Cilvēktiesības

Kā ziņojumā "Lielākas brīvības apstākļos: ceļā uz attīstību, drošību un cilvēktiesībām visiem" (2005) norādījis Kofi Annans, cilvēktiesības ir būtiskas ne tikai nabadzīgajiem, bet arī bagātajiem un to aizsardzība ir vienlīdz svarīga gan attīstītās, gan attīstības valstīs. Ir kļūdaini uzskatīt, ka cilvēktiesību jautājumā ir iespējams kompromiss starp to mērķiem, drošību un attīstību. "Mēs tikai vājinām savus spēkus, cenšoties apkarot galīgas nabadzības šausmas vai terorismu, ja mūsu centienos to paveikt noliedzam pašas cilvēktiesības, kuras šis posts atņem cilvēkiem," uzsvēra Kofi Annans. Tādēļ cilvēktiesībām jābūt iekļautām lēmumu pieņemšanā un diskusijās visā ANO darbā. Pēc ANO ģenerālsekretāra domām, šī cilvēktiesību koncepcija joprojām nav pienācīgi atspoguļota galvenajos politikas un resursu lēmumos, tādēļ ir nepieciešamas plašas strukturālas pārmaiņas un līdzšinējā cilvēktiesību aparāta uzlabošana.

Cilvēktiesības ir viens no ANO darbības komponentiem; bez tām nav iespējama pilnvērtīga attīstība. 1948. gadā pieņemot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO noteica vienotas cilvēktiesību normas visām valstīm.

Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas pamatnostādnes:

Tiesības uz brīvību un personas neaizskaramība Tiesības uz humānu apiešanos un pašcieņas respektēšanu Vienlīdzība likuma un valsts priekšā – tiesības netikt diskriminētam Tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu Ticības brīvība Izteiksmes un vārda brīvība Pilsonība un personas tiesību atzīšana Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam Pārvietošanās brīvība Tiesības uz iesnieguma izskatīšanu un atbildes saņemšanu valsts iestādēs

Pieņemot šo deklarāciju, valdības apņēmās ievērot visu cilvēku – bagātu vai trūcīgu, ietekmīgu vai vāju, sieviešu, vīriešu, bērnu, visu rasu un reliģiju cilvēku tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Lai arī šai deklarācijai nav likumīga spēka, ņemot vērā plašo atbalstu visā pasaulē, tai ir morāla nozīme.

ANO ir izstrādājusi vairāk nekā 70 līgumu un deklarāciju par cilvēktiesībām – bērnu, sieviešu, invalīdu, minoritāšu un citu neaizsargātu grupu tiesībām, visā pasaulē veidojot cilvēktiesību kultūru.

Galvenie ANO dokumenti cilvēktiesību jomā

Dokuments	Apstiprināšanas datums
ANO Statūti	1945. gada 27. jūnijs
Vispārējo cilvēktiesību deklarācija	1948. gada 10. decembris
Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to	1948. gada 9. decembris
Konvencija par bēgļa statusu Konvencijas par bēgļa statusu protokols	1951. gada 28. jūlijs
Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām	1952. gada 20. decembris
Starptautiskā konvencija civilprocesa jautājumos	1954. gada 1. marts
Konvencija par precētas sievietes pilsonību	1957. gada 29. janvāris
Bērnu tiesību deklarācija	1959. gada 20. novembris
Konvencija par apatrīdu skaita samazināšanu	1961. gada 30. augusts
Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu	1965. gada 2. decembris
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām fakultatīvais protokols	1966. gada 16. decembris
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām	1966. gada 16. decembris
Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci	1968. gada 26. novembris
Starptautiskā konvencija par aparteīda noziegumu izskaušanu un sodu par to	1973. gada 30. novembris
Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu	1979. gada 18. decembris
Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem	1984. gada 10. decembris
Bērna tiesību konvencija	1989. gada 20. novembris
Deklarācija par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām mazākumgrupām	1992. gada 18. decembris

Jau 1990. gada 4. maijā, kad Latvija de iure vēl nebija neatkarīga un nebija arī ANO dalībvalsts, tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas toreizējā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma arī Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautiskajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumos, tādējādi pievienojoties 51 starptautiskam dokumentam cilvēktiesību jautājumos. 1995. gadā Latvijas valdība pieņēma Nacionālo cilvēktiesību aizsardzības programmu, kuru īstenojot tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Tāpat kā citām valstīm, kas ir pievienojušās deklarācijām un konvencijām cilvēktiesību jomā, arī Latvijai ir pienākums regulāri iesniegt nacionālos ziņojumus par cilvēktiesību ievērošanu.

Latvija, īpaši pagājušā gadsimta 90. gados, ir saņēmusi politiskus pārmetumus par cilvēktiesību neievērošanu: jo aktīvi pārmetumi izskanējuši no Krievijas puses, kas izcēlusi cilvēktiesību jautājuma politisko raksturu. 

• 1992. gadā ANO ģenerālsekretārs nosūtīja uz Latviju ekspertu grupu cilvēktiesību jautājumos, to vadīja Ibrahims Fala. Eksperti pārliecinājās, ka Latvijas likumdošana un tās īstenošana atbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām.
• ANO Ģenerālās asamblejas 47. plenārsēdē tālaika Krievijas prezidents Boriss Jeļcins personīgi vērsās pie ANO ģenerālsekretāra, lai sesijas darba kārtībā papildus tiktu iekļauts jautājums "par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un Igaunijā". Taču Baltijas valstu diplomātiem pieteiktā darba kārtības punkta nosaukumu izdevās mainīt uz – "situācija cilvēktiesību jomā Latvijā un Igaunijā". Turklāt tas sesijā kā atsevišķs jautājums netika iekļauts; par to pieņēma rezolūciju.
• 1993. gadā ANO Cilvēktiesību komisijas sesijā izdevās panākt Krievijas delegācijas piekrišanu priekšsēdētāja ziņojumam, ka pieņemtā rezolūcija komisijas pārskatā kā oficiāls dokuments netiek iekļauta.
• 1994. gadā Krievijas spiediena dēļ ANO ģenerālsekretārs pieņēma lēmumu sūtīt uz Baltiju inspekciju augstā cilvēktiesību komisāra Hose Aijalas Laso vadībā, taču to Baltijas diplomātiem izdevās novērst.
• 1996. gadā ANO Ģenerālās asamblejas 51. sesija pieņēma lēmumu izbeigt izskatīt cilvēktiesību situāciju Latvijā un Igaunijā.

ANO augstais cilvēktiesību komisārs

ANO augstais cilvēktiesību komisārs ir augstākā amatpersona cilvēktiesību aizstāvības mehānismā ANO sistēmā. Augsto komisāru ievēlē uz četriem gadiem, un viņa mandātā ietilpst cilvēktiesību vispārēja veicināšana un aizstāvība, starptautiskās sadarbības sekmēšana, kopīgu pasākumu koordinēšana ANO ietvaros, jaunu cilvēktiesību standartu attīstības, kā arī ar cilvēktiesībām saistīto līgumu ratificēšanas veicināšana. Augstais cilvēktiesību komisārs pauž savu attieksmi arī pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī veic preventīvus pasākumus, lai laicīgi novērstu iespējamos pārkāpumus.

2004. gada 25. februārī par augsto cilvēktiesību komisāri tika ievēlēta Kanādas pārstāve Luīze Arbūra. Viņas priekšgājējs šajā postenī – Serdžo Vieira de Mello (no Brazīlijas) 2003. gada 19. augustā tika nogalināts uzbrukumā ANO mītnei Bagdādē; līdz laikam, kamēr ievēlēja Luīzi Arbūru, viņa pienākumus turpināja pildīt Gajānas pārstāvis Bertrāns Ramčarans.

Par cilvēktiesību jautājumiem augstais komisārs ziņo Cilvēktiesību komisijai un ar Ekonomikas un sociālo lietu padomes starpniecību – Ģenerālajai asamblejai.

Par cilvēktiesību pārkāpumiem ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojā Ženēvā (Šveice) var vērsties ne tikai valstis, bet arī atsevišķas personas, ja sistemātiski tiek pārkāptas šo personu, viņu tuvinieku vai citu cilvēku cilvēktiesības.

Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR) ir galvenā ANO institūcija cilvēktiesību jomā. Tas darbojas kā Augstā komisāra sekretariāts ekspertu komitejām, kas seko līdzi tam, kā tiek ievērota cilvēktiesību likumdošana un kā darbojas citas ANO cilvēktiesību institūcijas – ANO Bērnu fonds (UNICEF), ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO), ANO Attīstības programma (UNDP), ANO Augstā bēgļu lietu komisāra birojs (UNHCR) un ANO Brīvprātīgo (UNV) programma. Tāpat miera un drošības garantēšanas jautājumos birojs strādā ciešā saiknē ar ANO Sekretariātu. Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ietilpst arī Starpparlamentu pastāvīgajā komitejā, kas atbild par starptautisko ārkārtas humānās palīdzības sniegšanu.

ANO dokumenti cilvēktiesību jomā: http://www.ohchr.org/english/law/index.htm;

to tulkojumi latviešu valodā:     http://www.humanrights.lv/frames_l.htm?menu/doc_l.htm