Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā ”O.G. (nr.2) pret Latviju”

30.06.2016. 14:48
Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā ”O.G. (nr.2) pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2016.gada 30.jūnijā pasludināja spriedumu lietā “O.G. (nr.2) pret Latviju”, atzīstot par pamatotu iesniedzēja 2013.gada 20.oktobrī Tiesā iesniegto sūdzību par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) pārkāpumiem. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņa atrašanās VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (turpmāk – Centrs) laika posmā no 2013.gada 17.jūnija līdz 19.jūnijam bija prettiesiska viņa brīvības atņemšana Konvencijas 5.panta izpratnē un tādēļ pārkāpa viņa Konvencijas 5.panta 1.daļā garantētās tiesības uz personisko brīvību. Tiesa piešķīra iesniedzējam atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 4300 eiro apmērā un atlīdzību par tiesvedības izmaksām 10 eiro apmērā.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību, Tiesa visupirms atgādināja, ka personas ievietošana psihiatriskajā slimnīcā pretēji personas gribai ir uzskatāma par brīvības atņemšanu Konvencijas 5.panta izpratnē. Tāpat Tiesa atgādināja, ka atbilstoši Konvencijas 5.panta 1.punktam jebkurai brīvības atņemšanai ir jābūt tiesiskai un jānotiek likumā noteiktā kārtībā, turklāt šim likumam jābūt kvalitatīvam, proti, tam ir jābūt pieejamam, pietiekami precīzam un paredzamam, lai nepieļautu patvaļu. Turpinājumā Tiesa konstatēja, ka 2013.gada 17.jūnijā, pamatojoties uz Centra lūgumu, iesniedzēja dzīvesvietā ieradās policija un piespiedu kārtā nogādāja iesniedzēju Centrā, kā arī konstatēja, ka šo notikumu laikā bija spēkā divi Latvijas tiesu spriedumi par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu – ambulatoras ārstēšanas – piemērošanu iesniedzējam, taču kopš 2013.gada aprīļa iesniedzējs nebija apmeklējis ārstu un izvairījās no ārstēšanas. Tādēļ Tiesa vērtēja, vai iesniedzēja brīvības atņemšana būtu uzskatāma par pamatotu Konvencijas 5.panta 1.punkta (b) apakšpunkta izpratnē, proti, vai iesniedzēja brīvības atņemšanas pamatojums bija saistīts ar “nepakļaušanos likumīgam tiesas spriedumam”.

Tiesa vērtēja divus iespējamos pamatojumus, proti, nepieciešamību novērst izvairīšanos no ārstēšanas un nepieciešamību nodrošināt iespēju ārstu konsīlijam izvērtēt iesniedzēja veselības stāvokli un tādējādi izpildīt nacionālo tiesu uzdevumu sniegt viedokli par nepieciešamību turpināt piemērot iesniedzējam medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Tiesa atzina, ka īsi pēc tam, kad nacionālās tiesas piemēroja iesniedzējam medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, Centrs iesniedzēju bija informējis par viņa kā pacienta tiesībām un pienākumiem, un vēl 2009.gada maijā iesniedzējs bija parakstījis Centra sagatavotu informatīvu izziņu, kurā bija arī minēts, ka gadījumā, ja pacients bez attaisnojoša iemesla vairāk nekā trīs reizes neierodas pie ārsta atbilstoši iepriekšējam pierakstam, informācija tiks nodota policijai, lai nodrošinātu pacienta nogādāšanu pie ārsta.

Turpinājumā Tiesa norādīja, ka 2013.gada jūnijā policijas iesaiste tika lūgta pēc tam, kad iesniedzējs nebija ieradies pie ārsta divas reizes. Tāpat Tiesa norādīja, ka nacionālo tiesu nolēmumi par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu neprecizē to izpildes kārtību. Tiesa jo īpaši atsaucās uz Augstākās tiesas 2011.- 2012.gadā veikto apkopojumu par tiesu praksi kriminālprocesā, nosakot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus, kurā minēts, ka nacionālie tiesību akti nenosaka kārtību, kā jārīkojas nacionālajām tiesām un ārstniecības iestādēm gadījumos, kad personas neievēro medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ambulatoro ārstēšanos. Šajā saistībā Tiesa uzsvēra, ka, ja prakse attīstās jomā, kuru likums neregulē, šai praksei jāspēj sniegt pienācīgas garantijas pret patvaļu un nodrošināt atbilstību tiesiskās noteiktības principam. Tiesas ieskatā prakses apraksts Centra sagatavotā izziņā nav uzskatāms par “kvalitatīvu likumu” Konvencijas izpratnē, jo tajā nav atsauces uz tiesību normu, kas pieļautu iesniedzēja brīvības atņemšanu. Savukārt likuma “Par policiju” 11.pants, kas paredz policijas pienākumu palīdzēt ārstniecības iestādēm to personu piespiedu atvešanā, kuras ir sociāli bīstami psihiski slimas, noteic ļoti augstu slieksni, kas jāsasniedz, lai šī norma (līdzīgi kā Ārstniecības likuma 68.pants) varētu tikt piemērota, proti, personai jārada tūlītējus draudus sabiedrībai. Tiesas ieskatā iesniedzēja rīcība lietas notikumu laikā nebija tāda, kas attaisnotu šāda ārkārtas mehānisma iedarbināšanu, un to apliecina arī ārstu konsīlija 2013.gada 19.jūnijā sniegtais slēdziens, ka iesniedzēja veselības stāvoklis ir pietiekami stabils un ka viņam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis var tikt atcelts. Visbeidzot, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs nebija apmeklējis ārstu divas reizes, kamēr Centra izziņā policijas iesaiste tiek paredzēta pēc trīs izlaistiem apmeklējumiem.

Visu augšminēto apsvērumu dēļ Tiesa atzina, ka iesniedzēja brīvības atņemšana šajā gadījumā nebija uzskatāma par notikušu “saskaņā ar likumā noteiktu kārtību” Konvencijas 5.panta 1.punkta izpratnē.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2016.gada 30.jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (69747/13) un sprieduma pasludināšanas datums (30/06/2016).

Fakti lietā “O.G. (nr.2) pret Latviju”

2012.gada 18.maijā Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu turpināt iesniedzējam piemērot 2010.gada 27.maijā piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ambulatoru ārstēšanu.

Tā kā iesniedzējs kopš 2013.gada 15.aprīļa ārstu neapmeklēja, Valsts policija 2013.gada 11.jūnijā saņēma iesniegumu no Centra ar lūgumu palīdzēt izpildīt Rīgas apgabaltiesas lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu iesniedzējam.

2013.gada 17.jūnijā Valsts policijas amatpersonas nogādāja iesniedzēju Centra Ambulatorās aprūpes centrā. Valsts policijas amatpersonas arī pavadīja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekus, kuri nogādāja iesniedzēju Centrā, Tvaika ielā 2. Iesniedzējs apgalvo, ka viņš netika informēts par iemesliem, kādēļ Valsts policijas amatpersonas nogādāja iesniedzēju Centrā pret viņa gribu.

2013.gada 19.jūnijā iesniedzējs tika atbrīvots no Centra.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-draugiemicon-flickrytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā