"Mūsu diplomātu augstākā uzvara" Ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska raksts (Diena)

26.01.2011. 13:15

Šodien, 26. janvārī, piecos pēcpusdienā sabiedroto Augstākā padome Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vārdā nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. Lai dzīvo Latvijas valsts! - šāda ziņa pirms 90 gadiem aplidoja visu valsti, un tai savā nozīmīgumā var līdzināties reti kurš notikums Latvijas vēsturē.

Ilgotais sapnis bija piepildīts! Latvijas valsts proklamēšana un Satversmes sapulces sasaukšana 1918. gadā, smagās neatkarības cīņas, līgums ar Krieviju 1920. gadā un visbeidzot - diplomātu ilgais, neatlaidīgais un profesionālais darbs, panākot Latvijas Republikas (LR) atzīšanu de iure 1921. gadā. Tas viss bija vainagojies ar uzvaru.

Tieši kopš tiem laikiem mūsu valsts un diplomātijas vēsturē neizdzēšami ierakstīts patriotiskais un svarīgais princips, ko definēja mūsu pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics: «Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi.» Uzskatu, ka šī Meierovica formula - «izauklēt Latvijas laimi» - ir un paliks augstākais mērķis, par kuru ikvienam politiķim, ikvienam diplomātam un mums visiem kopā jācīnās arī šodien!

Z. A. Meierovica un to dažu cilvēku panāktais, kas aizsāka Latvijas diplomātiskā dienesta veidošanu pagājušajā gadsimtā, joprojām daudziem palicis maz pazīstams. Diplomātu cīņa par LR ievešanu Eiropas un pasaules valstu saimē joprojām ir par maz novērtēta, arī viņu loma valstiskuma pēctecības nodrošināšanā okupācijas gados un de iure atjaunošanā pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā.

Kad 1918. gadā sāka veidoties LR ārlietu resors, var teikt, ka tam bija jātop tukšā vietā - aiz diplomātiem nestāvēja ne saimnieciska vai militāra vara, ne valstiskuma tradīcijās sakņota pieredze vai diplomātijas skola. Tomēr mūsu diplomāti strādāja lielākajās Eiropas pilsētās, prata līdzvērtīgi sarunāties ar lielvalstu vēstniekiem, politiķiem un valdību ministriem. Reizēm tas notika, slēpjot milzīgu naudas trūkumu un izmisīgi saucot pēc lielāka valsts atbalsta, taču sarunu prasmes, neatlaidības un sirds degsmes nepietrūka nekad.

Profesionālā diplomātija brīvvalsts laikā - 20. un 30.gados - veidojās un attīstījās kopā ar pašu valsti, Ārlietu ministrijas funkcijas un uzdevumi pielīdzinājās citu Rietumeiropas valstu paraugam. Diemžēl šai izaugsmei un attīstībai bija lemts traģiski un uz ilgu laiku pārtrūkt. 1940.-1941. gadā, cenšoties līdz saknēm iznīcināt Latvijas valstiskumu, padomju okupācijas vara pakļāva vajāšanai arī diplomātus. Notika Latvijas ārlietu resora likvidācija, plašas represijas pret tā darbiniekiem un daudzu fiziska iznīcināšana.

Ticēt valstiskuma atjaunošanas iespējai 50 okupācijas gados atļāvās tikai drosmīgākie. Tikai pateicoties tiem diplomātiem, kam bija izdevies palikt dzīviem un nonākt ārzemēs, pusgadsimta garumā tika uzturēta LR valstiskuma juridiskā nepārtrauktība un nemitīgi pasaules sabiedrībai un ārvalstu valdībām atgādināts par pretlikumīgās okupācijas faktu. Tas, ko tolaik ārzemēs strādājošie diplomāti kopā ar trimdas sabiedrību paveica valstiskuma nepārtrauktības saglabāšanai, ir titānisks un nepārvērtējams darbs. Viņi ir tie, kas «Latvijas laimi» izauklēja visbezcerīgākajā situācijā. Vēlāk, tieši pateicoties šiem cilvēkiem, salīdzinoši ātri un veiksmīgi izdevās atjaunot ārlietu resoru pēc neatkarības atgūšanas.

Kā uzsver vēsturnieki un eksperti, diplomāts ir viena no humānākajām misijām pasaulē. Tā uzdevums ir nest pasaulē tautas un valsts vārdu vislabākajā skanējumā, rūpēties par savas valsts pilsoņu un iedzīvotāju tiesību un interešu aizstāvēšanu ārvalstīs, jebkuras nesaskaņas atrisināt savstarpēji pieņemamiem un mierīgiem līdzekļiem. Šī ir otra labā formula, un tieši šie principi vienmēr ir bijuši mūsu ārpolitikas pamatā.

Diplomāta profesija vienmēr tikusi uzskatīta par prestižu, pat ekskluzīvu, palaikam tai piešķirts noslēpumainības vai slepenības oreols. Kā tagad redzam, šīs jomas informācijai mēģina neatļauti piekļūt un no tās veido «sensācijas». Taču galu galā visi redzam, ka diplomātu darba saturs patiesībā palicis nemainīgs - savas valsts interešu pārstāvība, ilgstošu un sarežģītu sarunu risināšana, kuras noturēt mierīgā gultnē mūsdienu dinamiskajā pasaulē ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Šodien mēs ar lepnumu varam raudzīties uz jaunu diplomātu paaudzi, tā uzaugusi savā zemē un iziet pasaulē kā lieliski profesionāļi un cienīgi savas valsts interešu pārstāvji. Jā, mums uz laiku atkal kļuvis sāpīgs naudas jautājums, bet tas liek mums domāt, kā savu ārpolitiku padarīt efektīvāku un koordinētāku. Diplomāti savā ikdienas darbībā aizvien biežāk sāk sadarboties pat partnervalstu ietvaros - tāda sadarbība mums, piemēram, veidojas ar Igauniju, Lietuvu un Ziemeļvalstīm. Jaunus profesionālos izaicinājumus šai profesijai izvirza arī ES Ārējās darbības dienesta perspektīvas.

Ne tik sen diplomātiju sāka mācīt vairākās augstskolās, esam sākuši gatavot komercdiplomātus. Interesanti, ka arī Meierovics savulaik mācījās tieši komercskolā un Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā. Šodienas globālajā pasaulē ārējās tirdzniecības attīstība, biznesa diplomātija kļuvusi aktuālāka nekā jebkad. Sēkla šajā jomā jāsēj pēc iespējas plašākā laukā, lai nākotnē varētu novākt ražu, kas Latviju padara bagātāku.

Ko mēs varam novēlēt savai valstij tās gaitā uz dibināšanas simtgadi? Patiesu uzplaukumu, labas attiecības starp cilvēkiem un valstīm un lielu, nākotni sargājošu spēku!


Autors: Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas Republikas Ārlietu ministrs

Publicēts: "Diena", Nr. 21 (5967), 2011. gada 26. janvāris

Rubrika: Viedokļi (4. lpp.)