Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzību lietā Vecbaštika un citi pret Latviju

13.12.2019. 13:45

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Komiteja (turpmāk – Tiesa) ir pieņēmusi lēmumu lietā Vecbaštika un citi pret Latviju, noraidot iesniedzēju sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta 1. punkta (tiesības uz pieeju tiesai), 8. panta (tiesības uz privāto dzīvi), Konvencijas 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) un Konvencijas 13. panta kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu (tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem) pārkāpumu.

2011. gada 18. augustā iesniegtajā sūdzībā Tiesai 19 Rucavas novada Dunikas pagasta iedzīvotāji un zemes īpašnieki (turpmāk – iesniedzēji), atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, sūdzējās, ka viņiem ir liegta pieeja tiesai, lai apstrīdētu teritorijas plānojumus un detālplānojumus, kuri paredz vēja elektrostaciju (turpmāk – VES) uzstādīšanu Rucavas novada Dunikas pagastā. Iesniedzēji apgalvoja, ka vienīgais viņiem pieejamais tiesību aizsardzības mehānisms bija Satversmes tiesa, taču iesniedzēji uzskatīja, ka tā neatbilst jēdzienam “tiesa” Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē. Šajā sakarā iesniedzēji norādīja, ka viņu konstitucionālā sūdzība tika izskatīta rakstveida procesā un ka Satversmes tiesas kompetence aprobežojās ar tiesību normu atbilstības Satversmei pārbaudi; tā nevarēja, piemēram, piešķirt kompensāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu, iesniedzēji apgalvoja, ka Dunikas pagastā paredzētā VES būvniecība negatīvi ietekmēs apkārtējo vidi un VES tuvumā dzīvojošo personu veselību, jo VES rada augsta līmeņa troksni un citus traucēkļus (vibrācijas, zemas frekvences skaņas, apēnojumu un zibšņus). Savukārt, atsaucoties uz Konvencijas 1. protokola 1. pantu, iesniedzēji sūdzējās par to, ka komerciālo vēja parku darbība, kā to paredzēja teritorijas plānojums, kā arī VES uzstādīšana, pārkāpj viņu tiesības uz īpašumu. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu, iesniedzēji sūdzējās par to, ka viņiem nav pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas izskatītu viņu sūdzības par tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

Vērtējot sūdzību par Konvencijas 6. panta 1. punkta iespējamo pārkāpumu, Tiesa piekrita valdības argumentam, ka iesniedzēju sūdzība neietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā. Lai uz sūdzību varētu tikt attiecināts Konvencijas 6. panta 1. punkta “civilo tiesību un pienākumu” aspekts, atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāizpildās vairākiem priekšnoteikumiem. Proti, ir jābūt strīdam par tādām “civilajām tiesībām”, kuras vismaz ticami tiek atzītas nacionālajā tiesību sistēmā, strīdam ir jābūt patiesam un nopietnam un, visbeidzot, procesa iznākumam jābūt izšķirošam attiecībā uz strīda pamatā esošajām tiesībām. Tiesa nevērtēja, vai ir izpildīti divi pirmie priekšnoteikumi, jo atzina, ka nav izpildīts trešais priekšnoteikums, proti iesniedzēju pieteikums Satversmes tiesā un Satversmes tiesas secinājumi lietā attiecībā uz Dunikas pagasta teritorijas plānojumu un detālplānojumu izstrādi nekādi neietekmēja iesniedzēju tiesības uz īpašumu un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Citiem vārdiem sakot, Dunikas pagasta teritorijas plānojumu un detālplānojumu, kuri paredz VES uzstādīšanu Dunikas pagastā pienācīgā attālumā no iesniedzēju mājām, apstiprināšana neradīja iesniedzējiem nopietnu kaitējumu, un starp tiesvedību Satversmes tiesā un tiesībām, uz kurām atsaucas iesniedzēji, nepastāvēja tieša saikne. Tādēļ Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzība par pieeju tiesai neietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā, un to noraidīja.

Tāpat Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzība neietilpst arī Konvencijas 8. panta tvērumā. Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nav iesnieguši pietiekamus pierādījumus, ka teritorijas plānojuma un detālplānojuma apstiprināšana, paredzot VES uzstādīšanu un ekspluatāciju netālu no iesniedzēju mājām, radītu nopietnus riskus iesniedzēju tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību; norāde uz iespējamām negatīvām sekām, kas var rasties saistībā ar VES ekspluatāciju, nav pietiekama, lai iesniedzēji apgalvotu, ka ir Konvencijas 8. panta pārkāpuma upuri.

Izskatot iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 1. Protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nav iesnieguši Tiesai pierādījumus par to, ka VES paredzētās uzstādīšanas dēļ nekustamo īpašumu cenas pazeminājās vai ka iesniedzēju biznesam būtu nodarīti zaudējumi. Tādēļ Tiesa secināja, ka šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa noraidīja arī iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 13. pantu kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu, jo secināja, ka pieeja tiesību aizsardzības mehānismiem ir iespējama tikai tad, ja ir izvirzīta ticama sūdzība par tiesībām uz īpašumu.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2019. gada 19. novembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaites vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (52499/11) un lēmuma pasludināšanas datums (12/12/2019).

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā