Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzības par apcietinājuma ilgumu

22.04.2021. 16:46

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja trīs tiesnešu Komitejas sastāvā pieņemto galīgo lēmumu lietā Višņevskis un citi pret Latviju, izbeidzot tiesvedību šajā lietā.

Savos 2017. gada 9. maija iesniegumos Tiesai trīs iesniedzēji, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. panta trešo daļu (apcietinājuma ilgums), sūdzējās, ka viņiem piemērotais drošības līdzeklis – apcietinājums – bijis pārmērīgi ilgs un nacionālās tiesas, lemjot par apcietinājuma piemērošanu, nebija sniegušas pietiekamu pamatojumu tā nepieciešamībai.

Vērtējot iesniedzēju sūdzības, Tiesa atkārtoja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, atbilstoši kuriem, lai personu varētu apcietināt, visupirms ir jābūt „pietiekamām aizdomām”, ka šī persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tomēr aizdomu esamība pati par sevi nav pietiekams pamats personas apcietināšanai. Papildus tām, lemjot par apcietinājuma piemērošanu, iestādēm ir jāizvirza arī citi “būtiski” un “pietiekami” iemesli, kāpēc personai būtu jāierobežo brīvība, piemēram, bēgšanas risks, risks, ka persona varētu mēģināt kavēt kriminālprocesa norisi, ietekmēt lieciniekus, iznīcināt pierādījumus vai atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Atsauces uz šiem riskiem nedrīkst būt abstraktas, tām ir jāpamatojas uz konkrētajā kriminālprocesā iegūto informāciju un faktiem.

Tiesa atzīmēja, ka konkrētajā kriminālprocesā pirmais un otrais iesniedzējs pirmstiesas apcietinājumā pavadīja divus gadus, vienu mēnesi un 16 dienas, savukārt trešais iesniedzējs bija apcietināts vienu gadu, 11 mēnešus un 25 dienas.

Tiesa tālāk norādīja, ka iesniedzēji tika aizturēti un vēlāk apcietināti uz aizdomu pamata par sevišķi smaga, vardarbīga un pret personas drošību vērsta nozieguma – personas nolaupīšanas – izdarīšanu. Iesniedzēji kopā ar citiem līdzapsūdzētajiem tika aizturēti brīdī, kad viņi izdarīja personas nolaupīšanu, tāpēc jau no kriminālprocesa uzsākšanas brīža pret viņiem pastāvēja pamatotas aizdomas. Sekojoši Tiesa vērtēja, vai nacionālās tiesas, piemērojot iesniedzējiem apcietinājumu, bija atsaukušās arī uz citiem pamatiem un vai šie pamati bija “būtiski” un “pietiekami” Tiesas judikatūras izpratnē.

Tiesa pievērsās nacionālo tiesu lēmumos izvirzītajai argumentācijai, atzīmējot, ka nacionālās tiesas bija atsaukušās uz diviem galvenajiem pamatiem apcietinājuma piemērošanai – risku, ka iesniedzēji varētu ietekmēt kriminālprocesa gaitu, un bēgšanas risku. Tiesa secināja, ka nacionālās tiesas, vērtējot to, vai iesniedzēji varētu apdraudēt kriminālprocesa norisi, bija sniegušas konkrētus apsvērumus, atsaucoties uz noziedzīgā nodarījuma smagumu un ar organizētās noziedzības īpatnībām saistītajiem riskiem. Citiem vārdiem sakot, šie apsvērumi nebija pieminēti abstrakti. Tiesa arī atzīmēja, ka attiecībā uz kriminālprocesa sākumstadiju galvenie nacionālo tiesu lēmumos izvirzītie apsvērumi bija saistīti ar nepieciešamību nodrošināt pierādījumu integritāti, nošķirt aizdomās turētās personas, kā arī aizsargāt lieciniekus. Tiesa atzina, ka organizētās noziedzības izdarīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana ir objektīvi sarežģītāka, jo ir nepieciešams noteikt katra grupas dalībnieka lomu un individuālo atbildību. Lai gan šajā lietā iesniedzēji apcietinājumā atradās vienā kamerā, tomēr bija nepieciešams nodrošināt viņu izolāciju no citām kriminālprocesā aizturētajām personām, kā arī tiem grupas dalībniekiem, kuriem bija piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis. Tiesa akcentēja nepieciešamību šādās lietās nodrošināt nepārtrauktu kontroli pār grupas dalībnieku savstarpējiem kontaktiem, kā arī kontaktiem ar citām personām, un, ja nepieciešams, tos ierobežot nolūkā novērst bēgšanas risku, pierādījumu iznīcināšanu, un jo īpaši – liecinieku apdraudējumu. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka nacionālās tiesas bija lūgušas Valsts probācijas dienestu veikt iesniedzēju personības izpēti un risku izvērtējumu un savos lēmumos bija balstījušās uz Valsts probācijas dienesta ekspertu slēdzieniem.

Savukārt uzsākot tiesas izmeklēšanas stadiju, kā galveno pamatu iesniedzēju turpmākajam apcietinājumam pirmās instances tiesa izvirzīja nepieciešamību nopratināt cietušos un lieciniekus kriminālprocesā. Tāpat nacionālā tiesa secināja, ka lietā ir uzklausāmi papildus cietušie, kā arī apsūdzības un aizstāvības liecinieki, kuri nebija liecinājuši pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tādēļ Tiesa piekrita, ka bija nepieciešams izslēgt jebkādu iespēju, ka liecinieki un cietušie varētu tikt ietekmēti pirms liecības sniegšanas tiesā.

Vērtējot iesniedzēju bēgšanas risku, Tiesa atzīmēja, ka nacionālās tiesas uz to nebija atsaukušās abstrakti, bet gan papildus noziedzīgā nodarījuma smagumam bija vērtējušas arī iesniedzēju personības, iepriekšējās sodāmības, saikni ar Latviju un citām valstīm. Nacionālās tiesas konstatēja, ka pirmais iesniedzējs bija izcietis ilgstošu cietumsodu par narkotisko vielu aprites pārkāpumu un bija atbrīvots no ieslodzījuma tikai pirms sešiem mēnešiem, un jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā atradās probācijas uzraudzībā. Otrais iesniedzējs jau iepriekš bija mēģinājis izvairīties no soda izciešanas Latvijā. Viņam bija vairākas sodāmības par smagiem vardarbīgiem noziegumiem, taču viņš aizbēga uz ārzemēm, kur ilgstoši dzīvoja, nodibinot jaunus kontaktus. Attiecībā uz trešo iesniedzēju, viņa pēdējā sodāmība bija par mazāk smagu noziegumu, taču uzreiz pēc noziedzīgās grupas pamatsastāva aizturēšanas, viņš bija pārcēlies uz citu pilsētu, pārkāpjot probācijas uzraudzības nosacījumus un izvairoties no iknedēļas reģistrācijas policijas iecirknī. Tiesas ieskatā šo apstākļu konstatēšana bija pietiekams pamats, lai nacionālās tiesas uzskatītu, ka pastāvēja risks, ka iesniedzēji, atrodoties brīvībā, varētu aizbēgt, lai izvairītos no kriminālatbildības. Tiesa norādīja, ka nacionālās tiesas savos lēmumos bija būtiski izsvērušas visus to rīcībā esošos materiālus, balstot savus lēmumus uz iesniedzēju individuālo situāciju, viņu personības vērtējumu, iepriekšējām sodāmībām un uzvedību raksturojošiem apstākļiem. Tiesa secināja, ka nacionālo tiesu veiktais izvērtējums nebija nedz abstrakts, nedz formāls vai stereotipisks. Attiecīgi Tiesa uzskatīja, ka nacionālo tiesu sniegtais pamatojums apcietinājuma piemērošanai bija “būtisks” un “pietiekams”.

Noslēgumā Tiesa izvērtēja, vai nacionālās tiesas bija ievērojušas pietiekamu rūpību, iztiesājot kriminālprocesu. Tiesa atzīmēja, ka gan pirmstiesas izmeklēšana, gan apsūdzība kriminālprocesā tika pabeigta savlaicīgi. Uzsākot lietas iztiesāšanu, tiesas sēdes tika nozīmētas ar regulāriem intervāliem, ievērojot aizstāvības darba grafiku. Pirmās instances tiesa bija spērusi arī procesuālos soļus liecinieku disciplinēšanai, nosakot soda naudas par neierašanos uz tiesas sēdēm. Iesniedzēji bija norādījuši tikai uz diviem gadījumiem –prokurora un tiesneša nomaiņu – kas pagarināja iztiesāšanu, taču abos gadījumos pārtraukums lietas izskatīšanā nepārsniedza pusotru mēnesi, kas Tiesas ieskatā, ņemot vērā kriminālprocesa sarežģītību, nebija pārmērīgs. Kā pozitīvu apstākli Tiesa atzīmēja arī videokonferenču izmantošanu gadījumos, kad bija apgrūtināta tiesājamo konvojēšana no izmeklēšanas cietuma. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka, tuvojoties kriminālprocesa beigām, lietas izskatīšana ieilga tiesājamo veselības stāvokļa dēļ. Par šādu apstākli nevar vainot tiesājamos, tomēr arī nacionālās tiesas nevar tikt vainotas par procesa kavēšanos saistībā ar tiesājamo slimošanu, it īpaši tāpēc, ka nacionālā tiesa veica nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu tiesājamo slimošanas iemeslus un nodrošinātu viņu piedalīšanos tiesas sēdēs. Ņemot vērā kriminālprocesa sarežģītību, kā arī to, ka nacionālās tiesas bija spērušas visus iespējamos soļus, lai izvairītos no iztiesāšanas aizkavēšanās, Tiesa uzskatīja, ka kriminālprocess pret iesniedzējiem tika iztiesāts ar visu nepieciešamo rūpību.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēju sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2021. gada 22. aprīļa Tiesas Komitejas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (35328/17) un pasludināšanas datums (22/04/2021).

 

Fakti lietā Višņevskis un citi pret Latviju

2015. gada 11. septembrī Valsts policija apturēja divas automašīnas ar 10 personām uz aizdomu pamata, ka viņi varētu būt veikuši personu nolaupīšanu, un aizturot pirmo un otro iesniedzēju, kam 2015. gada 13. septembrī piemēroja apcietinājumu. Savukārt 2015. gada 2. novembrī saistībā ar kriminālprocesu, kas bija ierosināts pret pirmajiem diviem iesniedzējiem, aizturēja trešo iesniedzēju, bet jau 4. novembrī viņam piemēroja apcietinājumu. Izmeklēšanas tiesneši savos lēmumus par apcietinājuma piemērošanu atsaucās uz noziedzīgā nodarījuma, kuru iesniedzēji kā iespējamas organizētas grupas dalībnieki izdarījuši, smagumu, kā arī citiem apsvērumiem: risku, ka iesniedzēji varētu kontaktēties ar lieciniekiem un citām procesā iesaistītajām personām, iespaidot tās utt., kā arī iesniedzēju individuālo situāciju. Šos izmeklēšanas tiesnešu lēmumus pārsūdzēja tikai pirmie divi iesniedzēji. 2015. gada novembrī cits izmeklēšanas tiesnesis no jauna izvērtēja nepieciešamību iesniedzējus paturēt apcietinājumā un papildus iemesliem, kas ietverti iepriekšējos lēmumos, norādīja, ka kriminālprocesā joprojām tiek veiktas vairākas izmeklēšanas darbības un vākti pierādījumi. Tāpat izmeklēšanas tiesnesis atsaucās uz pirmā un otrā iesniedzēja personību, iepriekšējo uzvedību un sodāmībām. Līdz ar to pirmajam un otrajam iesniedzējam piemēroto apcietinājumu atstāja spēkā. Attiecībā uz trešo iesniedzēju izmeklēšanas tiesnesis neveica atkārtotu izvērtējumu, jo nebija pagājis likumā noteiktais divu mēnešu termiņš pirms lietu 2015. gada decembrī nodeva tiesai.

Lietas iztiesāšanas laikā – 2016. gadā un 2017. gadā – iesniedzēji kopumā iesniedza astoņus lūgumus pārskatīt apcietinājumu un atbrīvot viņus, bet šos lūgumus pirmās instances tiesa noraidīja, atsaucoties uz jau iepriekš norādītiem iemesliem iesniedzēju apcietināšanai, kā arī uz citu informāciju. Cita starpā tiesa atsaucās uz informāciju ko pēc tiesas lūguma par iesniedzējiem bija sniedzis Valsts probācijas dienests, turpmāku nepieciešamību novērst viņu iespējas ietekmēt lieciniekus, uz iesniedzēju iesniegtiem jauniem pierādījumiem, kas vēl bija jāpārbauda, bet, jo īpaši, uz viņu personiskajām īpašībām un iepriekšējo uzvedību, kas norādīja uz nepieciešamību viņus paturēt apcietinājumā. Savā vērtējumā tiesneši ņēma vērā arī iesniedzēju pašu apgalvojumus par viņu veselības stāvokli, kā arī iespējas viņiem nepieciešamo veselības aprūpi nodrošināt ieslodzījuma vietā. Visbeidzot, izvērtējot nepieciešamību iesniedzējus paturēt apcietinājumā, 2017. gada septembrī augstāka līmeņa tiesas tiesnesis secināja, ka tiesas sēdes tiek rīkotas regulāri, nav pieļauta nepamatota aizkavēšanās, procesa ātrāka pabeigšana nebija iespējama, jo lieta bijusi sarežģīta apsūdzēto skaita un noziedzīgā nodarījuma smaguma un citu apsvērumu dēļ, tādēļ piemērotais apcietinājums nav nepamatoti ieildzis. 2017. gada 27. oktobrī iesniedzējus atbrīvoja pret personisku galvojumu, nododot iesniedzējus policijas uzraudzībā.

Lietas iztiesāšanas laikā tiesas organizēja regulāras tiesas sēdes. Kriminālprocesā bija 10 apsūdzētas personas, no kurām piecas brīdī, kad lieta tika nodot iztiesāšanai, bija apcietinātas, turklāt lieta bija saistīta ar vairākām savstarpēji sasaistītām epizodēm un tajā bija četras cietušās personas, kas kopumā padarīja lietu sarežģītu. Lietas iztiesāšanas laikā, no brīža, kad lieta tika nodota iztiesāšanai, līdz iesniedzēju atbrīvošanai, tiesa bija organizējusi 50 tiesas sēdes, kuras nosakot tika ņemta vērā apsūdzēto aizstāvju noslodze. Turklāt sēdes tika organizētas katru vai katru otro mēnesi. Tāpat procesa ietvaros tika veiktas vairākas tiesu ekspertīzes, iegūta informācija no Valsts probācijas dienesta, iegūti un izvērtēti jauni pierādījumi, disciplinēti procesa dalībnieki par neierašanos uz tiesas sēdēm, kā arī veiktas citas darbības, lai nodrošinātu efektīvu lietas iztiesāšanu. Lielākā kavēšanās, kas attiecināma uz tiesām, saistāma ar tiesneša prombūtni, kas nepārsniedza pusotru mēnesi, jo šī tiesneša vietā stājās cits tiesnesis.

2018. gada 24. janvārī iesniedzēji vienlaikus ar citiem kriminālprocesā apsūdzētajiem noslēdza vienošanos, atzīstot savu vainu divu personu nolaupīšanā. Šo vienošanos 2018. gada 31. janvārī apstiprināja tiesa, iesniedzējiem piespriežot brīvības atņemšanas sodu, kas atbilda brīvības atņemšanas periodam, ko viņi bija izcietuši apcietinājuma laikā. Tiesas spriedums stājās spēkā 2018. gada 13. februārī.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā