Līguma par Eiropas Konstitūciju Pirmā daļa

02.12.2014. 19:09

Projekts

 LĪGUMS PAR EIROPAS KONSTITŪCIJU

(neapstiprināts tulkojums)

I DAĻA

I SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBAS DEFINĪCIJA UN MĒRĶI

I-1. pants. Eiropas Savienības izveide

  1. Atspoguļojot Eiropas pilsoņu un valstu gribu veidot kopīgu nākotni, šī Konstitūcija izveido Eiropas Savienību, kurai dalībvalstis piešķir kompetences to kopīgo mērķu sasniegšanai. Eiropas Savienība koordinē politikas, ar kuru palīdzību dalībvalstis tiecas sasniegt šos mērķus, un Kopienas ietvaros īsteno tai piešķirtās kompetences.
  2. Eiropas Savienība ir atvērta visām Eiropas valstīm, kuras respektē tās vērtības un ir apņēmušās tās kopīgi sekmēt.

I-2. pants. Eiropas Savienības vērtības

Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un nav diskriminācijas.


I-3. pants. Eiropas Savienības mērķi

  1. Eiropas Savienības mērķis ir veicināt mieru, savas vērtības un savu tautu labklājību.
  2. Eiropas Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kā arī vienotu tirgu, kurā pastāv brīva un neizkropļota konkurence.
  3. Eiropas Savienība darbojas, lai Eiropā panāktu ilgtspējīgu attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme, sociālā tirgus ekonomika, augsta konkurētspēja, un kuras mērķis ir panākt pilnu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides aizsardzību un vides kvalitātes uzlabošanu augstā līmenī. Tā veicina zinātnes un tehnikas attīstību.
    • Tā apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu vienlīdzību, solidaritāti paaudžu starpā un bērnu tiesību aizsardzību.
    • Tā veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā.
    • Eiropas Savienība respektē savu kultūru un valodu daudzveidību un nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu.
  4. Attiecībās ar citām pasaules daļām Eiropas Savienība atbalsta un sekmē savas vērtības un intereses. Tā veicina mieru, drošību, ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības novēršanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus.
  5. Šos mērķus cenšas sasniegt ar atbilstošiem līdzekļiem atkarībā no tā, cik plašas ir attiecīgās pilnvaras, ko šī Konstitūcija piešķir Eiropas Savienībai.

I-4. pants. Pamatbrīvības un diskriminācijas novēršana

  1. Eiropas Savienība savā teritorijā nodrošina personu , preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, kā arī brīvu uzņēmējdarbības veikšanu saskaņā ar šīs Konstitūcijas noteikumiem.
  2. Piemērojot šo Konstitūciju un neierobežojot tajā paredzētos speciālos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

I-5. pants. Attiecības starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm

  1. Eiropas Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti, kas ir raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp tās, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu valsts teritoriālo integritāti un uzturētu likumus un kārtību un aizsargātu iekšējo drošību.
  2. Ievērojot lojālas sadarbības principu, Eiropas Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, kurus nosaka Konstitūcija.
    Dalībvalstis sekmē Eiropas Savienības uzdevumu izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Konstitūcijā izklāstīto mērķu sasniegšanu.

I-6. pants. Juridiskas personas statuss

Eiropas Savienībai ir juridiskas personas statuss.


II SADAĻA.

PAMATTIESĪBAS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PILSONĪBA

I-7. pants. Pamattiesības

  1. Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Pamattiesību hartā, kura veido šīs Konstitūcijas II daļu.
  2. Eiropas Savienībai jāpievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Pievienošanās minētajai Konvencijai neietekmē Eiropas Savienības kompetences, kas noteiktas šajā Konstitūcijā.
  3. Pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām, veido Eiropas Savienības vispārīgos tiesību principus.

I-8. pants. Eiropas Savienības pilsonība

  1. Ikviens dalībvalsts pilsonis ir arī Eiropas Savienības pilsonis. Eiropas Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību; tā neaizstāj to.
  2. Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības un pienākumi, kas paredzēti šajā Konstitūcijā. Tiem ir:
    • tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,
    • tiesības balsot un tiesības tikt ievēlētiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts pilsoņiem,
    • tiesības trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, kuras pilsoņi viņi ir, uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts pilsoņiem,
    • tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentā, vērsties pie Eiropas ombuda un rakstīt Eiropas Savienības iestādēm un padomdevējstruktūrām jebkurā no Konstitūcijas valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā.
  3. Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka šī Konstitūcija un tās īstenošanai pieņemtie pasākumi.

III SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBAS KOMPETENCES

I-9. pants. Pamatprincipi

  1. Eiropas Savienības kompetenču robežas nosaka deleģēšanas princips. Eiropas Savienības kompetenču izmantošanu nosaka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.
  2. Saskaņā ar deleģēšanas principu Eiropas Savienība darbojas to kompetenču robežās, ko tai Konstitūcijā piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu Konstitūcijā noteiktos mērķus. Kompetences, kuras Konstitūcijā nav piešķirtas Eiropas Savienībai, paliek dalībvalstīm.
  3. Saskaņā ar subsidiaritātes principu jomās, kuras nav ekskluzīvā Eiropas Savienības kompetencē, Eiropas Savienība rīkojas tikai tad, ja dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet kas ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ ir drīzāk sasniedzami Eiropas Savienības līmenī.
    Eiropas Savienības iestādes piemēro subsidiaritātes principu, kas noteikts Protokolā par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu, kurš pievienots Konstitūcijai. Valstu parlamenti nodrošina minētā principa ievērošanu saskaņā ar Protokolā izklāstīto procedūru.
  4. Saskaņā ar proporcionalitātes principu Eiropas Savienības rīcības saturs un veids nepārsniedz Konstitūcijas mērķu sasniegšanai nepieciešamo.
    Iestādes piemēro proporcionalitātes principu, kas noteikts minētā protokola 3. punktā.

I-10. pants. Eiropas Savienības likumi

  1. Konstitūcijai un Eiropas Savienības iestāžu likumiem, ko tās pieņem savu kompetenču īstenošanai, ir augstāks spēks nekā dalībvalstu likumiem.
  2. Dalībvalstis veic visus atbilstošos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu no Konstitūcijas izrietošo vai Eiropas Savienības iestāžu aktu noteikto pienākumu izpildi.

I-11. pants. Kompetenču kategorijas

  1. Ja Konstitūcija piešķir Eiropas Savienībai ekskluzīvu kompetenci konkrētā jomā, tad veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus dokumentus var tikai Eiropas Savienība; dalībvalstis to var darīt pašas tikai tad, ja Eiropas Savienība tās pilnvarojusi vai tas vajadzīgs Eiropas Savienības pieņemto aktu īstenošanai.
  2. Ja Konstitūcija piešķir Eiropas Savienībai konkrētā jomā kompetenci, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, Eiropas Savienība un dalībvalstis ir tiesīgas veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus dokumentus šajā jomā. Dalībvalstis īsteno savu kompetenci tikmēr, kamēr Eiropas Savienība nav īstenojusi vai nolēmusi izbeigt savu kompetenci.
  3. Eiropas Savienības kompetencē ir sekmēt un koordinēt dalībvalstu ekonomikas politiku un nodarbinātības politiku.
  4. Eiropas Savienības kompetencē ir noteikt un īstenot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, tostarp pakāpeniski izstrādāt kopējo aizsardzības politiku.
  5. Atsevišķās jomās un apstākļos, kas noteikti Konstitūcijā, Eiropas Savienības kompetencē ir veikt darbības, lai atbalstītu, saskaņotu vai papildinātu dalībvalstu darbības, vienlaikus neaizstājot to kompetenci šajās jomās.
  6. Apjomu un pasākumus Eiropas Savienības kompetenču īstenošanai nosaka III daļā ar noteikumiem, kas attiecas uz katru jomu.

I-12. pants. Ekskluzīva kompetence

  1. Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē ir izveidot konkurences noteikumus, kas nepieciešami iekšējā tirgus darbībai, kā arī šādās jomās:
    • monetārajā politikā attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir ieviesušas eiro,
    • kopējā tirdzniecības politikā,
    • muitas savienībā,
    • jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.
  2. Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē ir noslēgt starptautisku līgumu, ja tā noslēgšana ir paredzēta Eiropas Savienības leģislatīvajā aktā un tas ir nepieciešams, lai ļautu Eiropas Savienībai īstenot savu kompetenci iekšēji, vai arī ja tas ietekmē iekšēju Eiropas Savienības aktu.

I-13. pants. Dalītās kompetences jomas

  1. Eiropas Savienība dala kompetenci ar dalībvalstīm, ja Konstitūcija piešķir tai kompetenci, kura neattiecas uz jomām, kas minētas I-12. un I-16. pantā.
  2. Dalītā kompetence attiecas uz šādām galvenajām jomām:
    • iekšējais tirgus,
    • brīvības, drošības un tiesiskuma telpa,
    • lauksaimniecība un zivsaimniecība, izņemot jūras bioloģisko resursu saglabāšanu,
    • transports un Eiropas komunikāciju tīkli,
    • enerģētika,
    • sociālā politika - III daļā noteiktajiem aspektiem,
    • ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija,
    • vide,
    • patērētāju tiesību aizsardzība,
    • kopīgie drošības apsvērumi sabiedrības veselības aizsardzības jautājumos.
  3. Pētniecības, tehnoloģiju attīstības un kosmosa jomā Eiropas Savienības kompetencē ir darbību veikšana, jo īpaši, nosakot un īstenojot programmas; tomēr minētās kompetences īstenošana nevar liegt dalībvalstīm īstenot savas kompetences.

Attiecībā uz sadarbību attīstības jomā un humāno palīdzību, Eiropas Savienības kompetencē ir rīcība un kopējas politikas īstenošana; tomēr minētās kompetences īstenošana nevar liegt dalībvalstīm īstenot savas kompetences.

I-14. pants. Ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinācija

  1. Eiropas Savienība paredz pasākumus, lai nodrošinātu dalībvalstu ekonomikas politiku koordināciju, jo īpaši, pieņemot vispārīgas nostādnes attiecībā uz šīm politikām. Dalībvalstis saskaņo savas ekonomikas politikas Eiropas Savienības ietvaros.
  2. Uz tām dalībvalstīm, kuras ieviesušas eiro, attiecas īpaši pasākumi.
  3. Eiropas Savienība pieņem pasākumus, lai nodrošinātu dalībvalstu nodarbinātības politiku koordināciju, jo īpaši, pieņemot nostādnes attiecībā uz šīm politikām.
  4. Eiropas Savienība var pieņemt iniciatīvas, lai nodrošinātu dalībvalstu sociālās politikas koordināciju.

I-15. pants. Kopējā ārpolitika un drošības politika

  1. Eiropas Savienības kompetence kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos attiecas uz visām ārpolitikas jomām un visiem jautājumiem saistībā ar Eiropas Savienības drošību, tostarp pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kas var novest pie kopējas aizsardzības.
  2. Dalībvalstis aktīvi un bez iebildumiem atbalsta Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku lojalitātes un savstarpējas solidaritātes garā, un ievēro aktus, kurus Eiropas Savienība pieņēmusi šajā jomā. Tās atturas no rīcības, kas ir pretrunā Eiropas Savienības interesēm vai varētu negatīvi ietekmēt tās efektivitāti.

I-16. pants. Atbalsta, koordinācijas vai papildinošās darbības jomas

  1. Eiropas Savienība var veikt atbalsta, koordinācijas vai papildinošas darbības.
  2. Atbalsta, koordinācijas vai papildinošo darbību jomas Eiropas līmenī ir šādas:
    • rūpniecība,
    • cilvēku veselības uzlabošana un aizsardzība,
    • izglītība, arodmācība, jaunatne un sports,
    • kultūra,
    • civilā aizsardzība.
  3. Juridiski saistoši dokumenti, ko Eiropas Savienība pieņēmusi, pamatojoties uz III daļā izklāstītajiem noteikumiem, kuri attiecas uz šīm jomām, nevar paredzēt dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu.

I-17. Elastīguma klauzula

  1. Ja Eiropas Savienības rīcība izrādās nepieciešama saskaņā ar III daļā noteiktajām politikām, lai sasniegtu vienu no Konstitūcijā noteiktajiem mērķiem, un Konstitūcijā nav paredzētas nepieciešamās pilnvaras, Ministru Padome pēc Komisijas priekšlikuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu vienprātīgi veic vajadzīgos pasākumus.
  2. Izmantojot I-9. panta 3. punktā minētā subsidiaritātes principa uzraudzīšanas procedūru, Komisija vērš dalībvalstu parlamentu uzmanību uz priekšlikumiem, kas pamatojas uz šo pantu.
  3. Noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz šo pantu, nedrīkst paredzēt dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu gadījumos, kad Konstitūcija nepieļauj šādu saskaņošanu.

IV SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪVAS IESTĀDES

I nodaļa.

Organizatoriskā struktūra

I-18. pants. Eiropas Savienības iestādes

  1. Savienības rīcībā ir vienota organizatoriskā struktūra, kuras uzdevumi ir:
    • veicināt Eiropas Savienības mērķus,
    • stiprināt Eiropas Savienības vērtības,
    • kalpot Eiropas Savienības, tās pilsoņu un tās dalībvalstu interesēm,
    • un nodrošināt konsekvenci, efektivitāti un nepārtrauktību politikām un darbībām, kuras tā īsteno savu mērķu sasniegšanai.
  2. Šī organizatoriskā struktūra ietver:
    • Eiropas Parlamentu
    • Eiropadomi
    • Ministru padomi
    • Eiropas Komisiju
    • Tiesu
  3. Iestādes darbojas saskaņā ar Konstitūcijā noteiktajām pilnvarām un atbilstoši tajā izklāstītajām procedūrām un nosacījumiem. Iestādes īsteno pilnīgu savstarpēju sadarbību.

19. pants. Eiropas Parlaments

  1. Eiropas Parlaments kopā ar Padomi veic likumdošanas funkciju un budžeta pieņemšanas funkciju, kā arī politiskās kontroles un padomdevēju funkcijas, kā noteikts Konstitūcijā. Tas ievēl Eiropas Komisijas priekšsēdētāju. Eiropas Parlamentu vispārējās tiešās vēlēšanās uz pieciem gadiem ievēl Eiropas pilsoņi brīvā un aizklātā balsošanā. Tā locekļu skaits nepārsniedz septiņi simti trīsdesmit sešus. Eiropas pilsoņu pārstāvība ir degresīvi proporcionāla, ar minimālo slieksni četri Parlamenta locekļi katrai dalībvalstij.

Savlaicīgi pirms 2009.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām un, ja nepieciešams, arī turpmākām vēlēšanām, Eiropadome, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta priekšlikumu un ar tā piekrišanu, vienprātīgi pieņem lēmumu, ar kuru nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu, ievērojot iepriekš izklāstītos principus. 

  1. Eiropas Parlaments no savu locekļu vidus ievēl priekšsēdētāju un prezidiju.

I-20. pants. Eiropadome

  1. Eiropadome rosina Eiropas Savienības attīstību un nosaka šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes. Tā neveic likumdevēja funkcijas.
  2. Eiropadomē ir dalībvalstu vai to valdību vadītāji, tās priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs. Tās darbā piedalās Eiropas Savienības ārlietu ministrs.
  3. Eiropadome sanāk reizi ceturksnī, un to sasauc tās priekšsēdētājs. Atkarībā no darba kārtības tās locekļi var pieņemt lēmumu par kāda ministra dalību, un Komisijas priekšsēdētāja gadījumā - par Eiropas komisāra dalību. Vajadzības gadījumā priekšsēdētājs sasauc īpašu Eiropadomes sanāksmi.
  4. Ja vien Konstitūcijā nav paredzēts citādi, Eiropadomes lēmumus pieņem, ievērojot konsensa principu.

I-21. pants. Eiropadomes vadība

  1. Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu ievēl priekšsēdētāju uz divarpus gadiem, ar iespēju viņu pārvēlēt uz vēl vienu termiņu. Kāda šķēršļa vai smaga pārkāpuma gadījumā saskaņā ar to pašu procedūru Eiropadome var anulēt priekšsēdētāja pilnvaras.
  2. Eiropadomes priekšsēdētājs:
    • vada to un virza tās darbu,
    • nodrošina tās pienācīgu sagatavošanos un nepārtrauktību sadarbībā ar Komisijas priekšsēdētāju un pamatojoties uz Vispārējo lietu padomes darbu,
    • cenšas veicināt kohēziju un vienprātību Eiropadomē,
    • pēc katras sanāksmes sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam.
    • Eiropadomes priekšsēdētājs, ievērojot attiecīgo kompetenci, savā līmenī nodrošina Eiropas Savienības ārējo pārstāvību jautājumos, kas attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, neskarot Eiropas Savienības ārlietu ministra pienākumus.
  3. Eiropadomes priekšsēdētājam nedrīkst būt valsts pilnvarojuma.

I-22. pants. Ministru padome

  1. Ministru padome kopā ar Eiropas Parlamentu veic likumdošanas funkciju un budžeta pieņemšanas funkciju un politikas veidošanas un koordinēšanas funkcijas, kā noteikts Konstitūcijā.
  2. Ministru padomē ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts ministra līmenī katram tās veidojumam. Tikai šie pārstāvji rada saistības attiecīgajai valstij un balso tās vārdā.
  3. Ja vien Konstitūcijā nav paredzēts citādi, Ministru padomes lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.

I-23. pants. Ministru padomes veidojumi

  1. Likumdošanas un vispārējo lietu padome nodrošina konsekvenci Ministru padomes darbā.
    Veicot vispārējo lietu padomes funkciju, tā saziņā ar Komisiju sagatavo Eiropadomes sanāksmes un nodrošina to darba kontroli.
    Veicot likumdošanas funkcijas, Ministru padome izskata un kopā ar Eiropas Parlamentu pieņem Eiropas likumus un Eiropas ietvarlikumus saskaņā ar Konstitūcijas noteikumiem. Šajā funkcijā katru dalībvalsti pārstāv viens vai divi pārstāvji ministra līmenī ar attiecīgām zināšanām jomā, kas iekļauta Ministru padomes darba kārtībā.
  2. Ārlietu padome, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām stratēģiskām pamatnostādnēm, veido Eiropas Savienības ārpolitiku un nodrošina tās darbību konsekvenci. To vada Eiropas Savienības ārlietu ministrs.
  3. Eiropadome pieņem Eiropas lēmumus, kas paredz vēl citus Ministru padomes veidojumus.
  4. Ministru padomes prezidentūru, izņemot Ārlietu padomes prezidentūru, vismaz uz vienu gadu, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu, uzņemas dalībvalstu pārstāvji Ministru Padomē. Eiropadome pieņem Eiropas lēmumu, ar kuru ievieš šādas rotācijas noteikumus, ņemot vērā Eiropas politisko un ģeogrāfisko līdzsvaru un dalībvalstu daudzveidību.

I-24. pants. Kvalificētais balsu vairākums

  1. Ja Eiropadome vai Ministru padome pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu, šādu vairākumu veido dalībvalstu vairākums, pārstāvot vismaz trīs piektdaļas Eiropas Savienības iedzīvotāju.
  2. Ja Konstitūcijā nav noteikts, ka Eiropadomei un Ministru padomei ir jālemj, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, vai gadījumā, ja Eiropadome vai Ministru padome nelemj pēc Eiropas Savienības ārlietu ministra ierosinājuma, nepieciešamo kvalificēto balsu vairākumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, pārstāvot vismaz trīs piektdaļas Eiropas Savienības iedzīvotāju.
  3. Šā panta 1. un 2. punkta noteikumi stājas spēkā 2009. gada 1. novembrī pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām saskaņā ar I-19. panta noteikumiem.
  4. Ja Konstitūcijas III daļā ir paredzēts, ka Ministru padomei jāpieņem Eiropas likumi un ietvarlikumi saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, Eiropadome var pēc savas iniciatīvas un vienprātīgi, pēc vismaz sešus mēnešus ilgas izskatīšanas, pieņemt lēmumu, ļaujot pieņemt šādus likumus vai ietvarlikumus saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropadome pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un valstu parlamentu informēšanas.
    Ja Konstitūcijas III daļā ir noteikts, ka Ministru padomei noteiktajā jomā jāpieņem vienprātīgs lēmums, Eiropadome pēc savas iniciatīvas un vienprātīgi var pieņemt lēmumu, ļaujot Ministru padomei attiecīgajā jomā pieņemt lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Jebkuru iniciatīvu, ko Eiropadome uzņemas saskaņā ar šo apakšpunktu, nosūta valstu parlamentiem ne mazāk kā četrus mēnešus pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas tās sakarā.
  5. Eiropadomē nebalso tās priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs.

I-25. pants. Eiropas Komisija

  1. Eiropas Komisija sekmē Eiropas vispārējās intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstošu iniciatīvu. Tā nodrošina Konstitūcijas piemērošanu un iestāžu veiktos pasākumus saskaņā ar Konstitūciju. Tā pārzina Eiropas Savienības likumu piemērošanu, ko kontrolē Tiesa. Tā izpilda budžetu un vada programmas. Tā arī izpilda koordinācijas, izpildvaras un vadības funkcijas, kas noteiktas Konstitūcijā. Tā nodrošina Eiropas Savienības ārējo pārstāvību, izņemot kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomu un citus Konstitūcijā paredzētos gadījumus. Tā sāk Eiropas Savienības gada un vairākgadu programmu izstrādi, lai panāktu starpiestāžu. līgumus
  2. Ja vien Konstitūcijā nav noteikts citādi, Eiropas Savienības leģislatīvos aktus var pieņemt, tikai pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Pārējos aktus pieņem, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, ja tā paredzēts Konstitūcijā.
  3. Komisiju veido Kolēģija, kuras sastāvā ir, priekšsēdētājs, Eiropas Savienības ārlietu ministrs/ priekšsēdētāja vietnieks un trīspadsmit Eiropas Komisāri, kas izvēlēti, pamatojoties uz vienlīdzīgas rotācijas sistēmu dalībvalstu starpā. Šo sistēmu izveido ar Eiropadomes pieņemtu Eiropas lēmumu, pamatojoties uz šādiem principiem:
    a) nosakot secību un termiņus, uz kādiem dalībvalstu pilsoņus izvēlas par Kolēģijas locekļiem, attieksme pret dalībvalstīm ir pilnīgi vienāda; tas nozīmē, ka amata pilnvaru termiņu kopējā skaita starpība starp jebkurām divām dalībvalstīm nekad nedrīkst pārsniegt vienu termiņu,
    b) ievērojot a) apakšpunktu, katras kolēģijas sastāvu veido tā, lai atbilstoši tiktu atspoguļots visu Eiropas Savienības dalībvalstu demogrāfiskais un ģeogrāfiskais diapazons.
    Komisijas priekšsēdētājs ieceļ komisārus bez balsstiesībām, kurus izvēlas saskaņā ar tādiem pašiem kritērijiem, kādi attiecas uz Kolēģijas locekļiem, un kuri ir no visām pārējām dalībvalstīm.
    Šī kārtība stājas spēkā 2009. gada 1. novembrī.
  4. Veicot savus pienākumus, Komisija ir pilnīgi neatkarīga. Pienākumus pildot, Eiropas komisāri un komisāri nelūdz un nepieņem norādījumus no kādas valdības vai citas struktūras.
  5. Komisija kopumā ir atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā. Komisijas priekšsēdētājs atbild Eiropas Parlamenta priekšā par komisāru darbībām. Saskaņā ar III-238. pantā izklāstīto procedūru Eiropas Parlaments drīkst pieņemt priekšlikumu izteikt neuzticību Komisijai. Ja šādu priekšlikumu pieņem, Eiropas komisāriem un komisāriem ir jāatkāpjas. Komisija turpina veikt parastās darbības, līdz ir nosaukta jaunā kolēģija.

I-26. pants. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

  1. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, pēc atbilstošām konsultācijām Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam savu ieteikto kandidātu Komisijas prezidentūrai. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu vairākumu. Ja šis kandidāts nesaņem nepieciešamo vairākuma atbalstu, Eiropas Padome, ievērojot tādu pašu procedūru kā iepriekš, viena mēneša laikā piedāvā jaunu kandidātu.
  2. Katra rotācijas sistēmā noteiktā dalībvalsts izveido sarakstu ar trim personām, kurā jābūt pārstāvētiem abiem dzimumiem - personām, kuras tā uzskata par atbilstošām Eiropas komisāra amatam. Izvēloties vienu personu no katra piedāvātā saraksta, ievēlētais priekšsēdētājs izvēlas trīspadsmit Eiropas komisārus, ievērojot viņu kompetenci, uzticību Eiropai un garantēto neatkarību. Izvirzīto priekšsēdētāja kandidātu un pārējos Komisijas locekļu kandidātus, tostarp iespējamo Eiropas Savienības ārlietu ministru, kā arī komisāru bez balsstiesībām kandidātus, izvirza balsojumam Eiropas Parlamentā, lai par tiem balsotu kopumā. Komisijas pilnvaru termiņš ir pieci gadi.
  3. Komisijas  priekšsēdētājs
    • nosaka pamatnostādnes, pēc kādām Komisijai jāstrādā,
    • lemj par tās iekšējo organizāciju, nodrošinot tās konsekventu, efektīvu un koleģiālu rīcību,
    • ieceļ priekšsēdētāja vietniekus no Kolēģijas locekļu vidus.
    • Eiropas komisārs vai komisārs atkāpjas no amata, ja to pieprasa priekšsēdētājs

I-27. pants. Eiropas Savienības ārlietu ministrs

  1. Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, ar Komisijas priekšsēdētāja piekrišanu ieceļ Eiropas Savienības ārlietu ministru. Viņš vada Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Eiropadome var izbeigt viņa pilnvaras saskaņā ar to pašu procedūru.
  2. Eiropas Savienības ārlietu ministrs ar saviem priekšlikumiem veicina kopējās ārpolitikas attīstību, kuru viņš īsteno saskaņā ar Ministru padomes pilnvarojumu. Tas pats attiecas uz kopējo drošības un aizsardzības politiku.
  3. Eiropas Savienības ārlietu ministrs ir viens no Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem . Viņš ir atbildīgs par ārējo sakaru veidošanu un citu Eiropas Savienības ārējo darbību aspektu koordināciju. Veicot šos pienākumus Komisijā un tikai šo pienākumu sakarā, Eiropas Savienības ārlietu ministram ir saistošas Komisijas procedūras.

I-28. pants. Tiesa

  1. 1. Tiesas sastāvā ietilpst Tiesa, Augstā tiesa un specializētās tiesas. Tā nodrošina likumu ievērošanu, interpretējot un piemērojot Konstitūciju.
  2. Dalībvalstis nodrošina apelācijas tiesības, kas ir pietiekami efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai Eiropas Savienības likumu jomā.
    • Tiesas sastāvā ir pa vienam tiesnesim no katras dalībvalsts, un tai palīdz ģenerāladvokāti.
    • Augstās tiesas sastāvā ir vismaz pa vienam tiesnesim no dalībvalsts - skaitu nosaka Tiesas statūtos.
    • Tiesas tiesnešus un ģenerāladvokātus un Augstās tiesas tiesnešus, kurus izvēlas no personām, par kuru neatkarību nav šaubu un kuri atbilst III-256. un III-257. pantā noteiktajiem nosacījumiem, savstarpēji vienojoties, ieceļ dalībvalstu valdības uz sešiem gadiem ar atkārtota termiņa iespēju.
  3. Tiesa:
    • veic tiesvedību lietās, kuras ierosinājusi kāda dalībvalsts, iestāde, fiziska vai juridiska persona saskaņā ar III daļas noteikumiem,
    • pēc dalībvalstu tiesu pieprasījuma sniedz prejudiciālus nolēmumus attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību aktu interpretāciju vai iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību,
    • veic tiesvedību citās lietās, kas noteiktas Konstitūcijā.

II nodaļa.

Pārējās iestādes un struktūras

I-29. pants. Eiropas Centrālā banka

  1. Eiropas Centrālā banka kopā ar valstu centrālajām bankām veido Eiropas Centrālo banku sistēmu. Eiropas Centrālā banka kopā ar dalībvalstu centrālajām bankām, kas ir ieviesušas Eiropas Savienības valūtu -eiro - īsteno Eiropas Savienības monetāro politiku.
  2. Eiropas Centrālo banku sistēmu regulē Eiropas Centrālās bankas lēmējinstances. Eiropas Centrālo banku sistēmas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neskarot cenu stabilitātes mērķi, tā atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Eiropas Savienībā, lai veicinātu Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu. Tā veic citus Centrālās Bankas uzdevumus saskaņā ar III daļas noteikumiem un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem.
  3. Eiropas Centrālā banka ir iestāde ar juridiskas personas statusu.  t Vienīgi tā ir tiesīga atļaut eiro emisiju. Tā ir neatkarīga, gan īstenojot savas pilnvaras, gan finanšu ziņā. Eiropas Savienības iestādes un struktūras, kā arī dalībvalstu valdības apņemas ievērot šo principu.
  4. Eiropas Centrālā banka veic pasākumus, kuri nepieciešami, lai izpildītu tās uzdevumus saskaņā ar III-74. līdz III-81. panta noteikumiem un saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtos izklāstītajiem nosacījumiem. Saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem tās dalībvalstis, kuras nav ieviesušas eiro, un to centrālās bankas patur savas pilnvaras monetāros jautājumos.
  5. Ar Eiropas Centrālo banku jautājumos, kas ir tās kompetencē, konsultējas par visiem ierosinātajiem Eiropas Savienības aktiem un visiem normatīvo aktu priekšlikumiem valstu līmenī, un tā var sniegt atzinumu.
  6. Eiropas Centrālās bankas lēmējstruktūras, to sastāvs un darbības metodes ir izklāstītas III-82. līdz III-85. pantā, kā arī Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtos.

I-30. pants. Revīzijas palāta

Revīzijas palāta ir iestāde, kas veic revīziju.

  1. Tā pārbauda visu Eiropas Savienības ieņēmumu un izdevumu pārskatus un nodrošina labu finanšu vadību.
  2. Tās sastāvā ir pa vienam pilsonim no katras dalībvalsts. Veicot savus pienākumus, tās locekļi ir pilnībā neatkarīgi.

I-31. pants. Eiropas Savienības padomdevējstruktūras

  1. Eiropas Parlamentam, Ministru Padomei un Komisijai palīdz Reģionu komiteja un Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, kas pilda padomdevēju funkcijas.
  2. Reģionu komitejas sastāvā ietilpst reģionālo un vietējo struktūru pārstāvji, kam ir vai nu reģionālas, vai vietējas vēlētas varas pilnvaras, vai arī kuri ir politiski atbildīgi kādai vēlētai sapulcei.
  3. Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvji no darba devēju, darba ņēmēju organizācijām un citām organizācijām, kas pārstāv pilsonisku sabiedrību , jo īpaši sociāli ekonomiskajā, pilsoniskajā, profesionālajā un kultūras jomā.
  4. Reģionu komitejas un Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļiem nedrīkst būt saistoši nekādi obligāti norādījumi. Viņi pilda pienākumus pilnīgi neatkarīgi un Eiropas Savienības vispārējās interesēs.
    Noteikumi, kas reglamentē šo komiteju sastāvu, to locekļu iecelšanu amatā, to pilnvaras un darbības, ir noteikti Konstitūcijā no III-288. līdz III-294. pantam. Ministru Padome, pamatojoties uz Komisijas ierosinājumu, ar regulāriem starplaikiem pārskata noteikumus, kas reglamentē to sastāvu, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas Eiropas Savienībā.

V SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBAS KOMPETENCES ĪSTENOŠANA

I Nodaļa.

Vispārīgie noteikumi

I-32. pants. Eiropas Savienības tiesību akti

  1. Īstenojot Konstitūcijā piešķirtās pilnvaras, Eiropas Savienība saskaņā ar III daļas noteikumiem kā juridiskus instrumentus izmanto Eiropas likumus, Eiropas ietvarlikumus, Eiropas regulas, Eiropas lēmumus, ieteikumus un atzinumus.
    • Eiropas likums ir vispārēji piemērojams leģislatīvs akts. Tas ir saistošs kopumā un tieši piemērojams visās dalībvalstīs.
    • Eiropas ietvarlikums ir leģislatīvs akts, kas attiecībā uz sasniedzamo rezultātu ir saistošs dalībvalstīm, tomēr ļaujot valstu varas iestādēm pilnīgi brīvi izvēlēties šā rezultāta sasniegšanas veidu un līdzekļus.
    • Eiropas regula ir vispārēji piemērojams neleģislatīvs akts leģislatīvu aktu un citu speciālu Konstitūcijas noteikumu piemērošanai. Tā var būt saistoša kopumā un tieši piemērojama visās dalībvalstīs, vai arī būt saistoša attiecībā uz sasniedzamo rezultātu visām dalībvalstīm, kurām tā ir adresēta, tomēr ļaujot valstu varas iestādēm pilnīgi brīvi izvēlēties šā rezultāta sasniegšanas veidu un līdzekļus.
    • Eiropas lēmums ir neleģislatīvs akts, kas ir pilnībā saistošs. Lēmums, kurā ir precīzi norādīti tie, kuriem tas adresēts, ir saistošs tikai šiem adresātiem.
    • Iestāžu pieņemtie ieteikumi un atzinumi nav saistoši.
  2. Kamēr tiek izskatīti leģislatīvu aktu priekšlikumi, Eiropas Parlaments un Padome attiecīgajā jomā atturas pieņemt aktus, kuri nav paredzēti šajā pantā.

I-33. pants. Leģislatīvie akti

  1. Eiropas likumus un Eiropas ietvarlikumus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem, kopīgi pieņem Eiropas Parlaments un Ministru padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kas noteikta III-298. pantā. Ja abas iestādes nespēj vienoties, minētos aktus nevar pieņemt.
    Gadījumos, kas īpaši noteikti III-160. pantā, Eiropas likumus un Eiropas ietvarlikumus var pieņemt pēc dalībvalstu grupas iniciatīvas saskaņā ar III-298. pantu.
  2. Atsevišķos gadījumos, kas paredzēti Konstitūcijā, Eiropas Parlaments ar Ministru padomes līdzdalību vai Ministru padome ar Eiropas Parlamenta līdzdalību pieņem Eiropas likumus un Eiropas ietvarlikumus saskaņā ar speciāli noteiktām likumdošanas procedūrām.

I-34. pants. Neleģislatīvie akti

  1. Ministru padome pieņem Eiropas lēmumus gadījumos, kas īpaši norādīti Konstitūcijā, un Komisija pieņem Eiropas regulas un Eiropas lēmumus gadījumos, kas minēti I-35. un I-36. pantā. Eiropas Centrālā banka pieņem Eiropas regulas un Eiropas lēmumus, ja Konstitūcija piešķir tai šādas pilnvaras.
  2. Ministru padome un Komisija, kā arī Eiropas Centrālā banka pieņem ieteikumus, ja Konstitūcija piešķir tām šādas pilnvaras.

I-35. pants. Deleģētās regulas

  1. Eiropas likumi un Eiropas ietvarlikumi var piešķirt Komisijai pilnvaras ieviest deleģētas regulas, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus Eiropas likumu vai ietvarlikumu elementus.
    Deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums tiek konkrēti noteikts Eiropas likumos un ietvarlikumos. Deleģēšana nevar attiekties uz jomas būtiskajiem elementiem.  Tie ir nosakāmi ar Eiropas likumiem vai ietvartlikumiem.
  2. Nosacījumus, ar kādiem notiek deleģēšana, konkrēti nosaka likumos un ietvartlikumos. Minētajos nosacījumos ir paredzētas šādas iespējas:
    • Eiropas Parlaments vai Ministru padome var izlemt atsaukt delegāciju,
    • deleģētā regula var stāties spēkā tikai tad, ja Eiropas Parlaments vai Ministru padome Eiropas likumā vai ietvartlikumā noteiktajā termiņā nav izteikusi iebildumus.

Īstenojot šo punktu, Eiropas Parlaments pieņem lēmumu ar tā locekļu balsu vairākumu, bet Ministru padome - ar kvalificētu balsu vairākumu.


I-36. pants. Piemērošanas akti

  1. Dalībvalstis pieņem visus tiesību aktus, kas nepieciešami, lai piemērotu juridiski saistošus Eiropas Savienības aktus.
  2. Ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi saistošo Eiropas Savienības aktu piemērošanai, šie akti var piešķirt Komisijai vai, īpašos gadījumos un I-39. pantā paredzētajos gadījumos, Ministru padomei piemērošanas pilnvaras.
  3. Eiropas likumos iepriekš ir noteiktas normas un vispārīgi principi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var kontrolēt Eiropas Savienības aktu piemērošanu.
  4. Eiropas Savienības aktu piemērošana notiek Eiropas piemērošanas regulu un Eiropas piemērošanas lēmumu veidā.

I-37. pants. Savienības tiesību aktu kopīgie principi

  1. Ja vien Konstitūcijā nav ietverts īpašs noteikums, iestādes atbilstoši attiecīgām procedūrām lemj, kāda veida akts katrā gadījumā ir pieņemams, saskaņā ar I-9. pantā noteikto proporcionalitātes principu.
  2. Eiropas likumos, Eiropas ietvarlikumos, Eiropas regulās un Eiropas lēmumos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums, kā arī norādīti visi priekšlikumi vai atzinumi, kas paredzēti šajā Konstitūcijā.

I-38. pants. Publicēšana un stāšanās spēkā

1. Eiropas likumus un ietvarlikumus, kas pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paraksta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Ministru padomes priekšsēdētājs. Pārējos gadījumos tos paraksta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs vai Ministru padomes priekšsēdētājs. Eiropas likumus un Eiropas ietvarlikumus publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī", un tie stājas spēkā publikācijā norādītajā dienā vai, ja šādas noteiktas dienas nav, divdesmitajā dienā pēc publicēšanas.

2. Eiropas regulas un Eiropas lēmumus, kuros nav konkrēti adresāti vai kuri ir adresēti visām dalībvalstīm, paraksta tās iestādes priekšsēdētājs, kura tos pieņem, tos publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī", un tie stājas spēkā publikācijā norādītajā dienā vai, ja šādas noteiktas dienas nav, divdesmitajā dienā pēc publicēšanas.

3. Pārējos lēmumus paziņo visiem, kam tie adresēti, un tie stājas spēkā pēc šāda paziņojuma.

II nodaļa.

Īpaši noteikumi

I-39. pants. Īpaši noteikumi kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanai

  1. Eiropas Savienība īsteno kopēju ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz savstarpēju politisku solidaritāti dalībvalstu starpā, vispārēju interešu noteikšanu un aizvien vairāk saskaņotas dalībvalstu darbības sasniegšanu.
  2. Eiropadome nosaka Eiropas Savienības stratēģiskās intereses un tās kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķus. Ministru padome izstrādā šo politiku saskaņā ar stratēģiskajām pamatnostādnēm, ko noteikusi Eiropadome, un saskaņā ar Konstitūcijas III daļā minētajiem noteikumiem.
  3. Eiropadome un Ministru padome pieņem vajadzīgos Eiropas lēmumus.
  4. Kopējo ārpolitiku un drošības politiku īsteno Eiropas Savienības ārlietu ministrs un dalībvalstis, izmantojot valstu un Eiropas Savienības līdzekļus.
  5. Dalībvalstis cita ar citu konsultējas Eiropadomē un Ministru Padomē par vispārsvarīgiem ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem, lai noteiktu kopēju pieeju. Pirms uzsākt kādu darbību starptautiskā mērogā vai uzņemties kādas saistības, kuras varētu ietekmēt Eiropas Savienības intereses, katra dalībvalsts konsultējas ar pārējām valstīm Eiropadomē vai Ministru padomē. Dalībvalstis, saskaņojot savas darbības, nodrošina to, ka Eiropas Savienība spēj aizstāvēt savas intereses un vērtības starptautiskā mērogā. Dalībvalstis izrāda savstarpēju solidaritāti.
  6. Ar Eiropas Parlamentu regulāri apspriežas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli un pastāvīgi informē par tās attīstību.
  7. Eiropas lēmumus saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku Eiropadome un Ministru padome pieņem vienprātīgi, izņemot gadījumus, kas minēti Konstitūcijas III daļā. Eiropadome un Ministru padome pieņem lēmumu, pamatojoties uz dalībvalsts priekšlikumu, Eiropas Savienības ārlietu ministra priekšlikumu vai priekšlikumu, ko šis ministrs sniedzis ar Komisijas atbalstu. Tas neattiecas uz Eiropas likumiem un Eiropas ietvarlikumiem.
  8. Eiropadome var vienprātīgi nolemt, ka Ministru padomei ir jāpieņem lēmumi ar kvalificētu balsu vairākumu gadījumos, kas nav minēti Konstitūcijas III daļā.

I-40. pants. Īpaši noteikumi kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanai

  1. Kopējā drošības un aizsardzības politika ir daļa no kopējās ārpolitikas un drošības politikas. Tā nodrošina Eiropas Savienības rīcībspējas, izmantojot civilos un militāros līdzekļus. Eiropas Savienība var tos izmantot miera uzturēšanas uzdevumos ārpus Eiropas Savienības, konfliktu novēršanā un starptautiskās drošības stiprināšanā saskaņā ar principiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos. Šos pienākumus veic, izmantojot dalībvalstu iespējas.
  2. Kopējā drošības un aizsardzības politika ietver pakāpenisku Eiropas Savienības kopējās aizsardzības politikas izstrādi. Šajā procesā tiks panākta kopēja aizsardzība, ja Eiropadome ar vienprātīgu balsojumu to nolems. Tādā gadījumā tā iesaka dalībvalstīm pieņemt šādu lēmumu saskaņā ar to konstitucionālajām prasībām.
    Eiropas Savienības politika saskaņā ar šo pantu neskar atsevišķu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašo būtību un respektē to dalībvalstu pienākumus, kuras uzskata, ka to kopīgā aizsardzība ir īstenojama Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā saskaņā ar Ziemeļatlantijas Līgumu, un ir saderīga ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, kas noteikta šajā struktūrā.
  3. Dalībvalstis nodrošina, lai Eiropas Savienībai būtu pieejami civilie un militārie spēki kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanai, lai veicinātu Ministru padomes noteikto mērķu sasniegšanu. Tās dalībvalstis, kuras kopā veido daudznacionālus spēkus, var arī nodrošināt šo spēku izmantošanu kopējai drošības un aizsardzības politikai.
    Dalībvalstis apņemas pakāpeniski uzlabot savas militārās spējas. Izveidojama Eiropas bruņojuma, zinātniskās izpētes un militāro spēju aģentūra, lai noteiktu operatīvās vajadzības, veicinātu to izpildi, veicinātu aizsardzības nozares rūpnieciskās un tehnoloģiskās bāzes stiprināšanai nepieciešamo pasākumu noteikšanu un, vajadzības gadījumā, piemērošanu, piedalītos Eiropas spēju un bruņojuma politikas noteikšanā un palīdzētu Ministru padomei novērtēt militāro spēju pilnveidošanu.
  4. Eiropas lēmumus par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu, tostarp lēmumus par šajā pantā minēto uzdevumu uzņemšanos, pieņem Ministru padome ar vienprātīgu balsojumu pēc Eiropas Savienības ārlietu ministra vai dalībvalsts priekšlikuma. Eiropas Savienības ārlietu ministrs, vajadzības gadījumā - kopā ar Komisiju, var ierosināt izmantot gan valstu līdzekļus, gan Eiropas Savienības instrumentus.
  5. Ministru padome Eiropas Savienības ietvarā var uzdot uzdevuma izpildi dalībvalstu grupai, lai saglabātu Eiropas Savienības vērtības un kalpotu tās interesēm. Šāda uzdevuma izpildi regulē III-206. pants.
  6. Tās dalībvalstis, kuru militārās spējas atbilst augstākiem kritērijiem un kuras šajā jomā ir uzņēmušās augstākas prasības cita pret citu sarežģītāku uzdevumu izpildei, nodibina strukturētu sadarbību Eiropas Savienības ietvarā. Šādu sadarbību regulē III-208. panta noteikumi.
  7. Tikmēr, kamēr Eiropadome nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar šā panta 2. punktu, Eiropas Savienības ietvaros nodibina ciešāku sadarbību savstarpējās aizsardzības jomā. Šī sadarbība paredz, ka gadījumos, kad kāda sadarbības dalībniece kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējās sadarbībā iesaistītās valstis sniedz tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem militārajiem vai citiem līdzekļiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51.pantu. Īstenojot ciešāku sadarbību savstarpējās aizsardzības jomā, iesaistītās dalībvalstis darbojas ciešā sadarbībā ar Ziemeļatlantijas Līguma organizāciju. Konkrēti noteikumi līdzdalībai šajā sadarbībā un tās norisē, kā arī attiecīgās lēmumu pieņemšanas procedūras ir noteiktas III-209. pantā.
  8. Ar Eiropas Parlamentu regulāri apspriežas par kopējās drošības un aizsardzības politikas galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli un pastāvīgi informē par tās attīstību.

I-41. pants. Īpaši noteikumi brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidei

  1. Eiropas Savienība veido brīvības, drošības un tiesiskuma telpu:
    • pieņemot Eiropas likumus un ietvarlikumus, kas paredzēti, lai tuvinātu valstu likumus jomās, kas uzskaitītas III daļā,
    • veicinot savstarpējo uzticēšanos dalībvalstu kompetento iestāžu starpā, jo īpaši, pamatojoties uz tiesas un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu,
    • ar operatīvu sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tostarp policiju, muitu un citiem dienestiem, kuri specializējas noziedzīgu nodarījumu novēršanā un atklāšanā.
  2. Veidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, valstu parlamenti var piedalīties novērtēšanas procesos, kas paredzēti III-156. pantā, un tie iesaistās Eiropola politiskajā kontrolē un Eurojust darbību novērtēšanā saskaņā ar III-169. un III-172. pantu.
    Attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās dalībvalstīm ir iniciatīvas tiesības saskaņā ar Konstitūcijas III-160. pantu

I-42. pants. Solidaritātes klauzula

  1. Eiropas Savienība un tās dalībvalstis darbojas kopīgi un solidāri, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēka radītas katastrofas upuris. Eiropas Savienība mobilizē tās rīcībā esošos līdzekļus, tostarp dalībvalstu piedāvātos militāros resursus, lai:
    • nepieļautu terorisma draudus dalībvalstu teritorijās,
      • aizsargātu demokrātiskās iestādes un civiliedzīvotājus no jebkādiem teroristu uzbrukumiem,
      • palīdzētu dalībvalstij tās teritorijā teroristu uzbrukuma gadījumā pēc tās politisko iestāžu pieprasījuma,
    • palīdzētu dalībvalstij tās teritorijā katastrofas gadījumā pēc tās politisko iestāžu pieprasījuma.
  2. Konkrēta kārtība šo noteikumu piemērošanai ir noteikta III-226. pantā.

III nodaļa.

Pastiprināta sadarbība

I-43. pants. Pastiprināta sadarbība

  1. Dalībvalstis, kuras savā starpā vēlas izveidot pastiprinātu sadarbību jomās, kas nav Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē, var izmantot Eiropas Savienības iestādes un īstenot šīs kompetences, piemērojot attiecīgos Konstitūcijas noteikumus, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas šajā pantā un III-318. līdz III-325. pantā.
    Pastiprinātas sadarbības mērķis ir veicināt Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un pastiprināt tās integrācijas procesu. Šī sadarbība ir atvērta visām dalībvalstīm tās izveides brīdī, kā arī jebkurā vēlākā laikā saskaņā ar III-321. pantu.
  2. Ministru padome kā galējo līdzekli piešķir atļauju sākt pastiprinātu sadarbību, ja Ministru padomē konstatēts, ka Eiropas Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus, un ar noteikumu, ka tā apvieno vismaz vienu trešo daļu dalībvalstu. Ministru padome darbojas saskaņā ar III-322. pantā paredzēto procedūru.
  3. Lēmumu pieņemšanā piedalās tikai tie Ministru padomes locekļi, kas pārstāv dalībvalstis, kuras ir iesaistītas pastiprinātā sadarbībā. Visas dalībvalstis tomēr drīkst piedalīties Ministru padomes apspriedēs.
    Vienprātība ir panākta tikai tad, ja šādi balsojuši sadarbībā iesaistīto valstu pārstāvji. Kvalificētu balsu vairākumu definē kā iesaistīto dalībvalstu pārstāvju balsu vairākumu, kur pārstāvētas vismaz trīs piektdaļas šo valstu iedzīvotāju. Ja Konstitūcijā nav noteikts, ka Ministru padome darbojas, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, vai gadījumā, ja Ministru padome nelemj pēc ārlietu ministra ierosinājuma, nepieciešamo kvalificēto balsu vairākumu veido divas trešdaļas iesaistīto valstu, pārstāvot vismaz trīs piektdaļas šo valstu iedzīvotāju.
  4. Pastiprinātas sadarbības procesā pieņemtie akti ir saistoši tikai iesaistītajām valstīm. Tos neuzskata par acquis, kas ir jāpieņem valstīm, kuras pretendē uz pievienošanos Eiropas Savienībai.

VI SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBAS DEMOKRĀTISKĀ DZĪVE

I-44. pants. Demokrātiskas vienlīdzības princips

Visās darbībās Eiropas Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu. Eiropas Savienības iestādēm pret tiem jāizturas vienlīdzīgi.

I-45. pants. Pārstāvošas demokrātijas princips

  1. Eiropas Savienības darbības pamatā ir pārstāvošas demokrātijas princips.
  2. Pilsoņi Eiropas Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā. Dalībvalstis Eiropadomē un Ministru padomē pārstāv to valdības, kuras ir atbildīgas savu pilsoņu ievēlētajiem dalībvalstu parlamentiem.
  3. Katram pilsonim ir tiesības piedalīties Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lēmumi jāpieņem iespējami atklāti un tie cik vien iespējams jātuvina pilsoņiem.
  4. Politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Eiropas Savienības pilsoņu gribas izteikšanu.

I-46. pants. Līdzdalības demokrātijas princips

  1. Eiropas Savienības iestādes ar atbilstošiem līdzekļiem dod pilsoņiem un pārstāvošajām apvienībām iespēju izteikt savus viedokļus un publiski apmainīties ar tiem visās Eiropas Savienības darbības jomās.
  2. Eiropas Savienības iestādes uztur atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pārstāvošajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību.
  3. Komisija veic plašas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm, lai nodrošinātu saskaņotas un pārredzamas Eiropas Savienības darbības.
  4. Ievērojams pilsoņu skaits, kas nav mazāks par vienu miljonu un pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var aicināt Komisiju iesniegt jebkādu atbilstošu priekšlikumu jautājumos, kur, pēc pilsoņu ieskata, šīs Konstitūcijas īstenošanai nepieciešams tiesību akts. Eiropas likumos ir paredzēti noteikumi īpašām procedūrām un nosacījumiem, kas nepieciešami šādai pilsoņu iniciatīvai.

I-47. pants. Sociālie partneri un autonoms sociālais dialogs

Eiropas Savienība atzīst un veicina sociālo partneru lomu Eiropas Savienības līmenī, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību; tā veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju.

I-48. pants. Eiropas ombuds

Eiropas Parlamenta iecelts Eiropas ombuds saņem un izmeklē sūdzības par nepilnībām Eiropas Savienības iestāžu, struktūru vai aģentūru administratīvajā vadībā, un sniedz par to ziņojumus.  Pildot savus pienākumus, Eiropas ombuds ir pilnīgi neatkarīgs.


I-49. pants. Eiropas Savienības iestāžu darbības pārredzamība

  1. Lai veicinātu labas pārvaldības principus un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, Eiropas Savienības iestādes, struktūras un aģentūras veic savu darbu iespējami atklāti.
  2. Eiropas Parlaments, tāpat kā Ministru padome, izskatot un pieņemot likumdošanas iniciatīvu, tiekas atklāti..
  3. Jebkuram Eiropas Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kura dzīvo vai kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, saskaņā ar III daļā paredzētajiem nosacījumiem ir pieejas tiesības Eiropas Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru dokumentiem neatkarīgi no to izdošanas veida.
  4. Eiropas likumos ir noteikti vispārējie principi un ierobežojumi, kuri, pamatojoties uz valsts vai privātām interesēm, nosaka pieeju šādiem dokumentiem.
  5. Katra 3. punktā minētā iestāde, struktūra vai aģentūra saskaņā ar 4. punktā minētajiem Eiropas likumiem pati savā reglamentā nosaka īpašus noteikumus attiecībā uz pieeju tās dokumentiem.

I-50. pants. Personas datu aizsardzība

  1. Ikvienam ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.
  2. Eiropas likumos ir paredzēti noteikumi par indivīdu aizsardzību attiecībā uz Eiropas Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru veikto personas datu apstrādi, kā arī dalībvalstu darbībām, uz kurām attiecas Eiropas Savienības likumi, un noteikumi par šādu datu brīvu apriti. Šo noteikumu izpildi kontrolē neatkarīga iestāde.

I-51. pants. Baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statuss

  1. Eiropas Savienība ievēro un neierobežo baznīcu un reliģisku organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu likumos.
  2. Eiropas Savienība vienlīdzīgi ievēro filozofisku un nekonfesionālu organizāciju statusu.
  3. Atzīstot to identitāti un īpašo ieguldījumu, Eiropas Savienība uztur atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar šīm baznīcām un organizācijām.

VII SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBAS FINANSES

I-52. pants. Budžeta un finanšu principi

  1. Visas Eiropas Savienības ieņēmumu un izdevumu pozīcijas iekļauj aprēķinos, kādus sagatavo katram finanšu gadam, un atspoguļo budžetā saskaņā ar III daļas noteikumiem.
  2. Budžeta ieņēmumiem un izdevumiem jābūt līdzsvarotiem.
  3. Budžetā atspoguļotos izdevumus apstiprina ikgadējam budžeta periodam saskaņā ar III-314. pantā minētajiem Eiropas likumiem.
  4. Lai īstenotu budžetā atspoguļotos izdevumus, nepieciešams iepriekš pieņemt saistošu tiesību aktu, kas noteiktu tiesisko pamatu Eiropas Savienības darbībai un izdevumu īstenošanai saskaņā ar III-314. pantā minētajiem Eiropas likumiem. Šim aktam ir jābūt Eiropas likuma, Eiropas ietvarlikuma, Eiropas regulas vai Eiropas lēmuma formā.
  5. Lai uzturētu budžeta disciplīnu, Eiropas Savienība nepieņem nevienu aktu, kas varētu ietekmēt budžetu, ja vien netiek pamatots, ka attiecīgo priekšlikumu vai pasākumu ir iespējams finansēt, nepārsniedzot Eiropas Savienības pašas līdzekļu apjomu un I-54. pantā minēto daudzgadu finanšu shēmu.
  6. Eiropas Savienības budžetu īsteno saskaņā ar rūpīgas finanšu pārvaldības principu. Dalībvalstis sadarbojas ar Eiropas Savienību, lai nodrošinātu, ka budžetā iekļauto līdzekļu nodrošinājumu izmantotu saskaņā ar rūpīgas finanšu pārvaldības principu.
  7. Eiropas Savienība un dalībvalstis saskaņā ar III-317. panta noteikumiem novērš krāpšanu un jebkuras citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses.

I-53. pants. Eiropas Savienības līdzekļi

  1. Eiropas Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku.
  2. Neskarot citus ieņēmumus, Eiropas Savienība budžets pilnībā jāfinansē no tās līdzekļiem.
  3. Ministru padomes izdots Eiropas likums paredz Eiropas Savienības līdzekļu ierobežojumus, kā arī var noteikt jaunas vai likvidēt esošās līdzekļu kategorijas. Minētais likums nestājas spēkā, kamēr to nav ratificējušas dalībvalstis saskaņā ar to konstitucionālajām prasībām. Ministru padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem vienprātīgu lēmumu.
  4. Padomes izdotā likumā paredz noteikumus par Eiropas Savienības līdzekļiem. Ministru padome var rīkoties pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas.

I-54. pants. Daudzgadu finanšu shēma

  1. Daudzgadu finanšu shēma nodrošina, ka Eiropas Savienības izdevumi attīstās kārtīgi un pašu līdzekļu robežās. Tā nosaka ikgadējo griestu summu saistību izpildei pēc izdevumu kategorijas saskaņā ar III-304. panta noteikumiem.
  2. Padomes izdots Eiropas likums nosaka daudzgadu finanšu shēmu. Ministru padome rīkojas pēc tam, kad ir saņēmusi Eiropas Parlamenta locekļu vairākuma piekrišanu .
  3. Eiropas Savienības gada budžets atbilst daudzgadu finanšu shēmai.
  4. Ministru padome pirmo daudzgadu finanšu shēmu pēc Konstitūcijas spēkā stāšanās pieņem ar vienprātīgu lēmumu.

I-55. pants. Eiropas Savienības budžets

Eiropas Parlaments un Ministru padome pēc Komisijas priekšlikuma un saskaņā ar III-306. pantā noteikto kārtību pieņem Eiropas likumu, kurā noteikts Eiropas Savienības ikgadējais budžets.

VIII SADAĻA.

EIROPAS SAVIENĪBA UN TĀS TUVĀKĀ PIEROBEŽA

I-56. pants. Eiropas Savienība un tās tuvākā pierobeža

  1. Eiropas Savienība attīsta īpašas attiecības ar kaimiņvalstīm, lai izveidotu labklājības un labu kaimiņattiecību telpu, kuras pamatā ir Eiropas Savienības vērtības un kuru raksturo ciešas un mierīgas, uz sadarbību balstītas attiecības.
  2. Šajā nolūkā Eiropas Savienība var noslēgt un īstenot īpašus līgumus ar attiecīgajām valstīm saskaņā ar III-222. pantu. Šajos līgumos var būt iekļautas savstarpējas tiesības un pienākumi, kā arī iespēja kopīgi veikt noteiktas darbības. Tās īsteno pēc periodiskas apspriešanās.

IX SADAĻA.

DALĪBA EIROPAS SAVIENĪBĀ

I-57. pants. Nosacījumi tiesībām uz dalību Eiropas Savienībā un pievienošanās procedūra

  1. Eiropas Savienība ir atvērta visām Eiropas valstīm, kuras ievēro I-2. pantā minētās vērtības un ir apņēmušās tās attīstīt kopīgi
  2. Jebkura Eiropas valsts, kas vēlas kļūt par Eiropas Savienības locekli, var vērsties Ministru padomē ar pieteikumu. Par šo pieteikumu paziņo Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem. Ministru padome pēc apspriešanās ar Komisiju, saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu, pieņem vienprātīgu lēmumu. Uzņemšanas nosacījumus un kārtību nosaka līgums dalībvalstu un kandidātvalsts starpā. Šo līgumu iesniedz ratifikācijai katrai līgumslēdzējai valstij saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām.

I-58. pants. Dalības tiesību Eiropas Savienībā apturēšana

  1. Pēc pamatota vienas trešdaļas dalībvalstu, Eiropas Parlamenta vai Komisijas priekšlikuma Ministru padome ar četru piektdaļu tās locekļu vairākumu, saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu, var pieņemt Eiropas lēmumu, kurā konstatēts, ka pastāv risks, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt I-2. pantā minētās vērtības. Pirms šādu apstākļu konstatācijas Ministru padome uzklausa attiecīgo dalībvalsti un, pieņemot lēmumu saskaņā ar minēto procedūru, var nosūtīt attiecīgajai valstij ieteikumus.
    Ministru padome pastāvīgi pārbauda, vai pamatojums, uz kura balstīta apstākļu konstatācija, vēl aizvien ir spēkā.
  2. Eiropadome, vienprātīgi lemjot par trešdaļas dalībvalstu vai Komisijas priekšlikumu un saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu, pēc tam, kad attiecīgā dalībvalsts tikusi uzaicināta iesniegt savus apsvērumus, var pieņemt Eiropas lēmumu, konstatējot nopietnu un pastāvīgu I-2. pantā minēto vērtību pārkāpumu no dalībvalsts puses.
  3. Ja saskaņā ar 2. punktu konstatēti pārkāpumi, tad Ministru padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, ko nosaka šīs Konstitūcijas piemērošana konkrētajā dalībvalstī, tostarp šīs dalībvalsts balsstiesības Ministru padomē. To īstenojot, Ministru padome ņem vērā iespējamās sekas, ko šāda tiesību un pienākumu atņemšana var radīt attiecībā uz fizisku un juridisku personu tiesībām un pienākumiem.
    Dalībvalstij katrā ziņā jāturpina pildīt Konstitūcijas uzliktās saistības.
  4. Ministru padome ar kvalificētu balsu vairākumu var vēlāk pieņemt Eiropas lēmumu mainīt vai atcelt pasākumus, kas noteikti saskaņā ar 3. punktu, ja mainās apstākļi, kas likuši tos īstenot.
  5. Ministru padome, pieņemot lēmumu saskaņā ar šo pantu, neņem vērā attiecīgās dalībvalsts balsi. Personiski klātesošu vai pārstāvētu locekļu atturēšanās neliedz pieņemt 2. punktā minētos lēmumus.
    Šo punktu piemēro arī tad, ja saskaņā ar 3. punktu balsstiesības uz laiku atņem.
  6. Šā panta 1. un 2. punktā paredzētos lēmumus Eiropas Parlaments pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu, ko nodevis Eiropas Parlamenta locekļu vairākums.

I-59. pants. Brīvprātīga izstāšanās no Eiropas Savienības

  1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Eiropas Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.
  2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei; Eiropadome izskata šo paziņojumu. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Eiropas Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību, ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību. Šo līgumu Eiropas Savienības vārdā noslēdz Ministru padome pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.
    Tās dalībvalsts pārstāvis, kura izstājas, nepiedalās Ministru padomes vai Eiropadomes pārrunās vai lēmumos attiecībā uz to.
  3. Šī Konstitūcija vairs nav saistoša attiecīgajai valstij no dienas, kad spēkā stājas izstāšanās līgums vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma nosūtīšanas, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, nenolemj šo laika posmu pagarināt.
  4. Ja valsts, kura ir izstājusies no Eiropas Savienības, lūdz atkārtotu pievienošanos, uz to attiecas I-57. pantā minētā procedūra.