Ieskats Latvijas ārlietu dienesta vēsturē
Latviešu tautas ievērojamāko sabiedrisko darbinieku cīņā par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu I pasaules kara beigu posmā nozīmīga loma bija savas patstāvīgas ārpolitikas un tās īstenošanas mehānisma izveidei un darbībai. Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošanās sākās vienlaicīgi ar cīņu par Latvijas neatkarību. Dienesta sākumu var datēt ar 1917. gada 2. decembri, kad tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) Ārlietu nodaļa Petrogradā Jāņa Goldmaņa vadībā. Kopš šī brīža latviešu darbinieki apguva pirmo diplomātiskās darbības pieredzi, praktiskā darbībā sarežģītos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos aizstāvot latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un vietu pēckara Eiropas politiskajā sistēmā, iegūstot Latvijas valsts starptautiski tiesisko atzīšanu un meklējot drošības garantijas. Nodaļa pirmos sakarus ar Rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem nodibināja 1918. gada 10. janvārī, bet 12. jūlijā izsniedza pilnvaru Zigfrīdam Meierovicam kā pirmajam latviešu diplomātiskajam pārstāvim ārzemēs, kurš devās turp Latvijas neatkarības atzīšanas nolūkā. Ārlietu nodaļa turpināja darboties līdz Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gada 18. novembrī un Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanai. Latvijas ārlietu dienesta attīstības īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministrija kā ārlietu resora centrālā iestāde nodibinājās pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanās.
Jaunajā valdībā par pirmo ārlietu ministru izraudzīja Z.A.Meierovicu, viņam atrodoties ārzemēs. Sākotnējais ārpolitiskās darbības posms no 1918. gada novembra līdz 1919. gada jūnija beigām gandrīz visas Latvijas teritorijas okupācijas apstākļu dēļ risinājās galvenokārt ārvalstīs. Specifisku apstākļu dēļ ministrs turpināja darbību ārpus Latvijas, veidoja ārlietu dienestu un vadīja tā darbu. 1919. gada janvārī tika nodibināta Latvijas delegācija pie Parīzes miera konferences. Latvijas ārlietu dienesta vadības centrs ārzemēs (sākumā īslaicīgi Londonā, vēlāk Parīzē) koordinēja darbību ar Pagaidu valdību neokupētajā Latvijas teritorijas daļā. Kritiskā situācijā dažas ārpolitiskās funkcijas uzņēmās arī Pagaidu valdības Ministru prezidents un citas amatpersonas tās darbības periodā Liepājā. Jau Parīzes periodā notika ārlietu dienesta (diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību un informācijas biroju tīkla) tālāka izveide. Vispārēja Ārlietu ministrijas kā valsts resora organizēšana tika uzsākta 1919. gada jūlijā pēc Pagaidu valdības atgriešanās no Liepājas Rīgā. Jūlija sākumā Z.A.Meierovics atgriezās Latvijā, lai organizētu un vadītu Ārlietu ministriju. Latvijas Pagaidu valdības ārlietu dienesta vadības centrs pārcēlās uz Rīgu. Problēmu radīja tas, ka līdz Latvijas valsts nodibināšanai latviešu inteliģencei nebija bijusi iespēja strādāt diplomātijas laukā. Savukārt Latviešu informācijas biroji ārzemēs kļuva par ārlietu dienesta struktūrvienībām.
1919. gada augustā Ārlietu ministrijā darbu uzsāka šādi departamenti: Vispārējais, Politiski diplomātiskais, Ekonomiski konsulārais, Informācijas un Juridiskais. Vispārējais departaments sastāvēja no Saimniecības nodaļas un Kancelejas. Politiski - diplomātiskais departaments sastāvēja no Vācijas, Antantes valstu, Skandināvijas un kaimiņu valstu, Slāvu valstu un Baltijas valstu nodaļām. Ekonomiski konsulārais departaments sastāvēja no Ekonomiskās, Konsulārās un Ārzemju pasu nodaļām. Informācijas departaments sastāvēja no Preses, Speciālo ziņu, Kurjeru un Ārzemju propagandas nodaļām. Juridiskā departamenta (Juriskonsultācijas) sastāvā bija Līgumu un konvenciju un Starptautisko civiltiesību nodaļas.
Valsts pastāvēšanas pirmajā gadā Latvija nodibināja diplomātiskās pārstāvniecības Lielbritānijā (sakarā ar to, ka Lielbritānijas valdība de facto atzina Latvijas valdību 1918. gada 11. novembrī, pat dažas dienas pirms Latvijas valsts proklamēšanas), Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā, Igaunijā, Lietuvā, Itālijā, Polijā un konsulārās pārstāvniecības Oslo, Berlīnē un Londonā. Pārstāvniecības ārzemēs tika pakļautas Ārlietu ministrijai, un to skaits turpmāk strauji palielinājās. Līdz Latvijas starptautiskajai atzīšanai diplomātisko pārstāvju rīcības iespējas tomēr bija ierobežotas, jo viņi nevarēja akreditēties pietiekami augstā līmenī. Tomēr daļa valstu faktiski atzina Latvijas valdību, tāpēc pieļāva diplomātisko pārstāvju neoficiālu darbību. Latvijas starptautiskā tiesiskā atzīšana radīja diplomātiem pilntiesīgu statusu attiecībās ar citām valstīm. Pirmie Latvijas ārkārtējie sūtņi un pilnvarotie ministri periodā no 1920. līdz 1922. gadam bija Georgs Bisenieks (Lielbritānijā), Fridrihs Grosvalds (Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā), Ēriks Feldmanis (Padomju Krievijā), Olģerds Grosvalds (Francijā un Beļģijā), Mārtiņš Nukša (Polijā un Rumānijā), Jānis Seskis (Igaunijā), Miķelis Valters (Itālijā, Spānijā un Portugālē), Jānis Vesmanis (Padomju Krievijā) un Oskars Voits (Vācijā un Šveicē).
Sākotnēji bija paredzēts departamentu un tajos ietilpstošo nodaļu darbību vēl vairāk paplašināt, tomēr drīzumā tika izdarītas vairākas reorganizācijas taupības apsvērumu dēļ. Saskaņā ar reorganizāciju 1920. gada oktobrī Informācijas departaments tika iekļauts Politiski ekonomiskajā departamentā kā Informācijas nodaļa, bet 1921. gada rudenī pārdēvēts par Preses nodaļu. Šim departamentam pakļautos informācijas birojus Parīzē, Londonā, Bāzelē, Stokholmā, Varšavā un Berlīnē pārņēma tur izveidotās Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības. Sūtniecību informācijas birojiem bija svarīga nozīme diplomātiskā dienesta vēsturē. Latvijas bēgļu pārvešanai 1919. gada decembrī izveidoto Bēgļu un karagūstekņu nodaļu Konsulārajā departamentā vēlāk likvidēja, optācijas termiņam notekot, vienlaikus likvidējot arī pašu Konsulāro departamentu. Tā Ārzemju pasu nodaļu pievienoja jaunizveidotajam Administratīvi juridiskajam departamentam, bet 1926. gada aprīlī tā pārgāja Iekšlietu ministrijas pakļautībā).
1921. - 1928. gadā ministrijas struktūra vairākkārt tika mainīta, bet šajā laikā pamatā nostiprinājās un turpmāk saglabājās divi departamenti: Administratīvi juridiskais un Politiski ekonomiskais (vēlāk - Politiskais). 1919. - 1923. gadā ministrijā bija ārlietu viceministra amats, 1928. gadā to uz īsu laiku atjaunoja, nosaucot par ārlietu ministra biedru. 1920. - 1923. gadā bija ārlietu ministra kabineta šefa amats, bet 1923. - 1940. gadā Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra amats. 1922. gada 2. novembrī apstiprināja Noteikumus par dienestu Ārlietu ministrijā. 1928. gadā ministrijā darbojās ārlietu ministrs, ģenerālsekretārs ar pastāvīgām viceministra funkcijām (1925. -1926. gadā bija kā Ārlietu ministrijas pārvaldnieks ārlietu ministra vietā). Administratīvi juridiskā departamenta direktors bija arī ģenerālsekretāra palīgs. 1928. gadā ministrijā darbojās Saimniecības un finansu nodaļa, Politiski ekonomiskais departaments (Austrumu, Baltijas valstu, Preses, Rietumu, Tautu Savienības nodaļas) un Administratīvi juridiskais departaments (Administratīvā un protokola, Arhīva un šifru, Juridiskā nodaļas). Ar nelielām izmaiņām šī struktūra pamatos saglabājās līdz 30. gadu beigām. 1938. gada rudenī ministrijā reorganizācijas rezultātā tika izveidots Līgumu departaments ar Juridisko nodaļu un Saimniecisko līgumu nodaļu, kas tika pārņemtas no Administratīvā departamenta, kurā savukārt tika nodibināta Konsulārā nodaļa. Tādējādi līdz padomju okupācijai 1940. gada jūnijā Ārlietu ministrijā bija 3 departamenti (Administratīvais, Līgumu un Politiskais). Par svarīgāko tika uzskatīts Politiskais departaments ar Austrumu, Baltijas valstu, Rietumu un Preses nodaļām. Ārlietu ministrijas īpašumā bija nami Rīgā, Valdemāra ielā 3 un 13 (vēlāk 11a) un sūtniecību nami vairākās ārvalstu galvaspilsētās. Ārlietu resora darbībā liela nozīme bija ievērojamākajiem diplomātiem Z.A.Meierovicam, H.Albatam, V.Salnajam, F.Cielēnam, L.Sējam, H.Celmiņam, K.Zariņam, Fr.Grosvaldam, O.Grosvaldam, J.Seskim, E.Krieviņam, L.Ēķim, V.Munteram, A.Bīlmanim, M.Valteram un citiem. Daudzi no viņiem bija ārlietu ministri (sk. šīs sadaļas beigās).
1940. gada jūnijā Latvija bija diplomātiski pārstāvēta 25 valstīs - ASV, Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Igaunijā, Itālijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Luksemburgā, Nīderlandē Norvēģijā, Portugālē, PSRS, Rumānijā, Somijā, Spānijā, Šveicē, Ungārijā, Vatikānā, Vācijā un Zviedrijā. 1938. - 1939. gadā Latvija bija spiesta pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Albāniju, Austriju, Čehoslovākiju, Dienvidslāviju un Poliju sakarā ar šo valstu militāro okupāciju. Ne visās valstīs bija sūtniecības, vairākās valstīs bija viens Latvijas sūtnis, kas pārstāvēja Latviju arī citās valstīs.
Kad pēc II pasaules kara sākuma politiskā un militārā situācija Austrumeiropā kļuva draudīga Latvijas deklarētajai neitralitātei, 1940. gada 17. maijā Latvijas Ministru kabinets nolēma piešķirt sūtnim Londonā ārkārtējas pilnvaras (to noraksts tika izgatavots 18. maijā) aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Savienību, izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvniecībām (izņemot jau minētajās valstīs), rīkoties ar valsts līdzekļiem un kustamo un nekustamo mantu, kas ir attiecīgo pārstāvniecību rīcībā, uz laiku atcelt no amata sūtņus, likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV, iecelt delegātus sapulcēm un konferencēm un ārkārtējos apstākļos nodot šo pilnvaru sūtnim ASV A.Bīlmanim. Šīs pilnvaras stātos spēkā arī tad, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām Rietumeiropā, bet spēkā stāšanās laiku noteiktu ārlietu ministrs, dodot attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministram nebūtu iespējams nodot rīkojumu sūtnim Londonā, pēdējam piešķirtās pilnvaras stātos spēkā automātiski. Tieši tā notika 1940.g. 17. jūnijā, kad Latviju okupēja padomju karaspēks.
1940. gada jūnijā, jau tūlīt pēc Latvijas okupācijas un likumīgās valdības atkāpšanās PSRS spiediena apstākļos, tika uzsākta pakāpeniska Ārlietu ministrijas darbības un ārējo sakaru ierobežošana. Latvijas pēdējās likumīgās valdības ārlietu ministrs V.Munters bija spiests atstāt amatu 21. jūnijā - no šī brīža sākās Latvijas ārlietu resora un tā darbības nepārtraukta samazināšana. Notika formāli vēl neatkarīgas valsts (līdz 1940. gada augustam) Ārlietu ministrijas saglabāšana, bet ārpolitiska darbība faktiski izbeidzās. Tobrīd padomju emisāra A.Višinska sastādītajā t.s. "tautas valdībā" ārlietu ministra funkcijas pildīja A.Kirhenšteins, bet ar 25. jūliju par viņa biedru kļuva A.Jablonskis, kura uzdevums bija likvidēt ministriju (27. augustā viņu oficiāli apstiprināja par Ārlietu ministrijas likvidatoru). Ministrijas faktiskā likvidācija sākās pirms juridiskās likvidācijas. Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta likvidāciju padomju iestādes sāka 10. jūlijā, Politiskā departamenta - 16. jūlijā, bet Administratīvā departamenta vadītāju atlaida 25. jūlijā, tātad vēl pirms Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā. 1940.g. augustā pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā padomju iestādes formāli likvidēja 16 Latvijas sūtniecības un 194 konsulātus, bet liels skaits šo sūtniecību un konsulātu nepakļāvās un turpināja darbību de iure neatkarīgās Latvijas valsts interesēs. Ārlietu ministrijas centrālā aparāta oficiālais likvidācijas process notika no 1940. gada augusta līdz 1941. gada sākumam. Ministrijas arhīvus vēl 1940.g. rudenī aizveda uz Maskavu, bet Ārlietu ministrijas namu pārņēma Latvijas komunistiskā partija. Atlikusī ministrijas darbinieku daļa pārcēlās uz agrāko Tiesu pili, kur turpināja darbu līdz ministrijas likvidācijas beigām. Daudzus diplomātus PSRS varas iestādes vēlāk represēja.
Neskatoties uz Latvijas sūtņu iepriekšējiem brīdinājumiem par kara neizbēgamību, 1939. gada Molotova - Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību un pietiekami neievērojot sūtņu ieteikumus, valdība 1940. gada jūnija okupācijas dienās atturējās dot uzdevumu pārstāvniecībām ārzemēs starptautiski protestēt pret okupāciju un informēt pasauli par notikumu patieso gaitu Latvijā. Kad 1940. gada jūlijā Latvijas diplomātiskie darbinieki ārzemēs situāciju Latvijā novērtēja kā notikušu okupācijas faktu, vairāki sūtņi stingri iestājās pret Baltijas valstu iznīcināšanu. Viņi protestēja pret okupāciju pie Rietumvalstu valdībām un centās panākt padomju okupācijas un vēlāk arī aneksijas un inkorporācijas neatzīšanu. 1940. gada jūlijā sūtnis Londonā K.Zariņš un sūtnis Vašingtonā A.Bīlmanis iesniedza protestus Lielbritānijas un ASV valdībām sakarā ar padomju okupāciju un aicināja neatzīt to. Rietumvalstis atzina K.Zariņa ārkārtējās pilnvaras, tomēr turpmākajos gados dažādām valstīm bija atšķirīga nostāja attiecībā uz pilnvarās paredzēto iespēju iecelt Latvijas diplomātiskos pārstāvjus šajās valstīs. Valstu nostāju pieļaut savā teritorijā Latvijas diplomātu darbību ietekmēja arī vispārējā politiskā situācija. Lai gan pilnvarām piemita būtiski trūkumi un ierobežotība, tomēr tām turpmāk izrādījās svarīga nozīme Latvijas diplomātiskā dienesta darbības nodrošināšanā.
Kaut arī daļa Latvijas pārstāvniecību ārzemēs tika nodotas PSRS iestādēm (pārstāvniecībām) attiecīgajās valstīs, to vairums atteicās pakļauties likvidācijai un turpināja darboties. Daļa diplomātu atteicās atgriezties Latvijā un turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure neatkarīgu valsti un tās pēdējo pirmsokupācijas laika likumīgo valdību. Sākot ar 1940. gada 9. augustu pārstāvniecības Londonā, Vašingtonā un citur neatbildēja uz Ārlietu ministrijas likvidētāju telegrammām par pārstāvniecību likvidācijas nepieciešamību. Padomju režīms 1940. gada rudenī formāli īstenoja visu ārlietu resora darbinieku atlaišanu no darba, dažus mēnešus ilgāk paturot tikai nedaudzus darbiniekus likvidācijas procesa galīgai pabeigšanai. Neskatoties uz Ārlietu ministrijas likvidāciju dzimtenē, Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs daļēji pārstrukturējās un ļoti ierobežotā veidā turpināja pastāvēt un strādāt bez Latvijas likumīgas valdības un ārlietu resora atbalsta. Pārstāvniecības turpināja strādāt pēc neatkarīgās Latvijas tiesību aktiem. Pārtrūkstot kontaktiem ar dzimteni, daļa pārstāvniecību līdzšinējo funkciju beidzās, bet citas, īpaši konsulārais darbs, ievērojami pieauga lielā bēgļu pieplūduma dēļ. Piemēram, saskaņā ar Konsulāro reglamentu, pilsētās, kur nebija atsevišķas konsulārās pārstāvniecības, sūtnis pildīja arī ģenerālkonsula, padomnieks - konsula un atašejs - vicekonsula funkcijas. Dienesta galvenais mērķis turpmāk bija turpināt pārstāvēt de iure pastāvošo Latvijas valsti, īstenot diplomātiskus centienus Latvijas starptautiski tiesiskā statusa nemainīgai saglabāšanai, cīņa par neatkarības atjaunošanu, kā arī Latvijas pilsoņu un viņu īpašumu aizsardzība ārzemēs. Turpmāk daudzus gadu desmitus Latvijas diplomātu darbības pamatā bija starptautiskās tiesiskās normas un morāles principi, tāpēc diplomātiem šīs normas bija jāpiemēro precīzi, un viņi šajā jomā uzkrāja vērtīgu pieredzi, kas ļoti noderēja 80. un 90. gadu mijā.
ASV valsts sekretāra (ārlietu ministra) S.Vellesa 1940. gada 23. jūlija bezprecedenta deklarācija noteica ASV politiku Baltijas valstu neatkarības jautājumā un tādējādi nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību pastāvēšanu Vašingtonā. ASV pirmā uzsāka Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku. Tāpēc Baltijas valstu pārstāvniecībām Vašingtonā vienmēr bija svarīga nozīme okupācijas neatzīšanas politikas demonstrēšanai, kas pamudināja pieņemt šādu nostāju arī daudzas citas pasaules valstis. ASV nekad nenodibināja oficiālus sakarus ar padomju valdību Latvijā. Sūtniecības diplomāti baudīja pilnu diplomātisko imunitāti un atzīšanu.
1940. gada rudenī ārkārtējo pilnvaru nesējs K.Zariņš Londonā vērsās pie britu valdības, lai viņam ļautu ierosināt Latvijas trimdas valdības dibināšanas jautājumu, jo dažām kara apstākļos okupētajām valstīm tādas bija. Britu valdība atbildēja, ka Rietumvalstu valdības šādu trimdas valdību neatzītu un nesankcionētu. Pie valdības dibināšanas jautājuma K.Zariņš vairākkārt atgriezās arī turpmākajos gados, bet viņam tika atbildēts, ka šādā gadījumā Rietumvalstis būtu spiestas revidēt attiecības ar viņu. K.Zariņš vēlāk atzina: "Tad vairs nepastāvētu oficiālās Latvijas personas vai iestādes. Tagad mēs šeit turpinām strādāt zem sarkanbaltsarkanā karoga kā pirms kara".
Sākumperiodā bija liels plašākas informācijas trūkums par Latviju, jo pēc II Pasaules kara Rietumvalstu diplomātijā ienāca jauna paaudze, kura gandrīz neko nezināja par pirmskara neatkarīgo Latviju. Diplomāti nekādā ziņā nedrīkstēja un arī nevarēja uzņemties valdību funkcijas, jo trimdas valdības dibināšanos vai darbošanos savā teritorijā Rietumvalstis bija aizliegušas. Pēckara apstākļos diplomātiem bija jāsastopas ar plašu bēgļu un trimdinieku aprindu neizpratni par to, ko diplomāti var darīt un ko viņi nedrīkst un nespēj darīt. Visu Latvijas diplomātiskā dienesta ārzemēs pastāvēšanas laiku bija jāizvairās no neprecīzas, neapdomīgas rīcības, kā rezultātā sūtniecības un konsulāti varētu tikt likvidēti. Tomēr diplomātu pienākums bija izmantot esošās iespējas pārstāvēt neatkarīgo Latviju, runāt ne tikai ārzemēs nokļuvušo, bet arī padomju režīmā dzīvojošo latviešu labā.
Kopš 1940. gada daudzas pasaules valstis neatzina PSRS īstenoto okupāciju, aneksiju un inkorporāciju, un Latvijas Republika, tāpat kā Igaunijas Republika un Lietuvas Republika, turpināja pastāvēt de iure saskaņā ar starptautisko tiesību normām. Rietumvalstis turpināja atzīt Latvijas diplomātus kā neatkarīgās Latvijas pēdējās likumīgās valdības legālos pārstāvjus, kuriem ir tiesības turpināt runāt Latvijas valsts vārdā. Vairākās pasaules valstīs turpināja darboties Latvijas pārstāvniecības: visu Latvijas okupācijas periodu - sūtniecības Vašingtonā un Londonā, īslaicīgāk - sūtniecības Buenosairesā (1940. - 1946.), Ženēvā (1940. - 1946.), Riodežaneiro (1946. - 1961.), diplomātiskā pārstāvniecība Madridē (1953. - 1959.), kā arī dažādos periodos - daudzi konsulāti. Tomēr visām pārstāvniecībām nebija vienāds statuss - tikai sūtniecības Vašingtonā diplomāti turpināja baudīt diplomātiskās privilēģijas un imunitātes pilnā apjomā. Turpretī Baltijas valstu sūtņi Londonā 1942. gada jūnijā tika izslēgti no diplomātiskā saraksta un turpmāk atzīmēti tikai kā personas ar diplomātisku statusu. Darbību personīgā statusā ārpus likvidētajām diplomātiskajām pārstāvniecībām turpināja grupa latviešu diplomātu, kuru sūtniecības un konsulātus bija pārņēmuši PSRS Ārlietu komisariāta darbinieki. Francijā, VFR, Kanādā, Nīderlandē, Norvēģijā, Šveicē un citur šie Latvijas diplomātiskie pārstāvji darbojās ar vietējo valdību atbalstu un iedrošinājumu un iespēju robežās pārstāvēja Latvijas valsts intereses. Dažādos laika posmos mainījās dažu rezidences valstu nostāja Latvijas pārstāvniecību statusa jautājumos. 80. gadu beigās tikai ASV un Austrālijā Latvijas oficiālās pārstāvniecības varēja darboties bez jebkādiem formāliem ierobežojumiem.
Kamēr Latvijā nebija likumīgas valdības un turpinājās okupācija (padomju, vācu un otrreiz padomju), 1940. - 1991. gadā Latvijas pārstāvniecību darbu ārzemēs vadīja nevis ārlietu ministri, bet Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāji: K.Zariņš (1940. - 1963.), A.Spekke (1963. - 1970., tādējādi dienesta vadības centrs pārcēlās no sūtniecības Londonā uz sūtniecību Vašingtonā) un A.Dinbergs (1970. - 1991.). Viņi noteica diplomātiskā un konsulārā dienesta vadlīnijas un iecēla pārstāvniecību darbiniekus, konsulus un personīgos pārstāvjus (pēdējie bieži saukti arī par Latvijas interešu pārstāvjiem). Vairums Britu Sadraudzībā darbojošies Latvijas ģenerālkonsuli un konsuli atzina K.Zariņa pilnvaras un savos konsulārajos apgabalos turpināja pārstāvēt Latvijas intereses. Goda konsulu vietas izpildītājus (Acting Honorary Consuls) iecēla agrāko goda konsulu vietā, kuri bija miruši vai atteikušies no amata. Vairākās valstīs, kurās pēc kara ieceļoja daudz latviešu bēgļu, par karjeras konsuliem tika ieceltas personas no agrāko diplomātu vai konsulu vidus. Jaunas sūtņu iecelšanas vairs nebija iespējamas likumīgas valdības neesamības dēļ. Saskaņā ar ārkārtējām pilnvarām K.Zariņš agrākos sūtņus J.Feldmani un A.Spekki iecēla par sūtniecības Vašingtonā vadītājiem pilnvaroto lietvežu statusā, bet viņi kā personisku titulu saglabāja Latvijas valdības savulaik viņiem piešķirto pilnvarotā ministra rangu.
Valstīs, uz kurām ārkārtējās pilnvarās nebija attiecinātas darbības iespējas, pietrūka juridiskas bāzes konkrētu diplomātisko akciju īstenošanai pie šo valstu valdībām. Rietumvalstis līdz 80. gadu vidum Latvijas diplomātiskā dienesta diplomātu pakāpēs turpināja atzīt tikai tās personas, kuras bija darbojušās kā diplomāti līdz 1940. gadam. Mirušo pārstāvju atvietošana ar jauniem neradīja grūtības tur, kur bez pārstāvniecības vadītāja bija vēl kāds darbinieks diplomātiskā statusā. Tās dažas valstis, kuras diemžēl atzina Latvijas aneksiju un tātad uzskatīja Latvijas valsti par neesošu, tādējādi pārtrauca oficiālus sakarus ar Latvijas pārstāvjiem. K.Zariņš un vēlāk viņa sekotāji - diplomātiskā dienesta vadītāji iespēju robežās iecēla savus neoficiālos pārstāvjus arī šādās valstīs - šajā gadījumā Latvijas pārstāvēšana bija vismaz simboliska. Dienesta vadītāji centās izdarīt visu iespējamos to pārstāvniecību darbības atjaunošanai, kur tā dažādu iemeslu dēļ bija tikusi pārtraukta. Ārkārtējo pilnvaru nesējs K.Zariņš saskaņā ar pilnvarām nevarēja atstāt pēcteci šajā amatā. Turpmāk sūtniecību vadību saskaņā ar diplomātisko praksi pārņēma nākošais pēc ranga diplomātiskais darbinieks. Latvijas diplomāti tikās regulārās (reizi vienā vai divos gados) apspriedēs. 70.-80. gados dienestā iesaistījās arī darbinieki, kas Latvijas neatkarības laikā nebija atradušies diplomātiskajā dienestā. Šajā laikā aktualizējās jautājums par paaudžu maiņu, bet 70. gadu otrajā pusē ļoti saasinājās jautājums par Baltijas valstu sūtniecību nākotni. ASV jau bija nolemts sūtniecības likvidēt, to darbiniekiem nomirstot vai izbeidzot savu darbu.
Tomēr 1980. gada 25. oktobrī ASV valdība deklarēja, ka turpmāk par Baltijas valstu sūtniecību darbiniekiem akreditēs arī personas, kas nav bijušas šo valstu neatkarības laika diplomātiskajā dienestā, iecelšanas izdarot pēc sūtniecību vadītāju ieteikuma. Tāpēc sevišķi 80. gadu otrajā pusē uzmanība tika pievērsta jaunu darbinieku iesaistīšanai dienestā. Pēc daudzu gadu pārtraukuma tas bija aizsākums būtībā jaunai diplomātu paaudzei, kura aktīvi darbojas arī šodien. Vairāki no A.Dinberga ieceltiem darbiniekiem (ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā un VFR) turpina darbu diplomātiskajā un konsulārajā dienestā arī pēc 1991. gada augusta. Tas, ka vairums demokrātisko valstu 50 gadus neatzina Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju, ir unikāls gadījums pasaules diplomātijas vēsturē. Tas nodrošināja Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta turpmāku pastāvēšanu bez pārtraukuma līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai.
Piecdesmit gadus Latvijas diplomāti ārzemēs nenogurstoši pasaulei atgādināja Latvijas esamību un aizstāvēja tās godu (Rietumvalstīm nebūtu bijis pamata turēties pie Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politikas neierobežoti ilgi, ja no pašu baltiešu puses vairs nebūtu atskanējušas prasības ne tikvien uzturēt šo nostāju, bet arī atjaunot triju valstu neatkarību), nodrošināja valsts juridisko eksistenci, saglabāja lielāko daļu no Latvijas zelta ārzemēs, saglabāja un sargāja Latvijas pārstāvniecību mazās teritorijas Rietumvalstu galvaspilsētās arī tad, kad ilgus gadus cerību uz pārmaiņām tikpat kā nebija. Diplomāti ārzemēs aktīvi nostājās pret nacionālsociālistisko un komunistisko propagandu. Viņi aizstāvēja Latvijas pilsoņu tiesības un intereses pastāvošo starptautisko tiesību robežās un tradīcijās. Tika darīts viss iespējamais, lai pēckara gados latviešu bēgļi un gūstā kritušie karavīri netiktu izdoti padomju repatriācijas iestādēm ārzemēs. Darbinieki centās atrast līdzekļus medikamentu iegādei un palīdzībai bēgļiem. Kara gados diplomāti izplatīja pasaulē ziņas par Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli, apstākļiem Latvijā, nacistu un komunistu noziegumiem. Pārstāvji aizstāvēja ārvalstu ostās esošo Latvijas Republikai piederējušo kuģu īpašumu jautājumu un jūrnieku intereses, sūtniecību namu īpašumu jautājumus. Izprotot trimdas latviešu kopības nepieciešamību, viņi veicināja latviešu organizāciju izveidošanos. Tika veikts nozīmīgs darbs konsulāras dabas jautājumu kārtošanā, meklējot pazudušus radus un vācot ziņas par trimdas latviešiem, izdodot Latvijas ārzemju pases un pagarinot to derīguma termiņu (tās atzina vairākas Rietumeiropas, Latīņamerikas, Āzijas un Āfrikas valstis, ASV, Kanāda un Austrālija), izdodot izziņas un apliecinājumus. Maskava vairākkārt mēģināja piespiest Rietumvalstis (īpaši ASV) slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības, jo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskie dienesti ārzemēs, simbolizējot šo valstu de iure pastāvēšanu, Padomju Savienībai bija pilnīgi nepieņemami. Pārstāvniecības vērsa uzmanību uz PSRS mēģinājumiem demonstrēt Baltijas padomju republiku pārstāvību starptautiskajā arēnā, iekļaujot to pārstāvjus padomju delegāciju sastāvos pēckara konferencēs. Pārstāvniecības veica nozīmīgu ārējās informācijas darbu - publicēja Rietumvalstu deklarācijas, paziņojumus un citus dokumentus, ciktāl tie attiecās uz Latviju, sniedza no dažādiem avotiem iegūtās ziņas par situāciju padomju iestāžu pārvaldītajā Latvijas PSR, piemēram, Latvijas sūtniecība Vašingtonā 4 reizes gadā izdeva biļetenu angļu valodā "Latvian Information Bulletin". Latvijas pārstāvniecības iespēju robežās sadarbojās ar latviešu un baltiešu kopīgajām organizācijām Rietumvalstīs, tomēr diplomātijas specifikas dēļ pārstāvniecību iespējas bija ierobežotas. Šīs specifikas neizpratne dažkārt izraisīja nepamatotus trimdas organizāciju pārmetumus diplomātiem it kā par nepietiekošu aktivitāti. Sūtniecības varēja izteikt savu viedokli tikai pa diplomātiskajiem kanāliem, pastāvēja arī citi ierobežojumi. Notika sadarbība ar kaimiņvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem un starptautiskām organizācijām, kuras bija saistītas ar apspiesto nāciju atbrīvošanu.
1990. gada martā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais Latvijas parlaments 1990. gada 4. maijā pieņēma "Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Parlaments izveidoja jaunu Ministru Padomi un par ārlietu ministru 22. maijā iecēla Jāni Jurkānu. No jauna tika likti pamati neatkarīgās valsts Ārlietu ministrijas izveidošanai, kura darbojās saskaņā ar 4. maija Deklarāciju. Šajā laikā Ārlietu ministrijas risināmās problēmas bija ļoti līdzīgas Latvijas Ārlietu ministrijas 1919. gada problēmām. Pēc Deklarācijas pieņemšanas par Latvijas Ārlietu ministrijas galveno uzdevumu kļuva Latvijas valdības ārpolitiskā kursa nodrošināšana, lai panāktu Latvijas neatkarības faktisku atjaunošanu pārejas periodā. Uzsāktais ārpolitiskais kurss noveda pie tā, ka nomainījās arī lielākā daļa no iepriekšējās Latvijas PSR Ārlietu ministrijas, kura bija PSRS ārlietu resora sastāvdaļa, personāla. Atsākot Latvijas ārpolitiku pēc 50 gadu pārtraukuma, kvalificētu ārpolitikas speciālistu ziņā to faktiski nācās sākt no nulles punkta. Ministrijas darbu ārpolitiskā kursa īstenošanā ietekmēja Latvijas starptautiskais stāvoklis (juridiskais un faktiskais), kā arī sarežģītā iekšpolitiskā situācija. Neatzīstot 1990. gada 4. maija Deklarāciju, PSRS joprojām uzskatīja Latvijas Ārlietu ministriju par LPSR Ārlietu ministriju un sava ārpolitiskā resora sastāvdaļu. Latvijas Ārlietu ministrija noraidīja PSRS Ārlietu ministrijas piedāvājumus pārstāvēt Latviju PSRS delegācijas sastāvā starptautiskajās konferencēs.
Kamēr Latvijā turpinājās okupācija, pārstāvniecībām no 1940. līdz 1989. gadam nebija nekādu oficiālu sakaru ar padomju iestādēm vai individuālām personām Latvijā. Nozīmīgs pavērsiens Latvijas diplomātiskā dienesta darbībā sākās līdz ar latviešu tautas trešo atmodu. 1989. gadā Latvijas sūtniecība Vašingtonā nodibināja kontaktus ar neatkarības atbalstītāju kustību pārstāvjiem no Latvijas. Kaut arī Latvijas diplomātiskie pārstāvji atbalstīja Latvijas Tautas Frontes (LTF) 2. kongresa (1989. gada oktobrī) noteikto kursu uz neatkarību, tie nevarēja uzņemt oficiālus kontaktus ar LPSR Augstāko Padomi, pirms demokrātiskā vēlēšanu ceļā ievēlēts parlaments un izraudzīta Latvijas valdība nav starptautiski atzīta. Kopš 1989. gada sūtniecības un ASV Valsts departamenta attiecības aktivizējās. Sūtniecības pārstāvji sniedza palīdzību LTF pārstāvju vizīšu sagatavošanā ASV Valsts departamentā, un tikai tāpēc šīs vizītes varēja notikt.
1989. - 1990. gadā sākās jauns posms Latvijas ārpolitikā - radās nepieciešamība pēc diplomātiskās aktivitātes gan austrumu, gan rietumu virzienā. Rietumos Latvijas ārpolitisko darbu 50 gadus bija veikušas latviešu trimdas organizācijas un valsts diplomātiskais dienests ārzemēs (to metodes, līdzekļi un darbības sfēras specifiski atšķīrās), bet latviešu tautas trešā atmoda, parlamenta vēlēšanas un 4. maija Neatkarības Deklarācija diplomātijas smaguma punktu atkal pārcēla uz dzimteni, kur dzīvojošam tautas vairākumam un tā paustajai gribai bija izšķiroša ārpolitiska nozīme. Tomēr gan līdzšinējam diplomātiskajam dienestam ārzemēs, gan trimdas organizācijām turpmāk bija ļoti svarīgs uzdevums - izmantot 50 gados izveidotos kontaktus un erudīciju, kā arī uzkrātos līdzekļus, lai jaunajai Latvijas diplomātu paaudzei pavērtu ilgi slēgtās durvis uz ārpasauli.
Pēc tam, kad 1990. gada martā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā Augstākā Padome 4. maijā deklarēja mērķi atjaunot Latvijas neatkarību un izveidoja pārejas valdību ar nolūku pakāpeniski likvidēt padomju iestādes un atjaunot neatkarīgās Latvijas 1922. gada Satversmi, sūtniecība Vašingtonā nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas parlamentu un valdību. Tā kā ASV neatzina 1990. gada maijā izveidoto valdību par Latvijas 1940. gada likumīgās valdības tiesisko pēcteci, 1990. - 1991. gadā Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs juridiski nereprezentēja Latvijas pārejas perioda valdību (1990.g. 4.maija Neatkarības deklarācija viņam nebija juridiski saistoša). Tomēr viņš kopš 1990. gada vasaras neoficiāli sadarbojās ar pārejas perioda valdību un sūtniecība Vašingtonā - ar Ārlietu ministriju. Visi dienesta darbinieki ārzemēs izteica gatavību sadarboties ar Ārlietu ministriju. 1990. gada vasarā starp sūtniecību un Ārlietu ministriju tika panākta vienošanās savstarpēji saskaņot goda konsulu iecelšanu - šāda kārtība ļāva efektīvāk izmantot kā sūtniecības, tā Ārlietu ministrijas ieceltos goda konsulus. Sūtniecības 1990. gada 2. augusta paziņojumā bija uzsvērts, ka Latvijas Ministru Padomei vēl pilnībā nepieder izpildvara Latvijā un tādēļ nevar runāt par Neatkarības Deklarācijas pilnīgu īstenošanu. Tomēr ievērojot, ka jaunā valdība rēķinās ar Latvijas tautas gribu un dara iespējamo, lai panāktu Latvijas neatkarības faktisko atjaunošanu, un šo mērķu īstenošanai vajadzīga citu valstu valdību izpratne un atbalsts, tika panāktas svarīgas vienošanās. 1990. gada septembrī tika nolemts, ka Latvijas sūtniecībai Vašingtonā saziņā ar Latvijas Ārlietu ministriju jārūpējas par Latvijas diplomātisko pārstāvniecību tālāku izveidošanu, galvenokārt Eiropā, un nekavējoties jāuzsāk mērķtiecīga sadarbība starp Latvijas Ārlietu ministriju un diplomātiskajām pārstāvniecībām, lai ar Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) atbalstu varētu panākt Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautisku atzīšanu. Tam, ka sūtniecības Vašingtonā izdarītajai jaunu Latvijas diplomātisko pārstāvju iecelšanai piekrita arī Latvijas pārejas perioda valdība un tās Ārlietu ministrija, bija būtiska nozīme - Latvija pasaulē demonstrēja saskaņotu rīcību valsts neatkarības atgūšanas procesā ar ārpolitiskiem līdzekļiem.
A.Dinberga vadītais dienests 1989. - 1991. gadā svarīgu nozīmi piešķīra arī Latvijas valstiskuma tiesiskās pēctecības problēmām un sniedza ieteikumus Latvijas vadītājiem šajos jautājumos. Latvijas sūtniecība Vašingtonā 1990. gada 24. aprīļa paziņojumā informēja par dienesta darbinieku gadskārtējās sanāksmes (23.-24. aprīlī Vašingtonā) viedokli, ka, izstrādājot jaunu Latvijas Satversmi un radot jaunu Latvijas valsti, vairs nebūtu iespējams izmantot Latvijas starptautiski atzīto eksistenci, kuru varētu pat pazaudēt. Līdzīgi kā sūtniecība, arī ASV valdība nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas pārejas perioda valdību. ASV valdība apņēmās atzīt šo valdību tad, kad tā spēs atjaunot Latvijas pilnīgu neatkarību un nodibinās pēctecību ar pirmskara Latviju. 4.maija Deklarācijā tika atjaunota 1922. gada Satversmes darbība Latvijas teritorijā un tādējādi atzīta Latvijas valstiskuma pēctecība. Tomēr neatkarības faktiskai atjaunošanai nepieciešamajā pārejas periodā Satversmes darbība tika daļēji apturēta. Sūtniecība Vašingtonā, īpaši 1991. gada janvārī un augustā, izplatīja informāciju ārvalstu diplomātiskajās aprindās par dzimtenē notiekošo un veica aktīvu politisku darbu ASV kongresā, senātā un valdībā, nodrošinot Baltijas jautājuma uzturēšanu un aktualizēšanu Rietumvalstīs.
Viena no Latvijas ārlietu dienesta īpatnībām 1990. - 1991. gadā bija tā, ka to veidoja divi paralēli procesi - no sūtniecības Vašingtonā vadītā Latvijas diplomātiskā dienesta atjaunināšana un paplašināšana un Latvijas Ārlietu ministrijas un tās pārstāvniecību tīkla veidošanās un attīstība. 1990. - 1991. gadā aizsākās process, kas bija vērsts uz Latvijas valsts reintegrāciju starptautiskajā apritē. Notika Latvijas pārejas perioda valdības pakāpenisks de facto atzīšanas process - oficiālas tikšanās ar citu valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem (dažkārt Latvijas pārstāvji ārvalstīs jau tika pieņemti pat augstākajā līmenī ar pilnu protokolu), atbalsts centieniem panākt piedalīšanos starptautiskajās organizācijās un konferencēs, informācijas biroju atvēršana, sadarbības līgumi un protokoli ar citu valstu valdībām un to ārlietu resoriem. Lai pildītu Latvijas ārpolitikai izvirzītos uzdevumus, bija nepieciešama pastāvīga daudzskaitlīgāka Latvijas pārstāvju klātbūtne ārzemēs, ko tradicionāli veic diplomātiskais dienests. Kamēr Latvijai pietiekami plaša dienesta vēl nebija, dominēja "ceļojošā diplomātija", kas deva pirmos rezultātus valsts neatkarības pakāpeniskā atjaunošanā. Līdzīgi 1918. - 1920. gada praksei, pārejas perioda valdība sāka ar Latvijas informācijas biroju izveidošanu (atsevišķi vai kopā ar pārējām Baltijas valstīm), no kuriem pirmie bija Briselē (Baltijas valstu informācijas biroja sastāvā, formāli tika atklāts 1990. gada septembra beigās, tomēr reāls darbs sākās novembrī), Kopenhāgenā (kopš 1990. gada 20. decembra, arī Baltijas valstu informācijas biroja sastāvā) un Stokholmā. Zviedrijas galvaspilsētā Latvijas informācijas biroju 1991. gada 15. janvārī atklāja ārlietu ministrs J.Jurkāns un, Baltijas traģisko notikumu iespaidā, atklāšanā piedalījās praktiski viss Stokholmas diplomātiskais korpuss. Biroji tika izveidoti ar tiešu un aktīvu rezidences valstu valdību finansējumu, kā arī PBLA atbalstu. Sakarā ar notikumu attīstību Latvijā biroju darba apjoms ļoti pieauga, īpaši informācijas laukā. Biroji nodarbojās ne tikai ar informācijas darbu veikšanu, saimniecisku sakaru un kultūras apmaiņas lietu kārtošanu, bet galvenokārt koncentrējās uz politisku sakaru veidošanu un Latvijas interešu aizstāvēšanu. Birojos veiktais bija līdzīgs tam, ko normālos apstākļos veic diplomātiskās pārstāvniecības - biroji faktiski bija vēlāko vēstniecību aizsākums. Ārvalstu galvaspilsētās, kur darbojās šādi biroji, tika īstenoti regulāri kontakti ar citu valstu diplomātiskajām pārstāvniecībām. Blakus citiem uzdevumiem, birojam Stokholmā bija centrālā loma sakaru uzturēšanā starp Rīgu un Rietumvalstīm. Biroji kalpoja arī par bāzi, lai darbinieki no Latvijas varētu iegūt ārpolitisko un diplomātisko pieredzi. No otras puses, darbā tika iesaistīti trimdā dzīvojošie latvieši, kuri bija veikuši ievērojamu darbu, lai padarītu iespējamus un atvieglotu Latvijas ārpolitikas pirmos soļus.
1990. - 1991. gadā tika īstenoti pasākumi, lai paplašinātu Latvijas pārstāvniecību tīklu ārzemēs ar sūtniecības Vašingtonā ieceltiem pārstāvjiem vairāku Rietumvalstu galvaspilsētās. 1991. gada pavasarī - vasarā Rietumeiropā darbojās īpaša institūcija vienotas ārpolitiskās koncepcijas realizēšanai - to nosauca par Latvijas Ārpolitisko Dienestu, kura ietvaros uz līdztiesīgiem pamatiem sadarbojās trīs savstarpēji neatkarīgas institūcijas - starptautiski de iure atzītās Latvijas Republikas sūtniecība Vašingtonā, starptautiski vēl neatzītās Latvijas pārejas perioda valdības Ārlietu ministrija Rīgā un valsts varu nepārstāvoša ietekmīga trimdas latviešu organizācija PBLA. Papildus Latvijas sūtniecības Vašingtonā un Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja Dr. A.Dinberga ieceltiem pārstāvjiem (viņš turpināja iecelšanas līdz 1991. gada augustam, un viņa tiesības to darīt bija starptautiski atzītas), savus pārstāvjus ārzemēs sāka iecelt arī Latvijas Ārlietu ministrija, īpašu uzmanību veltot, kā iepriekš minēts, informācijas centru un biroju veidošanai Eiropas valstīs. Kopš 1990.g. oktobra līdz 1991.g. augustam darbību uzsāka Latvijas diplomātiskās misijas Lietuvā (Viļņā), Igaunijā (Tallinā) un Krievijas PFSR (Maskavā). Turklāt Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis KPFSR Jānis Lovniks kopš 1991. gada janvāra bija pirmais Krievijas Federācijā akreditētais ārvalstu diplomāts.
Izšķiroša nozīme Latvijas valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā bija 1991. gada 21. augustā LR Augstākās Padomes pieņemtajam Konstitucionālajam likumam "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", ar kuru tika izbeigts pārejas periods un Latvijas 1922. gada Satversme kļuva par vienīgo Latvijas valstiskuma konstitucionālo pamatu. 1991. gada augustā - septembrī starptautiski tika atzīta Latvijas valdība un apstiprināta valstiskā pēctecība (kontinuitāte) ar pirmskara Latvijas Republiku kā starptautisko tiesību subjektu. Līdz ar to radās reālas iespējas ārpolitikas īstenošanai pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Agrākā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs struktūrvienības iekļāvās Latvijas Ārlietu ministrijas sastāvā. Nodibinot pilna apjoma diplomātiskās attiecības, Latvijas valdība ar rezidences valstu akceptu nodibināja jaunas vēstniecības un paaugstināja līdz vēstniecību līmenim gan līdz šim Ārlietu ministrijas vadītos informācijas birojus un misijas, gan arī ilggadējās sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Līdz šim laikam tikai Baltijas valstīm bija saglabājušās sūtniecības, jo to statuss ilgus gadus nevarēja tikt paaugstināts saskaņā ar 1961. gada Vīnes konvenciju par diplomātiskajiem sakariem, jo Baltijā nebija likumīgu valdību, kuras to varētu izdarīt. Ilgus gadus šīs sūtniecības kā Latvijas valsts iestādes bija simboli neatkarīgās Latvijas tiesiskai eksistencei un neatkarības atjaunošanas mērķim. Pirmskara Latvijas diplomāti (diemžēl vairums no viņiem neatkarības atjaunošanu nepieredzēja) godam izpildīja savu valstisko un vēsturisko misiju. Visām trim Baltijas valstīm bija daži ilggadēji diplomāti, kuri darbodamies bez pārtraukuma, piedzīvoja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu - viņi kļuva leģendāri, savā personā savienodami abus šo valstu neatkarības periodus. Viņiem tika uzticēti pirmie vēstnieku amati pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas. Dr. A.Dinbergs kļuva par Latvijas pirmo pastāvīgo pārstāvi ANO Ņujorkā un vēlāk par Latvijas pirmo vēstnieku ASV.
Kopš Konstitucionālā likuma pieņemšanas līdz 1992. gada beigām par pirmajiem ārkārtējiem un pilnvarotiem vēstniekiem tika apstiprināti (akreditācijas rakstu vai iecelšanas dokumentu saņemšanas datumu secībā):
Anatols Dinbergs, LR pastāvīgais pārstāvis ANO, Ņujorkā 1991. gada 17. septembris - 1991. gada 5. decembris;
Anatols Dinbergs, vēstnieks ASV, 1991. gada 18. septembris;
Aina Nagobads-Ābols, Francijā, 1991. gada 3. decembris;
Anna Žīgure, Somijā 1991. gada 3. decembris;
Aivars Baumanis, LR pastāvīgais pārstāvis, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ANO, 1991. gada 5. decembris;
Jānis Peters, Krievijā, 1991. gada 17. decembris;
Anna Žīgure, Igaunijā, 1992. gada 2. janvāris;
Imants Gross, Zviedrijā, 1992. gada 28. janvāris;
Egīls Levits, Vācijā, 1992. gada 6. jūlijs;
Jānis Lūsis, Lielbritānijā, 1992. gada 6. novembris;
Jānis Ritenis, Dānijā, 1992. gada 12. novembris;
Mārtiņš Perts, Polijā, 1992. gada 2. decembris.
Savukārt, pirmā Latvijas vēstniece, kas akreditējās ārvalstī pēc neatkarības atjaunošanas, bija vēstniece Somijā A. Žīgure (akreditācijas rakstu iesniedza 1991. gada 4. decembrī).
Straujās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas izmaiņas un pārejas perioda beigas Latvijā radīja nepieciešamību īstenot kardinālas izmaiņas ārpolitiskā dienesta darbībā, lai tas varētu veikt pilnīgi neatkarīgas valsts ārlietu resoram raksturīgas funkcijas. Līdzīgi kā vairākkārt agrāk Latvijas valsts vēsturē, izmaiņas Latvijas valstiskajā statusā lielā mērā ietekmēja ārlietu resora tālāko attīstību. Pēc 1991. gada 21. augusta sākās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas darbība pilnā apjomā. Augusta beigās dažu dienu laikā nepieredzējušajam un tikai dažus desmitus darbinieku lielajam ministrijas kolektīvam bija jārisina plašs jautājumu komplekss, tai skaitā, diplomātisko attiecību nodibināšana vai atjaunošana, pirmo ārvalstu diplomātu akreditācija, Latvijas ārpolitiskā dienesta personāla izvietošana un vēstniecību veidošana, vīzu režīma ieviešana ārvalstu pilsoņiem, ārvalstu augstu amatpersonu uzņemšana utt. Paralēli praktiskajam ārpolitiskajam darbam veidojās nacionālā tiesiskā bāze un reglamentācija. Pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas Ārlietu ministrijas darbību noteica Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992. gada 30. oktobrī apstiprinātais Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas nolikums. Saskaņā ar šo nolikumu Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums bija ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem nodrošināt Latvijas ārpolitiskās koncepcijas realizēšanu, lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus Latvijas starptautiskajai drošībai un iekšpolitiskajai stabilitātei, kā arī sekmētu Latvijas iekļaušanos starptautiskajā apritē.
Šobrīd ārlietu dienesta darbību regulē virkne starptautisko un nacionālo tiesību aktu. Ārlietu ministrija ir atbildīga par Latvijas suverēno tiesību realizāciju starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Septiņos darbības gados ārlietu dienesta darbinieku skaits ir palielinājies no 14 līdz 359 darbiniekiem, no kuriem 204 strādā Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā, bet 155 strādā pārstāvniecībās ārzemēs. Ārvalstīs darbojas 21 Latvijas Republikas vēstniecība un 4 diplomātiskās misijas pie starptautiskajām organizācijām, kā arī 3 konsulāti un daudzi goda konsuli. 1992. gada 30. - 31. oktobrī Rīgā notika pirmā Latvijas vēstnieku sanāksme pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Pēdējos gados vairākkārt izdarītas izmaiņas ministrijas struktūrā, jo optimālās darbības meklējumi turpinās.
Latvijas diplomātiskais dienests ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kura kopš valsts nodibināšanas 1918. gadā darbojusies bez pārtraukuma līdz mūsdienām. Ierobežotā apjomā tā turpināja aizsargāt Latvijas valsts intereses arī Latvijas okupācijas periodā.
Latvijas Republikas (1918. - 1940. un no 1990. gada.) un Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāji (1940. - 1991.)*
Latvijas ārlietu ministri (1918. - 1940.)
1. Zigfrīds Anna Meierovics (1887. 6. II - 1925. 22. VIII )
Ārlietu ministrs
1918. 18. XI - 1924. 26. I
1924. 18. XII - 1925.22. VIII
2. Ludvigs Sēja (1885. 2. VI - 1962. 15. II)
Ārlietu ministrs
1924. 26. I - 1924. 18. XII
3. Hugo Celmiņš (1877. 31. X - 1941. 30. VII)
Ārlietu ministrs
1925. 22. VIII - 1925. 23. XII
1930. 4. II - 1931. 24. III
4. Hermanis Albats (1879. 23. VIII - 1942. 9. II)
Ārlietu ministrijas pārvaldnieks, Ārlietu ministra v.i.
1925. 23. XII - 1926. 4. V
5. Kārlis Ulmanis (1877. 4. XI - 1942. 20. IX)
Ārlietu ministrs
1926. 4. V - 1926. 17. XII
1931. 24. III-1931. 4. XII
1934. 17. III - 1936. 17. IV
6. Felikss Cielēns (1888. 7. II - 1964. 10. VII)
Ārlietu ministrs
1926. 17.XII - 1928. 20. I
7. Antons Balodis (1881. 15. I - 1942. 1. I)
Ārlietu ministrs
1928. 20. I - 1930. 3. II
8. Kārlis Zariņš (1879. 4. XII - 1963. 29. IV)
Ārlietu ministrs
1931. 4. XII - 1933. 24. III
9. Voldemārs Salnais (1886. 20. V - 1948. 4. VIII)
Ārlietu ministrs
1933. 24. III - 1934. 17. III
10. Vilhelms Munters (1898. 25. VII - 1967. 11. I)
Ārlietu ministrs
1936. 16. VII - 1940. 21. VI
Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāji (1940. - 2004.)
1. Kārlis Zariņš (1879. 4. XII - 1963. 29. IV)
Latvijas Republikas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs
Latvijas Diplomātiskā dienesta vadītājs
1940. 17. VI - 1963. 29. IV
2. Arnolds Spekke (1887. 14. VI - 1972. 27. VII)
Latvijas Diplomātiskā dienesta vadītājs
1963. - 1970.
3. Anatols Dinbergs (1911. 3. III - 1993. 9. XI)
Latvijas Diplomātiskā dienesta vadītājs
1970. 1. X - 1991. VIII
Latvijas ārlietu ministri (1990.g. - mūsdienas)
11. Jānis Jurkāns (dz. 1946. 31. VIII)
1990. 22. V - 1992. 10. XI
12. Georgs Andrejevs (dz. 1932. 30. X)
1992. 10. XI - 1994. 7. VI
13. Valdis Birkavs (dz. 1942. 28. VII)
1994. 7. VI - 1999.16.VII
14. Indulis Bērziņš (dz.1957.4.XII)
1999.16.VII - 2002.07.XI
15. Sandra Kalniete (dz.1952.22.XII)
2002.07.XI - 2004.09.III
16. Rihards Pīks (dz.1941.31.XII)
2004.03.09. - 2004.07.19.
17. Artis Pabriks (dz.1966.22.III)
2004.07.21. - 2007.10.28.
18. Māris Riekstiņš (dz. 1963.08.IV)
2007.11.08. - šobrīd
* Sarakstā nav iekļautas amatpersonas, kuras saskaņā ar LR likumu par Ministru Kabineta iekārtu, īslaicīgi aizvietojušas ārlietu ministrus, kā arī pildījušas viņu amatu valdību maiņu periodos.
|
