Francijas vieta Latvijas vēsturē 1918.–1921.gadā (Dr. hist. Ērika Jēkabsona uzruna diskusijā „Latvijas de iure atzīšana. Skatupunkti”)

26.01.2011. 19:14

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesora Dr. hist. Ērika Jēkabsona
runa Ārlietu ministrijas organizētajā lekcijā – diskusijā 'Latvijas de iure atzīšana. Skatupunkti"
2011.gada 25.janvārī.
/>

Izmantojot šo materiālu pilnībā vai daļēji, atsauce uz autoru ir obligāta. />

Francija blakus Lielbritānijai un, nedaudz mazākā mērā, ASV, aplūkojamajā laikā ieņēma noteiktu vietu Latvijas Pagaidu valdības ārpolitiskajos plānos un otrādi. Latvijas attieksmi noteica cerība uz Antantes lielvalstu politisko un militāro atbalstu cīņā par valstisko neatkarību, savukārt Francijas nostāja bija komplicētāka: no vienas puses – atbalsts Latvijas Pagaidu valdībai un tās bruņotajiem spēkiem; no otras – kavēšanās ar atzīšanu un dažkārt pat dubultā attieksme, kam pamatā bija cerība uz tradicionālā partnera – neboļševistiskas Krievijas atjaunošanos.

Francijas loma Latvijā atspoguļojas politiskajā un militārajā jomā, turklāt, apliecinot tēzi par jautājuma nepietiekošo izpētes līmeni, izpaužas gan vispārzināmos notikumos un norisēs, gan līdz šim nepietiekošu vai nekādu vērību guvušos apstākļos.

Pirmie jeb vispārzināmie, kaut arī vēl pētāmie, notikumi un norises: Francijas militārās misijas darbība Latvijā E. Diparkē (du Parquet) vadībā, attieksme pret Latvijas delegāciju Parīzes Miera konferencē, pirmie diplomātiskie sakari, Francijā nokļuvušo latviešu karavīru atgriešanās Latvijā, franču karakuģu atbalsts Latvijas armijai cīņu laikā ar Bermonta karaspēku un franču ģenerāļa Anrī Nisela (Niessel) vadītās Sabiedroto misijas loma Bermonta armijas jautājuma atrisināšanā, Francijas militārās misijas atbalsts Latvijas armijas ceturtās (Zemgales) kājnieku divīzijas formēšanā Liepājā 1919. gada beigās–1920. gada sākumā, latviešu vienību darbība zem franču virspavēlniecības Sibīrijā un Tālajos Austrumos, Francijas loma Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanā un uzņemšanā Tautu Savienībā u. t. t.

Detalizētāk: 1919. – 1920. gadā Francijas attieksme pret Baltijas valstu neatkarības jautājumu nebija viennozīmīga. No vienas puses tā bija ieinteresēta Krievijas atjaunošanā vecajās robežās, no otras – atbalstīja jauno Baltijas valstu centienus atbrīvoties no Vācijas ietekmes. Bez tam, redzot krievu pretlieliniecisko spēku vājumu un nestabilitāti, Francija arvien noteiktāk atbalstīja Igauniju, Latviju un Lietuvu cīņā pret Padomju Krieviju. 1919. gada maijā Latvijā ieradās Francijas militārā misija ar pulkvedi E. di Parkē (du Parquet) priekšgalā. Viņš stājās sakaros ar provāciskās valdības vadītāju A. Niedru un pagaidu valdības vadītāju K. Ulmani. Nepanācis abu valdību izlīgumu, no 8. jūnija di Parkē uzskatīja sevi par pārstāvi pie Niedras valdības, bet pēc tās darbības izbeigšanas, tā paša mēneša beigās (pēc vācu karaspēka sakāves pie Cēsīm), visu uzmanību pievērsa briestošajai Bermonta karaspēka problēmai Latvijā un Lietuvā, atbalstot Latvijas Pagaidu valdību. Augustā viņš Parīzē panāca Francijas valdības atbalstu Latvijai, kā rezultātā pret liniem un kokmateriāliem Latvija ieguva 11 miljonu franku kredītu, kā arī ieročus un munīciju jaunveidotajai Zemgales divīzijai.

Sākoties Bermonta spēku uzbrukumam Rīgai, di Parkē kopā ar Lielbritānijas militārās misijas vadību 11. oktobrī ieteica Latvijas valdībai nepakļauties Bermonta prasībām. Nākošajā dienā pie Rīgas ieradās franču flotes Baltijas jūras eskadras komandieris kapteinis Ž. Brisons (Brisson) ar vairākiem kuģiem. Apvienotās sabiedroto flotes vadība tika uzticēta tieši viņam un 15. oktobrī tā atklāja uguni pret vācu-krievu ierakumiem Daugavgrīvā un pie Lielupes, atbalstot Latvijas armiju. Turpmākajās dienās bermontiešu artilērijas uguns nonāvēja 9 angļu jūrniekus. Franču kuģi necieta, kaut gan vācu artilērijas uguns piespieda tos vairākkārt mainīt noenkurošanās vietas un pat nogalināja vienu uz klāja esošu mājdzīvnieku. Sabiedroto flotes atbalstu latvieši saņēma arī izšķirošajās novembra kaujās, kad Bermonta spēki tika padzīti no Rīgas. Kad 11. novembrī sabiedroto kuģi, laužot plāno Daugavas ledu, iebrauca Andrejostā, uz kara kuģa “Lestin” ieradās ministru prezidents K. Ulmanis, ārlietu ministrs Z. Meierovics un armijas virspavēlnieks J. Balodis, lai izteiktu J. Brisonam un Francijai pateicību.

Francijas militārā misija turpināja darbu Latvijā. Cita starpā, di Parkē 1920. gada janvārī kopā ar citu sabiedroto misiju vadītājiem un J. Balodi apmeklēja Latgales fronti, kur, pie Malnavas, nokļuva spēcīgā Sarkanās armijas apšaudē, taču viss beidzās laimīgi latviešu jātnieku vada apsargātajiem braucējiem ragavās “ātri traucoties pāri baltajam līdzenumam”. Di Parkē vārdiem runājot, tā bijusi “oriģināla ekskursija, kuru tik garšīgi piparoja ložu džinkstēšana”.

Otrie, jeb mazāk zināmie notikumi un norises: Latvijas un Baltijas vieta Francijas izlūkdienestā pret boļševistisko Krieviju vērstajā darbībā, Francijas savdabīgā sāncensība un pat zināmās pretrunas ar Lielbritāniju Baltijā (īpaši uzskatāmi izpaužas uz trešās puses – Polijas attieksmes fona), galu galā – paradoksālā kārtā līdz šim arī Francijā nepamanītais fakts, ka 1919. gada septembrī franču karavīri vistiešākajā veidā piedalījās kaujās Latvijas teritorijā, turklāt daži tika arī ievainoti – kā Polijas armijas 1. Tanku pulka rotas virsnieki savos „Renault” tipa tankos pie Daugavpils pret Sarkano armiju.

Detalizētāk: Pirms kara Latvijā par to nerunāja daļēji tāpēc, ka šīs kaujas bija notikušas teritorijā, uz kuru savas pretenzijas izteica Polija (Grīvas pilsētu un 6 Ilūkstes apriņķa pagastiem). Tomēr šodien mums šis parāds ir jāatdod, atceroties visus, kas cīnījušies par Latvijas zemes brīvību. 1919. gada augusta beigās un septembra sākumā Polijas un Lietuvas armiju spēki uzsāka uzbrukumu Daugavpilij, kuru aizstāvēja latviešu komunista A. Daumaņa vadītie Sarkanās armijas spēki. 2. sarkano latviešu strēlnieku pulkam un igauņu padomju brigādei izdevās nepieļaut poļu pārcelšanos pāri Daugavai, noturoties Daugavpils cietokšņa priekštilta nocietinājumu fortā kreisajā krastā (tagadējais Grīvas cietums) un Grīvas pilsētā. Sākās 3 nedēļas ilga pozicionāla cīņa ierakumos, kuras laikā latviešu sarkanie strēlnieki tika nosūtīti uz Krievijas Pilsoņu kara frontēm. Līdz 26. septembrim poļi sakoncentrēja spēkus atkārtotam uzbrukumam, kurā bija arī Polijas armijas 1. tanku pulka 2. rota.

1. tanku pulks bija izveidots Francijā tur esošās poļu armijas sastāvā. Par tā komandieri kļuva Francijas armijas 505. tanku pulka komandieris majors Marē un kad 1919. gada jūnijā tas ieradās Polijā, no 45 pulka virsniekiem franči bija 34, viņi sastādīja arī pusi no apakšvirsniekiem un trešdaļu no kareivjiem. Bruņojumā bija franču “Renault” tipa tanki. Arī septembrī, Daugavpils kaujas laikā, 2. rotu komandēja franču kapteinis Dufors (Dufour) un no pārējiem 8 virsniekiem tikai 2 nebija franči. Daudz viņu bija arī starp 140. rotas apakšvirsniekiem un kareivjiem. Bez tam rotai līdzi devās un personiski tanku akciju pie Daugavpils pārraudzīja pulka komandieris Marē.

26.-27. septembra naktī rotas 20 tanki un 14 automašīnas pa dzelzceļu no Viļņas ieradās bijušajā Kurzemes guberņā, izlādējās no vagoniem pie Lauceses un devās uz šo apdzīvoto vietu. 27. septembrī no rīta tanki ieņēma pozīcijas un uzbrukums sākās pēc 2 stundām, bet slikto ceļu dēļ, laikā nepaspēja ierasties degvielas mašīnas un tanki bija spiesti doties kaujā ar nepilnām degvielas tvertnēm. Atbalstot poļu kājniekus, tie ielauzās Grīvas pilsētas ielās un ar uguni sedza sapierus, kas mīnēja un uzspridzināja tiltu pāri Daugavai, kā arī apšaudīja bēgošos sarkanarmiešus, kuri centās pārcelties uz Daugavpils krastu ar prāmi. Kā vēlāk liecināja gūstekņi, sarkanarmieši, kuri pirms tam par tankiem neko nebija dzirdējuši, sākumā uzskatīja tos par jaunas modifikācijas kara lauka virtuvēm. Taču, kad “virtuves” sākušas “spļaut uguni”, izcēlās panika. Kaujā tika ievainots tanku rotas apgādes vada komandieris – franču leitnants Galtjē (Galtier), kuru tūlīt nomainīja franču virsleitnants Bronjē (Brogne). Savukārt francūzi – aspirantu Peretu (Perret) ievainoja karabīnes lode caur slikti aizvērto tanka lūku. Šajā dienā, neraugoties uz ārkārtīgi smagajiem poļu zaudējumiem, fortu ieņemt neizdevās.

Nākošās dienas kaujai brīvprātīgi akcijai pieteicās gandrīz visi rotas francūži, jo daudziem no viņiem tā bija pēdējā kauja Polijas armijas sastāvā pret Sarkano armiju pirms gaidāmās atgriešanās dzimtenē (piemēram, tanka mehāniķis Lions jau atradās ceļā uz Varšavu ar nolūku demobilizēties, tomēr, uzzinājis par gaidāmo kauju, atgriezās rotā, lūdzot atļauju tajā piedalīties).

28. septembrī agri no rīta abu vadu 10 kaujas tanki kājnieku priekšā devās uzbrukumā fortam. Pēc uguns kaujas ar ienaidnieka bruņoto vilcienu, ceļā sašķaidot dzeloņdrāšu aizžogojumus, tanki devās uz forta vaļņiem. Kaujā krita vada komandiera tanka mehāniķis – poļu karavīrs, tomēr forts tika ieņemts, bet tā aizstāvji mēģināja bēgt laivās un plostos uz Daugavas otru krastu. Lielāko daļu no viņu peldlīdzekļiem gan ceļā sasniedza franču virsnieku vadīto tanku lādiņi no forta vaļņiem, “burtiski visus apslīcinot”.

Šajā, vienīgajā kaujā ar tanku piedalīšanos Latvijā 1919.–1920. gada karā laikā, kurā Polijas armijas vienības kopumā bija zaudējušas vairāk kā 100 kritušos, izcilu varonību parādīja franču virsnieki Brakvets (Braquet), Brusī (Brussi), Labordets (Labourdette), Furels (Fourel), Forē (Faure) un citi. Forē un Galtjē kopā ar pulka komandieri Marē par nopelniem Daugavpils kaujā tika apbalvoti ar Polijas Drošsirdīgo krustu. Savukārt vēlāk, tikai 1938. gadā, pēc garākas sarakstes, vairāki no šiem franču virsniekiem Latvijas sūtniecībā Parīzē saņēma tiem piešķirto Latbijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu. Tādējādi tieši pateicoties Francijas armijas karavīru vadīto tanku darbībai, Polijas armijai 1919. gada septembrī izdevās pilnīgi atspiest Sarkanās armijas daļas uz Daugavas labo pusi, kas deva iespēju poļiem sagatavoties uzbrukumam Latgalē 1920. gada janvāra sākumā kopā ar Latvijas armiju.

Latvijas Neatkarības karā ir vēl viena epizode, kurā izcilu varonību parādīja līdz šim pilnīgi aizmirsts franču karavīrs. 1919. gada oktobrī, sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai, uz Viļņu palīdzības meklējumos nosūtītajai Latvijas delegācijai izdevās panākt Polijas valsts galvas J. Pilsudska solījumu- palīdzēt Latvijai visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem. Polijas militārais pārstāvis Latvijā kapteinis A. Miškovskis saņēma personīgu Pilsudska rīkojumu nekavējoties izlidot uz Cēsīm, kur, saskaņā ar nepamatoti izplatīto informāciju, atradās Latvijas Pagaidu valdība un armijas pavēlniecība, un personiski paziņot tai par Polijas gatavību sniegt palīdzību. Pavēles saņemšanas brīdī – 14.–15. oktobra naktī plosījās vētra, un Viļņas kara lidlaukā dislocētās 582. gaisa eskadriļas komandieris paziņoja, ka sakarā ar laika apstākļiem viņam nav tiesību nozīmēt lidotāju. Lidojuma sekmīgas izdošanās iespējas viņš novērtēja tikai ar 5 procentiem. Tad brīvprātīgi pieteicās kāds neliela auguma franču leitnants, pasaules kara veterāns. Lidojot pāri frontes līnijai, lidmašīnu apšaudīja sarkanarmieši, tomēr, pateicoties pilota prasmei, izdevās nokļūt līdz Nītaures apkārtnei. Šeit, virs meža, pēkšņi apstājās motors. Lidaparāts planējot krita, velti meklējot klajāku nolaišanās vietu. Saskaroties ar priežu galotnēm, lidmašīnai nolūza spārns, un tā nogāzās starp kokiem. Miškovskis, pateicoties tam, ka nesēdēja krēslā, bet uz rezerves degvielas tvertnes, tika izsviests no lidaparāta un zaudēja samaņu, taču tieši tas, iespējams, glāba viņa dzīvību. Savukārt franču pilots, paliekot savā krēslā, atsitās pret zemi kopā ar lidmašīnas korpusu un guva smagus savainojumus. Par laimi, notikušo redzēja netālu dzīvojošais mežsargs, kurš nekavējoties par to paziņoja uz Cēsīm. Drīz pēc tam notikuma vietā ieradās Latvijas armijas automašīna, kas abus cietušos nogādāja Cēsīs, bet pēc attiecīgo paskaidrojumu saņemšanas un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas – Rīgā, kur Miškovskis pamazām atguva kontūzijas rezultātā daļēji zaudēto atmiņu un varēja izpildīt savu uzdevumu. Franču pilots, kurš atradās ārkārtīgi smagā stāvoklī, tika nogādāts uz vienu no Rīgas tuvumā esošajiem franču kara kuģiem.

Varonīgā franču pilota vārds ļoti ilgi palika nezināms (to neatcerējās arī Miškovskis). Tikai pēc ilgiem meklējumiem autoram Polijas Centrālajā Militārajā arhīvā izdevās to atrast – vairāk kā 80 gadus pēc notikušā. Pilotu sauca Marks Denēns (Dhenin). Diemžēl joprojām nav noskaidrots viņa tālākais liktenis pēc nogādāšanas uz franču kara kuģa 1919. gada oktobrī. 20. gados noteikti bija vērts ierosināt viņa apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni, kuru daudzi ārzemnieki saņēma vienīgi diplomātisku apsvērumu dēļ. Tomēr franči, līdzīgi poļiem un igauņiem, piederēja pie nācijām, kuras karavīriem piešķīra šo augstāko Latvijas apbalvojumu ne tikai diplomātiskās etiķetes pildīšanas nolūkos, bet arī tāpēc, ka daudzi no viņiem bija piedalījušies kara darbībā Latvijā vai Neatkarības kara laikā politiskiem līdzekļiem sekmējuši Baltijas valstu neatkarības nostiprināšanu. Ar Lāčplēša ordeņa I šķiru bija apbalvoti maršals Fošs un ģenerālis Debenejs, ar II šķiru – pavisam 14 franču karavīri, starp kuriem bija arī ģenerāļi Veigands un Žanēns (viņiem 1918. – 1920. gadā bija pakļauts Imantas pulks un 1. Latvijas bataljons Sibīrijā un Tālajos Austrumos), pulkvežleitnants di Parkē, admirālis Brisons un citi, bet ar III šķiru – 33 franču karavīri, starp tiem – arī daudzi Francijas militārās misijas locekļi un Francijas Baltijas jūras eskadras kara kuģu komandieri un virsnieki, kā arī Verdenas cietoksnis. Bez tam ar Lāčplēša Kara ordeni bija apbalvots arī vēlākais Latvijas armijas pulkvedis J. Gobnieks, kurš no 1918. gada februāra kā virsnieks dienēja Francijas armijā, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā kā Francijas militārās misijas loceklis, paliekot tās sastāvā līdz 1920. gada jūnijam. Augsto apbalvojumu viņš saņēma par to, ka bermontiešu uzbrukuma laikā Rīgai uzturēja sakarus starp Latvijas armijas virspavēlnieka štābu un Francijas misiju, kā arī kara kuģiem. Kopā ar citiem misijas locekļiem viņš, “neraugoties uz briesmām, kaujas laukā apmeklēja pirmās līnijas, tā uzturēdams garu mūsu [latviešu – aut.] karavīros.” Savukārt Latvijas pilsonis un Francijas Kara flotes leitnants – Iršu pagastā dzimušais vācietis K. Dekkerts ar Lāčplēša ordeni tika apbalvots par to, ka Francijas militārās misijas uzdevumā 1919. gada rudenī iestājās Bermonta karaspēkā, lai izzinātu tā nodomus un informētu par tiem Latvijas Pagaidu valdību.

Neatkarības kara laikā nodibinātās abu armiju labās attiecības saglabājās un attīstījās arī vēlākajos gados. Francija bija viena no tām valstīm, kura sniedza Latvijai atbalstu militārās izglītības (daudzi latviešu virsnieki mācījās Francijas Ģenerālštāba akadēmijā un citās kara skolās), kā arī bruņojuma jomā (piemēram, 20. gados Francijā tika pasūtītas un iepirktas tam laikam modernās zemūdenes “Ronis” un “Spīdola”, kā arī 2 mīnu tralleri). Zināma informācijas apmaiņa pastāvēja starp Latvijas un Francijas armijas štābiem.

No Emanuila Diparkē vienkāršās, bet vienlaikus lielā mērā Francijas motīvus un stāvokli izskaidrojošās (ar nosacījumu, ka atmetam ievērojamo devu „nodevu” diplomātijai un lielas tautas pašapziņai), kā arī diezgan pragmatisko situāciju izskaistinošās, runas 1920. gada janvāra sākumā Liepājā Francijas pilnībā apgādātās Zemgales divīzijas karavīriem: …Jūs jau ziniet, kas ir Francija, jūs ziniet, ka tā ir vedusi pēdējos 4 gadus visbriesmīgāko cīņu pret Vāciju, jūs zināt, ka tikai pateicoties Francijai Vācija ir uzvarēta tikusi, jūs zināt, ka pusotra miljona franču ir tikuši nošauti šai karā – vairāk kā angļu, vairāk kā amerikāņu, vairāk kā itāļu, vairāk kā visu Sabiedroto kopā. Bet ir vajadzīgs, lai jūs arī zinātu, ka Francijas republika ir visu to tautu draudzene, kurām Vācija grib ļaunu, ir vajadzīgs, lai jūs zinātu, ka Francijas Republika ir Latvijas draudzene un ka viņa to pabalstīs un aizsargās pret visiem viņas ienaidniekiem.” Tālāk viņš runāja, ka tas nenotiek naudas, bet gan vienīgi ideālu dēļ, Francija nekad nepametīs savus draugus (kā piemēru minot Poliju, kurai tieši Francija izveidojusi „varenu” armiju), vienlaikus atzīstot: „Kādēļ mēs esam Latvijas draugi? Tādēļ, ka Latvija ir Vācijas ienaidniece [..] Jūs ziniet, kas ir franču kareivis: viņu sauc par pirmo kareivi pasaulē un viņš tāds patiesībā ir. Jūs esat spējīgi kļūt franču zaldātiem līdzīgi [..] Jūs tiksiet apģērbti un apbruņoti kā franču karavīri. Bet mēs gribam, lai jūs saglabājat savas latviešu sirdis, tādēļ, ka tās ir tikpat labas, kā franču sirdis un mūsu abu – franču un latvju sirdis būs kā viena sirds.” [..] Mums ir vajadzīgs pastāvīgi būt nomodā, jo šis aizdomīgais ienaidnieks [Vācija] ne par ko citu nedomā, kā tikai par kara uzsākšanu [..] Franči no vienas puses, poļi no otras un latvji no šīs puses. Visi trīs mēs būsim draugi, visi trīs mēs kopā uzvarēsim. Latvju kareivi, skaties uzmanīgi uz Vācijas pusi un turi savu šauteni pie rokas! [..] Ko darīs Vācija, lai nokļūtu Latvijā atpakaļ? Paskatieties: vācieši ir teikuši lieliniekiem: noslēdziet mieru ar Latviju, ievelkaties Rīgā un Liepājā! Un kad viņi tur būs, tad vācu armijas nāks vēlreiz, lai atbrīvotu Latviju no lieliniekiem un tad būs beigas, tad nebūs vairs nekad Latvijas un Francija vairs nekad negribēs iejaukties. Latvijas zaldāt, paklausies labi, ko es saku – lielinieki un vācieši – tas ir viens un tas pats [Tev netiek prasīts, lai tu atbrīvo visu Krieviju. Tā nav tava darīšana. Bet tev ir pienākums atbrīvot tavus brāļus Latgalē un nekad neļaut lieliniekiem iespiesties zemē.” Runu Diparkē nobeidza ar vārdiem latviešu valodā: „Mēs esam jūsu draugi! Lai dzīvo Francija! Lai dzīvo Latvija!”

Šodien šo kopējo vēstures lappušu izpēte ļauj stiprināt abu valstu draudzīgās attiecības. Vienlaikus, kā skaidri redzams no augstāk minētajiem, līdz šim aizmirstajiem faktiem, tā ļauj pilnveidot mūsu viedokli par mūsu attiecībām pagātnē. Ievērojot to, ka šobrīd Latvija ir atgriezusies Eiropas kartē pēc vairāk kā pusgadsimtu ilgas prombūtnes tajā, šai izpētei ir sevišķi liela nozīme, lai izprastu mūsu vietu šajā kartē. Gan 1918. – 1940. gadā, gan šodien.

Viss minētais demonstrē faktorus, kuri veido sarežģīto abu valstu attiecību sākuma posmu, kā arī to, ka daudz kas vēl pētāms. Gan Latvijas, gan Francijas arhīvos.

/>