lēmuma nozīme
Lai izvērtētu lēmuma saturisko nozīmi, vispirms ir vērts sadalīt lietas radītos problēmjautājumus divās grupās.
Pirmkārt, tie ir jautājumi, kuru dēļ lietas izskatīšana tika nodota Tiesas Lielajai Palātai 17 tiesnešu sastāvā - vai Latvija varēja izraidīt Sļivenko ģimeni, pamatojoties uz 1994.gada Līgumu, ja Latvijai jau bija saistoša Konvencija, kuras 8.pants aizsargā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību? Vai Tatjana un Karina Sļivenko varētu tikt uzskatītas par Latvijas pilsonēm («nationals») Konvencijas 4.protokola 3.panta izpratnē?
Otrkārt, tie ir jautājumi par iespējamiem Nikolaja, Tatjanas un Karinas Sļivenko tiesību pārkāpumiem izraidīšanas procesā - vai Tatjanu un Karinu Sļivenko varēja aizturēt un ievietot Nelegālo imigrantu īslaicīgās uzturēšanās punktā? Vai apstākļi šajā uzturēšanās punktā bija tik slikti, ka Tatjanas un Karinas Sļivenko ievietošanu tur varētu uzskatīt par spīdzināšanu un cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos? Vai ir pārkāptas Tatjanas un Karinas Sļivenko tiesības uz īpašumu, jo izraidīšanas rezultātā viņas nevarēja piedalīties Latvijā notiekošajā privatizācijas procesā? Vai ir pārkāptas Karinas Sļivenko tiesības uz izglītību?
Tiesas 23.janvāra lēmumā atrodamas atbildes uz gandrīz visiem šiem jautājumiem. Pirmajā jautājumu grupā Tiesa noraidīja Nikolaja Sļivenko sūdzību, jo viņš Latviju pameta, vēl pirms Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi Tiesa vēlreiz apliecināja jau sen iedibināto likumu - Tiesai nav tiesību skatīt sūdzības par notikumiem pirms Konvencijas spēkā stāšanās attiecībā uz konkrētu valsti. Vērts uzsvērt, ka 1994.gada Līgums KF armijas izvešanu paredzēja pabeigt līdz 1994.gada 31.augustam, bet Konvencija Latvijā stājās spēkā 1997.gada 27.jūnijā.
Tāpat Tiesa pievienojas Latvijas viedoklim par to, ka tikai pati valsts savos likumos var noteikt, kuras personas ir uzskatāmas par šīs valsts pilsoņiem, ka LPSR pilsonībai nav nekāda sakara ar Latvijas pilsonību un ka tādēļ Tatjana un Karina Sļivenko nav uzskatāmas par Latvijas pilsonēm. Šī sūdzības daļa līdz ar to pēc būtības skatīta netiks, un Tiesas nostāja liecina, ka Tiesa negatavojas pārskatīt pastāvošo praksi attiecībā uz Latvijai tik svarīgu jautājumu kā personas atzīšana par tās dzīvesvietas valsts pilsoni.
Līdz ar to no minētās pirmās grupas jautājumiem Tiesa skatīs tikai to, vai militārpersonas ģimenes locekļu izraidīšana no Latvijas ir atbilstoša Latvijai saistošai Konvencijai. Tiesa arī izvērtēs, vai Tatjana un Karina Sļivenko nav tikušas diskriminētas pretēji Konvencijas 14.pantā paredzētajam, bet svarīgi ir atcerēties, ka Tiesa vērtēs, cik pamatotas ir atšķirības starp KF militārpersonām un citiem bijušajiem PSRS pilsoņiem, kas saglabāja tiesības palikt Latvijā. Jautājums par it kā pastāvošām atšķirībām starp latviešu un krievu tautības Latvijas iedzīvotājiem vai par it kā nepamatotajām atšķirībām starp Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem šīs lietas ietvaros Tiesā skatīts netika un arī netiks.
Otrā jautājumu grupā vienīgais sūdzības aspekts, ko Tiesa skatīs pēc būtības, ir jautājums par Tatjanas un Karinas Sļivenko aizturēšanas pamatotību un viņu iespējām īstenot visas Konvencijā noteiktās aizturēto personu tiesības. Atlikušās sūdzības daļas Tiesa atzina vai nu par acīmredzami nepamatotām, vai par neatbilstošām Konvencijai gan pēc formas, gan būtības.

Kas notiks tālāk
Lēmums patlaban nozīmē tikai vienu - process turpinās un Tiesa savu galavārdu par to, ir vai nav notikuši Sļivenko ģimenes tiesību pārkāpumi, vēl tikai teiks. Tādēļ izskanējušie apgalvojumi «Tiesa atzīst cilvēktiesību pārkāpumus Latvijā», «lēmums rada nopietnas problēmas Latvijas valstij», «sūdzības pieņemšana izskatīšanai pēc būtības nozīmē, ka Tiesa atzīs cilvēktiesību pārkāpumu» ir nepatiesi un uzskatāmi par no realitātes atrautām spekulācijām. Sūdzības pieņemšana izskatīšanai pēc būtības nozīmē, ka šī sūdzība atbilst formālajiem kritērijiem un ka tajā aprakstītie fakti attiecas uz Konvencijā aizsargātajām tiesībām. To, vai aprakstītie fakti veido Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumu, Tiesa lems, skatot sūdzību pēc būtības.
Lēmums nozīmē arī to, ka process turpināsies tikai attiecībā uz divu personu sūdzību par Konvencijas 3 pantu iespējamiem pārkāpumiem. Atgādināšu, ka Tiesā tika iesniegta triju personu sūdzība kopumā par 11 Konvencijas pantu iespējamiem pārkāpumiem.
Absurdi un patiesībai neatbilstoši ir apgalvojumi, ka «Latvijai ir doti trīs mēneši, lai panāktu mierizlīgumu ar Sļivenko ģimeni», vai ka «Latvija jau ir izteikusi gatavību darīt visu un maksāt jebkādu kompensāciju, lai tikai izvairītos no sūdzības tālākas virzības», vai ka jebkurā gadījumā «armijas virsnieka ģimene izputinās Latviju, saņemot 400 00 eiro lielu kompensāciju». Nekas tamlīdzīgs nav noticis un arī nevar notikt Tiesas procedūras ietvaros. Pirmkārt, mierizlīguma noslēgšana ir pušu iespēja, nevis pienākums, vēl jo mazāk vienas puses pienākums nodrošināt šādu mierizlīgumu. Otrkārt, par to, vai personai pienākas finansiāla kompensācija, lemj tikai un vienīgi Tiesa un tikai un vienīgi pēc tam, kad tā ir konstatējusi Konvencijas pārkāpumu.
Nobeigumā atliek secināt, ka, lai gan Tiesas galaspriedums šajā lietā vēl tikai gaidāms, pirmajā procesa posmā Latvijai ir izdevies pierādīt savas pozīcijas pamatotību, kā rezultātā nav pieņemta izskatīšanai pēc būtības lielākā daļa no Sļivenko ģimenes sūdzības.

Publicēts:

Diena http://www.diena.lv

Ceturtdiena, 2002. gada 31. janvāris
Rubrika: (2. lpp.)