Aprit 140 gadi, kopš dzimis valstsvīrs, jurists, diplomāts un publicists Hermanis Albats

23.08.2019. 17:52
  • Ārlietu dienests Latvijas valsts simtgadei
Aprit 140 gadi, kopš dzimis valstsvīrs, jurists, diplomāts un publicists Hermanis Albats

2019. gada 23. augustā aprit 140 gadi, kopš dzimis valstsvīrs, jurists, diplomāts un publicists Hermanis Albats (dzimis 23*.08.1879. Veļķu pagastā, Cēsu apriņķī, miris 09.02.1942. Vjatkas soda nometnē, PSRS).

Hermanis Albats piedzima Veļķu pagasta Jaunzemu mājās lauksaimnieku Pētera un Līzes Albatu ģimenē. Beidza Vecpiebalgas draudzes skolu (1895), Vidzemes draudžu skolotāju semināru Rīgā (1898) un eksternātā – Maskavas 10. ģimnāziju. 1904. gadā iestājās Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 1910. gadā ieguva 1. šķiras jurista diplomu, līdz 1913. gadam papildināja zināšanas jurisprudencē arī Parīzes un Heidelbergas universitātē.

H. Albats 1915.–1918. gadā bija Viskrievijas Zemstu savienības pilnvarnieks karagūstekņu un bēgļu lietās. Kopš 1901. gada darbojās žurnālistikā, publicēja arī dzejoļus, bet Pirmā pasaules kara gados – rakstus par ārpolitikas jautājumiem. Bija vairāku latviešu laikrakstu līdzstrādnieks un laikraksta Русские ведомости redkolēģijas loceklis.

Latvijas ārlietu dienestā. Sākums. 1919. gada otrā puse

1919. gada pavasarī H. Albats atgriezās Latvijā. 1919. gada 8. jūlijā Rīgā no Liepājas ieradās Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, un 23. jūlijā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics – no Rietumeiropas. Sākās Ārlietu ministrijas izveide, sevišķu vērību pievēršot dienesta prasībām atbilstošu personu pieņemšanai darbā. Z. A. Meierovics 1916. gadā Maskavā strādāja Krievijas pilsētu savienībā, tāpēc viņš bija pazīstams ar Viskrievijas Zemstu savienības darbinieku, latviešu juristu H. Albatu. 1919. gada 30. augustā H. Albats tika pieņemts darbā Ārlietu ministrijā par Ekonomiski konsulārā departamenta Konsulārās nodaļas vadītāju. Septembrī H. Albatu iecēla par Juridiskā departamenta direktora v. i. un juriskonsultu.

Ārlietu ministra biedrs (1920–1923). Ministrijas reorganizācijas komisijas sēdes. 1920. gada septembris – oktobris

No 1920. gada jūlija līdz 1923. gada aprīlim H. Albats bija ārlietu ministra biedrs. Z. A. Meierovics viņam uzticēja svarīgu uzdevumu – kopā ar ministrijas vadošajiem darbiniekiem izstrādāt Ārlietu ministrijas reorganizācijas plānu ar mērķi ekonomēt valsts līdzekļus, vienkāršojot struktūru un samazinot štatu. 1920. gada 13.–27. septembrī H. Albats sasauca un vadīja 12 Ārlietu ministrijas Reorganizācijas komisijas sēdes; 18. oktobrī notika vēl viena sēde. Jau 13. septembra sēdē tika nolemts piecus departamentus apvienot divos: Politiski ekonomiskajā ar septiņām nodaļām un Administratīvi juridiskajā ar astoņām nodaļām. Šī struktūra izrādījās ilgtspējīga: ar nelielām izmaiņām tā pastāvēja līdz 1938. gadam. Reorganizācijas komisija lēma arī par Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs, kā arī par ministrijas struktūrvienību vadītāju kandidatūrām.

Ministrijas ģenerālsekretārs (1923–1933). Ministrijas pārvaldnieks (1925–1926). Sūtnis pie Svētā Krēsla (1925–1940)

Desmit gadus – no 1923. gada aprīļa līdz 1933. gada jūlijam H. Albats bija ministrijas ģenerālsekretārs. No 1925. gada 23. decembra līdz 1926. gada 7. maijam viņam vienlaikus nācās veikt arī ministrijas pārvaldnieka pienākumus, t. i., faktiski būt par ārlietu ministru, bet bez balsstiesībām Ministru kabinetā. H. Albatu 1925. gada 8. jūnijā ar Ministru kabineta lēmumu iecēla arī par sūtni pie Svētā Krēsla ar rezidenci Rīgā. Jāatzīmē, ka akreditācijas vēstuli Latvijas sūtnis iesniedza krietni vien vēlāk – tikai 1927. gada 27. decembrī. Toties sūtņa pienākumus pie Svētā Krēsla H. Albats veica 13 gadus – līdz Latvijas okupācijai un aneksijai PSRS sastāvā.

Ārlietu dienestā paveiktais

Laikraksts Jaunākās Ziņas 1925. gada 31. decembra pielikumā publicēja valstsvīru atziņas gadumijā. Tikko ieceltais Ārlietu ministrijas pārvaldnieks H. Albats pavēstīja: “Mūsu valsts romantiskais laikmets pārdzīvots. Mums jāmācās skatīties ikdienišķībā bez ilūzijām. Jāsaprot, ka mūsu valsts un tautas nākamība atkarājas vispirmā kārtā no tā, vai pratīsim atrisināt saimniecības problēmas. Arī ārējā politikā varēsim iegūt sekmes tikai tad, ja mūsu saimnieciskā dzīve būs dibināta uz drošiem pamatiem.

H. Albatu kā pieredzējušu juristu Latvijas valdība bieži pilnvaroja piedalīties starptautisko konvenciju izstrādē svarīgos jautājumos (kuģu īpašnieku atbildība, civiltiesāšanās kārtība u. c.) un parakstīt tās.

Viņš bija Latvijas delegācijas vadītājs 1930. gada martā Hāgā sasauktajā Starptautisko tiesību kodifikācijas konferencē, parakstīja tās protokolus. Pārstāvēja Latviju kā delegācijas priekšsēdētājs Tautu Savienības 1922. gada augusta asamblejā un kā delegāts 1930. gada septembra asamblejā. Bija Latvijas komisijas priekšsēdētājs materiālu sagatavošanā Starptautiskajai konferencei Ženēvā par kara materiālu tranzītu (1925. gads). Kā Latvijas pilnvarotais vairākkārt apmainīja ar ārvalstīm noslēgto starpvalstu līgumu ratifikācijas dokumentus.

H. Albats nāca klajā ar ideju – pēc 1925. gadā noslēgtā Lokarno līguma parauga, kas garantēja Francijas un Beļģijas robežas ar Vāciju, nodibināt “Austrumu Lokarno”. Vācijai un Padomju Savienībai bija jāgarantē Baltijas valstu neitralitāte un patstāvība. Austrumu Lokarno projektu tālāk virzīja ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns 1927. gadā. Un tomēr ne rietumu lielvalstis, ne Padomju Savienība nevēlējās garantēt Baltijas valstu nākotni.

Tomēr vislielāko pateicību H. Albatam mūsdienās var teikt Latvijas juristi un vēsturnieki par viņa sastādīto un rediģēto Latvijas ar ārvalstīm noslēgto galveno līgumu krājumu franču valodā: Recueil des principaux Traités conclus par la Lettonie avec des Pays Étrangers. 1. sēj. 1918–1930. un 2. sēj. 1930–1938. Abus sējumus izdevusi Ārlietu ministrija Rīgā 1930. un 1938. gadā. Ne mazāk svarīgs ir H. Albata redakcijā 1930. gadā latviešu valodā izdotais saraksts ar skaidrojumiem Kolektīvās konvencijas, kurām pievienojusies Latvija.

Latvijas Universitātes mācībspēks. (1921–1940)

Līdztekus darbam Ārlietu ministrijā kopš 1921. gada H. Albats bija mācībspēks Latvijas Augstskolā (1922. gadā pārdēvēta par Latvijas Universitāti – LU). Viņš lasīja lekcijas starptautiskajās publiskajās tiesībās un civiltiesībās. Pēc aiziešanas no Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra amata 1933. gadā H. Albats turpināja pasniegt LU. 1940. gada oktobrī, padomju okupācijas varas pārdēvētās Latvijas Valsts universitātes vadītāji profesoru H. Albatu atlaida.

H. Albats bija vairāku ārzemju zinātnisko biedrību biedrs – Tautu Savienības veicināšanas biedrības, daudzu latviešu un cittautu (lietuviešu, beļģu, britu, itāliešu, franču) tuvināšanās biedrību loceklis, Latvijas un Igaunijas biedrības biedrs.

Apbalvojumi

Apalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru un ar Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Somijas, Ungārijas, Zviedrijas ordeņiem. Viņš saņēma Vatikāna Svētā Gregora ordeņa I un II šķiru un trīs Vatikāna piemiņas medaļas.

Padomju varas represijām pakļautā Albatu ģimene

Pirmajās lielajās masu represijās 1941. gada 14. jūnija naktī H. Albata dzīvoklī Rīgā, Antonijas ielā 4–8 akcijas izpildītāji sastapa tikai H. Albatu, viņa dēlu Hubertu, vedeklu Elizabeti un septiņus mēnešus veco mazdēlu Andreju. H. Albatu arestēja un ieslodzīja Kirovas apgabala Vjatkas soda nometnē, bet dēla Huberta ģimeni izsūtīja nometinājumā uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu.

H. Albatu pratināja Vjatkas soda nometnes Ļesnoje ciematā 19. un 20. septembrī, par ko noformēti protokoli. Padomju totalitārajā sistēmai raksturīgo un absurdo jautājumu bija daudz, galvenokārt par kaitniecisko darbību pret PSRS: kādās starptautiskās konferencēs uzstājies pret revolucionāro kustību un PSRS interesēm; kādu ārvalstu izlūkdienesta aģents H. Albats ir bijis; vai viņu savervēja angļu izlūkdienests utt. Uz šādiem jautājumiem H. Albats atbildēja noraidoši.

1941. gada 28. septembra apsūdzības slēdzienā konstatēts, ka jurista un starptautisko tiesību speciālista H. Albata lieta ir sarežģīta, tāpēc tā nosūtāma Vjatkas nometnes prokuroram un to jāizskata Kirovas apgabaltiesas pastāvīgās sesijas Krimināltiesas kolēģijai**, kas darbojas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Vjatkas nometnē. Tiesas sēde notika 1941. gada 28. oktobrī, H. Albatam klātesot. Apsūdzēto atzina par vainīgu, jo viņš, kā teikts apsūdzības slēdzienā – “ieņēmis augstus amatus buržuāziskās Latvijas valdībā, slēdzis līgumus ar ārvalstīm, piedalījies starptautiskās konferencēs, tā stiprinot valdības fašistisko orientāciju un cīņu pret revolucionāro kustību”. Tiesa, pamatojoties uz Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa*** 1926. gada redakcijā 58. panta 13. punktu, nolēma H. Albatam atņemt brīvību uz 10 gadiem un tiesības uz 5 gadiem. No mūsdienu tiesiskuma pozīcijām šāds spriedums bija safabricēts un nepamatots.

1942. gada 9.  februārī H. Albats 62 gadu vecumā nomira Vjatkas soda nometnē bada nāvē. Vadošais Ārlietu ministrijas darbinieks, profesors soda nometnē tika nodarbināts kā ūdens smēlējs no akas. Kā atceras aculiecinieki “no bada uztūkušu seju un kājām viņš smagi strādāja līdz dzīves pēdējam brīdim”.

H. Albata ģimenes locekļu liktenis bija dažāds. Dēls Pauls (1917–1941) iestājās nacionālajos partizānos un krita cīņā pret Sarkano armiju. Dēls Huberts (1912–1943) mira izsūtījumā PSRS. Vedekla Elizabete (1914 – pēc 1991) atgriezās Latvijā 1986. gadā, dzīvoja Skrīveros. Viņas dēls, vulkanologs Andrejs (1940) arī atgriezās Latvijā savās dzimtas mājās Senči Koknesē.

H. Albata sieva Berta, dzim. Bēķe, (1879–1963) 14. jūnijā bija izbraukusi uz lauku mājām Koknesē, tāpēc netika aizvesta. Viņa dzīvoja dzimtenē neziņā par aizvestā vīra un dēla Huberta likteni un raizēs par dēlu Bruno, kas bija devies bēgļu gaitās uz Rietumiem. Bruno Albats (1908–1995) bija jurists, tiesnesis Rīgas un Liepājas apgabaltiesā. 1945. gadā Baireitā, Vācijā, vadīja bēgļu nometni. 1949. gadā izceļoja uz ASV, kur kļuva par ievērojamu latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku. Viņš ilgus gadus tika ievēlēts vadošos amatos Amerikas Latviešu Apvienībā un Pasaules Brīvo Latviešu apvienībā.

*Biogrāfiskajā vārdnīcā Latvijas ārlietu dienesta darbinieki. 1918–1991. (Rīga: Zinātne, 2003) sadaļā par H. Albatu (45. lpp.) neprecīzi minēts viņa dzimšanas datums pēc jaunā stila – 24. augusts. Vecpiebalgas ev. lut. draudzes baznīcas reģistros norādīts, ka Hermanis Albats dzimis 11. augustā. Tā kā pie 19. gs. notikumu datumiem jāpieskaita 12 dienas, tad pareizais H. Albata dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 23. augusts. Arī Rīgas prefektūras 1933. gada 16. novembrī H. Albatam izdotajā iekšzemes pasē TA Nr.004024 norādīts, ka viņš dzimis 23. augustā (Pase glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā).

**Padomju jurisprudencē nepastāvēja termins “politiskie noziegumi”, tie padomju tiesībnieku izpratnē bija kriminālnoziegumi.

***KPFSR Kriminālkodekss 1926. gada redakcijā Latvijas PSR bija spēkā no 1940. gada novembra, bet tos attiecināja arī uz laiku pirms 1940. gada novembra.

 

01 Albats

Hermanis Albats. 20. gs. 30. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LNA LVVA) 2570. f., 14. apr., 1996. l., 1. lp.

02 Bulduru konferences dalibnieki

Baltijas valstu konferences delegātu kopuzņēmums. Pirmajā rindā no kreisās pirmais – konferences ģenerālsekretārs, Latvijas ārlietu ministra biedrs Hermanis Albats, ceturtais – konferences priekšsēdētājs, Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Latvija, Bulduri, 03.08.–05.09.1920.

Fotogrāfs M. Lapiņš. No: Supplement Illustré du “Bulletin”publié le Ministére des Affaires Etrangéres de Latvia.

Konferences sekretāri bija Vilis Šūmanis, Latvijas Ārlietu ministrijas Vispārējā departamenta direktors, un Jānis Lazdiņš, Latvijas ārlietu ministra kabineta šefs. Sekretariātā strādāja septiņi Ārlietu ministrijas darbinieki.

03 struktura

Ārlietu ministrijas reorganizācijas shēma. 1920. gada februāris – oktobris.

Shēma izstrādāta, pamatojoties uz dokumentiem Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Skat., LNA LVVA, 2574. f., 1.  apr., 8. l., 3.4., 8–10. lp.; turpat, 2570. f., 2. apr., 95. l., 88.–101.  lp.

04 svari karikatura

Mākslinieka, gleznotāja Jāņa Roberta Tillberga (1880–1972) karikatūra Ārlietu ministrijas kukņā. Satīriskā mākslas žurnāla Svari vāks, 14.01.1921. Nr. 5.

Vārds kukņa –  lietots vārda virtuve vietā. Žurnāls Svari iznāca Rīgā vienu reizi nedēļā 1920.–1931. gadā. Karikatūrā satīriski attēlota paredzamā ārlietu ministra Z. A. Meierovica atgriešanās Rīgā pēc ilgstošā komandējuma Rietumeiropā. Ministriju Z. A. Meierovica prombūtnes laikā vadīja H. Albats. Ģenerālis Pēteris Radziņš (1880–1930) tika atvaļināts no armijas 1920. gada oktobrī pēc paša vēlēšanās, bet faktiski viņam pārmeta pārlieko labvēlību pret Latvijā pēc revolūcijas dzīvojošo pretlieliniecisko krievu virsnieku politisko darbību.

05 grafika

Grafiķa un gleznotāja Sigismunda Vidberga (1890–1970) grafika Uz kafejnīcu, ko iegādājās H. Albats savā īpašumā no S. Vidberga darbu izstādes Latvijas Telegrāfa aģentūras mākslas salonā 1921. gada beigās.

Reprodukcija no: Ilustrēts Žurnāls, 1921. gada novembris, Nr. 11. Žurnālu izdeva Leta 1920.–1929. gadā. Sākotnēji žurnāls bija ar daudzpusīgu saturu, no 1925. gada – veltīts mākslai un rakstniecībai. Letas Mākslas salons atradās Suvorova (tagad Kr. Barona) ielā 4.

H. Albats augstu vērtēja S. Vidberga mākslu un ilgus gadus starp viņiem pastāvēja draudzīgas attiecības.

06 masku balle

ASV sūtniecības darbinieku un aicināto viesu Jaunā gada sagaidīšanas masku balle. H. Albats – pēdējā rindā piektais no labās puses, aiz viņa nākamais – Ārlietu ministrijas Administratīvi juridiskā departamenta direktors Vilis Šūmanis. Rīga, 31.12.1923. Fragments no fotouzņēmuma.

Fotogrāfs nezināms. Ārlietu ministrijas arhīvs.

H. Albats labprāt piedalījās saviesīgajos pasākumos un kā PEN kluba biedrs – preses ballēs.

Materiālu sagatavoja Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas arhīva eksperte Silvija Križevica (13.08.2019.)

Ar H. Albata darba gaitām un likteni iespējams iepazīties arī Ārlietu ministra padomnieka, Mr. iur. Mārtiņa Drēģera publikācijā Vientulis bez godkāres. Profesors Hermanis Albats žurnālā "Jurista Vārds" nr.5 (1011) 30.01.2018.