Arta Pabrika uzruna 1.februāra Saeimas plenārsēdē par Latvijas-Krievijas robežlīguma noslēgšanu

01.02.2007. 16:16
 

Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Premjerministra kungs!

Dāmas un kungi!

Ļaujiet man iesākumā paust gandarījumu, ka solījums ir turēts un 9. Saeimā pirmo reizi notiek ārpolitiskās debates. Valdības izšķiršanās nākt uz Saeimu ar tik nopietnu ārpolitisku jautājumu kā Latvijas - Krievijas robežlīgums liecina par vēlmi šo lēmumu pieņemt tā, lai visi viedokļi tautā tiktu dzirdēti un sadzirdēti. Runāsim un lemsim šeit un tagad, un lai Dievs mums palīdz pieņemt vissaprātīgāko lēmumu.

Patiesi, šī jautājuma nozīme nevar tikt pārvērtēta, jo tas, kā mēs lemsim, pasaulei liks saprast, vai mēs skatāmies pagātnē vai nākotnē. Vai mēs spējam atšķirt būtiskus, principiālus jautājumus no mazsvarīgiem? Vai spējam izšķirt graudus no pelavām? Vai spējam stāvēt augstāk kā mūsu pāridarītāji?

Pēdējo 15 gadu laikā šī ir trešā šādas nozīmes politiskā izšķiršanās. Pirmoreiz, 1994. gadā, mums nācās pieņemt grūtu, bet Latvijas valstij izšķirošu kompromisa lēmumu par bijušās PSRS karaspēka izvešanu no mūsu valsts. Arī tad šim lēmumam bija pretinieki, kas lēmuma pieņēmējus un atbalstītājus apvainoja nacionālo interešu nodevībā. Vēsture ir pierādījusi, ka lēmums bija pareizs. Mūsu zemē vairs nav sveša karaspēka. Ja mēs būtu klausījuši tā laika oponentiem, situācija būtu cita.

Otrreiz vēsturiska izšķiršanās notika 1998. gadā, kad grūtā referendumā mēs pieņēmām naturalizācijas principus. Arī tas bija kompromiss, kam pretojās daudzi. Tagad mēs zinām, ka lēmums bija pareizs, jo starptautiskajā vidē zuda iespēja mūs nepatiesi apvainot cilvēktiesību  pārkāpumos.

Latvijas parlamentārieši!

Trešā reize ir pienākusi šodien. Mums ir jāizšķiras, vai mēs gribam saglabāt un stiprināt to, kas mums ir sūri un grūti atgūts, vai turpināt ar saucēja balsi tuksnesī pieprasīt to, kā mums vairs nav un nekad vairs nebūs.

Mums ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi. Vai mēs ticam tam, ko sakām un ja tā, tad vai mēs darām to ko solām. Robežlīguma jautājums būs tas lakmusa papīrītis, kas ļaus starptautiskajai sabiedrībai vērtēt mūsu rīcību.

Es sākšu ar nelielu ieskatu nesenajā vēsturē.

Sākot no 1997.gada 9.decembra, kad Ministru kabinetā tika apstiprināts robežlīguma teksts, Latvijas ārpolitikas dienas kārtībā kā viens no visnopietnākajiem uzstādījumiem tika iekļauts jautājums par šī līguma noslēgšanu.

Tie bija grūti laiki, ekonomika vēl kliboja, mēs nezinājām, vai jebkad nokļūsim Eiropas Savienībā un NATO, kurus uzskatījām un turpinām uzskatīt par mūsu brīvības garantu. Lai neradītu mūsu atbalstītājiem pasaulē bažas par mūsu vēlmi saasināt attiecības ar Krieviju, atgūt zaudēto Abreni, visi mūsu iepriekšējie pārstāvji sarunās ar saviem Eiropas un Amerikas partneriem konsekventi ir pauduši viedokli, ka mēs vēlamies noslēgt parafēto robežlīgumu un nekārojam pārskatīt esošās de facto robežas. To ir darījusi Kalnietes kundze, Ulmaņa kungs, mani priekšteči.

Kopš 1998.gada Valsts prezidenta līmenī bijušas vairāk nekā 40 vizītes, Ministru prezidenta līmenī ap 40 un ārlietu ministriem vairāk nekā 70. Un visos šajos kontaktos Latvija ir atkārtoti apliecinājusi gatavību noslēgt sagatavoto robežlīgumu.

Ko nozīmēja šī gatavība? Pirmkārt, to, ka Latvija neizvirza teritoriālas pretenzijas, otrkārt, tas bija apliecinājums Latvijas ārpolitikas nemainīgumam un uzticamībai un, treškārt, tā ir Latvijas atbildība par pašreiz eksistējošās ES Austrumu robežas nostiprināšanu.

Robežlīguma noslēgšanas jautājums bija būtisks noteikums Latvijas iestāšanās procesā ES un NATO, jo ne jau velti Krievija nebija gatava parakstīt šo pašu līgumu, iespējams, cerot kavēt mūsu valsts starptautisko nostiprināšanos.

Tādēļ gan ES kontekstā risinot sarunas, gan Starpvaldību konferences formātā ārlietu ministru līmenī, gan sarunās ar paplašināšanās komisāru Ferhoigenu Latvijas delegācija atsaucās uz 1997.gadā MK apstiprināto Robežlīguma projektu un tā pielikumiem, norādot, ka no Latvijas puses ir veikts viss iespējamais, es uzsveru – viss iespējamais, un tālākā līguma virzība atkarīga no KF nostājas. Sarunās ar ES Latvija apliecināja, ka tā ir sagatavojusi un ir gatava robežlīguma ar KF parakstīšanai. Tāpat, gatavojot un iesniedzot NATO vadībai Latvijas Ikgadējos rīcības plānus dalībai NATO, Latvija gadiem atkārtoja, ka starp tās prioritātēm sadarbībā ar Krieviju ir robežlīguma parakstīšana. Tas tika minēts arī Kalnietes kundzes sarunās ar Ivanova kungu. Bet tagad izrādās, ka neesam gatavi?

No iepriekš teiktā mēs nevaram atteikties, pat ja mums tagad pēkšņi tā sagribētos, nerēķinoties ar nopietnām starptautiskām sekām, pirmkārt, jau ar sūri iekarotā prestiža un ticamības zaudēšanu. Jo, kā var ticēt cilvēkam, kas netur savu vārdu? Kā var ticēt valstij, kas netur savu vārdu?

Pēdējo divu gadu laikā Valdība ir meklējusi juridiski korektu risinājumu, lai panāktu sagatavotā robežlīguma noslēgšanu. Piedāvātais risinājums balstās uz 1991.gada Konstitucionālo likumu ,,Par Latvijas Republikas valstisko statusu'', kurš ietver sevī visu Latvijas pēctecības apliecinājumu.

Nav brīnums, ka daudzi politiskie analītiķi šo valdības piedāvājumu ir novērtējuši kā elegantu un precīzu. Latvijai svarīgais valstiskās nepārtrauktības princips ir ievērots, un  to patiesībā neapšauba neviens izņemot varbūt dažus šeit klātesošos. Vai tiešām kāds domā, ka pēc līguma stāšanās spēkā mūs vairs neapsveiks 18. novembra svētkos, tādejādi noliedzot mūsu valsts turpinātību? Būtu naivi skaldīt matus, kad jāpieņem principiāli lēmumi.

Latvijas valstisko nepārtrauktību nodrošina ļoti plašs starptautisko saistību kopums, kuru vidū nozīmīgākie ir vairāk nekā 30 valstu paziņojumi deviņdesmito gadu sākumā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšanu. Neminēšu neskaitāmās vēstules, kas saņemtas mūsu prezidenta birojā.

Robežlīgums ir praktisks jautājums, kas ir šķirams no plašākiem vēsturiskiem jautājumiem, par kuriem saskaņa ar citādi domājošo mazākumu ir rodama daudzu gadu desmitu garumā, ne tagad. Nemēģināsim vēsturiskās sāpes brūci aizlīmēt ar robežlīguma plāksteri!

Cienījamie klātesošie!

Saeimai šodien ir iespēja izteikt savu atbalstu tam Latvijas ārpolitiskajam kursam, kurš ir īstenots pēc neatkarības atjaunošanas. Ja toreiz Latvija par vienu no saviem ārpolitiskajiem jautājumiem virzītu Abrenes atgūšanu, tā laika ārpolitiskie mērķi - Krievijas bruņoto spēku izvešana, Latvijas iestāšanās ES un NATO un Latvijas kā uzticamas un stabilas valsts tēla nostiprināšana nebūtu šodienas realitāte. Tas jāsaprot visiem!

Šī robežlīguma oponenti saka, mums jāpatur tiesības pieprasīt Abrenes atgūšanu. Tā ir ļoti nopietna starptautiska prasība, kurai būs savas sekas. Kādas? Pirmkārt, uzturot šādu prasību mums nav iespēju parakstīt robežlīgumu, kas mums ir vajadzīgs ne tikai, lai uzturētu savas ārpolitikas turpinātību, bet lai starptautiski nostiprinātu to, kas mums ir visdārgākais – mūsu atjaunoto valsti.

Otrkārt, ir skaidrs, ka, ja šodien balsosim pret, atšķirībā no mūsu kaimiņiem igauņiem, somiem un vāciešiem un lietuviešiem mums ir teritoriālas pretenzijas pret Krieviju, jo Abrene praktiski ir otrpus tai robežai, ko pašreiz apsargā latviešu karavīri. Tas nozīmē, ka mēs esam zaudējuši to statusu, par kuru esam tā cīnījušies pēdējos 15 gadus. Stabilas un prognozējamas valsts statusu. Vai tie, kas balsos pret, ir gatavi nest šo nastu?

1991.gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse akceptēja visus EDSO principus bez atrunām, tai skaitā pievienojoties 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktam, kas atzina robežu neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotām un nostiprinātām valstu robežām, jāatzīst, ne vienmēr taisnīgā ceļā.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšana un diplomātisko attiecību atjaunošana no mūsu partneru puses notika, ņemot vērā Latvijas eksistējošās administratīvās robežas. Mūsu partneri ar tām rēķinās, un nekad, piemēram, Eiropas Savienībā nevienam nav prātā ienācis, ka būtu iespējams paplašināt Eiropas Savienības Austrumu robežu uz Krievijas rēķina ar Latvijas deputātu balsu palīdzību.

Mans kolēģis Zviedrijas ārlietu ministrs, leģendārais baltiešu draugs Karls Bilts man adresētā vēstulē šonedēļ skaidri norādīja, ka Zviedrija, atzīstot Latvijas neatkarību, respektēja Latvijas valsts nepārtrauktību un faktisko robežu ar Krieviju. Es pieņemu, ka šeit nav nepieciešams tulkojums no diplomātiskās valodas.

Diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma. Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas. Šobrīd Latvijas politikā notiek mēģinājums padarīt Abreni par simbolu vienalga kam – opozīcijas kritikas mēģinājumiem, kādai vilšanās sajūtai vai arī nacionālradikāliem uzskatiem.

Mums jāsaprot, ka Abrenes atgūšanas iespējas nav lielākas kā Tobago vai Gambijas atgūšana. Un pat ja mēs to spētu, vai esam gatavi maksāt cenu?

Mums ir divas iespējas, - vai vicināt nacionālo karogu vai strādāt. Es aicinu strādāt un būs vēstures veidotājiem. Tiem dažiem, kas  piesauc referendumu, es gribētu teikt, ja tas patiesi ir tas, ko jūs vēlaties, tad atbalstiet šo likumprojektu, jo tas ir visātrākais tiesiskais ceļš uz referenduma sarīkošanu. Tomēr es gribētu atgādināt rūgto patiesību, ka mēs dzīvojam pārstāvnieciskajā demokrātijā un referendumi nav mūsu politiskā tradīcija. Vēl vairāk, tie, kas kaut ko saprot no politikas teorijas zina, ka referendumi neļauj atšķetināt Gordija mezglu.

Referendums ir zobens, kas to pārcērt. Proti, referendums nevar un nedod kvalitatīvāku risinājumu, salīdzinot ar pārstāvnieciskās demokrātijas piedāvājumu. Referendums ir kvantitatīvs risinājums, kur uzvar skaļākais nevis gudrākais. Es vēlētos jūs aicināt pieņemt gudru lēmumu. Bet tas, protams, neizslēdz referenduma iespēju jebkurā laikā.

Dāmas un kungi!

Robežlīguma risināšana ir tikai loģisks turpinājums jau aizsāktajam dialogam un praktiskajai sadarbībai starp Latviju un Krieviju augstākajā politiskajā līmenī pagājušajā gadā – Premjera tikšanās ar Fradkovu; Patriarha vizītei; Premjera tikšanās ar Putinu; abpusēja vēlme uzsākt Starpvaldību komisijas darbību. Šis ir darbs, kurā lielas pūles ir ielikusi mūsu prezidente, vēl 2005. gada Saeimas uzrunā Jums norādot, ka robežlīgums ir mūsu nepadarītais darbs. Nepadarītais darbs nākotnes labad.

Nerunāšu vairs par praktiskām lietām, kā piemēram, infrastruktūra, tranzīts, bet atgriezīšos pie sākumā teiktā.

Pēc karaspēka izvešanas un pilsonības referenduma veiksmes atrisinot robežlīguma jautājumu mēs apliecināsim, ka mums piemīt politiskā griba un spēja pieņemt grūtus, bet pareizus lēmumus. Mēs pierādītu, ka iekšpolitiskā sašķeltība ir pārvarama kopīgā nacionālā labuma dēļ.

Mēs šādā veidā spersim soli pretī mērķim, lai kļūtu par respektējamu ES un NATO dalībvalsti, no kuras piemēra varēs mācīties mazāk veiksmīgie.

Kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Krieviju, mēs būsim pierādījuši, ka mēs stāvam pāri vēsturiskajiem nodarījumiem un, neskatoties uz eksistējošo viedokļu atšķirību, varam vienoties, paliekot katrs pie savām domām vēsturiskajos jautājumos! Atbalstīsim likumprojektu, saglabāsim pašcieņu, karstu sirdi un vēsu prātu šī lēmuma pieņemšanā.

Es domāju, ka tā ir patriotiska un pragmatiska pieeja.

Paldies!