Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa "Latvijas valstiskuma sardzē: Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 21.augustam" izstādes atklāšanā

24.03.2004. 15:15

Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa
"Latvijas valstiskuma sardzē: Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 21.augustam"
izstādes atklāšanā 2004.gada 28.janvārī

Jūsu ekselence ministres kundze!

Jūsu ekselences ārvalstu vēstnieki!

Ārlietu ministrijas darbinieki!

Dāmas un kungi!

Es iesākumā vēlētos apsveikt Ārlietu ministriju un ārlietu ministri personīgi saistībā ar šīs izstādes ieceri un realizāciju. Tik tiešām caur šīs izstādes materiāliem Latvijas diplomāti, kas ilgus gadu desmitus augstu turēja neatkarīgās Latvijas idejas vārdu, simboliski atgriežas tajā valstī, kuru viņi pārstāvēja, un tajā iestādē, kuras vārdā viņi rīkojās visus gadus, par spīti tam, ka valsts, ko viņi pārstāvēja, jau sen vairs nepastāvēja de facto.

(Tālāk runa angļu valodā. Runas angliskā daļa tulkojumā)

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Vispirms es vēlos apsveikt Ārlietu ministriju un it īpaši ministres kundzi par iniciatīvu izveidot šādu izstādi, kurā vismaz simboliski mēs redzam to cilvēku atgriešanos savā tēvzemē un institūcijā, kā vārdā viņi strādāja tik daudzus gadu desmitus, visus tos cilvēkus, kas tik ļoti ticēja Latvijas neatkarībai un Latvijas valstiskumam.

Pirms divām dienām starptautiskajā forumā par genocīdu, kas notika Stokholmā, es sarunājos ar kādu kongresmeni no ASV, kas man pastāstīja, kā pirms daudziem gadiem, kad viņš pirmoreiz bija ievēlēts, pie viņa ieradās vizītē trīs personas, kas katra pārstāvēja vienu no Baltijas valstīm, apgalvojot, ka runā to vārdā, un lūdza ASV Kongresu sniegt nepārtrauktu atbalstu, lai netiktu atzīta Baltijas valstu iekļaušana Padomju Savienībā, to aneksija un okupācija. Viņš teica, ka neko daudz par to nav zinājis, bet sēdējis un pacietīgi klausījies, kā šie cilvēki izklāsta savu lietu, pie sevis nodomājot: "Kāds neiedomājams sapņotāju trio un cik donkihotiski var būt cilvēka sapņi un centieni!" Viņš man teica: "Es centos neizrādīt to, ko pie sevis domāju - kāda bezcerīga lieta, par ko viņi iestājas, kur viņi ņem drosmi un spēku, lai turpinātu neatlaidīgi strādāt, lai īstenotu tik acīmredzami utopisku ideju kā ideja par trīs Baltijas valstu suverenitātes un neatkarības atjaunošanu."

Mums patiesi bija šie cilvēki, šīs demokrātiskās idejas par svētām Latvijas tiesībām uz neatkarību, un tādas pašas idejas bija mūsu igauņu un lietuviešu brāļiem ārzemēs. Tā bija ideja, kas iedvesmoja gan trimdas organizācijas visās to formās, gan arī to diplomātiskos pārstāvjus. Jā, daudzējādā ziņā jau pati šī ideja bija valdzinoša - apgalvot, ka viņi pārstāv valstis, kas jau tik daudzus gadu desmitus de facto neeksistēja.

Daži no viņiem, iespējams, var atrast romānu, man jāatzīst, ka es neatceros tā autoru un nosaukumu - tas bija romāns par spiegiem, kur darbība norisinās kādā vietā Londonā un kur pieminēti Latvijas diplomātiskie pārstāvji, kas ir iedomīgi un lepni uz savu mazpazīstamo valstiņu ar mazpazīstamu pārstāvniecību un kam ir pilnīgi neprātīga ideja prasīt, lai tiktu atzītas šo valstu tiesības uz neatkarību. Jūs redzat, ka šos cilvēkus, lai arī cik bezcerīgas un nepamatotas viņu prasības šķita citiem cilvēkiem, atzina daudz nozīmīgu valstu oficiālas valdības. Kāpēc? Tāpēc ka viņi bija oficiāli un likumīgi mantojuši savas tiesības pārstāvēt Latviju ārzemēs.

Es domāju, tas bija viens no visgudrākajiem soļiem, kas tika sperts pirms Latvijas valstiskuma beigām - dot likumīgas tiesības dažiem mūsu pārstāvjiem ārzemēs pārstāvēt Latviju, ko vēlāk turpināja citi, saņemot šīs tiesības kā mantojumu. Un šādā ļoti nozīmīgā veidā bija iespējams saglabāt Latvijas atzīšanu de iure, mēs varējām pārliecināt citus par tās saglabāšanas pamatotību un tādā veidā varējām prasīt un saņemt viņu piekrišanu neatzīt Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.

Šie daži sapņotāji, šie donkihoti, kuri strādāja savos mazajos kabinetos, izmantojot finanšu resursus, ko ieguva no saprātīgi ieguldītajiem Latvijas zelta krājumiem ārzemēs, - viņi turpināja strādāt, lai arī cik neiespējami tas var likties. Viņu sapnis piepildījās, izveidojās nepārtrauktība, Latvijas likumīgais de iure statuss ir nepārtraukti turpinājies kopš tās atzīšanas 1918. gadā. Tam ir ļoti liela nozīme mums visiem - tagadējām paaudzēm, iepriekšējām un nākamajām paaudzēm.

"LV", Guntas Štrauhmanes tulkojums

(Runas nobeigums latviešu valodā)

Dāmas un kungi!

Es varētu vēl piemetināt par diviem no diplomātiem, par kuriem šeit ir izveidota izstāde, ar kuriem man bijusi īpaša saskare, - Anatoliju Dinberga kungu ar viņa vienreizējo dzīvesstāstu un arī Arnoldu Spekki, kas bija reizē izcils zinātnieks, skolārs un arī diplomāts. Man ir bijis tas gods ar viņu tikties, izrunāties gan kā ar zinātnieku, vēsturnieku, gan kā ar diplomātu, un es varu teikt, ka šī diplomātu paaudze bija spoža, spējīga un visgrūtākajos apstākļos nesa Latvijas vārdu tālāk, centās paturēt Latvijas prasības pēc savām tiesībām un savas neatkarības. Es domāju, ka tik tiešām jaunie ministrijas darbinieki var šajos dzīvesstāstos smelties daudz iedvesmas par to, ko Latvijai kā valstij var dot viena cilvēka mūža gājums, cik ļoti būtisks un svarīgs var būt katra atsevišķa cilvēka ieguldījums, arī tādiem diplomātiem, kas nav vēl augstāko rangu sasnieguši, kas krīzes un vajadzības situācijā spēj un ir tiesīgi rīkoties Latvijas vārdā. Tie bija grūti laiki - būt par Latvijas pārstāvi, jums tagad ir tā laime rīkoties brīvā Latvijā, brīvā Eiropā, un visa nākotne jums ir vaļā. Es novēlu, lai šī turpinātības sajūta dod jums jaunu iedvesmu un jaunu spēku, jums darot un veicot savus pienākumus kā Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kā tiem, kas arī palīdz īstenot Latvijas de iure eksistenci.

Paldies!

Publicēta “Latvijas Vēstnesī”, 30.01.2004.