LATVIJAS VALSTISKUMA SARDZĒLatvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā 1941. gada 17. jūnijs 1991. gada 21. augusts Izstādes atklāšana 28.01.2004. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas 3.stāva zālē 15.00 Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa izstādes atklāšanā
1940. gadā nepilnos divos vasaras mēnešos radikāli mainījās Latvijas starptautiski tiesiskais statuss: valsts tika okupēta, anektēta un iekļauta PSRS, līdz ar to valstiskā neatkarība de facto tika iznīcināta. Tomēr kā starptautisko tiesību subjekts Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt. Okupācijas vara likvidēja visas valsts un sabiedriskās struktūras, bet tai neizdevās pilnībā iznīcināt Latvijas ārlietu resoru. Diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības brīvās pasaules valstīs 50 gadus pārstāvēja Latvijas Republiku de iure. Savā darbībā tās balstījās gan uz juridiska, gan materiāla pamata: - Ministru kabineta 1940.gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras. Tās piešķīra tiesības sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam aizstāvēt Latvijas intereses, vadīt pārstāvniecību darbu ārvalstīs un rīkoties ar to līdzekļiem un mantu;
- ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Velsa 1940. gada 23. jūlija paziņojums, kas kara un pēckara gados noteica ASV politiku Baltijas reģionā: šo valstu okupācija un iekļaušana PSRS nekad netika atzīta ne de facto, ne de iure. Tādēļ pēc K.Zariņa nāves 1963.gadā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadību pārņēma Latvijas sūtniecības vadītāji Vašingtonā;
- Latvijas zelts ārvalstu bankās kā svarīgs valsts tālākpastāvēšanas garants, jo PSRS tīkojumiem šīs vīnogas bija par skābām. Savukārt ASV valdība atļāva Federālajai bankai daļu no noguldījumiem pārvērst drošās parādzīmēs, kuru augļus atvēlēja Latvijas pārstāvniecību uzturēšanai ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē.
Atkarībā no tā, kāda bija tās vai citas valsts nostāja jautājumā par Latvijas okupāciju de facto, Latvijas diplomāti darbojās vai nu pilnā oficiālā vai personiskā diplomātiskajā statusā. Arī goda konsulu statuss bija ierobežots vairumā valstu (izņemot ASV un Austrāliju) tos varēja iecelt par vietas izpildītājiem. Pēc kara, it sevišķi 60. - 70. gados, pasaules politiskajā arēnā ienāca jauns faktors sabiedriskās jeb nevalstiskās organizācijas. Arī latviešu trimdas apvienības stājās līdzās savām diplomātiskajām pārstāvniecībām Latvijas valstiskuma sardzē un cīnījās par okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu, izmantojot visas legālās iespējas sadarbību ar valstu valdībām, parlamentiem, starptautiskām organizācijām. No 1946.gada maija līdz 1990.gada aprīlim tika sasauktas 17 Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju sanāksmes un apspriedes, kurās izstrādāja darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts neatkarības de iure saglabāšanu. Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un valdības izveidošanas tika apspriesta sadarbība ar Ārlietu ministriju. Neatkarīgās Latvijas ārlietu dienesta darbinieku 1991.gada 14.-15.aprīlī Vašingtonā notikušās apspriedes protokolā ierakstīts: Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieki ārzemēs ir pakļauti sūtniecības Vašingtonā vadītājam, kas visi izteica gatavību sadarboties ar Latvijas Republikas Ārlietu ministriju. Izšķiroša bija trimdas diplomātu nostāja valstiskuma jautājumā Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā no 1989. 1991.gadam. Diplomāti aizstāvēja viedokli, ka jāatjauno de iure pastāvošā valsts ar 1922.gada Satversmi. Tas bija būtisks ieguldījums valstiskuma saglabāšanā un noteica Latvijas statusu nākotnē. Līdz valsts neatkarības atgūšanai par Latvijas Republikas likumīgās valdības pārstāvjiem no starptautiski tiesiskā viedokļa tika atzīti diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki Rietumvalstīs un dienesta vadītājs, sūtniecības Vašingtonā pilnvarotais lietvedis Anatols Dinbergs. .. mēs nosargājām Latvijas valstiskumu.. tā 1991. gadā Latvijas diplomāti novērtēja trimdā paveikto. DIPLOMĀTISKĀ UN KONSULĀRĀ DIENESTA VADĪTĀJI  KĀRLIS ZARIŅŠ (1879 1963)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs ar ārkārtējām pilnvarām no 1940.g. jūnija 1963.g. aprīlim, vienlaikus arī ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā No 1919. g. janvāra Latvijas delegācijas atašejs Parīzes miera konferencē. 1919. g. aprīlī septembrī pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. No 1919. g. oktobra rezidējošais ministrs, no 1921. g. februāra sūtnis Somijā, no 1923. g. aprīļa arī Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Helsinkos. 1925.-1930. g. sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā. 1930.-1933. g. sūtnis Igaunijā. No 1931. g. decembra līdz 1933. g. martam ārlietu ministrs. No 1933. g. jūlija sūtnis Lielbritānijā un ģenerālkonsuls Britu kopvalstī. Ar Ministru kabineta 1940. g. 17.maija lēmumu piešķirtas ārkārtējās pilnvaras vadīt Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un aizstāvēt Latvijas intereses, pastāvot sevišķiem apstākļiem. Nav atzinis padomju okupācijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem (1940.g. jūlijā atcelts no amata disciplināru pārkāpumu dēļ, atņemtas pilsoņa tiesības, konfiscējot īpašumus, izsludināts ārpus likuma kā valsts nodevējs). 1940. g. 23. jūlijā iesniedzis notu Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Halifaksam, protestējot pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS. Līdz mūža beigām vadījis sūtniecību Londonā un Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Iecēlis pilnvarotos lietvežus Latvijas sūtniecības vadītājus ASV, diplomātisko pārstāvi Spānijā, diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvjus vairākās valstīs un starptautiskajās organizācijās Ženēvā, delegātu Vācijā. Iecēlis vairāk kā 20 goda konsulu v.i. Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs, karjeras konsulu Kanādā.  ARNOLDS SPEKKE (1887 1972)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs no 1963. g. maija 1970. g. oktobrim, vienlaikus arī pilnvarotais lietvedis, sūtniecības Vašingtonā vadītājs un ģenerālkonsuls ASV No 1933. g. oktobra sūtnis Itālijā, Grieķijā, Bulgārijā un Albānijā (līdz 1939. g.) ar sēdekli Romā. Protestējis pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS, iesniedzot 1940. g. 27. jūlijā notu Itālijas valdībai. 1940. g. 9. augustā atbrīvots no amata pēc paša lūguma. 11. augustā Latvijas sūtniecība Romā darbību beidza. Strādājis par skolotāju, bibliotekāru, tulku u.c. darbos Milānā un Romā. Bijis Latvijas bēgļu komitejas Itālijā priekšsēdētāja vietnieks (1945 - 1950), darbojies Latviešu komitejā Romā. 1951. g. piedalījies Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centra dibināšanā Londonā. No 1954. g. aprīļa pilnvarotais lietvedis, Latvijas sūtniecības Vašingtonā vadītājs, no 1954. g. jūnija arī ģenerālkonsuls ASV. No 1963. g. maija līdz 1970.gada oktobrim Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.  ANATOLS DINBERGS (1911 1993)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs no 1971. g. septembra 1991. g. augustam, vienlaikus pilnvarotais lietvedis, sūtniecības Vašingtonā vadītājs un ģenerālkonsuls ASV No 1932. g. septembra praktikants ĀM. 1933. - 1934. g. ārštata III šķ. darbvedis goda konsulātā Lodzā. 1934. - 1935. g. III šķ. korespondents ĀM Rietumu nodaļā un Juridiskajā nodaļā. No 1937. g. jūnija sekretāra palīgs konsulātā Ņujorkā, no septembra atašejs. Nav atzinis padomju okupācijas laika Latvijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem. Ar sūtņa Vašingtonā A.Bīlmaņa lēmumu 1940. g. septembrī iecelts par vicekonsulu, konsulāta Ņujorkā vadītāja p.v.i. 1941. g. janvārī pārcelts par atašeju sūtniecībā Vašingtonā (konsulāts tika likvidēts). No 1949. g. jūnija 1. sekretārs, no 1954. g. novembra sūtniecības padomnieks. Bijis pagaidu pilnvarotais lietvedis (1948. g. jūlijs 1949. g. jūnijs; 1953. g. augusts 1954. g. maijs). No 1970. g. oktobra pilnvarotais lietvedis, sūtniecības vadītājs. No 1971. g. marta arī ģenerālkonsuls ASV. No 1971. g. septembra vadījis Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Sasaucis diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku apspriedes, 1991. g. aprīlī Neatkarīgās Latvijas ārlietu dienesta darbinieku apspriedi. Iecēlis goda konsulus ASV, Austrālijā un Francijā, pārstāvniecības vadītāju Londonā, Latvijas interešu pārstāvi Vācijā. Pēc valsts neatkarības atgūšanas un starptautiskās atzīšanas vēstnieks ASV (1991. g. septembris 1992. g. decembris), pastāvīgais pārstāvis ANO (1991. g. septembris decembris). No 1992. g. decembra līdz mūža beigām padomnieks vēstniecībā ASV. ĀRLIETU DIENESTA DARBINIEKI ASV Alfreds BĪLMANIS (1887 1948), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV Jūlijs FELDMANS (1889 1953), pastāvīgais delegāts pie Tautu Savienības, sūtnis Šveicē, pilnvarotais lietvedis ASV Valdemārs KREICBERGS (1912 1995), sekretārs sūtniecībā Stokholmā; padomnieks sūtniecībā Vašingtonā Ludvigs ĒĶIS (1892 1943), padomdevējs saimnieciskās un finansiālās lietās sūtniecībā Vašingtonā Vilis TOMSONS (1905 1978), sekretārs sūtniecībās Londonā, Buenosairesā, Riodežaneiro; sekretārs goda ģenerālkonsulātā Toronto, karjeras konsula v.i. Kanādā ar sēdekli Monreālā; padomnieks sūtniecībā Vašingtonā Jānis LŪSIS (1945), 2.sekretārs, 1.sekretārs, padomnieks sūtniecībā Vašingtonā Rūdolfs ŠILLERS (1896 1981), konsuls Ņujorkā; preses atašejs, referents sūtniecībā Vašingtonā Jānis KALNIŅŠ (1907 1998), konsulārās daļas vadītājs sūtniecībā Vašingtonā; goda konsuls Vašingtonā Aivars JERUMANIS (1938), goda konsuls Losandželosā Ojārs KALNIŅŠ (1949), preses sekretārs un atbildīgais par sabiedriskajām attiecībām sūtniecībā Vašingtonā Argentīna, Brazīlija Pēteris OLIŅŠ (1890 1962), pilnvarotais lietvedis Argentīnā, pilnvarotais lietvedis Brazīlijā (ar sēdekli Buenosairesā, vēlāk Riodežaneiro) Alfredo Teodoro RŪSIŅŠ (1912 1978), sūtniecības Riodežaneiro juriskonsults Nikolajs OZOLIŅŠ (1910 1983), III šķ. ārštata sekretārs sūtniecībā Buenosairesā; brīva līguma sekretāra v.i. goda konsulātā Sanpaulu Austrālija Emīls DĒLIŅŠ (1921), goda vicekonsuls, goda konsuls Austrālijas pavalstīs Viktorijā un Tasmānijā (konsulāts Melburnā) Jānis Roberts DĒLIŅŠ (1954), sekretārs, goda vicekonsuls Melburnā Olģerts ROZĪTIS (1912 1984), I šķ. sekretārs sūtniecībā Londonā, karjeras sekretārs, kancelejas vadītājs goda konsulātā Sidnejā (ar sēdekli Melburnā) un goda konsulātā Melburnā Dānija Nikolajs OZOLIŅŠ (1904 1979), izsniedzis Latvijas bēgļiem Dānijā pagaidu personas apliecības Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāja uzdevumā Beļģija un Luksemburga Herberts RĀCENIS (1894 1960), goda vicekonsuls Antverpenē, pēc kara - Briselē Kārlis GULBIS (1904 1973), Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Beļģijā un Luksemburgā Itālija Jāzeps ČAMANIS (1884 1964), Latvijas pilsoņu interešu aizstāvis Itālijā (bez oficiālā statusa) Francija Oļģerds GROSVALDS (1884 1962), sūtnis Francijā, pēc 2.pasaules kara darbojies, saglabājot personisko ministra titulu Kārlis BERENDS (1887 1987), padomnieks sūtniecībā Parīzē, Latvijas pilnvarotais lietvedis Francijā Aina NAGOBADA ĀBOLA (1920), Latvijas goda konsule Francijā (faktiski darbojusies kā diplomātiskā pārstāve) Kanāda Eduards UPENIEKS (1920), goda konsuls Toronto Aleksandrs BĒRZIŅŠ (1903 1980), Latvijas goda vicekonsula v.i. Ņūfaundlendā Lielbritānija Teodots OZOLIŅŠ (1899 1981), padomnieks sūtniecībā Londonā, sūtniecības pilnvarotais lietvedis Pauls REINHARDS (1903 1990), sūtniecības Londonā vadītājs Marija Anna ZARIŅA (1927 - 2004), sūtniecības Londonā vadītāja Kārlis KALNIŅŠ (1902 1967), padomnieks sūtniecībā Londonā Emīls ZELMENIS (līdz 1940.g. ZOLMANIS) (1892 1979), sūtniecības Londonā Konsulārās nodaļas vecākais darbinieks Pēteris PRIEDĪTIS (1896 1974), konsulārās nodaļas darbinieks, sekretārs sūtniecībā Londonā Ēriks ŽILINSKIS (1912 1990), reģistrators, arhīvists, konsulārais sekretārs sūtniecībā Londonā Jānis MEŽS (1884 1978), goda finansu atašejs sūtniecībā Londonā Fridrihs MITENBERGS (1875 pēc 1957. g.) goda konsuls Ņūkāslā pie Tainas Pēteris PAKALNIETIS (1893 1960), konsulārās nodaļas darbinieks sūtniecībā Londonā Nīderlande Bruno PAVASARS (1896 1978), ģenerālkonsuls Roterdamā, pēc kara Hāgā Norvēģija Arturs VANAGS (1882 1970), goda ģenerālkonsuls Oslo Spānija Roberts KAMPUSS (1899 1969), I šķ. sekretārs sūtniecībā Stokholmā, padomnieks sūtniecībā Londonā, diplomātiskais pārstāvis Spānijā Šveice un starptautiskās organizācijas Arnolds SKRĒBERS (1897 1979), Latvijas bēgļu un pārvietoto personu interešu aizstāvis Starptautiskajā bēgļu organizācijā (IRO); pārstāvis Šveicē un Ženēvā izvietotajās starptautiskajās organizācijās Jānis KĻAVIŅŠ ELANSKIS (1884 1957), karjeras ģenerālkonsuls Bernē Vācija Roberts LIEPIŅŠ (1890 1978), Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja delegāts Vācijā Ādolfs ŠILDE (1907 1990), Latvijas interešu pārstāvis Vācijā Tālivaldis MEDNIS (1929), Latvijas interešu pārstāvis Vācijā Pēteris APMANIS (1901 1965), goda konsula v.i. Hamburgā Zviedrija Voldemārs SALNAIS (1886 1948), sūtnis Zviedrijā, no 1940.g. augusta personīgajā diplomātiskajā statusā Jānis TEPFERS (1898 1994), Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Latvijas pilsoņu interešu aizsardzībai Zviedrijā Izstādes sagatavošanu ierosinājusi ārlietu ministre Sandra Kalniete Izstādes zinātniskā koncepcija un materiāla izpēte Silvija Križevica Mākslinieciskā koncepcija un dizains Arnolds Bāliņš Projekta vadītāja Sarmīte Šāvēja Izstādi sagatavoja Ārlietu ministrijas Arhīva nodaļa: Laura Dzelzīte Olga Krastiņa Silvija Križevica Inta Mazure Sarmīte Šāvēja un datorgrafiķis Arnolds Bāliņš Izstādes noformējums SIA OPEN MEDIA, izpilddirektors Juris Vīgners Par atsaucību un palīdzību izstādes sagatavošanā Ārlietu ministrija izsaka pateicību E. Dēliņam, O. Kalniņam, Ī. Kampusam, Dz. Liepiņam, T. Mednim, A. Nagobadai Ābolai, M. A. Zariņai, Latvijas Valsts vēstures arhīvam, Nacionālajai bibliotēkai, Speciālajai arhīvu bibliotēkai, Kara muzejam.
© Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Arhīva nodaļa © Arnolds Bāliņš, dizains
|
