Cilvēktiesību padome

2006. gada 19. jūnijā uz savu pirmo sesiju sanāca jaunizveidotā ANO Cilvēktiesību padome (Padome), kas ANO reformu ietvaros aizstāj ANO Cilvēktiesību komisiju (Komisija).

Savas darbības beidzamo gadu laikā Komisija bija nokļuvusi kritikas degpunktā, saņemot pārmetumus par tās autoritātes trūkumu, darba politizāciju, bezspēcību, kā arī efektivitātes un vienotas pieejas trūkumu.

Lai novērstu minētos trūkumus, 2005. gada ANO pasaules samitā dalībvalstu vadītāji vienojās, ka ir jānodibina Cilvēktiesību padome, kura atspoguļotu cilvēktiesību prioritāti ANO sistēmā. 2006. gada 15. martā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju 60/251^[1] tika izveidota ANO Cilvēktiesību padome, kura vairākos aspektos ievērojami atšķiras no likvidētās Komisijas. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Komisija bija Ģenerālās asamblejas Ekonomisko un sociālo lietu padomei pakļauta institūcija, savukārt, Padome ir tieši pakļauta Ģenerālajai asamblejai. Šāds statuss institucionālā ziņā Cilvēktiesību padomi pielīdzina Ekonomisko un sociālo lietu padomei. Nākamā būtiskā atšķirība ir tā, ka jaunizveidotā Padome ir pastāvīga institūcija ar vismaz trijām regulārajām sesijām gadā, kas kopumā sastāda ne mazāk kā desmit nedēļas gadā, turpretim Komisija sanāca tikai uz vienu sešas nedēļas ilgu sesiju gadā. Trešā svarīgākā atšķirība ir tā, ka Padomes 47 dalībvalstis ievēl Ģenerālā asambleja, kurā ir pārstāvētas visas ANO dalībvalstis, kamēr Komisijas 53 dalībvalstis ievēlēja Ekonomisko un sociālo lietu padome. Tomēr neskatoties uz to, ka Ģenerālās asamblejas rezolūcija 60/251 aicina vēlēšanās ņemt vērā valstu ieguldījumu cilvēktiesību veicināšanā un attīstībā, joprojām nepastāv kritēriji, kas garantētu to, ka Padomē neiekļūst valstis, kurām pašām ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi.

Par nozīmīgāko jaunievedumu ir uzskatāma universālā periodiskā pārskata (universal periodic review) sistēmas izveidošana, kas paredz, ka Padome izvērtē cilvēktiesību situāciju visās ANO dalībvalstīs^[2]. Respektīvi, katru gadu tiek izskatītas 48 valstis (gan Padomes dalībvalstis, gan noverotājvalstis), lai izvērtētu, kā tās pilda savas saistības cilvēktiesību jomā. Valstu izvērtēšanā tiek ņemti vērā ne tikai attiecīgo valstu valdību viedokļi un sniegtā informācija, bet arī informācija, kuru sniedz citas ANO institūcijas, speciālo procedūru pārstāvji un citas atbilstošas organizācijas, tai skaitā nevalstiskās organizācijas. Šādas sistēmas izveidošanas neapšaubāms ieguvums ir valstu vienlīdzības principa nostiprināšana Padomes darbā, kas ļautu izvairīties no pārmetumiem par vienotas pieejas trūkumu un dubultu standartu piemērošanu. Balstoties uz matemātisku aprēķinu, izlozes veidā tika noteikta secība, kādā tiks izskatīti valstu cilvēktiesību situācijas ziņojumi jaunā vispārējā periodiskā pārskata ietvaros. Latvijai pārskats par cilvēktiesību situāciju valstī būs jāsniedz 2011. gadā.

2007. gada 18. jūnijā darbu pabeidza Cilvēktiesību Padomes 5. sesija, tādējādi noslēdzot Padomes pirmo darbības gadu, kura laikā tika strādāts pie Padomes institucionālās veidošanas. 18. jūnijā tika panākta vienošanās par kopīgu atbalstu tālaika Padomes prezidenta A.Albas izstrādātajam dokumentam par Cilvēktiesību padomes institucionālo procesu. Dokuments nosaka Padomes darba kārtību, ekspertu komiteju veidošanas un darbības principus, kā arī universālā pārskata un speciālo procedūru sistēmu darbības principus. Pieņemtais dokuments paredz speciālo ziņotāju par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā un Kubā mandātu likvidēšanu.

Kopš Cilvēktiesību padomes izveidošanas tās dalībvalstis ir sanākušas uz desmit regulārajām un vienpadsmit īpašajām sesijām.

2007. gada martā ārlietu ministrs Artis Pabriks aicināja ANO Cilvēktiesību padomi strādāt pie pastāvīgo ielūgumu (standing invitation) universalizācijas – t.i., lai pēc iespējas lielāks ANO dalībvalstu skaits izsniegtu pastāvīgo ielūgumu. Pastāvīgais ielūgums nozīmē valsts pausto gatavību uzņemt ANO speciālos ziņotājus, kad tie to vēlas (praksē vizīšu laiki tāpat tiek saskaņoti). Šobrīd vismaz 64 ANO dalībvalstis, t.sk. arī Latvija, ir paziņojušas par pastāvīgo ielūgumu visiem ANO speciālo procedūru mandātu turētājiem. Šobrīd darbojas 30 tematiskie mandātu turētāji (par patvaļīgu aizturēšanu, par tiesībām uz izglītību, par reliģijas un pārliecības brīvību, par migrantu cilvēktiesībām, par vardarbību pret sievietēm, par minoritāšu jautājumiem u.c) un 8 valstu mandātu turētāji (par cilvēktiesību situāciju Somālijā, Sudānā, Ziemeļkorejā, Mjanmā u.c.).

Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas izsniedza pastāvīgo ielūgumu (2001. gada marts) un kopš tā laika 3 reizes Latviju ir apmeklējuši ANO speciālo procedūru mandātu turētāji (2004. gadā – Darba grupa par patvaļīgu aizturēšanu, 2007. gadā – Īpašais ziņotājs par mūsdienu rasisma formām, rasu diskrimināciju ksenofobiju un saistītu neiecietību, 2008. gadā - Īpašā ziņotāja bērnu tirdzniecības, prostitūcijas un pornogrāfijas jautājumos), kā arī 2005. gadā Latvijā (arī Lietuvā, Polijā un Igaunijā) notika Īpašā ziņotāja par Baltkrieviju vizīte, jo Baltkrievijas iestādes atteicās viņu ielaist valstī.

Tādā veidā Latvija ir uzņēmusies virzīt pastāvīgā ielūguma iniciatīvu, regulāri šo jautājumu aktualizējot Cilvēktiesību padomē (2007. gada septembrī vēstnieks Jānis Mažeiks 44 valstu vārdā nolasīja paziņojumu, aicinot Cilvēktiesību padomi strādāt pie pastāvīgo ielūgumu universalizācijas. 2008. gada septembrī Latvijas vēstnieks ANO Ženēvā Jānis Mažeiks jau 52 valstu vārdā nolasīja paziņojumu Promotion of Universality of the Standing Invitation to all Special Procedures, norādot uz sasniegumiem pēdējā gada laikā un aicinot valstis izsniegt pastāvīgos ielūgumus.

Sīkāka informācija: http://www2.ohchr.org/english/bodies/hrcouncil/ 

[1] ANO ĢA rezolūcija 60/251: http://www2.ohchr.org/english/bodies/hrcouncil/docs/A.RES.60.251_En.pdf

[2] Valstu izskatīšanas universālā periodiskā pārskata ietvaros kalendārs: http://www.ohchr.org/EN/HRBodies/UPR/Documents/uprlist.pdf