Leo Dribins,
Armands Gūtmanis,
Marģers Vestermanis

Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana

 

Saturs

 

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa ievadvārdi

 

Leo Dribins

Latvijas ebreju kopienas vēsture

Īss hronoloģisks atskats

Krustnešu aizliegums

Karaļu aizliegumi

Piltenes vārti

Ebreji ienāk visā Kurzemē un Zemgalē

Ebreju bēgļi apmetas Latgalē

Judenherberge

Izraidīšana 18. gadsimtā

Katrīnas II un Ernsta Bīrona labvēlība

Latgales kahali

Ebrejs un latviešu zemnieks

Pārveidošanas un emancipācijas pretstati

Aleksandra II labie gadi

Pretspars pogromu politikai

Latviešu attieksme

Ebreji 1905. gada revolūcijā

1915. gada deportācija

Bēgļu gaitās

Neatkarīgās Latvijas pilsoņi

Ebreji Latvijas Brīvības cīņās

Latvijas ebreju kopienas demogrāfiskā un socioloģiskā aina

Ebreju loma tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā

Ebreju politiskās dzīves struktūra

Ebreju skolas

Ebreji Latvijas kultūras dzīvē

Reliģiskā dzīve

Antisemītisma uzbrukums

Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības attieksme pret ebrejiem

Zem sirpja un āmura

Holokausts Latvijā

Lielākā kriminālā nozieguma pirmais posms

Geto

Rumbula un Šķēde Hitlera griba

Vainīgie un līdzvainīgie

Otrās padomju okupācijas jūgā

Ebreju nacionālās atmodas sākums Latvijā

Ebreju kopienas atdzimšana

1991. gada izšķirošajās dienās

Latvija Izraēla

90. gadi. Uz integrācijas ceļa

Rīgas ebreju mūsdienu kopiena

Latvijas ebreju kopiena

Marģers Vestermanis

Pretdarbība holokaustam Latvijā

 

Armands Gūtmanis

Holokausta izglītība, pētniecība un piemiņa Latvijas politika pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā

Valsts institūciju politika

Izglītība

Pētniecība

Pieminēšana

Leo Dribins

Īsa ebreju vēstures hronoloģija Latvijā

 

Latvijas Republikas un Izraēlas Valsts noslēgtie divpusējie līgumi

 

 

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa ievadvārdi

 

Latvija ir apņēmusies atbalstīt vēstures izpētes darbu, pagātnes izvērtēšanu, vēstures mācīšanu un sapratnes veicināšanu līdzcilvēku vidū.

Šī grāmata ir veltīta ebreju kopienas vēsturei ebreju kopienas senākai pagātnei Latvijā, tās ziedulaikiem neatkarīgajā Latvijā 20. gs. 20.30. gados, traģiskajam holokausta laikam, kā arī tam, kas mūs­dienu Latvijā tiek darīts holokausta izglītības un pētniecības jomā.

Atsevišķu tautu, valstu un nāciju likteņu vērtēšanas darbs ir jātur­pina. Pagājušais gadsimts daudzreiz ir nonācis pretrunā ar vairākuma uzskatu par to, ka cilvēces attīstība vienlaikus virzās pa ekonomis­kās attīstības un cilvēka individuālās cieņas progresa ceļu. Tās iespē­jas, ko valsts un sabiedrības attīstībai sniedz ekonomiskā un tehnolo­ģiskā attīstība, 20. gadsimta vidū tika izmantotas kā ieroči ideoloģisku mērķu sasniegšanai.

Sabiedrības izglītošanas un kultūras jautājums ir svarīgs, lai pār­varētu aizspriedumus, mācītos no vēstures un izskaustu ekstrē­mis­mu. Tolerance ir bijusi aktuāla visos laikos, jo cilvēks ir gatavs aiz­stāvēt savu personisko labklājību, pat ja tas notiek uz citu cilvēku rēķina. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par ebreju glābējiem Otrā pasaules kara laikā Latvijā par Žani Lipki, Bruno Rozentālu un daudziem citiem, kuri glāba ebreju dzīvību. Lai turpinātu sabiedrības izglī­tošanu, Latvijas valdība vēlas izvērst sadarbību ar Starptautisko darba grupu holokausta izglītībai, pētniecībai un piemiņai. Īpaša loma šajā darbā ir Izglītības un zinātnes ministrijai, kas koordinē valsts un nevalstisko organizāciju aktivitātes.

Latvijas Vēsturnieku komisijas ietvaros Latvijas zinātnieki ir sek­mīgi izvērsuši sadarbību ar ASV, Izraēlas, Vācijas, Zviedrijas un citu valstu pārstāvjiem, apliecinot, ka Latvijas zinātnieki ir starptautiskā zinātniskā dialoga aktīva daļa. Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra, Latvijas vēstures institūta, muzeja Ebreji Latvijā, Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas, Okupācijas muzeja darbība un iece­res liecina par plašu izglītības darbu Latvijā.

Mēs savā valstī mācāmies saprast, cik ārkārtīgi svarīga ir apziņa, ka nācijas stiprumu nosaka ne vien valoda, kultūra, teritorija un pārvalde, bet arī kopīgi īstenota atbildība par pagātnes piere­dzes saglabāšanu un mācīšanu jaunajām paaudzēm. Tā ir mūsu pārliecība.

Atbalstu šīs grāmatas idejas un garu, priecājos, ka Latvijas autoru kolektīvam ar ASV vēstniecības Latvijā Demokrātijas komisijas līdz­dalību izde­vies radīt mūsu sabiedrībai svarīgu grāmatu.

Indulis Bērziņš

Latvijas Republikas ārlietu ministrs

 

 

Leo Dribins

LATVIJAS EBREJU KOPIENAS VĒSTURE

Īss hronoloģisks atskats

 

Krustnešu aizliegums

Senlatviešu ciltīm nav bijusi saskare ar ebrejiem. Droši vien tā būtu radu­sies, tāpat kā Lietuvā, 14. gadsimtā, taču to nepieļāva iekaro­tāji  krustneši, kuri nevēlējās, lai viņu pārvaldītās zemēs parādītos jūdais­ma ticības pārstāvji. Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feiht­van­gens 1306. gadā (pēc citiem avotiem 1309. g.) ar īpašu dekrētu aizlie­dza viņu ieceļošanu un uzturēšanos Livonijā. Pārkāpējiem drau­dēja bargs sods. Ebreju klātbūtni Baltijas zemēs nevēlējās arī Hanzas savie­­nība, jo saskatīja viņos bīstamus konkurentus. Taču vēstures avoti lie­cina, ka atsevišķi ebreju tirgotāji tomēr ir ieradušies Māras zemē, kuras garīgie valdnieki bīskapi nebija pret ebrejiem tik naidīgi. Par ebreju ierašanos liecina, piemēram, Jelgavas tuvumā atrastais kap­akmens no 14. gadsimta un ieraksti parādu grāmatās par darīju­miem ar eb­reju tirgotāju Jakobu Rīgā 1536. gadā. Iespējams, ka šeit palaikam iera­dās Vācijas zemju valdnieku privileģēti vai pat pilnvaroti ebreji, jo Livonijas federācija bija vācu Svētās Romas impērijas sastāvdaļa.

 

Karaļu aizliegumi

16. gadsimtā pēc tam, kad Livonija zaudēja karu ar Krievzemes caru Ivanu Bargo, Vācu ordeņa likumi zaudēja savu spēku. 1561. gadā or­denis, noslēdzot padošanās līgumu ar Poliju un Lietuvu, vēl panāca, ka karalis Sigismunds II Augusts deva Baltijas vācu aristo­krātijai solī­jumu, ka bijušās Livonijas teritorijā nebūs spēkā Polijas un Lietuvas ebrejiem labvēlīgās likumu normas. Karalis noteica, ka Vidzemē un Latgalē (Pārdaugavas hercogiste), un Kurzemē ebrejiem neatļaus tirgoties, vākt nodokļus un muitu, ko viņi darīja Polijā un Lie­tuvā. Brīv­pil­sētas Rīgas vācu rāte, padodoties karalim Stefanam Batorijam, 1582. gada 14. janvārī panāca, ka tai deva tiesības atļaut vai neat­ļaut ebreju ierašanos pilsētā un noteikt, cik ilgi viņi drīkstēs tur atras­ties. Šie noteikumi palika spēkā arī pēc tam, kad 1621. gadā Rīga padevās Zviedrijas karalim Gustavam Ādolfam, kurš savās pil­sētai do­tās privilēģijās apstiprināja rātes iepriekšējās tiesības. Tomēr jau 16. gad­simta beigās Rīgā ilgstoši uzturējās daži ebreji, kuri bija Lie­tuvas un Polijas tirgotāju starpnieki. Viņus protežēja Pārdauga­vas hercogis­tes vietvaldis Georgs Radzivills. Vairākus gadus Rīgas augst­maņus aprūpēja slavenais ārsts ebrejs K. Fīdlers, kurš, aizbraucot uz Maskavu ārstēt Borisu Godunovu, saņēma rātes izziņu rekomendāciju, ka triju gadu dziedniecības praksē Rīgā nevienam nav noda­rījis neko ļaunu.

 

Piltenes vārti

Livonijai sabrūkot, Kurzemes bīskaps Johans fon Minhauzens sāka aicināt ebreju tirgotājus uz savām zemēm pie Piltenes un Aizputes. Viņam bija vajadzīgi naudīgi un rosīgi cilvēki. Iecerē bija īpašumu pārdošana ārvalstīm, un par zemēm, kur dzīvoja ebreji, maksāja vai­rāk. Viduseiropā ebrejus uzskatīja par lielākiem nodokļu maksā­tā­jiem un saimnieciskās rosības iniciatoriem. Livoniju sadalot, Piltenes novads tika nodots Dānijas prinča un hercoga Magnusa valdījumā. Dānija pret ebrejiem bija visai iecietīga, un 1570. gadā viņi guva tiesī­bas brīvi ieceļot Piltenes novadā, nodarboties tur ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās no­dar­bes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena. Kad 1585. gadā Dānija par 30 000 dālderu Pilteni pārdeva Polijai, Stefans Batorijs novada ebrejiem de­va plašas tiesības un pazi­ņoja, ka ņem viņus savā aizsardzībā. 1611. ga­dā tika juridiski nofor­mēta Piltenes apgabala autonomija Polijas sastāvā, kurā ebreji līdz 1717. gadam saglabāja savas privilēģijas. Tur izveidojās arī spēcīga jūdaiskā reliģiskā draudze.

Savukārt Lejaskurzemē, kuru Polija pēc 1585. gada, atmaksājot ārējo parādu, kopā ar Pilteni uz laiku nodeva Brandenburgas kūr­firsta valdījumā, sāka ieceļot ebreji no Prūsijas. Izveidojās Aizpu­tes ebreju kopiena.

Jau 16. gadsimta beigās ebreju tirgotāji no Prūsijas bija bieži viesi Liepājas apkaimē, viņi iepirka no zemniekiem dzintaru, ko augsti vērtēja Mēmeles un Kēnigsbergas tirgos.

No Vācijas nākošie ebreji runāja vācu un vācu jidiša valodā, bija savam laikam izglītoti un kultūru zinoši ļaudis.

 

Ebreji ienāk visā Kurzemē un Zemgalē

17. gadsimtā no Vācijas nākošie ebreji pakāpeniski apmetās uz dzīvi dažādās Kurzemes un Zemgales vietās, kļuva par Kurzemes herco­gistes Polijas vasaļvalsts iedzīvotājiem. Bieži vien ebreju tirgotāji no Polijas un Lietuvas pēc Rīgas pakļaušanas Zviedrijai kļuva par gal­venajiem starpniekiem Kurzemes hercogistes tirdzniecībā ar Žečpos­politu. Kurzemes hercogi bija ieinteresēti ebreju ieceļošanā, jo viņiem bija nepieciešami to kredīti savu saimniecisko pasākumu īstenošanā un ebreju prasme naudas lietu kārtošanā.

Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzti­cēja vi­ņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Za­ha­­rijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pār­vald­­nieks), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. Tā hercogu galmā parādījās ebreji, kuri bija tie­-ši padoti valdniekam. Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finansu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas die­nestu viņš gan­drīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievē­ro­jami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika iegul­­dīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma grez­nī­bas spodrināšanā. Tas viss izsauca muižnieku konservatīvās opo­zīcijas asus protestus un pretdarbību. 1648., 1688. un 1698. ga­dā muižniecības parlaments landtāgs prasīja pārtraukt labvēlīgu at­­­tiek­smi pret ebrejiem un pat izraidīt tos. Hercogi daļēji ierobe­žoja ebrejus, atļaujot viņiem Jelgavā dzīvot tikai vienā ielā (Juden­gasse, vēlāk Dobeles iela). Sinagogu cel­šanu un ebreju kapsētu ierī­ko­šanu Kurzemē aizliedza. Ja ebrejs no­mira, viņu nācās vest apbedīt uz Lietuvu, taču ebreju izraidīšanu hercogi nepieļāva. 18. gad­sim­ta sākumā Jelgavas ebreji guva tiesības uzcelt sinagogu un ierīkot savu kapsētu.

 

Ebreju bēgļi apmetas Latgalē

Latgalē pirmās ebreju ģimenes ieradās 16. gadsimtā, bēgot no Ivana Bargā karaspēka represijām. Šīs ģimenes apmetās tagadējā Krās­lavas rajonā. Prāvs skaits ebreju Latgalē ieceļoja 17. gadsimta vidū. Tie bija bēgļi no Ukrainas un Baltkrievijas, kur Bogdana Hmeļ­ņicka vadītās sacelšanās gados notika asiņaini ebreju grautiņi. Polijas varas iestā­des atļāva vajātiem ebrejiem apmesties Latgalē uz pa­stā­vīgu dzīvi, nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību, naudas aizdo­šanu un kļūt par nomniekiem. Var lēst, ka 17. gadsimta beigās Latgalē pastā­vīgi dzīvoja ap 2 tūkstošiem ebreju. Daugavpilī un Krās­lavā izvei­dojās ebre­ju kopienas.

Salīdzinājumā ar Kurzemes ebrejiem Latgalē ienākušie bija naba­dzīgi, mazāk izglītoti, savā tradicionālajā dzīvē strikti reliģiozi, runāja Polijas jidiša valodā. Šo ebreju kultūras centrs atradās Viļņā. Turienes virsrabīni vadīja reliģisko lietu kārtošanu Latgalē.

Kurzemes hercogi neatļāva ebreju bēgļiem apmesties hercogistē un Jaunsubatē ienākušos pat izraidīja.

 

Judenherberge

17. gadsimtā pēc Hanzas savienības sabrukuma, starptautiska­jiem tirdzniecības sakariem paplašinoties, ebreju tirgotāji no Holandes bieži iekuģoja Rīgā. Tur regulāri tirgojās arī ebreji no Prūsijas, Bran­denburgas, Polijas un Lietuvas. 1638. gadā Rīgas rāte noteica šiem viesiem konkrētu apmešanās vietu priekšpilsētā aiz pilsētas mū­riem un vaļņiem Judenherberge (tagad Maskavas un Lāčplēša ielas krustojums), kur rāte tajā pašā gadā atļāva kristietim Heinriham Ro­ze­nam uzcelt vairākas ebreju ēkas viesnīcas. Rozenam bija uz­dots arī uzraudzīt to iemītniekus un sodīt ar nūju, ja viņi pārkāpa rātes instrukcijas. Vienlaikus rāte brīdināja Rīgas pilsoņus, ka viņi paši nedrīkst dot naktsmājas ebrejiem. Par tādu rīcību uzlika lielu naudas sodu. Judenherberge faktiski bija rātes pārraudzīts minigeto. Tā ēkas nodega Ziemeļu kara laikā.

 

Izraidīšana 18. gadsimtā

Ziemeļu karš, grozot Latvijas likteni, būtiski izmainīja arī ebreju dzīves apstākļus. Stipri samazinājās Polijas ietekme, Rīga un Vid­zeme 1721. gadā tika iekļauta Krievijas impērijā, arī Kurzemes herco­giste arvien vairāk nokļuva Pēterburgas valdnieku pakļautībā un 1795. ga­dā brīvprātīgi padevās Krievijai. Bet Pētera I radītajā lielvalstī ebre­jus necieta.

Zūdot Polijas patronātam, pirmie cieta Kurzemes ebreji. Her­cogs Ferdinands, pakļaujoties judofobo muižnieku spiedienam, 1714. ga­dā pavēlēja ebrejus padzīt no Kurzemes, bet no tiem, kuri izvai­rās pil­dīt šo pavēli, iekasēt lielu soda naudu vienu tāleru
par katru uztu­rēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 tāleru par visu gadu. Ne tik bagāti bēguļoja, pārejot no vie­nas vie­tas uz citu, vai atpirkās, dodot kukuli vietējiem varasvī­riem. Ebreju izraidīšanu ka­vēja daudzu muižnieku parādi viņiem, ko dzimtkungi nespēja sa­mak­sāt. Kurzemes hercogiste tomēr bija tiesiska valsts, tādēļ nesamaksātā parāda devēju izraidīt nedrīk­-stēja. Tad hercoga galms atrada izeju: ebreju parādniekiem muiž­niekiem lika šo parādu pa­kāpe­niski atmaksāt valstij kā soda naudu par ebreju palikšanu. Tā ebreju izraidīšanas kampaņa pārvērtās par uzturēšanās nodokļa maksāšanas procedūru. To maksāja kā eb­reji, tā vācieši.

Grūtāk ebrejiem klājās 18. gs. 40. gados, kad Krievijas ķeizarienes Elizabetes Petrovnas atsūtītie emisāri panāca viņu izraidīšanu no Jelgavas. Nepaklausīgos sita ar pātagām.

Vēl smagāks bija dažu Rīgas ebreju liktenis. Palikuši dzīvi pēc pilsētas bombardēšanas, bada un mēra, viņi pēc krievu komandanta rīkojuma tika padzīti. Kad rāte viņiem tomēr drīz atļāva atgriez­ties, šie cilvēki dedzīgi piedalījās Rīgas atjaunošanā. 1727. gadā Katrīna I izdeva ukazu par viņu izraidīšanu, taču rāte, izmantojot Pētera I doto autonomiju, padzina tikai iebraucējus no Polijas, atļaujot palikt vācu ebrejiem. Tiem gan ieteica pāriet kristietībā un pārvācoties. Tā arī notika. Elizabete Petrovna aizliedza Rīgā ienākt arī ārzemju tirgo­tājiem ebrejiem no Rietumeiropas. No tā cieta Rīgas tirdzniecība. Pilsētā palika tikai četri ļoti veiksmīgi ebreju tirgoņi, kuri maksāja lielas nodevas. Viņiem Vidzemes gubernators piešķīra aizsargājamo ebreju (Schutzjuden) statusu.

 

Katrīnas II un Ernsta Bīrona labvēlība

Katrīna II 1764. gadā daļēji atcēla iepriekšējo ķeizaru aizliegumus pret ebrejiem. Viņa arī noteica, ka turpmāk valsts dokumen­tos vārda žīds (žid) vietā jālieto vārds ebrejs (jevrei), bet vācu va­lodā hebräer vai ebräer. 1766. gadā Baltijas ģenerālgubernators Brauns (nācis no Īrijas) izde­va īpašus 14 punktu noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pil­sētā. Vi­­ņiem atļāva ierasties un 6 nedē­ļas tirdzniecības nolūkā dzīvot Rīgā tiem norādītā priekšpilsētas ra­jonā. Tagadējā Maskavas un Dzir­navu ielas krustojumā atklāja jaun­uzcelto ebreju viesu namu nelie­lu kvar­tālu, kas atradās netālu no Daugavas krasta. Par kompleksa pār­vald­­nieku uz līguma pa­mata iecēla ebreju Johanu Benkenu. 1767. gadā tur­pat atļāva ierīkot arī sinagogu. Dažiem ebrejiem atļāva dzīvot pie Kār­ļa ravelīna (tagad Rīgas autoostas teritorija). Tā iemītnieks Āb­rams Kunce radīja brīnišķīgu dzērienu, kas vēlāk guva Rīgas bal­zama nosaukumu.

Kurzemes hercogistē jaunu attieksmi pret ebrejiem iedibi­nāja her­cogs Ernsts Bīrons, kurš centās modernizēt savu valsti, pie­lā­gojoties Eiropas apgaismības laika absolūtismam. Par savu galve­no padom­nieku hercogs izvēlējās finansistu ebreju Leviju Lipma­nu, kurš sagā­dāja Kurzemei kredītus no ārvalstīm, veicināja ebreju uzņē­mēju un amatnieku ieceļošanu no vācu zemēm. Ieradās skārdnieki, galdnieki, stiklotāji, jumiķi, mēbeļu izgatavotāji un izgrezno­tāji, juvelieri. Šie amatnieki un meistari piedalījās arī Jelgavas un Rundāles pils celt­niecībā, bet hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laikā  Pētera akadēmijas būvē. 18. gadsimtā Kurzemes hercogistē iece­­ļoja arī daudz izglītotu ebreju, skolotāju, ārstu, juristu u.c., kuri bija mā­cījušies un studējuši Vācijas ģimnāzijās un augstskolās. Viņi bija inte­grējušies vācu sabied­rībā, taču saglabāja savu reliģisko pārliecību un jūdaistiskās tradīcijas. Jelgavā 18. gadsimta beigās dzīvoja Vācijas ebreju emancipatora izcilā filozofa Mozes Mendelsona līdzgaitnieks medicīnas un filozofijas dok­tors Markuss Heress. Jelgavā dar­bojās vāciska ebreju skola, kas mācīja bērnus ebreju apgaismības haskalas ideju garā.

18. gadsimta beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9 tūkstošiem ebreju, Jelgavā katrs desmitais bija ebrejs.

1785. gadā Katrīna II izsludināja svarīgu dekrētu, kas deva Kur­zemes ebrejiem tiesības apmesties uz dzīvi Vidzemes guberņas pil­sētā Slokā un kā Slokas pilsoņiem pastāvīgi tirgoties Rīgā. Tā Rīgā ienāca ap 400 ebreju tirgotāju, kuri guva pilsētas pagaidu iedzīvotāju statusu. Turīgākajiem atļāva dzīvot arī ārpus ebreju kvartāla.

 

Latgales kahali

Latgalē 18. gadsimtā ebreji palika segregēti, viņiem bija sava sa­mē­rā noslēgta, norobežojusies sabiedrība, kuras dzīves normas gal­ve­no­­kārt noteica reliģiskie priekšraksti. Ebreju kopienas sauca par kahaliem. Polijā un Lietuvā tiem bija vietējas autonomijas tiesības. Ka­hali ievāca no ebrejiem valsts un pašaplikšanas nodokļus, nodroši­nāja sabiedrisku kārtību, sprieda tiesu par ebrejiem gan strīdu, gan noziegumu lietās (izņemot smagus noziegumus pret valsti), no­dro­šināja rekrūšu iesaukšanu, gādāja par slimo un veco ļaužu aprūpi.

No 1766. gada Latgalē dzīvojošiem 3 tūkstošiem ebreju lielākā daļa bija amatnieki un sīktirgotāji pauninieki. Uzņēmīgākie uztu­rēja viesu namus, krogus, paši izgatavoja degvīnu un alu. Bija arī tādi, kuri nomāja poļu šļahtiču muižas. Šie nomnieki centās racionāli saim­nie­kot, lai arī paši labi nopelnītu. Tādēļ zemniekus šajās muižās eks­plua­tēja vairāk. Tas radīja neapmierinātību un naidu pret ebrejiem. To iemantoja arī augļotāji, kredītu devēji. Pēc Latgales pievienoša­nas Krievijas impērijai (1772. g.) vietējo ebreju stāvokli zināmā mērā no­teica viņu tiesiskais sadalījums divās kārtās tirgotājos un sīk­pil­soņos. Pirmie guva tiesības piedalīties pilsētu domju vēlēšanās. 18. gad­simta beigās apmēram puse Latgales pilsētiņu iedzīvotāju bija ebreji, bet Daugavpilī no 2200 pilsētniekiem 1373 jeb vairāk nekā 60 procentu. Katrīnas II 1791. gadā izdotais dekrēts par ebreju apme­šanās ierobežošanu zināmās zonās Latgali skāra īpatnējā veidā: pie­spiedu kārtā tika veicināta viņu pārcelšanās no lauku apvidiem uz pilsētām un miestiem. Ierobežoja arī ebreju nomas tiesības. Tas pa­slik­tināja viņu sociālo stāvokli, īpaši smagi klājās pilsētniekiem.

18. gadsimta beigās Latgalē dzīvoja ap 5 tūkstošiem ebreju.

 

Ebrejs un latviešu zemnieks

18. gadsimtā Kurzemes hercogistē un Latgalē starp ebrejiem un lat­vie­šu zemniekiem dzimtļaudīm izveidojās tieša sabiedriska saskar­sme. Lauku sētās regulāri sāka ierasties ebreju sīktirgotāji, pārdodot pirmās nepieciešamības priekšmetus vai mainot tos pret zemnieku ražoju­miem. Daudzās vietās ceļojošie ebreju krāmnieki un pauni­nieki bija vienīgie sakaru uzturētāji starp zemnieku un pilsētu. Viņi centās apgūt latviešu valodu un kaut lauzītā izrunā prata saprasties ar pircēju. No šiem ebrejiem zemnieki uzzināja par apkārtnes notikumiem un guva ne vienu vien vērtīgu padomu sadzīves un saimnieciskajos jautā­ju­mos. Tālaika latviešu tautasdziesmās un nostāstos ebrejs ir svešinieks, kuram ir citāds izskats, apģērbs, paražas, bet kurš ir vajadzīgs, ir žīdu nāburdziņš, ar kuru var kārtot kopīgus darījumus. Ebreju tirgotājs bieži pārnakšņoja zemnieku mājās, dažkārt uzturējās pat vairākas nedēļas. Zīmīgi, ka Vecais Stenders 1787. gadā izdotajā Bildu ābicē burtu Ž saista ar vārdu žīds un dod pozitīvu vērtējumu ebrejiem, raksturojot viņus kā kārtīgus, apzinīgus savas reliģijas noteikto atpūtas dienu un svētku ievērotājus, svinētājus, kuru uzvedība ticības jomā rāda paraugu dažam labam kristītam cilvēkam.

Jāatzīmē, ka vārds žīds Latvijā ieviesās no Polijas. Tur tam nebija tāda nicinoša pieskaņa kā Krievijā.

 

Pārveidošanas un emancipācijas pretstati

Ķeizaru Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas gados (1801.1855. g.) Krie­­­vijas valdība centās īstenot tā saucamo ebreju pārveidoša­nu, t.i., pa­sākumus, kas piespiestu viņus atsacīties no sava tradicionālā dzī­ves­veida un reliģijas, kļūstot par krieviskiem pavalstniekiem. Šo iedo­mu mēģināja īste­not 25 guberņās, kas ietilpa ebreju apmeša­nās zonā. Šī politika smagi skā­ra Latgali Vitebskas guberņas sa­stāv­­daļu. Kahaliem uzlika lielākus nodokļus, ebreji drīkstēja mainīt dzīvesvietu tikai ar varas iestāžu atļau­ju, daudzus ebreju zēnus no 12 gadu vecuma iesau­ca kareivju sagata­vošanas bataljonos kan­tonos, kur viņus centās pievērst pareizticībai.

No 1844. gada ebrejiem bija jāmaksā nodoklis par sava īpašā tra­­-di­cio­nālā apģērba nēsāšanu. Tajā pašā gadā iznāca ukazs par auto­nomo kahalu lik­vidēšanu, jo tie nebija iekļāvušies pārveidošanas procesā. Ebreji tika pakļauti vispārējai administrēšanai, un tikai Nikolajs I sa­vas valdī­šanas 30 gados izdeva 600 likumu un dekrētu, kas regla­men­tēja ebreju dzīvi.

Kurzemes ebrejus pārveidošanas politika skāra mazāk. Tika gan veicināta viņu izceļošana uz Dienvidkrieviju, lai tur pārorientētu ebrejus uz lauksaimniecību. Aizbrauca ap 2500 cilvēku. Vairāki simti, valdības vilināti, devās ceļā uz Rietumsibīriju, bet viņu lielākā daļa aizgāja bojā salā un badā.

Vienlaikus vietējā krievu administrācija centās sev pievērst ba­gātos ebreju tirgotājus, iesaistīt viņus pašvaldībās, tā gūstot tām lie­lā­ku finan­sējumu. Ebreji izmantoja šo apstākli, lai atvieglotu savas tautas dzīvi.

Palielinājās jūdaisma reliģisko draudžu aktivitāte un ietekme, tās snie­dza palīdzību trūcīgo ģimenēm. Ebrejiem parasti bija trīs četri bērni, tādēļ Latgalē 19. gadsimta pirmajā pusē ebreju skaits div­kār­šojās 1850. gadā to bija 11 tūkstoši.

Kurzemes guberņā 1835. gadā stājās spēkā nolikums, kas pie­šķīra ebrejiem pasi (bieži dodot jaunu uzvārdu), pastāvīgi dzīvojošiem atļāva nodarboties pašu izvēlētā profesijā, bet aizliedza ieceļošanu no Polijas un Lietuvas, izraidīja nodokļu nemaksātājus. 19. gadsimta vidū guberņā dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Rīgas ebreji pagaidu iedzīvotāji panāca, ka 1841. gada 17. decembrī Krievijas Senāts izdeva noteikumus par viņu pāreju pastāvīgu iedzī­votāju statusā, bet bez pilsoņu tiesībām. Pilsētas vācu tēvi bija spiesti to atļaut, taču ar piebildi, ka šiem ebrejiem, izejot uz ielas, jāuzvedas kā pilsoņiem un jāģērbjas pēc vācu modes. Liels panākums bija Krievijas impērijas valsts finansētas ebreju laicīgās skolas atvēr­šana Rīgā 1840. gadā. To vadīja no Vācijas atbraukušais pedagogs doktors Maksis Lilientāls, dedzīgs ebreju sekulārās izglītības pro­pa­gandētājs.

1851. gadā Rīgā pirmoreiz tika atļauta sinagogas celtniecība.

19. gadsimta pirmajā pusē nodibinājās daudzas ebreju bied­rības. Ievērojamākā bija 1829. gadā Rīgā izveidotā medicīniskās ap­rūpes un slimo kopšanas biedrība Bikur Holim.

 

Aleksandra II labie gadi

Pēc zaudētā Krimas kara Krievija bija spiesta reformēties, mo­der­nizēties. Jaunā liberālā likumdošana būtiski mainīja arī ebreju tie­sisko stāvokli. Likvidēja kantonistu bataljonus, atcēla ebreju apmešanās un izglītības ierobežojumus. Sākoties plašai dzelz­ceļu un ostu celt­nie­cībai, uz Kurzemi, Zemgali un Rīgu pārceļoja daudzi tūkstoši ebreju no Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Sevišķi pie­prasīti bija ebreju amatnieki. Rīgā 1867. gadā jau pastāvīgi dzīvoja 5254 ebreji jeb 5,1% visu pilsētas iedzīvotāju, 1881. gadā 14 222 jeb 8,4 procenti. Rīgas ebreju lielākā daļa sabiedriskā dzīvē lietoja vācu valodu, bet ap 6 tūk­stošiem arī savā ģimenē galvenokārt ru­nāja vāciski.

Kurzemes guberņā 1881. gadā dzīvoja 47 671 ebrejs jeb 8,2 % iedzīvotāju. 1881. gadā viņi veidoja 32 % guberņas pilsētnieku, bet Tukumā 46,5 %, Bauskā 59,4 %, Jaunjelgavā 69,55 % visu iedzī­votāju. Jaunie ebreju ieceļotāji tur galvenokārt runāja jidiša un poļu valodā. Jelgavā un Liepājā ebreji joprojām runāja vācu valodā. Pēc 1863.1865. gada poļu sacelšanās apspiešanas Latgales ebreji pakāpe­niski pārgāja uz krievu valodu, taču savā starpā, ģimenē turpināja lietot jidišu, saglabāja arī savu jidiša kultūru.

Ebrejiskas bija arī Latgales pilsētas: Daugavpilī 19. gadsimta bei­gās viņu bija 46 %, Rēzeknē 54 %, Ludzā 54,5 % visu iedzīvotāju.

Daudzi ebreji 19. gadsimtā veicināja lieltirdzniecības un liel­ra­žošanas attīstību. Kokrūpniecībā un koktirdzniecībā dominēja Šlitu un Berlinu ģimene. Rīdzinieks Šleime Šlits nodibināja linu pār­strā­des firmu Emolips. Spirta rūpniecībā vadošā loma bija fabrikantam Jakobam Gindinam. Lielāko Krievijas sērkociņu fabriku Daugavpilī uzcēla un vadīja no Polijas ienākušais Pirmās ģildes tirgotājs Šleime Zakss. Zemgalē un Latgalē ebreju tirgotāji savās rokās pārņēma labī­bas iepirkšanu un pārdošanu. Rīgā 19. gadsimta beigās ebrejiem pie­derēja 10 bankas.

Strauji attīstījās ebreju laicīgā izglītība. 20. gadsimta sākumā Rīgā vien darbojās 32 ebreju skolas ar 5 tūkstošiem skolēnu un 270 sko­lotājiem. Rīgas Politehniskajā institūtā studēja ap 200 ebreju jauniešu jeb 10 % studentu. Kurzemes guberņā 1897. gadā bija 29 laicīgas un 142 reliģiskas ebreju skolas.

Par attieksmes maiņu pret ebrejiem liecināja fakts, ka Alek­sandrs II savā braucienā pa Baltijas guberņām 1861. gada 10. jūlijā Jelgavā pieņēma pilsētas ebreju delegāciju, bet 28. jūlijā kopā ar ķeizarisko ģimeni pat apmeklēja pilsētas sinagogu. Arī 1867. gadā, esot Rīgā, cars tikās ar Kurzemes ebreju pārstāvjiem.

Savu attieksmi mainīja arī vietējie vācbaltiešu administratori. Tā 1861. gadā Rīgas rabīns un pirmās ebreju skolas direktors Ābrams Neimans tika iecelts Rīgas goda pilsoņa kārtā. Taču šī tolerances un saprašanās vēsture bija samērā īsa.

 

Pretspars pogromu politikai

Pēc Aleksandra II nogalināšanas 1881. gada pavasarī Krievijā uzban­goja politisks un ekonomisks antisemītisms, dienvidu guberņās no­tika ebreju grautiņi. 1882. gada 3. maijā Aleksandrs III izsludi­nāja jaunus ebreju dzīves pagaidu noteikumus, kas bija spēkā līdz 1917. ga­da februārim. Pēc šiem noteikumiem tiem Rīgas, Jelgavas un Liepājas ebrejiem, kuri nestrādāja sev piereģistrētā profesijā, bija jāatstāj šīs pilsētas.

Tāpat kā citur Eiropā, vietējie ebreji reaģēja uz šo naidīgumu, dibinot cionistu grupas un pulciņus. Cionisti aicināja ebrejus gata­voties izceļošanai uz Palestīnu un ASV. 1880. gadā nodibinā­-
jās Dau­gavpils cionistu organizācija. 19. gs. 80. gadu vidū izveidojās Rīgas ebreju studentu pulciņš Hovevei Cion (Cionas čaklie). Tā dalīb­nieki studēja ebreju vēsturi un sapņoja par ebreju valsts at­dzim­šanu. Rīgas ebreju kopiena nodibināja savu cionistu grupu, tās va­došie pārstāvji bija Leibs Šlits, Volfs Luncs un Volfs Kaplans. 19. gs. 90. gados sā­kās Latvijā dzīvojošo ebreju izceļošana uz Palestīnu. Tiesa, sākumā bija maz entuziastu, bet viņu izturība un varo­nī­ba mudināja nāka­mās paaudzes atgriezties pie savas tautas galvenā spēka avota savas tēv­ze­mes. Repatrianti no Latvijas piedalī­jās Haderas lielās apmetnes ierīkošanā Palestīnā. Daudzi ebreji ak­tīvi iesaistījās revolucionārā cīņā pret Krievijas monarhiju. Dau­gav­pilī un Rīgā 19.20. gadsimta mijā izveidojās Viļņā dibinā­tās Eb­re­-
ju sociāldemokrātiskās savienības Bunda vietējās orga­ni­zā­cijas. Kādu laiku Bunda centrs darbojās Daugavpilī.

 

Latviešu attieksme

19. gs. 80. gados, bēgot no pogromiem, Latvijā ieradās ap 20 tūk­stošiem ebreju bēgļu no Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas. Latviešu un vācbaltiešu iedzīvotāju vairākumam pret bēgļiem bija toleranta attieksme. Taču pirmoreiz izpaudās arī vienas iedzīvotāju daļas norai­došā stāja, kas sakņojās reliģiski motivētos aizspriedumos un saim­nieciskās konkurences argumentos.

Latviešu sabiedrības domas par ebreju jautājumu nebija vien­vei­dī­gas. Jaunlatvieši un viņu darba turpinātāji atzina ebrejus par node­rī­giem un vajadzīgiem līdzcilvēkiem. Krišjānis Valdemārs aici­nāja mā­cīties no viņiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un pras­mi atrast jauno, noderīgo. Avīze Dienas Lapa 1886. gada 14. ok­tobrī uzsvēra, ka ebreji mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stip­rināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību.

Turpretī topošā latviešu konservatīvā pilsonība, kuras līderis bija Frīdrihs Veinbergs, aicināja boikotēt ebreju preces, ierobežot viņu tiesības (īpaši Rīgā), nedot viņiem līdztiesību. Parādījās vietējais saim­nieciskais antisemītisms.

Dalījās arī latviešu literātu domas. Ādolfs Alunāns (Iciks Mo­zus), Augusts Deglavs (Žīdu meitiņa), Rūdolfs Blaumanis (Skro­­-der­dienas Silmačos u.c.) rāda simpātisku, sirsnīgu ebreja tēlu. Sa­-vu­kārt Andrievs Niedra (Kad mēness dilst) un Jānis Poruks (Mū­žī­gais žīds) saskata ebrejos ļaunus un likteņa nolādētus tipus. Sadūrās tolerance un ksenofobija pret citādo, ne vienmēr saprasto cilvēku.

 

Ebreji 1905. gada revolūcijā

19. gadsimtam beidzoties, Latvijas teritorijā dzīvoja 142 315 ebreji jeb 7,4 % iedzīvotāju. Latgalē 1897. gada tautas skaitīšana kon­sta­tēja 63 851, Kurzemē un Zemgalē 51 169, Rīgā un Vidze­mē 27 295 pastāvīgus iedzīvotājus ebrejus. Sociālā skatīju­mā viņi bija dažādi. Vai­rums dzīvoja pieticīgi un nabadzīgi. Eb­reju saim­niecis­kai elitei piede­rēja daudzas kokzāģētavas, tabakas izstrādājumu, tek­­stila un ādas izstrādājumu ražotnes, gatavo drēbju lielveikali. Nabadzīgo ebreju vidū arvien spēcīgāk izplatījās sociālisma idejas.

1904. gada rudenī Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku par­tijas Rīgas komiteja un Bunda Rīgas komiteja noslēdza sadarbības līgumu un nodibināja koordinējošo Rīgas Federatīvo komiteju. Gal­venās kontaktpersonas bija inženieris Jānis Ozols (Zars) un dzelz­ceļa darbinieks Samuils Kļevanskis (Maksims).

1905. gada 13. (26.) janvārī Rīgā LSDSP un Bunds kopīgi or­ganizēja vispārējo streiku un masu demonstrāciju Daugav­malā. Pirmajās rindās gāja Federatīvās komitejas aktīvisti. Cara kareivju no­ga­­lināto 73 demonstrantu vidū bija pieci Bunda biedri.

Daugavpilī 1905. gada sākumā Bundam bija jau vairāk nekā tūk­stotis biedru. Vadošie līderi bija Mendels Skuteļskis, Mendels Deičs un Leibs Bermans. Streikos un demonstrācijās tur piedalījās ap 11 tūk­­stošiem strādnieku un amatnieku, lielāko tiesu ebreji. Tāpat kā Rīgā, bija kritušie (1925. g. viņiem atklāja pieminekli).

Liepājā 1905. gadā arī tika izveidota LSDSP un Bunda koor­di­nācijas komiteja. Tur nodibinājās spēcīga ebreju kaujinieku grupa, ko vadīja Semjons Nahimsons.

Rīgā Bunda kaujinieki kopā ar latviešu apbruņotiem revo­lu­cio­nāriem 1905. gada septembrī iebruka Rīgas Centrālcietumā un atbrī­voja tur apcietinātos biedrus.

Rīgā un Daugavpilī latviešu, krievu un ebreju revolucionārie kaujinieki kopīgi savaldīja melnsimtnieku bandas, kas mēģi­nāja izraisīt ebreju grautiņus. Rīgā pretsparu melnsimtnie­kiem deva arī cionistu sociālistu organizētie bruņotie pašaizsardzības pulciņi.

1905. gada revolūcijas dienās sākās latviešu un ebreju pirmo pilso­­-nisko politisko partiju un grupu sadarbība. Par ebreju pil­nīgu līdztie­­sību iestājās Latviešu demokrātiskā partija. Krievijas 1. Valsts do­mes vēlēšanās Kurzemē ebreji atbalstīja Jāņa Čakstes, bet lat­vieši ārsta cionista Nisona Kacenelsona kandidatūru. Abus ievē­lēja. Šī sa­dar­­bība turpinājās arī 3. un 4. Valsts domes vēlēšanās, no Latvi­jas ebrejiem ievēlot Lāzaru Niseloviču, Jakovu Šapiro un Ece­kielu Gurēviču.

No visas lielās Krievijas šajās domēs ievēlēja tikai piecus sešus ebreju pārstāvjus.

Pret latviešu un ebreju politisko sadarbību asi vērsās vācbaltiešu un latviešu konservatīvās partijas, sevišķi F. Veinberga Latviešu tautas partija, kas pilnīgi atbalstīja melnsimtnieku antisemītismu.

Tā krasi sadalījās sociālistisko, liberālo un konservatīvo partiju nostāja ebreju jautājumā Latvijā.

 

1915. gada deportācija

1907.1914. gadā Latvijā sakarā ar straujo rūpniecības attīstību atkal ieceļoja daudz ebreju strādnieku no Lietuvas un Polijas. Ebreju kop­skaits 1914. gadā sasniedza 190 tūkstošus, no kuriem ap 20 tūk­stošiem skaitījās īslaicīgi iebraucēji vai arī dzīvoja te bez varas iestā­žu atļaujas.

Aktīvi darbojās dažādas ebreju kultūras biedrības, dibinājās jau­nas. 1910. gadā durvis vēra Rīgas ebreju slimnīca Linat hacedek, kas specializējās veco ļaužu ārstēšanā. Ļoti svarīga loma ebreju jaunat­nes audzināšanā bija Rīgas ebreju izglītības biedrībai. Pastiprinājās cionisma propaganda, ko sevišķi rosīgi veica cionistu jaunatne, tās partija Poalei Cion, kā arī cionistu sociālistu organizācija. 1907. ga­dā Rīgā iznāca ebreju avīze jidiša valodā NationalZeitung, bet 1910. ga­dā laikraksts Die jidische Stimme. Ebreji arvien vairāk sāka pie­teikt sevi kā patstāvīgs politisks spēks, kas centās panākt savu tiesību pie­līdzināšanu citu Krievijas lielvalsts pavalstnieku tiesībām. Pret šiem centieniem asi vērsās antisemītiskās aprindas.

Latviešu marksistiskās un demokrātiskās partijas un organizāci­jas atbalstīja ebreju cīņu par tiesību paplašināšanu. Šī solidaritāte izpaudās arī laikā, kad Kijevā 1911.1914. gadā nepamatoti tiesāja ebreju Mendeli Beilisu, kuru melīgi apvainoja rituālā slepkavībā. Gandrīz visa latviešu prese nosodīja šo falsificēto, tumsonīgo tiesas procesu. Tikai Jelgavas Latviešu Avīze atbalstīja apsūdzību un tās sakarā uzbangojušos antisemītisma uzplūdus. Avīzi bija nopircis liel­tirgotājs J. Bisenieks, kurš centās nostiprināties Latgales labības tirgū, izspiežot no tā ebreju lieltirgotājus.

Latviešu demokrātiskie spēki principiāli nosodīja J. Bisenieka un viņa kompānijas iesaistīšanos Krievijas šovinistu izraisītajā antise­mī­tiskajā kampaņā.

Šovinistiskais antisemītisms vissmagāk skāra Latvijas ebrejus Pir­mā pasaules kara laikā. 1915. gadā, kad vācu armija ielauzās Lietuvā, krievu armijas ģenerāļi par savu neveiksmju galveno cēloni paslu­dināja ebrejus. Viņus apvainoja sadarbībā ar vācu armijas pavēl­niecību, spiegošanā Vācijas labā. Tika radīts izdomājums, ka Kužos (Lietuva) ebreji noslēpuši Krievijas armijas aizmugurē ienākušu vācu izlūkvienību un palīdzējuši tai pildīt kaujas uzdevumu. Krievu ar­mijas virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs 1915. gada
17. (30.) aprīlī ebreju reliģisko svētku Šamot priekšvakarā izdeva pa­vēli par Lietuvas un Kurzemes ebreju deportāciju uz Iekškrieviju

24 stundu laikā, brīdinot viņus par to tikai divas dienas iepriekš. No Kurzemes un Zemgales lopu vagonos aizveda ap 40 tūkstošiem eb­reju, uz vagonu durvīm liekot uzrakstu špioni (spiegi). Daudzi nomira ceļā. Deportētos nometināja Poltavas, Jekaterinoslavas (tag. Dņep­­ropetrovska), Vladimiras un Voroņežas guberņā, kur viņus sa­gai­dīja vēsi un naidīgi.

No deportācijas izglābās Liepājas un Aizputes ebreji, jo ne­atrada vagonus viņu ātrai izvešanai, bet 19. aprīlī vācu karaspēks jau pār­gāja pāri dzelzceļa līnijai un 24. aprīlī (7. maijā) ieņēma Liepāju. Ebreji sagaidīja vācu kareivjus kā savus glābējus, at­brī­votājus.

Latviešu tauta neatbalstīja varmācīgo akciju pret ebrejiem, ta­ču vācu armijā tā saskatīja savu lielāko ienaidnieku un veidoja sa­vus strēlnieku pulkus, kas sargāja Rīgu, apturēja vācu virzību uz zieme­ļiem. Pirmoreiz vēsturē latviešu un ebreju politiskie uz­skati krasi atšķīrās. Katram bija sava pieeja un cerība. To noteica svešu spēku radītie apstākļi, pasaules karš.

 

Bēgļu gaitās

Tāpat kā latvieši, tūkstošiem ebreju no Rīgas, Vidzemes un Dien­vidlatgales, karadarbības spiesti, 1915.1916. gadā brīvprātīgi de­vās bēgļu gaitās. Ap 75 tūkstošiem ebreju bēgļu atrada pajumti Rietum­krievijā un Viduskrievijā. Ebreji, tāpat kā latvieši, tur dibi­nāja savas nacionālās bēgļu aprūpes un aizstāvēšanas komitejas. Petrogradā darbojās Ebreju bēgļu aizsargāšanas sabiedriskā ko­miteja, ko vadīja Daugavpilī dzimušais tiesībzinātnieks un jurists Pauls Mincs. Viņa tuvākie palīgi bija Jelgavas rabīns Mordehajs (Markuss) Nuroks, Alie­zers Etingens, Volfs Luncs un Pet­rogra­das universitātes Juridiskās fakultātes privātdocents Maksis La­zersons. Tā pirmoreiz izveidojās Latvijas ebreju kopīgā pār­stāvniecība.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Rīgā palikušie ebreji nodi­bināja savu Ebreju demokrātisko partiju un Nacionāli demokrā­tisko savienību, kas sadarbojās ar vācbaltiešu un latviešu pilso­niska­jiem demokrātiem. Tās vēlējās panākt bēgļu un deportēto atgriešanos. Taču šos nolūkus izjauca Rīgas krišana vācu rokās 1917. gada augustā un lielinieku īstenotais oktobra apvēr­sums. Padomju vara poli­tiski sašķēla Krievijā esošos Latvijas ebrejus. Vieni pēc Brestas miera no­slēg­šanas sāka atgriezties mājās, otri pievienojās boļševikiem un no­lēma saistīt savu dzīvi ar viņu avan­tūristisko eksperimentu, trešie nolēma nogaidīt, kamēr galīgi iz­šķir­sies, kā varā paliks Latvija.

 

Neatkarīgās Latvijas pilsoņi

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika bija lat­vie­šu nacionālā valsts, taču tā tiecās veidot vienotu visu pilsoņu valsts tautu. Jau 1918. gada 17. novembrī Latvijas Tautas padome (LTP) atzina cittautiešu kopumus par nacionālām minoritātēm, dodot tām tiesības deleģēt savus pārstāvjus likumdošanas un izpildvaras insti­tūcijās, kā arī garantējot minoritāšu kultūras tiesības, to identitātes saglabāšanu.

1919. gada 8. decembrī izdotie izglītības likumi noteica, ka mino­ritātēm ir tiesības organizēt savas nacionālās skolas un pašām pār­valdīt tās, t.i., īstenot savu izglītības autonomiju.

Latvijā dzīvojošie ebreji pirmoreiz kļuva līdztiesīgi ar citām tautībām.

LTP likumi radīja pamatu Latvijas ebreju nacionālās minoritā­­tes tapšanai un tās kultūras autonomijai. Tas veicināja ebreju lojalitā­­tes rašanos pret neatkarīgo Latviju. Taču šāda attieksme veidojās pakāpe­niski. Sākumā ebreju lielākā daļa atturīgi izturējās pret Latvijas Re­­pub­liku, jo neticēja latviešu spējai racionāli vadīt un nosargāt savu valsti. 1918. gada decembrī uz LTP sēdēm trīs pārstāvjus deleģēja tikai ne­lielā Ebreju nacionāli demokrātiskā partija. Daži ebreji bija LSDSP frakcijas sastāvā, viņi (Īzaks Rabinovičs u.c.) iesniedza mino­ritāšu tie­sību aizsardzības likuma projektu. Taču tā apsprie­šana nenotika.

Kad ieradās latviešu sarkanie strēlnieki un varu pārņēma Pē­-tera Stučkas vadītā Padomju valdība, daudzi ebreji atbalstīja to. Rīgā dar­bojās vairāki komunistu vadīti ebreju klubi, atklāja četras ebreju pa­mat­skolas, izdeva avīzi Der Roiter Eimes (Sarkanais Karogs). Taču drīz vien ebrejus smagi skāra brīvās tirdzniecības aizliegumi un bargie sodi par privāto iniciatīvu. Rīgā sarkanais terors iz­dzēsa dau­dzu ebreju dzīvību. Latgalē aizliedza cionistu orga­ni­zācijas un va­jāja to biedrus. Ebrejus, kuri strādāja pašvaldībās, atlaida no darba.

Vīlās arī tie ebreji, kuri sākumā atbalstīja vācbaltiešu vadošo Na­cio­nālo komiteju (Landesvērā karoja ap 100 ebreju). Kad vācu kara­spēks ieņēma Rīgu, no baltā terora krita ne mazums ebreju.

Bargā pieredze pārliecināja, ka vienīgo demokrātisko un leģi­tīmo varu pārstāv Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. 1919. ga­da jūlijā Ebreju nacionālo demokrātu partija valdības sa­stāvā izvirzīja savu līderi Paulu Mincu, kuru iecēla par Valsts kontrolieri.

No 1919. gada augusta Tautas padomē jau darbojās 14 ebreju partiju un organizāciju pārstāvji Mordehajs Dubins, Leibs Fiš­manis, Jūdels Markss, Filips Lackis, Zamuels Henkins, Jēkabs Lan­daus u.c. Viņi aktīvi piedalījās Latvijas pilsonības likuma ap­spriešanā. At­bil­sto­ši tam ap 77 % Latvijā esošo ebreju, kuri te bija pastāvīgi dzī­vo­juši līdz 1914. gada 1. augustam, kļuva par repub­likas pilso­ņiem. Taču ebreju deputāti kopā ar vācbaltiešu pār­stāv­jiem krasi iebil­da pret latvie­šu nacionālās valsts principu. F. Lackis LTP sēdē paziņoja: Valsts cel­šana nav izdevīgs uzņēmums vai na­cionālā vairākuma pri­vilēģija, bet visu Latvijas iedzīvotāju lieta. Domstarpības tika risi­nātas diskusi­jās un brīžiem asās polemikās. Tāda bija daudztautību demokrātija.

 

Ebreji Latvijas Brīvības cīņās

1919. gada otrajā pusē, it īpaši Bermonta un fon der Golca armi­jas uzbrukuma dienās, apmēram tūkstoti Latvijas ebreju iesau­ca Lat­vijas armijā, bet ap 200 ebreju tur iestājās brīvprātīgi, tādi bija jau Kalpaka bataljonā. Virsnieka pakāpe bija 31 ebrejam. Par va­ronību četri Lat­vi­jas ebreji tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni: Josifs Hops, Roberts Maleckis un Maksis Grīnguts par da­lību pārdro­šās izlūk­ope­rācijās Sarkanās armijas aizmugurē 1920. gadā, bet Josifa brālis Zāmuels Hops par divu smagi ievai­notu latviešu virs­nieku izne­šanu no kaujaslauka, cīnoties pret bermontiešiem. Sla­venā latviešu kapteiņa Hugo Helmaņa va­roņdarbu atkārtoja 5. Cēsu kājnieku pul­ka leitnants Beiness Bēr­mans, kurš komandēja 25 izlūkkareivju reidu Krievijā, Ostrovas virzienā, 1920. gada 12.13. jūnijā, saņemot gūs­tekņus un trofe­jas. Par to B. Bērmanu ap­balvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Varo­nīgi karoja arī ka­reivji Hiršs Berkovičs, Eljass Rihters, Filips Farb­mans, Jāzeps Binders, Mozus Špungins, Leo Blum­bergs un citi. Ar Lāč­plēša Kara ordeni apbalvots arī Landesvēra ka­va­lērijas kapteinis Vācijā dzimušais ebrejs Oto Goldfelds, kurš pārgāja Latvijas nacionālās armijas rindās un vēlāk pieņēma latvisku uz­vārdu Zeltiņš.

Kaujās par Latvijas neatkarību krita vai no ievainojumiem mira vairāk nekā 50 ebreju. Ebreju kopienai bija morālas tiesības uzskatīt sevi par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieci.

No 1928. gada darbojās ebreju Latvijas atbrīvotāju biedrība, kurā bija vairāk nekā 700 biedru. Tā audzināja ebreju jaunatni Lat­vijas patriotisma garā un propagandēja ebreju tautas militārās tra­dīcijas. Rīgā un Liepājā tika uzcelti pieminekļi kritušajiem ebreju virsniekiem un kareivjiem.

1925. gadā miera laikā Latvijas armijā obligātajā karadienestā un virsdienestā atradās ap 1390 ebreju jeb 1,65 % ebreju izcelsmes Lat­vijas pilsoņu. Diemžēl virsnieku korpusā viņu bija pavisam maz un tikai medicīniskajā dienestā. Ebreji neiestājās Latvijas Karaskolā un netika tur arī aicināti, viņiem pat nepiešķīra virsnieka vietnieka pa­kāpi. Te izpaudās no Krievijas monarhijas pārmantoti aiz­sprie­dumi par ebreju nepiemērotību virsnieka postenim. Tā bija kļū­daina, kse­no­fobiska nostādne.

 

Latvijas ebreju kopienas demogrāfiskā un socioloģiskā aina

1920.1921. gadā turpinājās deportēto un evakuēto ebreju at­grieša­nās Latvijā. Tādēļ ebreju skaits atkal pieauga. Nemitīgi palielinājās to ebreju daudzums, kuriem piešķīra Latvijas pilsonību.

1. tabula

Ebreju skaits un piederība Latvijas pilsoņiem 1920.1935. gadā

 

Gads

Ebreju skaits Latvijā

Ebreju īpatsvars Latvijas iedzīvotājos, %

Latvijas pilsoņu īpatsvars

ebreju vidū, %

1920

1925

1930

1935

79,644

95,675

94,388

93,479

4.99

5.19

4.97

4.79

77.31

83.36

89.46

92.46

 

Ebreju demogrāfiskā dinamika Latvijā bija pozitīva. Laikā no 1925. līdz 1935. gadam viņu dabiskais pieaugums bija vairāk nekā 4000 cilvēku. Ebreju skaita samazināšanās notika tādēļ, ka ap 4500 ebreju no Latvijas pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, 1923.1936. gadā 2207 ebreji emigrēja uz Amerikas Savienotajām alstīm, vairāki simti izceļoja uz citām zemēm, to skaitā uz Pa­domju Savienību, lai piedalītos ebreju autonomā apgabala veido­šanā Tālajos Austrumos.

30. gadu otrajā pusē, bēgot no nacistu terora, Latvijā iebrau­­ca vairāk nekā tūkstots ebreju no Vācijas, Austrijas un Čeho­slo­vā­­ki­jas. Viena daļa no viņiem kļuva par pastāvīgiem iedzīvo­tājiem. Ebreju skaits atkal nedaudz palielinājās, pārsniedzot 95 tūkstošus.

Ebreju īpatsvaru pilsoņu vidū palielināja Latvijas Saeimas 1927. gadā pieņemtie grozījumi pilsonības likumā, kas par Latvi­jai piede­rī­gām atzina personas vai viņu pēctečus, kuri pirms 1914. ga­da 1. augus­ta bija dzīvojuši Latvijā vismaz sešus mēnešus un spēja to pierādīt (arī tad, ja viņi nebija pastāvīgi pierakstīti). Labējo na­cio­nā­listisko spēku ierosinātais referendums pret šiem gro­zī­ju­miem cieta neveik­smi, jo vēlētāju vairums to boikotēja. 1927. gada 17.18. de­­cembrī pie urnām devās tikai nedaudz vairāk par 20% balss­tiesīgo, Rīgā 18,8 procenti.

Neatkarīgajā Latvijā brīvības apstākļos notika arī visai ro­sī­ga ebreju iekšēja migrācija galvenokārt no Latgales uz rietu­mu pusi, arī uz Rīgu. Uz galvaspilsētu pārcēlās arī daļa ebreju no Kur­zemes pilsētām un ciemiem. Rīgā no 1920. līdz 1935. gadam ebreju skaits palielinājās no 24 līdz 44 tūkstošiem cilvēku, veidojot 11% no tās iedzīvotājiem. Pārmainījās arī ebreju nodarbinātības struk­tūra. Salī­dzinājumā ar laiku pirms 1918. gada samazinājās sīko amat­nieku un sīktirgotāju skaits, relatīvi palielinājās rūpniecībā, liel­tirdz­nie­cībā, intelektuālā darba sfērā strādājošo ebreju īpat­svars. 1930. gadā 48,8% Latvijas ebreju strādāja tirdzniecībā, 27,7%  rūpniecībā, 5,9% bija brīvo profesiju pārstāvji, 3,4% strādāja veselības aprūpē, 2,9% transportā, 0,9% lauk­saim­niecībā, 0,8% administratī­vajā darbā. Valsts pārvaldes aparātā viņu bija ļoti maz, un šī ir viena no tālaika politikas negatī­vām iezīmēm. Nacionālistiskie spēki uz­stājās pret minoritāšu pār­stāvju iekļaušanu valdībā un tās iestādēs. To­ties apmēram 6% ebreju strādāja par saimniecisko uzņēmumu pār­val­dītājiem, vei­kalvežiem, grāmatvežiem u.c. atbildīgiem kalpo­tājiem valsts un privātā īpašuma sfērā. Pēc 1925. gada tautskai­tes datiem 36,27% privāto īpašnieku un 8,64% uzņēmēju Latvijā bija ebreji. 1935. ga­dā Rīgā starp īpašniekiem, kuri algoja darbiniekus, ebreju bija 25,9% (latviešu 51,6%).

1935. gadā strādājošo struktūrā Latvijā ebreju īpatsvars bija šāds: tirdzniecībā 26,0%, veselības aprūpē 9,8%, brīvajās pro­fesijās, izglītībā, mākslā 8,2%, rūpniecībā 8%, satiksmē 2,8%, publiskajā administrācijā un drošības dienestā 2,2%, kā māj­kalpotāji 2,2%, lauksaimniecībā 0,1 procents. Apmēram 10% eb­reju ģimeņu nespēja segt visnepieciešamākos izdevumus. Tām palīdzību sniedza ebreju reliģiskās draudzes, dažkārt seku­lāro kopienu palīdzības kases. Taču arī tad daudzas ģimenes palika galīgā nabadzībā, sevišķi Latgales miestos un pilsētās.

 

Ebreju loma tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā

Ebreju kapitālistiem un uzņēmējiem bija svarīga nozīme Latvi­jas tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā. Tikko no bēgļu gai­tām atgriezušies, ebreju uzņēmēji sāka dibināt bankas, kredītsabied­­­-rības un kooperatīvus. Ļoti veiksmīgi darbojās Rīgas starptautiskā banka, Liepājas tirgotāju banka, Latvijas privātā akciju banka, Rīgas tirgo­tāju banka, Ziemeļu banka; tās ievadīja banku sistēmas vei­doša­nos Lat­vijā. 1924. gadā sešās ebreju dibinātajās bankās atra­dās 60% visa Latvijas banku kapitāla. Ebreju baņķieri izmantoja savus plašos starp­tautiskos sakarus ar ASV, Vācijas, Anglijas, Zvied­-ri­jas u.c. valstu kapi­tālistiem, lai Latvijas ekonomikā ieplūdinātu ārzemju investīci­jas. Latvijas privātajā bankā ienāca arī kapitāls, kā pamatā bija čehu kara­vīru iegūtā Krievijas valdības zelta daļa, ko viņi pārveda no Sibīrijas kā atlīdzību par ģenerāļa R. Gaidas un čehu korpusa karošanu pret boļševikiem. Tika nodibināta Latvijas ebreju kre­dī­tsabiedrību savienība, kas apvie­­noja 21 aizdevu kasi un krāj­kasi. 20. gadu sākumā divos gados Lat­vijas ebreju finan­­­sisti, rūp­nie­ki un tirgotāji saņēma no ASV sūtī­tus valū­tas pa­­­bal­stus 30 milj. latu vēr­tībā, un tas ļāva ieguldīt lielus līdzek­­ļus ražo­ša­­nas uz­ņē­mu­mu dibi­nāšanā un pastāvošo ražotņu mo­der­ni­zācijā, īpaši kokrūp­­niecībā, gumijas, tekstila un papīra ražo­šanā. Lat­vijas eb­re­jiem palīdzību sniedza arī ASV ebreju labda­rības ap­­vie­nība Joint. Lieli nopelni Latvijas banku dibināšanā un sek­mī­gā vadīšanā bija eb­reju uzņēmējiem un finansistiem brā­ļiem Danie­lam un Jēka­bam Ho­fiem (no Jelgavas), S. J. Zaksam, I. Frīd­manim, F. Dav­sonam, Z. Lan­dauam, N. Ginzburgam, G. Frankam, A. Kānam, N. Solo­veiči­kam, S. Gurēvičam, A. Rabinovičam u.c. J. Zakss, I. Frīdmans un ekonomikas doktors Benjamins Zivs bija Latvijas valdī­bas finan­su padomnieki, un viņi piedalījās Latvi­jas va­lū­tas lata ieviešanā.

Ebrejiem bija būtiska ietekme arī Latvijas kredītsistēmas izvei­došanā. 1935. gadā starp kredītiestādēs nodarbinātajiem 10,2% bija eb­reji, bet apdrošināšanas iestādēs 15,4 procenti. Pēc ievērojamā latviešu ekonomista A. Ceihnera sniegtajām ziņām 1933. gadā eb­reju īpašniekiem piederēja 20,2% Latvijas rūpniecības uzņēmumu, 28,5% veikalu, 48,6% pirmās un otrās kategorijas tirgotavu. 1935. gadā eb­reju īpašniekiem piederēja 36 % akciju sabied­rību pa­matkapitāla un starp valsts nodokļu maksātājiem (kuru ienā­ku­mi pārsniedza 2000 latu gadā) ebreju bija: rūpniecībā 32,2%, tirdz­-niecībā 47,9%, bet namsaimniecībā 22,5 procenti. Rīgā ebre­jiem piederēja 7% grunts­gabalu. Ebreju saimnieciskā ro­sība veici­nāja Pirmā pasaules kara seku pārvarēšanu, deva darbu tūkstošiem cil­vēku. Protams, strauji palielinājās arī pašu eb­reju finansistu, rūp­nieku un tirgotāju ienākumi. Pēc A. Ceihnera aprēķina vidēji viena ebreja ienākumi apmēram 1,8 reizes pār­sniedza viena latvieša ienā­kumus. Šādu stā­vokli noteica latviešu lielākās daļas nodarbinātība lauk­saimnie­­cībā, kur peļņas pakāpe bija zema, tikai 24% gadā. Tur­pretī tirdznie­­cībā tā bija 1015%, rūpniecībā 810 procenti. Tādēļ ebreju pilsoņi iegu­­va vairāk. Ebreju turīgie ļaudis daudz nau­das ieguldīja savu uzņēmu­mu modernizācijā un paplašināšanā, savas kopienas nabadzīgo cil­vē­ku pabalstīšanā.

 

Ebreju politiskās dzīves struktūra

Ebreji, kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, izrādīja lielu politisku akti­vitāti. Latvijas Republikā līdz 1934. gada 15. maijam darbojās vairā­kas ebreju politiskās partijas.

Visietekmīgākā no tām bija 1920. gadā dibinātā reliģiozi kon­servatīvā Agudat Israel (Izraēla apvienība), tās līderis bija Mordehajs Dubins. Tā propagandēja ebreju reliģiozās tradīcijas, Latvijas iekš­politikā sadarbojās ar Latviešu zemnieku savienību un tās līderi Kārli Ulmani, ar kuru M. Dubinu vienoja arī personiska draudzība. 1929. ga­­da beigās M. Dubins devās uz ASV, lai panāktu aizdevuma piešķiršanu Latvijai krīzes pārvarēšanai. Viņa misija bija sekmīga.

Otra reliģiska, bet cionistiska partija, kas propagandēja atgrie­šanos Izraēlā (Palestīnā), tika izveidota 1922. gadā un saucās Miz­rahi. To vadīja Mordehajs Nuroks. Šī partija uzturēja ciešus sakarus ar Vis­pa­saules ebreju kongresu, kā vadībā M. Nurokam bija ievē­rojama loma. Saeimā Mizrahi atbalstīja labēji centriskos latviešu politiķus. 1926. gada decembrī Valsts prezidents J. Čakste bija mi­nējis M. Nu­roka vārdu iespējamo Latvijas Ministru prezidenta kan­didātu skaitā.

1920. gadā nodibinātā Ebreju nacionālā demokrātu partija (līde­ris Leibs Fišmans) bija izteikti pilsoniska un centriska. Tā pārstā­-
vēja turī­go ebreju uzņēmēju un tirgotāju intereses. Ap 1924. gadu šī par­tija zaudēja savu ietekmi, jo maz rūpējās par ebreju kopējām interesēm.

Kreisajā politiskajā spektrā ietekmīga bija kreiso cionistu partija Ceire Cion (Cionas jaunatne), kas savos uzskatos centās savienot cio­nisma idejas ar demokrātiska sociālisma koncepciju. Kreisie cionisti gribēja izveidot Palestīnā nacionālu un sociāli taisnīgu ebreju valsti. Šīs partijas līderis bija Latvijā un visā Eiropā plaši pazīstams tiesīb­zinātnieks Maksis Lazersons, kurš aktīvi darbojās arī Tautu Savie­nības minoritāšu komisijā. 1931. gadā Ceire Cion apvienojās ar Latvi­jas cionistu sociālistu organizāciju kopīgā Cionistu sociālistu partijā.

Latvijas ebreju marksistiskā strādnieku partija Bunds, kuras līde­ris bija ārsts Noahs Maizels, cieši sadarbojās ar kreiso Latvijas So­ciāldemokrātisko strādnieku partiju. Bunda vadībā darbojās ebreju kreisās jaunatnes organizācija Perecklub un studentu biedrība Zukunft (Nākotne). Latvijas Bunds aktīvi uzstājās kā pret labējām latviešu partijām, tā arī pret komunistiem.

Visas minētās ebreju politiskās partijas, par spīti atšķirīgiem uz­skatiem, ne vienu vien reizi Satversmes sapulcē un Saeimā vienojās savā starpā, lai paustu un aizstāvētu kopīgu viedokli, īpaši tad, ja bija jāizšķir kāds jautājums, kas skāra Latvijas ebreju kopīgās intereses.

Zīmīgi, ka ebreji, kas veidoja ap 4,85 % Latvijas pilsoņu, 1., 2. un 3. Saeimā ievēlēja 56 deputātus. Tas nozīmē, ka vairākums ebreju balsoja par savas kopienas partijām.

1931. gadā daudzi ebreji balsoja par LSDSP kandidātiem. Tās bija saimnieciskās krīzes un antisemītisko spēku aktivizācijas sekas, tā­dēļ atbalsts tika meklēts marksistiskajā partijā.

Dažādas ebreju politiskās partijas un grupas izvirzīja savus kan­didātus pašvaldību vēlēšanās un bieži sekmīgi. 1922. gadā starp Lat­v­ijas pilsētu 726 domniekiem bija 67 ebreji. 1920. gadā Rīgas domē bija trīs ebreju deputāti (no 90), Liepājā, Jelgavā, Vents­pilī, Kuldīgā, Tukumā un Talsos viņu bija 612 % deputātu sastā­va, Bauskas domē  četri deputāti (no 20), Aizputē pieci (no 20), Rēzeknē 14 (no 30), bet Ludzā 10 (no 20). Daugavpils domē 1928.1931. gadā ebrejiem bija apmēram viena trešā daļa depu­tātu vietu.

 

2. tabula

Ebreju deputātu skaits Latvijas 1.4. Saeimā

 

Partija

1. Saeimā 1922. gadā

2. Saeimā 1925. gadā

3. Saeimā 1928. gadā

4. Saeimā 1931. gadā

Agudat Israel

Nacionālie demokrāti

Mizrahi

Ceire Cion

Bunds

2

1

1

1

1

2

-

1

1

1

1

-

2

1

1

2

-

1

-

-

Kopā

6

5

5

3

 

Ārpus Saeimas aktīvi darbojās Sociālistu revizionistu par­tija, ko 1923. gadā nodibināja starptautiskā cionisma radikālā spār­na līde­ris Vladimirs Žabotinskis. Viņa ietekmē Rīgā tika izveidota eb­reju jaunatnes radikālā organizācija Betar, kuras centrs vēlāk at­radās Poli­jā. Betar gatavoja jauniešus bruņotai cīņai par Izraēla ze­mes atgū­ša­nu un ebreju nacionālās valsts nodibināšanu, kā arī darbam at­jau­notā tēvzemē. Latvijas Betar rindās bija līdz 2000 jauniešu.

Ebreju nacionālās tradīcijas audzināja arī ebreju skautu jaunat­nes organizācija Necah, dažādos laika posmos tajā bija no 1800 līdz 3000 biedru.

Nabadzīgāko ebreju ģimeņu jauniešos populāra un pievel­koša bija nelegālā Latvijas Komunistiskā partija (LKP), kuras galvenā va­dība atradās Maskavā. Par LKP atbalsta organizāciju Latvijā kļu­va legālais ebreju strādnieku kultūrizglītības centrs Arbeterheim (Strād­nieku nams), ko vadīja Ābrams Ravdins. Tā vadībā rosījās ap 3 tūk­-sto­šiem dalībnieku gan Rīgā, gan filiālēs Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē. 1922. gadā Rīgas Ar­be­ter­­heimā viesojās un uzstājās Vla­dimirs Majakovskis.

Ebreju komunisti 1920. gadā izveidoja arī nelegālu organi­zā­ciju Kampf Bund (Cīņas Bunds), kas darbojās kā Latvijas Kompartijas eb­reju sekcija. Tās redzamākie darboņi bija Markus Donskojs, Josifs Ļen­skis un Ābrams Gurēvičs.

Šīs komunistu apvienības veica destruktīvu, graujošu dar­bību, uztu­rē­ja sakarus ar PSRS. Taču tām nekad neizdevās ietekmēt eb­reju jaunat­nes vairākumu. Tās bija ekstrēma, totalitāri domājoša mazā­kuma pārstā­ves. Ebreju cionisti un Betar asi cīnījās pret komunistiem un guva panākumus.

 

Ebreju skolas

Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā līdz pat 1940. gada jūnijam pastāvēja plašs ebreju minoritātes skolu tīkls. Pamatskolas lie­lā­koties uzturēja vai subsidēja valsts un pašvaldības, toties ebreju vidusskolas pārsvarā piederēja privātpersonām vai sabiedris­kām organizācijām.

 

3. tabula

Ebreju skolu skaits Latvijā 1919.1940. gadā

 

Mācību gads

Pamatskolas

Vidusskolas

valsts un pašvaldību

pavisam

1919./20. māc. g.

1922./23. māc. g.

1924./25. māc. g.

1933./34. māc. g.

1939./40. māc. g.

21

66

67

88

60

4

5

5

4

4

9

15

18

11

 

Šis skolu tīkls nodrošināja ebreju jaunatnes izglītošanu viņu na­cio­­nālās identitātes garā. 1922. gadā ebreju skolās mācījās 22%, bet 1929. gadā 82% ebreju ģimeņu bērnu. Tomēr ievērojama daļa eb­re­­ju līdz 1934. gadam savus bērnus sūtīja arī vācu un krie­vu skolās.

Sākumā mācības ebreju skolās pārsvarā norisa krievu valodā, bet, jau sākot ar 20. gadu otro pusi, jidiša un latviešu valodā, mācot arī ivrita, vācu, angļu, krievu valodu. 1930. gadā 45,82% ebreju skolu sko­lēnu mācījās jidiša, 36,05% ivrita, 13,077% vācu un 5,05% krie­vu valodā. 30. gados pieauga to skolu skaits, kur mācības no­tika ivrita valodā. Ebreju skolās lielu uzmanību veltīja arī skolēnu patrio­tisma un lojālisma audzināšanai pret Latvijas valsti. 1929. gada nogalē Izglītības ministrijas Ebreju skolu nodaļa izveidoja komisiju līdzekļu vākšanai Brīvības pieminekļa celtniecībai Rīgas centrā. Šajā sakarā komisija vērsās ar uzsaukumu pie ebreju skolēnu vecākiem, nobei­dzot to ar vārdiem: Lai pašas tautas celtais Brīvības piemineklis lie­cina par rasto saskaņu iedzīvotāju starpā.

Prāvs bija arī ebreju studentu skaits.

4. tabula

Ebreju studentu skaits Latvijā

 

Mācību gads

Studentu skaits

Īpatsvars visu studentu skaitā, %

1919./20. māc. g.

1924./25. māc. g.

1931./32. māc. g.

1936./37. māc. g.

265

564

769

463

19.57

8.84

8.77

6.83

 

Ebreju studentu skaita samazinājumu daļēji radīja nedemo­­krātiskie ierobežojumi jeb uzņemšanas normas viņu tautībai vairākās fakultātēs, piemēram, tiesību zinības, medicīnas u.c., kur no 1934. gada ebreju jauniešu uzņemšanai bija noteikta kvota. No 1920. līdz 1937. gadam Latvijas Universitāti bija beiguši 738 ebreji jeb 12,76% visu absolventu.

Latvijas ebreju intelekts izpaudās arī valodu prasmē. 1936. gadā vairāk nekā puse no viņiem prata trīs četras valodas, bet 6,4% piecas un vairāk valodu. 1930. gadā 62,46% ebreju raiti runāja lat­viešu va­lodā, bet Rīgā 68,92%, Liepājā 88,4%, Jelgavā pat 90,52%, toties Daugavpilī tikai 18,6 procenti. Latviešu valodu ne­prata daudzi gados veci cilvēki un Latgalē dzīvojošie, kuri dzīvoja nelatviskā vidē. Var lēst, ka 1940. gadā jau apmēram 80% ebreju Latvijā spēja sazi­nāties latviešu valodā.

Rainis savā pēdējā intervijā, ko viņš 1929. gada septembrī snie­dza avīzei Segodņa, ļoti augstu novērtēja ebreju jaunatnes tieksmi ap­gūt latviešu valodu un piedalīties Latvijas sa­bied­riskās dzīves pasā­kumos. Viņa ieskatā tā bija Latvijas topošās kop­nācijas iezīme, kas deva paraugu citu minoritāšu jaunajām paaudzēm.

 

Ebreji Latvijas kultūras dzīvē

Nozīmīgs bija ebreju devums Latvijas kultūras dzīvē. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 3, darbojās pašdarbības Ebreju strādnieku teātris. 1926. gadā Rīgas ebreju kluba ēkā Skolas ielā 6 aizkaru vēra profesionālais Ebreju minoritātes teātris (Jaunais eb­reju teāt­ris). To vadīja tolaik pazīstami režisori A. Morevskis, A. Šteins, Jū­lijs Adlers, Jefims Veisbeins, Menahims Rubins, Rūdolfs Zaslav­skis u.c. Repertuārā galvenokārt bija Šoloma Aleihema, Šoloma Aša, Āda­ma Goldfādena u.c. ebreju rakstnieku lugas jidiša valodā.

Teātra dekorācijas veidoja talantīgais mākslinieks Mihails Jo (Mei­jers Jofe). Teātrī bieži viesojās ebreju teātra trupas no Ņujorkas, Var­šavas, Viļņas un Telavivas.

Sevišķi izteiksmīga bija ebreju dalība Latvijas mūzikas dzīvē. 1926.1929. gadā trīs sezonas Nacionālās operas galvenā diriģenta pienākumi tika uzticēti Emilam Kuperam. Mūzikas vēsturniece Vija Briede secina: E. Kupera nozīme latviešu opermūzikas attīstībā ir milzīga. Būtība viņš pacēla mūsu teātri Eiropas līmenī.

1937./38. gada sezonā Nacionālās operas orķestri diriģēja sla­ve­nais Leo Blehs, kurš pirms tam 20 gadus bija Vācijas Valsts operas Berlīnē galvenais diriģents. Pēc 1945. gada viņš atkal diriģēja Valsts operu Rietumberlīnē.

Starp operas solistiem no 1936. gada bija jaunais Leonīds Zahod­ņiks. Daudzus gadus Latvijas konservatorijā vijolnieku klasi vadīja profesors Ādolfs Mecs. Viņu talantīgāko audzēkņu skaitā bija brī­num­bērns Sāra Rašina, kura 1937. gadā 17 gadu vecumā kļuva par starptautiskā konkursa uzvarētāju Briselē, saņemot arī Latvijas val­dības prēmiju.

Latviešu pirmajai mākslas kinofilmai Tautas dēls 1931. gadā mūziku komponēja Marks Lavri, kurš 1941.1947. gadā bija Palestī­nas tautas operas diriģents, vēlāk strādāja Izraēlas radio.

20. gados Rīgā pastāvēja Ebreju tautas konservatorija, kas atra­dās Pauluči (tag. Merķeļa) ielā 11. Tās audzēknis bija slavenais dzie­donis Mihails Aleksandrovičs, neatkārtojams ebreju tautasdziesmu izpildītājs.

Estrādes mūzikā pirmā persona bija tango karalis Oskars Stroks, kura Melnās acis skanēja visā Austrumeiropā un ne tikai. Ilgi neaizmirsa arī viņa Zilās acis, Mans pēdējais tango u.c. melodijas.

Izcils bija vairāku ebreju sniegums Rīgas arhitektūrā. Īpaši jā­piemin jūgendstila klasiķis Pauls Mandelštams Latvijas Repub­-likā pēc viņa projekta uzcēla Ebreju klubu un teātri Skolas
ielā 6, daudz­stāvu universālveikalu Kalēju ielā 5, Rīgas tirdzniecī­bas banku Smilšu ielā 1, tirdzniecības, kantoru un dzīvokļu namu Elizabetes ielā 57, ēkas Stabu ielā 17, Bruņinieku ielā 40, Brīvības ielā 97 u.c.

Ir jāatzīmē arī ebreju dalība Latvijas sportā, kur liela loma bija klu­biem Hakoah un Makkabi. Hakoah futbola komanda spēlēja virs­līgā un deva trīs futbolistus Latvijas valsts izlasei. Pazīstamā­kais bija centra uzbrucējs Ilja Vestermans, kurš valsts vienī­bas spēlēs iesita 11 vārtus.

1919.1940. gadā iznāca 40 ebreju avīzes un žurnāli. Ilgus gadus tiražēja avīzi Das Folk (Tauta; 1920.1927. g.), kas pauda cionistiskus uzskatus, kreiso cionistu laikrakstu Frimorgn (Rītā; 1926.1934. g.), konservatīvo avīzi Haint (Šodien; 1934.1940. g.), ko izdeva Agudat Israel. Ebreju žurnālisti vadīja arī krievu valodā iznākošo avīzi Se­godņa, kas bija viena no vispopulārākajām avīzēm Latvijā.

 

Reliģiskā dzīve

Latvijas ebreju vairākums bija reliģiozi ļaudis. Pastāvēja ap 200 jū­dais­­­tisku draudžu. Daugavpilī vien bija 40 sinagogu un lūgša­nas namu, Rī­gā 30 (to skaitā 14 sinagogas, no tām 4 horālās), Rēzek­nē 10. Visā Ei­ropā ebreju sabiedrība zināja Bauskas rabīnus Ichaku Kohenu Kuku un Mordehaju Eliasbergu, Rīgas rabīnu Men­delu Zaksu, kā arī Dau­gav­­pils rabīnus izcilus jūdaisma teorētiķus Josifu Rozinu un Meie­ru Simhi, Jelgavas rabīnu Levi Ovčinski. Latvijā samērā liela ietekme bija ha­sī­disma reliģiskajam virzienam, ko spilgti pārstāvēja mi­nē­tais J. Ro­zins  Roga­čovas gaons. Arī Agudat Israel partija (vēlāk organizācija) orientē­jās uz hasīdismu, tā nacio­­nāli reliģisko kon­ser­vatīvismu. Kad 1927. gadā Mas­kavā čeka arestēja un uz nāvi notiesāja hasīdisma Ha­bada kustības gal­­vu Lubaviču Rebi Jo­sifu Ichaku Šneer­sonu, M. Du­bins devās uz PSRS gal­vaspilsētu un tur vadošās instan­cēs panāca, ka Šneersonu at­brī­voja un atļāva viņam izbraukt uz Lat­viju. Latvijas val­dība atbalstīja šo M. Dubi­na humāno misiju, deva Šneersonam patvē­rumu un Latvi­jas pilso­nību. Uz neilgu laiku Rīga kļuva par hasīdisma pasaules cen­tru. No še­jienes Šneer­sons devās uz Poliju, bet 1939. gadā Latvijas vēst­niecība palīdzēja viņam no vācu ieņemtās Varšavas emi­grēt uz Ameri­kas Savie­no­tajām Valstīm, kur Ņujorkā izveidojās spēcī­gākais hasīdis­­ma centrs.

 

Antisemītisma uzbrukums

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā uzliesmoja tāds antisemītisms, kāds te nebija pieredzēts kopš viduslaikiem, taču 20. gadsimtā izplatī­jās nevis reliģiski motivēts, bet rasistisks antisemītisms. Ebrejus ienī­da un vajāja kā svešu rasi. Šāds rasisms sevišķi bīstamā veidā izplatī­jās Vācijā, kur kļuva par politiskā avantūrista Ādolfa Hitlera vadītās Na­cio­nālsociālistiskās partijas ideoloģijas pamatelementu.

Latvijā antisemītisms neguva plašu attīstību. Neviena republi­kas valdība un Saeima to neveicināja. Ebreja un latvietes dēls Zig­frīds Meierovics bija Latvijas pirmais ārlietu ministrs un 1921.1924. gadā divas reizes Ministru prezidents. Viņu cienīja kā latvieši, tā eb­reji. Taču starp nacionālistiskām politiskām aprindām, kas vēlējās vei­dot Latviju tikai par latviešu etnosa valsti, bija samērā daudz ebreju nī­dēju. Savu ksenofobiju viņi motivēja ar ebreju izcelsmes uzņē­mēju un baņķieru it kā pārāk lielo ietekmi ekonomikā, ebreju noro­be­žo­šanos savā reliģijā un sekulārā nacionālā dzīvē, un tādēļ viņu inte­reses pretdarbojoties latviešu nacionālajiem mērķiem. Šo antisemītu argumenti ignorēja Latvijas vēstures realitātes. Latviešiem trūka kapitāla rūpniecības un tirdzniecības attīstīšanai ne jau ebreju dēļ, bet gan tādēļ, ka vairāk nekā 60 gadu grūtā darbā gūtos iekrājumus nācās maksāt par vācbaltiešu muižniecības īpašumā esošās zemes izpirkšanu. Ebreju segregācija radās viņu diskriminācijas apstākļos Krievijas impērijā. To varēja pārvarēt, veicinot ebreju integrēšanos Latvijas brīvvalsts sabiedrībā. Antisemīti noraidīja šādu iespēju.

Judofobiskā aģitācija iedarbojās. 1920. gada jūnijā Rīgā, Rēzek­nē un Daugavpilī huligāniskas grupas rupji aizskāra un aplaupīja eb­reju tau­tības cilvēkus. Varas iestādes apturēja ekscesus. Valdības Vēst­ne­sis 26. jūnijā publicēja paziņojumu Latvieši un ebreji, kurā uz­svē­ra, ka latvieši un ebreji visu laiku dzīvojuši mierīgi un sati­cīgi un ka šī tradīcija jānosargā. Vienādas tiesības un drošība būšot vi­siem Latvi­jas pilsoņiem, kas godīgi izpilda savus pienākumus un ir uzti­cīgi valstij.

Neraugoties uz to, labējā, nacionāli radikālā latviešu prese avī­zes Latvijas Sargs, Zemgalietis, Vienots Spēks, laikraksts Vai­rogs Latgalē u.c. 20. gadu pirmajā pusē bieži rakstīja par žīdu bries­mām un netikumiem. Sevišķi izcēlās Kristīgās nacionālās sa­-vie­nības (KNS) orgāns Tautas Balss, ko rediģēja G. Reinhards un J. Dāvis, publicēdami arī savus antiebrejiskos rakstus. Tā viņi cerēja savai par­tijai piesaistīt lielāku balsotāju skaitu no mazizglītotu un sociāli neap­mierinātu slāņu vidus. 1922. gadā 1. Saeimas vēlē­šanās KNS ieguva četras deputātu vietas, bet 2. Saeimā 1925. gadā  vairs tikai divas vietas. Izrādījās, ka antisemītiskie saukļi spēcīgi iedarbojās tikai pēc­kara lielo ekonomisko grūtību laikā, kad tika meklēti šo grū­tību vaininieki cittautiešu vidē. Latvijas saim­nie­ciskajam stāvoklim stabi­lizējoties, etniskās attiecības kļuva tole­rantākas.

Taču antisemīti arī tad nerimās. Par saimnieciskā antisemītisma līderi kļuva Nacionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs, kurš 1921. ga­dā sāka izdot avīzi Latvis un 1922. gadā nodibināja Latvju nacionālo klubu. Tā pārstāvji sevišķi aktīvu darbību izvērsa stu­dentu vidū un 1922. gada rudenī izprovocēja uzbrukumu ebreju stu­den­tiem Latvijas Universitātē. Sakarā ar to Latvijas Ministru kabinets 1922. gada 9. decembra sēdē apsprieda antisemītisma izpla­tības jautājumu un nosodīja ekstrēmo nacionālistu politisko huligānismu.

Tomēr antisemītisma propagandu Latvijas demokrātija ne­aiz­liedza. Nacionālais klubs turpināja graujošu darbību, un 1925. gada 23. janvārī tā teroristu grupa iemeta rokasgranātu sinagogā Dzir­navu ielā 124, bet tā paša gada februārī pudeli ar indīgām vie­lām ebreju sociāldemokrātiskās organizācijas Perec telpās Dzirnavu ielā 96. Klubu par politiskās vardarbības veicināšanu 1925. gadā gan slēdza, taču tas vēl divus gadus darbojās ar citu nosaukumu. Anti­se­mītismu piekopa arī Tēvijas sargi, Latvijas sargi, Latviešu aktīvo nacio­nālistu savienība u.c. ultralabējas organizācijas.

Antisemītiskie aizspriedumi un uzskati pastiprinājās, sākot ar 1930. ga­du, kad Latviju skāra pasaules ekonomiskā krīze. Daudzu lat­viešu materiālais stāvoklis krasi pasliktinājās, viņu sīkie uzņēmumi ban­krotēja, radās masu bezdarbs. Arī ebreju iedzīvotāji cieta no krīzes, tomēr ebreju izcelsmes uzņēmēji bija noturīgāki, viņus glāba lie­­lā­ka iespēja saņemt ārzemju kredītus, arī kapitāla rezerves bija prā­vā­­kas. Latvijas tautsaimniecība kopumā no tā tikai ieguva. Taču antisemī­­tis­kie propagandisti apgalvoja, ka pretēji latviešiem ebreji gūstot no krīzes sev labumu un tādēļ padziļinot to, nesot postu un trūkumu.

1931.1932. gadā nodibinājās profašistiska, ksenofobiska, arī anti­semītiska organizācija Ugunskrusts, ko 1933. gadā pārdēvēja par Pērkonkrustu (ap 2 tūkstošiem biedru). Tās kodolu veidoja bijušie Nacionālā kluba biedri un Latvijas Universitātes antisemītiski no­skaņotie mācībspēki un studenti. Par viņu līderi kļuva Gustavs Cel­miņš  fanātisks nacionālistiskas, totalitāras iekārtas piekritējs un anti­semīts. Pērkonkrusta cīņas programma paredzēja ebreju izspie­šanu no Latvijas, radot tādu gaisotni un apstākļus, kas piespiestu viņus izceļot. No 1933. gada Pērkonkrustu sāka ietekmēt arī Ā. Hitlera anti­se­mītiskā politika Vācijā.

1934. gada 30. janvārī ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu par sa­zvē­restības organizēšanu, noziedzīgu aģitāciju u.c. likum­pār­kā­pu­miem Pērkonkrustu aizliedza, taču tā aktīvisti turpināja darboties nelegāli.

 

Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības attieksme pret ebrejiem

1934. gada 15. maija valsts apvērsuma rīkotāji un viņu vadonis Zem­nieku savienības līderis Kārlis Ulmanis, kurš kļuva par autoritārās valdības vadītāju, nebija antisemīti. K. Ulmani gan ietekmēja tota­litārās idejas Eiropā, B. Musolīni piemērs, taču viņš nekad nesim­patizēja hitlerismam, nacismam. K. Ulmanis kādā valdības sēdē esot uzsvēris, ka Latvijā pretžīdu likumi nebūs.

Autoritārās valdības ekonomiskās politikas mērķis valsts kapi­tālisma attīstība, koncentrējot banku kapitālu un lielražošanu lat­viskas valsts rokās, protams, aizskāra daudzu ebreju finansistu un uzņēmēju intereses. Piemēram, 1938. gada 18. janvārī valsts pārņēma septiņus lielākos Latvijas tekstiluzņēmumus, kas piederēja ebre­jiem. Daudziem ebreju uzņēmējiem tika atteiktas importa atļaujas. Pēc 1934. gada sākās ebrejiem piederošā kapitāla aizplūšana no Latvijas uz ASV, Lielbritāniju u.c. Rietumvalstīm, aizceļoja arī daudzi speciā­listi. Latvijas ekonomisko perspektīvu tas vājināja.

K. Ulmaņa autoritārās varas pasākumi izglītības un kultū­ras jomā arī ietekmēja ebreju dzīvi. Tika likvidēta ebreju skolu pār­valdes auto­no­mija, noteikts, ka viņu bērni drīkst mācīties tikai lat­viešu un ebre­ju valodā, bet no jauktām latviešu un ebreju ģime­-nēm tikai lat­viešu skolās. No darba atlaida demokrātiski un kreisi noskaņotus sko­lo­tājus. 1934. gada novembrī vairākās Rīgas ebreju skolās notika pro­testa streiki, sakarā ar ko vairāk nekā 40 ģimnā­zistu izslēdza no audzēk­ņu skaita. Ierobežoja ebreju uzņemšanu augstskolās, viņu karjeras iespējas saimnieciskā darbā, juris­pru­dencē, pat medicīnā.

Kopumā skatot, atkāpe no Latvijas Satversmē deklarētās valsts varas piederības visam pilsoņu kopumam mazināja ebreju kopie­nas spēju saglabāt savu etnisko un kulturālo identitāti. Taču K. Ulma­ņa valdība nelika šķēršļus ebreju skolu un kultūras biedrību pastā­vē­šanai. 1939./40. mācību gadā Latvijā darbojās 60 ebreju pamatskolu un 11 vidusskolas, no kurām astoņas bija privātas (1933./34. māc. g. bija 100 ebreju pamatskolu un 14 vidusskolas). Ievērojama daļa eb­reju bērnu sāka mācīties latviešu skolās. Tāda bija viņu vecāku izvēle, ko noteica nepieciešamība pielāgoties autoritārās varas nacionālajai politikai.

Pēc 15. maija apvērsuma visu ebreju politisko partiju darbība tika apturēta, taču M. Dubina vadītajai konservatīvajai Agudat Israel atļāva darboties kā organizācijai. Starp K. Ulmani un M. Dubinu saglabājās savstarpēji draudzīgas privātas attiecības. To apliecināja fakts, ka 1937. gadā K. Ulmanis kopā ar kara ministru ģenerāli J. Balodi Rīgas sta­cijā ar ziediem sagaidīja M. Dubina dēlu un viņa jauno sievu, Vīnes virsrabīna meitu. Tomēr šīs attiecības neietekmēja varas etno­politiku.

K. Ulmaņa valdība atļāva darboties arī vairākām cionistu ietek­mē eso­šām organizācijām un grupām, to skaitā Betar, labvēlīgi attie­coties pret to mērķiem un uzdevumiem. 1937. gada 27. septembrī Latvijas pār­stāvis Tautu Savienībā Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā nav ebreju jautājuma un ka latviešu tauta ar lielām sim­pā­tijām vēro ebreju tautas centienus atgriezties savā vēs­turiskā dzimte­nē Palestīnā. To varēja saprast kā Latvijas atbalstu cionismam.

K. Ulmaņa valdība veica vairākus pasākumus, lai izbeigtu anti­semītisma propagandu. Jau 1934. gadā valdībai nevēlamo un tādēļ slēdzamo avīžu un žurnālu sarakstā iekļuva gandrīz visi antise­mī­tiskie izdevumi. Slēdza arī A. Berga vadīto Latvi, un 1935. gada 16. septembrī krita antisemītiskās preses pēdējais bastions žurnāls Tautas Vairogs, ko iekšlietu ministrs slēdza par etniskā naida sludi­nāšanu. K. Ulmanis personiski aizliedza J. Dāvja antisemītisko bro­šūru izplatīšanu un Rīgas namsaimnieku biedrības sanāksmē visiem dalībniekiem paziņoja, ka nepieļaus viņa pretžīdu darbības tur­pināšanu, bet brošūras sadedzinās. Policija apķīlāja J. Dāvja jaun­izdevumus.

Tomēr arī K. Ulmaņa autoritārās varas gados antisemītisko ideju izplatītāji turpināja savu darbību ierobežotos apstākļos. Pret ebreju klātbūtni Latvijas sabiedriskā dzīvē nemitīgi aģitēja Pērkon­krusta pagrīdes grupas un pulciņi. 1938. gadā G. Celmiņš rakstīja no Hel­sinkiem saviem līdzgaitniekiem: Žīdu liktenis tiks izšķirts galīgi un radikāli, jaunam laikmetam galīgi nostiprinoties, Eiropas valstīs vairs nebūs neviena žīda.

Antisemītisku uzskatu izplatīšanu, sākot ar 1935. gadu, aktīvi veica Latvijas vācbaltiešu kopienā izveidojusies nacionālsociālistiskā Be­weg­ung (Kustība), kuras vadītājiem bija tieši sakari ar H. Himmleru un R. Heidrihu. Tā organizēja arī Vācijā izdotās antisemītiskās lite­ra­tūras izplatīšanu. Par antisemītisma ruporu kļuva Rīgā iznākošais vāc­baltiešu žurnāls Baltische Monatshefte. Valdības preses cenzūra uz faktiem nereaģēja. Jādomā, nevēloties izsaukt Vācijas neap­mie­rinātību.

K. Ulmaņa valdība līdz 1938. gada rudenim Latvijā uzņēma dau­­dzus ebreju bēgļu no Vācijas. Zināma viņu daļa palika Latvijā. To vidū bija izcilais ebreju vēsturnieks Šimons Dubnovs, 10 sējumu Pasaules ebreju vēstures autors, kurš Rīgā turpināja savus pē­tījumus.

Pēc Sudetu apgabala iekļaušanas Vācijā bēgļu uzņemšana tika pārtraukta. 1938. gada 13. oktobrī ar tvaikoni Regīna Rīgā atbrau­kušos 77 Vīnes ebrejus Latvijā vairs neielaida. 1939. gadā nepieņēma arī ebrejus no vācu ieņemtās Klaipēdas.

Sākot ar 1938. gada rudeni, ebreju sabiedrība Latvijā ar bažām un lielu satraukumu apsprieda savu stāvokli situācijā, kad pa­stip­rinājās ebreju vajāšana Vācijā un tika izteikti Hitlera draudi no­rēķināties ar visas Eiropas ebrejību. Pēc Čehoslovākijas un Klai­pēdas sagrāb­šanas 1939. gada pavasarī daudzi ebreji prognozēja Vācijas vērša­nos pret Baltijas valstīm, kas pašas nespēja sevi aiz­stāvēt. Anglijas un Francijas rezervētā nostāja vedināja secināt, ka vienīgā lielvalsts, kas var glābt Baltijas ebrejus no iznīcināšanas, ir staļiniskā Padomju Sa­vie­nība. Šo iluzoro priekšstatu aktīvi izpla­tīja ebreji, kuri bija Latvijas nele­gālās Kompartijas biedri vai tās atbal­stītāji, aktīvi darbojās arī prokomunistiskajā Latvijas Darba jau­natnes savienībā.

1939. gada septembrī, oktobrī Latvijas ebrejus ļoti satrauca ziņas par nacistu okupantu represijām pret ebrejiem vācu armijas ieņemtā Polijā, ebreju masveida padzīšanu no dzīvesvietām, viņu īpašuma konfiskāciju, inteliģences slepkavošanu. Par MolotovaRibentropa (StaļinaHitlera) paktu Latvijas iedzīvotājiem nekas nebija zināms, un tādēļ daudzi tolaik uzskatīja par vēlamu militāru sadarbību ar PSRS, lai novērstu iespējamo Vācijas agresiju pret Latviju. Ebreju kreisās aprindas ar prieku apsveica 1939. gada oktobrī Latvijai uz­spiesto aizsardzības līgumu un Sarkanās ar­mijas kontingenta iera­šanos Latvijas teritorijā. Daudzi ebreji, kuri nebūt nesimpatizēja ko­mu­nismam, uzskatīja to par sev labvē­līgu pagaidu risinājumu. Palika cerība, ka galu galā Latvijas likteni iz­šķirs sabiedroto uzvara Rietumu frontē. Tādā noskaņā tika sagai­dīts 1940. gads.

 

Zem sirpja un āmura

Nacistiskās Vācijas ātrā militārā uzvara pār Dāniju, Norvēģiju, Nī­der­landi, Beļģiju, Parīzes krišana un Francijas kapitulācija 1940. ga­da jūnijā visos Latvijas iedzīvotājos radīja satraukuma un baiļu izjūtu. Īpaši noraizējušies bija ebreji. Tādēļ daudzi no viņiem ar atvieglojumu uzņēma 1940. gada 17. jūnija rītā Rīgas radio pār­raidīto ziņu, ka Latvijas pieņēmusi PSRS priekšlikumu ielaist savā teritorijā Sarkanās armijas papildu kontingentu. Kreisi noska­ņo­tie jaunieši devās uz ielām sagaidīt šo karaspēku kā draugus, glābē­jus. Daudzi vēl neapjauta, ka sākas okupācija un Latvijas neatkarī­bas likvidēšana.

Ebreju konservatīvās un cionistiskās aprindas to saprata, taču loloja cerības, ka Baltijā staļinisms nerīkosies tik nežēlīgi kā PSRS, ka vismaz daļēji tiks atjaunota pēc 15. maija aizliegtā demokrā­tija. Šīs ilūzijas ātri izzuda, kad okupanti atklāti forsēja Latvijas pie­vienošanu padomju impērijai. Taču pat tad ebreju pilsonība pa­kļāvās jau­najai varai, jo aplēsa: labāk zaudēt īpašumus padomju okupācijā nekā kļūt par iznīcībai nolemtiem geto iemītniekiem na­cistu oku­pācijas jūgā.

Agudat Israel un Mizrahi aktīvisti pret padomju okupantiem iz­turējās rezervēti, nožēloja Kārļa Ulmaņa atcelšanu no prezidenta amata, neuzticējās ne A. Kirhenšteinam, ne V. Lācim, saskatot viņos tikai marionetes. Ebreju jaunatnes organizācija Betar tūlīt pat izvei­doja savu pagrīdes tīklu un centās turpināt cionisma propa­gan­dēšanu.

Jau 1940. gada jūlijā sākās cionistu, konservatīvo un reliģisko eb­reju bied­rību, klubu un mācības iestāžu slēgšana. Faktiski notika ebre­ju kopienas sagraušana. To pabeidza 1941. gada pavasarī, kad 23. martā slēdza Ebreju kultūras biedrību Latvijā un 14. aprīlī Bikur Holim bied­rību. Likvidēja arī kopienas lauksaimniecības fermu Jaun­klinči, kur apmācīja izceļotājus uz Palestīnu. Fakts, ka biedrību likvi­dācijas komi­sijās darbojās arī ebreju komunisti un komjaunieši, lietas būtību nemai­na. Ebrejiem atņēma viņu nacionālās identitātes sagla­bāšanas galvenos balstus.

Kreisie ebreji 1940. gadā aktīvi piedalījās okupācijas režīma pār­val­des aparāta veidošanā. Viņi tika iecelti par komisariātu dar­bi­nie­kiem, nacionalizēto uzņēmumu vadītājiem, partijas un padomju or­gānu funkcionāriem, politdarbiniekiem, taču pašā okupācijas re­žī­ma vadībā ebreju bija maz. Tā saucamajā Tautas saeimā, kas nobalsoja par Latvijas pievienošanu PSRS, no 100 deputātiem tikai divi bija ebreji, LKP Centrāl­komitejā no 35 locekļiem tikai viens, bet mario­nešu Padomju Latvijas Tautas Komisāru Padomē neviena. Pie virsot­nes piederēja LPSR iekš­lietu komisāra vietnieks, no 1941. gada aprīļa LPSR valsts drošības ko­misārs ebrejs Semjons Šustins, ko šeit atsūtīja no PSRS, lai vadītu repre­sijas. Šai odiozai personai nebija nekāda sakara ar Latvijas ebre­jiem, viņš bija 1937. gadā izvirzī­jies dena­cio­nalizējies cinisks karjerists.

Jau 1940. gada augustā sākās Latvijas ebreju pilsonisko un poli­tisko darbinieku aresti. Pirmos apcietināja cionistu revizionistu līderus Dāvidu Varhaftigu un Mahanudu Alperinu. Pēc tam repre­sēja Betar vadību, 1941. gada ziemā un pavasarī arestēja M. Nuroku, M. Dubinu un citus ebreju pilsonības līderus, cionistus, konser­va­tīvos, labējos sociālistus. Viņu aresta sarakstus apstiprināja S. Šus­tins. Taču ebreji visvairāk cieta 1941. gada 14. jūnija represijas vilnī, kad arestēja arī 553 Latvijas ebreju sabiedriskos darbiniekus (ap 13% ares­tēto). Saglabājušās ziņas par 1212 ebreju tautības Latvijas pilsoņu deportēšanu (12,5% no izsūtītajiem uz PSRS tālajiem novadiem). Īstenībā deportēto ebreju skaits bija lielāks.

Izsūtīto vidū bija Latvijas Satversmes sapulces locekļi I. Rabi­no­vičs un I. Berzs, 1.3. Saeimas deputāts Bunda vadītājs N. Maizels, P. Mincs u.c. Vīrieši tika nosūtīti uz Soļikamskas, Vjatkas un Vorku­tas nomet­nēm, viņu sievas un bērni uz Novosibirsku, Krasnojar­sku u.c. vie­tām. Apmēram puse represēto ebreju gāja bojā, viņu vidū arī P. Mincs, N. Maizels, I. Rabinovičs, M. Dubins (otrreizējā izsūtī­jumā 1956. g.).

Arestēja un izsūtīja gandrīz visu Latvijas ebreju kopienas vadošo eliti. Vairs nebija cilvēku, kuri spētu organizēt ebrejus cīņai par savām tiesībām.

 

Holokausts Latvijā

Termins holokausts veidots no grieķu vārdiem holos viss, bez atlikuma un cantos sadedzināts. Tātad tas nozīmē pilnīgu iznī­ci­nāšanu. Mūsdienu izpratnē holokausts ir visu kādai tautai pie­de­rīgu cilvēku fiziska iznīcināšana, neapžēlojot un nesaudzējot ne­vienu, nolūkā likvidēt šīs tautas pastāvēšanu un nepieļaut tās atdzimšanas iespēju. Vācu nacionālsociālistu partija 20. gadu sākumā izvirzīja mērķi: padzīt visus ebrejus no Vācijas un veicināt ebrejības izzušanu visā Eiropā. Nacisti uzskatīja, ka, ebrejiem klātesot, neizdosies pār­varēt demokrātijas, liberālisma, brīvā tirgus un sociālisma ideju ietek­mi, uzcelt tīru, ģermāņu barbariskās tradīcijās ietērptu āriešu Vāciju un Eiropu.

1941. gada martā, gatavoties uzbrukumam pret PSRS, Hitlers uzdeva SS reihsfīreram Heinriham Himleram un Vācijas drošības dienesta vadītājam Reinhardam Heidriham organizēt ieņemtās PSRS teritorijās esošo ebreju tūlītēju, pilnīgu iznīcināšanu. Šī pasā­kuma īstenošanai tika izveidotas piecas speciālas vācu policijas un drošības dienesta rīcības grupas Einsatzgruppen der Sichereitspolizei und des SD, saīsināti einzacgrupas.

Nacistu vadība nolēma iznīcināšanas akcijās iesaistīt arī ieņem­-to teritoriju, īpaši Baltijas zemju un Rietumukrainas, vietējos an­ti­se­­mītus. R. Heidrihs, kurš vadīja visas einzacgrupas, 1941. gada jūnijā deva tām slepenu instrukciju, kurā prasīja radīt priekšsta­tu, ka šīs akcijas ir pašu lietuviešu, ukraiņu, latviešu, igauņu un balt­krie­vu pretebreju naida stihiskas izpausmes. Instrukcijā bija teikts: Ne­likt nekādus šķēršļus pretkomunistu un preteb­reju paš­attīrīšanās vēl­mēm jauniekarotās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpa­stiprina, neatstā­jot nekādas liecības, un, ja vajadzīgs, ievir­zāmas pareizā gultnē, nedodot šīm pašaizstāvēšanās aprindām iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem so­lījumiem.

Vietējo antisemītu un nacistu citu palīgu noziedzīgās izdarī­bas pa­redzēja filmēt un foto­grafēt, lai izveidotu liecību fondu. Tam va­jadzēja palīdzēt falsifi­cēt notiekošā vēsturi, kompromitēt pakļautās tautas.

Latvijā ienāca einzacgrupa A, ko komandēja SS brigadefīrers (ģe­ne­rālmajors) jurisprudences doktors Valters Štālekers. Tajā bija 990 vī­ru no vācu policijas, gestapo un SS ieroču šķiras karavī­riem. Grupa bija sadalīta speciālās iznīcināšanas vienībās (Einsatz- und Son­derkomando), katrā līdz 150 masu eksekūcijām sagatavotu slepkavu.

Jau no Vācijas einzacgrupai līdzi devās vietējo apstākļu zinā­tāji, kuri 1939.1941. gadā bija emigrējuši vai aizbēguši no Latvijas un izcēlās ar antisemītisku noskaņojumu. Viņi savlaicīgi spēja nodibi­nāt kontaktus ar vairākām pretpadomju pretestības grupām un at­se­višķiem pērkonkrustiešiem padomju okupētajā Latvijā. Tiem deva mājienu iesaistīties ebreju un padomju varas piekritēju iznī­ci­nā­šanā bez jebkāda tiesas sprieduma.

 

Lielākā kriminālā nozieguma pirmais posms

Vācu armijas uzbrukums bija tik sekmīgs, ka līdz 1941. gada 8. jūlijam visa Latvija jau bija tās varā. Uz austrumiem izdevās evakuē­ties tikai apmēram 15 tūkstošiem Latvijas ebreju, vairāk nekā 75 tūk­stoši nokļuva nacistu varā. Tā beidzās ilūzija, ka PSRS pasargās un glābs ebrejus.

Latvijā holokausts sākās naktī no 1941. gada 23. uz 24. jūniju, kad Grobiņas draudzes kapsētā SD slepkavas nogalināja sešus vie­tē­jos ebrejus, to skaitā pilsētiņas aptiekāru. Nākamajās dienās Dur­bē, Prie­kulē un Asītē dzīvību atņēma 35 ebrejiem. 29. jūnijā Jelgavā nacistu okupanti sāka formēt SD pirmo latviešu palīgvienību, par kuras vadī­tāju izraudzīja pērkonkrustieti Mārtiņu Vagulānu, tās 200300 vīru 1941. gada vasarā piedalījās ap 2 tūkstošu ebreju no­galināšanā Jel­gavā un citur Zemgalē. Nošaušanu virsvadītāji bija vācu SD virs­nie­ki Rūdolfs Bacs un Alfrēds Bekū, iesaistot ein­zacgrupas esesiešus. Ko­pīgi tika nodedzināta Jelgavas galvenā si­nagoga.

Pēc Rīgas ieņemšanas V. Štālekers ar pērkonkrustiešu un citu vie­tējo kolaboracionistu dalību organizēja ebreju pogromu Latvijas gal­vas­pilsētā. Par tā tiešo izpidītāju nozīmēja bijušo pērkonkrus­tieti un studentu korporācijas biedru 31 gadu veco Viktoru Arāju. Tas bija dīkdienīgs mūžīgais students, ko uzturēja par viņu 10 gadus ve­cāka sieva, bagāta veikala īpašniece. Arājs kādu laiku bija strādājis Latvijas policijā. Izcēlies ar godkārību un ekstrēmu domāšanu. Stai­gājis, labi pabarots un uzposts, lepni uz vienas auss sašķiebis stu­denta cepurīti

2. jūlijā V. Arājs sāka formēt savu bruņoto vienību no vīriem, kuri atsaucās uz Pērkonkrusta aicinājumu ņemt rokās ieročus un iztī­­­rīt Latviju no žīdiem un komunistiem. Sākotnēji vienībā pārsvarā bija dažādu studentu korporāciju biedri, pēc tam tajā ienāca daudzi de­kla­sēti, pagrimuši tipi. 1941. gadā pavisam pieteicās ap 300 per­­­sonu. V. Arāja tuvākie palīgi bija Konstantīns Kaķis, Alfrēds Dik­ma­nis, Bo­riss Kinslers un Herberts Cukurs. Naktī uz 3. jūliju Arāja koman­da sāka arestēt, sist un aplaupīt Rīgas ebrejus. 4. jūlijā no­de­dzināja ho­rālo sinagogu Gogoļa ielā, pēc tam sinagogas Mas­kavas un Stabu ielā, tajās dienās nogalināja daudzus ebrejus, to skaitā bēg­ļus no Lietuvas. Pajūgos un zilos autobusos Arāja gru­pas slep­kavas iz­brauca arī uz dažādām vietām Kurzemē, Zemgalē un Vidze­mē, no­šaujot tur simtiem ebreju. Šai slepkavošanai vajadzēja dot paraugu citiem antisemītiski noskaņotiem nacistu okupantu at­bal­stītājiem.

Ebreju iznīcināšanā iesaistījās arī atsevišķas latviešu paš­aiz­sar­dzības nodaļas. Piemēram, Īlūkstes apriņķī ebrejus šāva pašaiz­sardzības komandiera Oskara Baltmaņa nāves vienība, kurā bija 20 aukstasinīgi slepkavotāji.

Visu nogalināšanu virsvadītāji bija vācu SS un SD virsnieki. 1941. ga­da jūlijā notika Rīgas ebreju masveida nogalināšana Biķer­nieku mežā, kur gāja bojā ap 4 tūkstošiem cilvēku. Eksekūcijas va­dīja šturmbanfīreri (majori) H. Barts, R. Bacs un tikko ieceltais Rīgas SD priekšnieks Rūdolfs Lange.

Liepājā pirmā ebreju masveida nošaušana notika 3. un 4. jūlijā, no­galinot ap 400 un 8. jūlijā 300 ebreju. Šāva vācu SD grupa un policisti, upurus uz nogalināšanas vietu konvojēja latviešu paš­aiz­sardzībnieki. 13. jūlijā sāka graut Liepājas lielo horālo sinagogu, tās Svēto Rakstu ruļļus izklāja Uguns­dzēsēju laukumā un ar sitieniem piespieda tur sadzītos ebrejus so­ļot pāri saviem svētumiem, skatī­tājiem jautri smejot par amizan­to ainu.

Šīs akcijas tieši vadīja einzacgrupas zonderkomandas ko­man­dieris Erhards Grauels. Pēc tam viņš devās uz Ventspili. Tur no­šau­šanas kopīgi veica vācu policisti un pašaizsardzībnieki. Kaziņu mežā 16.18. jūlijā nogalināja 300 cilvēku, pēc tam jūlijā, augustā nošāva palikušos 700 pilsētas ebrejus, bet rudenī nogalināja apriņķa ebrejus. Šāvēji bijuši vācu, latviešu un igauņu SD vīri, kuri atbraukuši ar kuģi.

Drīz uz KuldīgasVentspils ceļa parādījās plakātzīme, ka Ventspils ir Judenfrei (atbrīvota no ebrejiem).

Daugavpilī no paša sākuma ebreju iznīcināšanu komandēja ein­zac­komandas 1b vadītājs Ērihs Ērlingers, līdz 11. jūlijam nošaujot ap 1150 cilvēku. Viņa iesākto turpināja Joahims Hāmans, uz kura atbil­dību gūlās pilsētas un Dienvidlatgales 9012 ebreju nogalināšana. Aktīvi palīdzējis vietējais palīgpolicijas priekšnieks Roberts Blūz­manis, nodrošinot ebreju pārdzīšanu uz Grīvas geto un nogādi nošaušanas vietās. Rēzeknē nošaušanu veica vācu SD grupa, kam palīdzēja pašaizsardzībnieki un Arāja slepkavas. Nogalināja ap 2500 cilvēku.

Līdz 1941. gada oktobrim pavisam nogalināja ap 35 tūksto­šiem Latvijas ebreju. Tā, rakstot izcilā latviešu vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa vārdiem, sākās lielākais kriminālais noziegums Latvijas vēsturē.

No 1941. gada jūlija Latvijas ebrejus arī visādi pazemoja un izslēdza no Latvijas pilsoņiem atļauto tiesību loka. Ebrejiem stingri aizliedza vakaros, naktī un rīta stundās iziet no mājvietas, viņiem tika noteiktas pazeminātas pārtikas devas, viņi drīkstēja iepirk­ties tikai dažos tiem atļautos veikalos, bija jānēsā uz drēbēm uzšūta pazīšanas zīme dzeltenas Dāvida zvaigznes veidolā, viņi nedrīk­stēja atrasties sabiedrisku pasākumu vietās, arī kinoteātros, sporta lau­kumos, parkos, braukt tramvajā un vilcienos, iet pirtīs, iet pa tro­tuāru, apmeklēt bibliotēkas un muzejus, mācīties skolās, viņiem bija jānodod velosipēdi un radioaparāti.

Ebreju ārsti drīkstēja konsultēt un ārstēt tikai ebrejus, viņiem aizliedza vadīt aptiekas. Drīz noteica arī ebrejiem piederošo sadzī­ves priekšmetu maksimumu mēbelēm, drēbēm, veļai. Visas lietas virs normas paredzēja konfiscēt Lielvācijas vajadzībām. Tūlīt pat bija jānodod visas dārglietas, vērtspapīri, zelta un sudraba monētas.

Daudzas mantas piesavinājās vācu ierēdņi un viņu vietējie pa­kalpiņi. Antisemītisms viņiem kļuva par bagātināšanās avotu. Šie mantrauši bija tieši ieinteresēti ebreju iznīcināšanā. Tā bija garan­tija, ka nebūs neviena, kas varētu atprasīt salaupīto.

 

Geto

Baltijas zemju un Baltkrievijas, okupantu nosaukums Ostlande, vietvaldis reihskomisārs Hinrihs Loze (pirms tam ŠlēsvigasHolšteinas gauleiters) 1941. gada 27. jūlijā publiskoja savas vadlīnijas ebreju jautājumā. Viņaprāt, ebrejus bija jāizmanto kā lēts darbaspēks, maksājot viņiem minimālu darba algu vai izsniedzot minimālu pārtikas devu, tik, cik paliek pāri pēc ārisko pa­matiedzīvotāju apgādes. Lai ebrejus pārvaldītu, tie jāpārvieto uz īpašiem rajoniem, kur jāierīko geto, aizliedzot no turienes izbraukt.

V. Štālekers protestēja pret H. Lozes līniju un pieprasīja ebreju iznīcināšanas turpināšanu, taču Berlīne nodeva varu okupācijas civilajai pārvaldei, un tā darīja savu. Par Rīgas geto ierīkošanas vie­tu izvēlējās Latgales priekšpilsētas rajonu, ko galveno­kārt apdzīvoja nabadzīgi ļaudis ebreji, krievi, baltkrievi. Geto robeža bija Mas­kavas, Vitebskas, Ebreju (Žīdu), Līksnas, Lauvas, Lazdonas, Lielā Kalnu, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša iela. No turienes uz ci­tiem Rīgas dzīvokļiem pārvietoja ap 7 tūkstošiem neebreju tautības iedzī­votāju. Uz geto teritoriju pēc pavēles pārcēlās vairāk nekā 23 tūk­stoši Rīgas ebreju. Tādējādi geto atradās vairāk nekā 29 tūk­stoši ebreju, ieskaitot tur jau agrāk dzīvojošos.

Geto iekšienē tika izveidota Ebreju padome, kas kārtoja sa­dzīves jautājumus, un 80 vīru liela geto ebreju kārtības policija, apgādāta ar nūjām un gumijas stekiem. Geto norobežoja no pā­rējās Rīgas ar dzeloņstieplēm, galvenajās ielās pie ieejas tika uz­liktas koka barjeras (baļķi) un izvietota latviešu policistu apsardze. Ebreji drīkstēja iziet no geto tikai darba kolonnās, sargu pava­dī­bā. Atsevišķi ebreji speciālisti varēja iziet un atgriezties ar īpašu vi­ņiem izsniegtu dzeltenu personas apliecību. Par patvaļīgu izieša­nu bargi sodīja.

Pārvietošana uz geto beidzās 1941. gada 25. oktobrī.

Geto ebreji dzīvoja lielā saspiestībā: 34 m2 cilvēkam; un lielā trūkumā, jo pārtikas devas izsniedza tikai strādājošiem, t.i., ap­mēram pusei geto iemītnieku. Viņiem pašiem bija jāapgādā savi 5652 bērni un 8300 veco, darbnespējīgo cilvēku. Geto rīcībā bija tikai 16 pārtikas veikali, viena aptieka un viena veļas mazgātava, tika ierīkota geto slimnīca, ko vadīja profesors ķirurgs Vladimirs Mincs.

Geto padome atradās bijušajā ebreju skolā Lāčplēša ielā 141. Vēsturnieks Marģers Vestermanis raksta: Ebreju padomes locekļi ārsts R. Blūmenfelds, advokāti D. Eljaševss, M. Mincs, I. Jevelsons un viņu brīvprātīgie palīgi darīja visu iespējamo, lai kaut kādā veidā mazinātu vispārējās ciešanas. (Vestermanis M. Juden in Riga. Ein historischer Wegweiser. Bremen, 1996. S. 29.)

Arī ebreju policisti centās kaut cik aizsargāt savus līdzcilvēkus. Geto iemītnieki tiecās saglabāt sevi, radās pat izdzīvošanas ilūzija. Veidojās arī pretestības grupa, kas iepirka ieročus.

Daugavpils geto tika izveidots Grīvā jau 1941. gada jūlija beigās, kad uz turieni aizdzina visus dzīvi palikušos pilsētas ebrejus. Klāt nāca ebreji no citām Latgales pilsētām un cie­miem, pat no Vidzemes. Pavisam bija ap 15 tūkstošiem šī geto iemīt­nie­ku. Geto padomi vadīja inženieris M. Movšensons, kura tēvs bija Daugavpils pilsētas galva 1918. gadā, toreizējā vācu okupācijas laikā.

Ļoti nežēlīgs bija Daugavpils geto vācu komandants Zaube, kurš praktizēja geto noteikumu pārkāpēju īpaši pārtikas ienesēju no­šaušanu geto iekšējā laukumā visu iemītnieku acu priekšā, lai iebai­dītu un pazemotu. Tieši Daugavpilī sākās geto iemītnieku likvidācija. 1941. gada 8.10. novembrī Mežciemā nogalināja 3 tūkstošus ebreju. Akciju vadīja 25 gadus vecais oberšturmfīrers (virsleitnants) Ginters Taberts.

Liepājā geto nodibināja tikai 1942. gada jūnijā pēc ebreju lielā­kās daļas iznīcināšanas. Tur geto aizņēma nelielu kvartālu pilsē­tas centrā. Geto padomes vadītāji Izraelits un Kagunskis parūpējās par sinagogas, ambulances un bibliotēkas izveidošanu. Profesors Josifs Šteimans raksta: Liepājas geto bija nedaudz labāki apstākļi, salī­dzinot ar Rīgas un Daugavpils geto. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Liepājas geto vācu komandants Keršners atšķirībā no na­cistu vairākuma cilvēcīgi izturējās pret ebrejiem. (Šteimans J. Latvi­jas ebreju vēsture. Daugavpils, 1995. 116. lpp.)

 

Rumbula un Šķēde Hitlera griba

Ā. Hitlers bija labi informēts par ebreju iznīcināšanas gaitu Lat­vijā un vairākkārt izteicis savu apmierinātību par notiekošo, taču geto variants viņu un H. Himleru neapmierināja. 1941. gada oktobra beigās viņiem radās nodoms okupētās Latvijas terito­rijā izveidot Viduseiropas, pirmām kārtām Vācijas ebreju iznī­ci­nā­šanas poligonu. Šajā nolūkā vispirms bija jāiznīcina gandrīz visi Latvijas ebreji (atstājot tikai dažus tūkstošus darbspējīgo vēlā­kai nogalināšanai), atbrīvojot telpu deportēto Vācijas ebreju izvie­tošanai Rīgas geto un nomērdēšanas nometnēs. Lai attiecīgi rīko­tos, Himlers izraudzīja jaunu Ostlandes SS, SD un policijas pavēlnieku obergrupenfīreru (ieroču šķiras ģenerālis) Frīdrihu Je­kelnu, daudz pieredzējušu Prūsijas policijas vadītāju un masu slepkavību organizētāju okupētā Ukrainā. 10. novembrī viņš ieradās Rīgā. Ostlandes administratoriem tūlīt tika norādīts, ka arī Baltijas zemēs konsekventi jāīsteno Hitlera griba par visu ebreju pilnīgu iznīcināšanu PSRS teritorijā. 12. novembrī H. Himlers deva F. Jekelnam attiecīgu pavēli un pilnvaru rīkoties pēc savas me­todes. Savukārt R. Lange saņēma Himlera pavēli celt lielu koncen­trācijas nometni Salaspilī.

Par Rīgas ebreju iznīcināšanas vietu nacisti izraudzījās Rumbu­las mežu. Tur 300 padomju karagūstekņu izraka sešas dziļas bedres, katru nelielas mājas lielumā. Darbu veikšanu pārraudzīja pats F. Jekelns.

29. novembrī Rīgas geto notika iemītnieku šķirošana. Tā sau­camajā Mazajā geto atsevišķi izvietoja 4000 darbspējīgāko per­sonu. Nākamajā dienā (svētdienā) četros no rīta Lielajā geto ieradās vācu SD un latviešu SD un kārtības policijas vienības un ar lamām un sitieniem sāka dzīt pārbiedētos cilvēkus uz Rumbu­lu. Tos, kuri atteicās iet vai nespēja paiet, nogalināja turpat. Pus­dienlaikā geto ielās jau gulēja simtiem (līdz tūkstotim) līķu. Akcijā aktīvi piedalījās Arāja SD vīri, kurus komandēja H. Cukurs. Ģēr­bies melnā, elegantā ādas mētelī, ar revolveri paceltā rokā, viņš dzinis nelaimīgos stāties kolonnās, kas devās ceļā uz nāves bed­rēm. Starp tiem, kurus nošāva jau ceļa gājiena sākumā, bija arī slave­nais vēsturnieks Šimons Dubnovs. Savas dzīves pēdējos mir­kļos S. Dubnovs aicināja klātesošos ebrejus: Ja paliksiet dzīvi, ne­kad neaizmirsties šeit notiekošo, lieciniet, rakstiet un pārrakstiet, sa­glabājiet atmiņā katru vārdu un katru žestu, katru kliedzienu un katru asaru! Ceļā nošautos apsargi savāca un sameta kopējā bed­rē Vecajos ebreju kapos Ludzas ielā. Ebrejiem aizliedza ap­meklēt šos kapus.

Rumbulas lielā nozieguma fināls bija ebreju masveida noga­li­nāšana meža laukumā 100 metru no dzelzceļa. Tā notika divās dienās: 30. novembrī un 8. decembrī. Šāva vieni un tie paši 12 vācu SD vīri un vietējie palīgi pēc paša F. Jekelna izstrādātas nogalināšanas teh­noloģijas. Viņam asistēja augsti SD un Rīgas kārtības policijas fun­kcionāri. Viens no tiem bija R. Lange. Savā atskaitē SD vadībai viņš minējis nošauto skaitu 27 800, to skaitā 942 Vācijas ebreji, kurus 30. novembra agrā rītā Rīgā ieveda pa dzelzceļu, lai izvietotu geto ēkās. Tā kā tās vēl nebija brīvas, Jekelns deva pavēli atbraucējus tūlīt pat no vagoniem transportēt uz Rumbulu. Viņi bija pirmie Rum­­-bulas upuri.

Liepājas ebreju palikušo daļu slepkavoja 1941. gada 15.17. de­cembrī Šķēdē, kāpās pie jūras krasta. Tā esot izpildīts Latvijas ģene­rālkomisāra O. Drekslera personiskais norādījums. Ebreju nogādei uz nošaušanas vietu tika iesaistīta gandrīz visa pilsē­tas kārtības policija. Šāva SD vācieši un latviešu SD vads. No­ga­lināšana notika šausmīgā veidā. Tā mātēm lika turēt savus maz­gadīgos bērnus augsti paceltus, lai viens šāvējs tēmētu uz māti, otrs uz bērnu. Pavisam Šķēdē trīs dienās nogalināja 2731 ebreju.

 

Vainīgie un līdzvainīgie

V. Štālekers un F. Jekelns, 1941. gadu nobeidzot, varēja ziņot uz Berlīni, ka ebreju jautājums Latvijas teritorijā ir tikpat kā atri­sināts. Ar paša H. Himlera atļauju dzīvus pagaidām atstāja tikai ap 6000 ebreju, lielākoties darbspējīgus vīriešus. Hitlers un Him­lers bija apmierināti. Taču daudzi vērmahta virsnieki un kareivji Rīgā, uzzinājuši par slepkavību, nosodīja notikušo. Kap­tei­nis Oto Šulcs-Dibuā, kurš bija redzējis slepkavošanas ainu, satraukts sūtīja ziņojumu uz Berlīni armijas pavēlniecībai. To iz­mantoja Vācijas izlūkdienesta šefs admirālis Vilhelms Kanariss, kas vērmahta augstākās virspavēlniecības apspriedē kritizējis Rum­bulas akciju, norādot, ka tamlīdzīgas eksekūcijas, ja kļūst zinā­-mas, negatīvi ietekmē karavīru noskaņojumu. Hitlers esot tūlīt atbildējis: Jūs, mans kungs, labprāt vēlētos būt mīkstsir­dīgs. Man tā bija jārīkojās, jo pēc manis tā taču neviens vairs ne­rī­kosies. (Knopp G. Holokaust. München, 2000. S. 133.) Tā Hit­lers esot akcentējis savu iniciatora lomu ebreju iznīcināšanā Eiropā un arī Latvijā.

Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa nosodīja ebreju noslep­ka­vo­šanu, taču atklāti izteikt savu sāpi nespēja. Pārāk varena un nežē­līga bija nacisma impērija, kas bargi sodīja katru protestētāju. Gai­sotni negatīvi ietekmēja pērkonkrustiešu un citu kolaboracionistu odiozā uzvedība, SD latviešu komandas un policijas dalība ebreju iznīcināšanā.

Pēc A. Ezergaiļa aplēses to latviešu skaits, kas 1941.1942. gadā tieši šāva uz ebrejiem, iespējams, nesasniedza piecus simtus. Taču Rumbulas akcijā vien vajadzēja ap 1500 vīru, kuri stāvēja sardzē un veda upurus uz nošaušanas vietu. No tiem 800 bija Rīgas policisti, ap 200 SD latviešu vīru.

Citur Latvijā ap 1000 vietējo policistu bija iesaistīts ebreju no­galināšanas akcijās. (Sk. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētā Lat­vijā: 19411944. Rīga, 1999. 39., 40. lpp.)

Sevišķi lielu kaitējumu visai Latvijai nodarīja Arāja žīdu šā­vēju komanda. 1942.1943. gadā SD latviešu vienībās bija jau ap 1200 vīru un viņi kalpoja nacismam ne tikai Latvijā, bet arī Balt­krievijā.

Neslavu vairoja arī antisemītiskie žurnālisti, kuri latviešu un krievu valodā rakstīja melu un naida publikācijas pret ebreju tautu, aicināja atbalstīt tās iznīcināšanu, slavēja nacisma nežēlību. Na­cisma antisemītiskās propagandas auglis bija arī tendenciozais foto­ilustrāciju krājums Baigais gads, kura uzdevums bija attaisnot ebreju likvidāciju, nepamatoti uzveļot viņiem visu vainu par pa­domju režīma teroru 1940.1941. gadā. Tas tiešām bija baigs gads, bet vēl baigāki bija nacistiskās okupācijas gadi. Latvijā nogalināja vairāk nekā 70 tūkstošu Latvijas ebreju, 18 tūkstošu latviešu, 2 tūk­stošus čigānu, 7 tūkstošus latviešu ieslodzīja koncentrāci­­jas no­metnēs, 35 tūkstošus aizdzina spaidu darbos uz Vāciju.

Uz Latvijas teritoriju iznīcināšanai deportēja ap 22 tūkstošiem ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehijas, daļu izvietojot Rīgas Lielā geto teritorijā, nogalināto Latvijas ebreju pēdējos mājokļos, bet daļu koncentrācijas nometnē Jumpravmuižā, vēlāk arī citur. Šie cilvēki pārsvarā gāja bojā smagā darbā, salā, badā un no slimībām.

Taču nacistu iecerētais Eiropas ebreju iznīcināšanas plašais po­ligons Latvijā netika izveidots. Karam ieilgstot, PSRS bijusī telpa palika nedroša, tādēļ galvenais iznīcināšanas laukums tapa Poli­jas teritorijā. Par holokausta lielākajām nāves dzirnavām kļuva Aušvice (Osvencima).

 

*

Pēc masu slepkavībām dzīvi palikušos Latvijas ebrejus 1943. ga­dā no geto pārveda uz koncentrācijas nometnēm. Vislielākā nometne tika ierīkota Rīgā, Mežaparkā (KZ Kaiserwald), kuras ko­man­dants bija SS šturmbanfīrers Georgs V. Zauers. Ieejot nometnē, vi­siem ebrejiem atņēma personiskās lietas, nodzina matus (arī sie­vietēm), ietērpa cietumnieka apģērbā ar spilgtiem uzrakstiem Jude krūšu un muguras daļā.

Koncentrācijas nometnes bija arī Strazdu muižā, Salaspilī un Dundagā.

1944. gadā, Padomju armijai tuvojoties, koncentrācijas no­met­nēs ieslodzītos no Latvijas pārveda uz nometnēm Vācijā un Polijā, darbspējīgos uz Štuthofas nometni. Tur bija sevišķi grūti ap­stākļi, augsta mirstība, daudzi gāja bojā kara pēdējā posmā, salā un sniegā pārdzenot viņus uz Vidusvāciju. Daudzi Latvijas ebreji 1943.1945. gadā tika noindēti gāzes kamerās un sadedzināti Auš­vicē. Savu tiesu paņēma arī Būhenvaldes un Treblinkas nometne. Vācijā dzīvi palika tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no tur aiz­sūtītajiem Latvijas ebrejiem.

Tā Latvija zaudēja 4 % savu pilsoņu, to vidū ļoti daudzus iz­vei­cīgus un kompetentus rūpniekus, tirgotājus un finansistus. Nekas vairs nevarēja aizvietot viņu saimniecisko iniciatīvu un darbo­tiesprasmi. Latvija zaudēja tūkstošiem kvalificētu amat­nie­ku, sa­vus labākos apavniekus, drēbniekus, juvelierus, kā arī sim­tiem ārstu, pedagogu, mākslinieku, juristu. Nošāva Jāzepa Vītola talan­tīgo skolnieku konservatorijas profesoru Ādolfu Mecu, kurš pats bija izskolojis veselu latviešu mūziķu plejādi. Nošāva slaveno vi­jol­­nieci Sāru Rašinu. Traģiski gāja bojā visa Mincu ģi­mene. Pro­fesors Pauls Mincs mira Gulagā, viņa brālis slavenais ķirurgs Vladimirs Mincs lielās mokās beidza savu dzīvi Būhen­valdes kon­centrācijas nometnē Vācijā, bet dēlu jurisprudences doktoru Moricu Mincu nošāva Rumbulā. Nogalināto vidū bija gandrīz tūkstotis Latvijas Brīvības cīņas dalībnieku, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kuri ar visu savu dzīvi un darbu bija pierādījuši lojalitāti pret Latvijas valsti un latviešu nāciju, mīlestību pret savu vienīgo dzimteni Latviju.

Nekas un nekad nevar attaisnot nacistiskos noziegumus.

 

Otrās padomju okupācijas jūgā

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā atgriezās tie ebreji, kuri bija evakuējušies uz PSRS. Apmēram 5 tūkstoši Latvijas ebreju bija karojuši Padomju armijā pret nacistisko Vāciju, ap 2 tūkstošiem krituši karā. Vairāki simti atgriezās dzīvi no nacistu kon­centrā­ci­jas nometnēm Vācijā. Vēlāk atgriezās arī daļa padomju varas represēto un deportēto ebreju. Var lēst, ka pavisam atgrie­zās ap 14 tūkstošiem ebreju, kuri bija Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji. Tā bija smaga atgriešanās. Viņu tuvinieki te bija no­galināti, iedzīve izlaupīta, kādreizējos dzīvokļos un mājās dzīvoja citi. Daudzi bija zaudējuši vecākus, sievas, bērnus, daudzas savus vīrus. Cietušie bieži nolēma apprecēties, viņus vienoja kopīgs liktenis. Veidojās jaunas Latvijas ebreju ģimenes. Bet to bija maz.

No 1945. gada vasaras Latvijā sāka ierasties daudzi ebreji no Krievijas, Ukrainas, pat no Vidusāzijas. Pārceļošanas iemesli bija dažādi: vieni tika sūtīti uz šejieni ar darba norīkojumu sakarā ar PSRS vajadzīgu rūpniecības objektu celtniecību Baltijas reģionā, citi bēga no bada un galīga sabrukuma, kāds bija daudzos PSRS novados, vēl citi uz Latviju pārbrauca tādēļ, ka viņu iepriekšē­jās dzīvesvietās auga augumā antisemītiskā gaisotne, ko veicināja Sta­ļina kurss uz krievu šovinisma atjaunošanu jaunā boļševistiskā vei­dolā. Latvijā iedzīvotāji bija tolerantāki, iecietīgāki, vairumā ne­gatīvi noskaņoti pret lielkrievismu. Ebreju skaits Latvijā atkal
sāka palielināties. 1959. gadā te jau pastāvīgi dzīvoja ap 36,6 tūk­stošiem ebreju jeb 1,75% visu LPSR iedzīvotāju. Rīgā dzīvoja 29 836 jeb ap 80% ebreju, veidojot ap 5% iedzīvotāju. Vairs tikai 10 tūk­stoši no šiem ebrejiem bija dzimuši neatkarīgajā Latvijā. Tikai 48% par savu dzimto valodu uzskatīja jidišu, bet 50% jau krievu valodu.

Latvijā esošo, arī ieceļojošo ebreju vairākums bija samērā labi izglītots, starp viņiem bija ne mazums kvalificētu diplomētu in­ženieru, tehniķu, sadzīves apkalpošanas sfēras darbinieku, daudz ārstu, pedagogu, mākslinieku, zinātnieku. 1983. gada 1. janvārī 5,5% Latvijas teritorijā dzīvojošo zinātnieku bija ebreji, starp zi­nātņu kandidātiem 6,6 %, starp zinātņu doktoriem 12 pro­-centi. Lielu autoritāti guva zinātnieks ķīmiķis Solomons Hil­lers, kurš nodibināja Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sin­tē­zes institūtu, kā arī medicīnas darbinieki ārsti Jūlijs Anšelēvičs, Zeliks Čerfass, Anatolijs Bļugers, Maksis Beļeņkijs, Eiženija Krupņikova, vēsturnieki Joels Veinbergs un Pēteris Krupņikovs, kinoreži­sors Hercs Franks, teātra režisori Arkādijs Kacs un Ādolfs Šapiro, pia­nists mūzikas pedagogs Hermanis Brauns, Krievu drāmas teātra aktrise Jekaterina Bunčuka, slavenais šahists Mihails Tāls, kurš 1960.1961. gadā bija pasaules čempions, un daudzas citas ievē­ro­jamas personas.

Kopumā skatot, ebreji Latvijā arvien vairāk tika diskrimi­nēti, viņus izstūma no pārvaldes aparāta, viņiem bija liegta iespēja at­jaunot savu kopienu, saglabāt savu etnokulturālo un reliģisko iden­titāti. Kompartijas un LPSR valdības resori, izpildot Maskavas dotos norādījumus, kategoriski aizliedza atjaunot ebreju skolas. Gan­drīz visi ebreju bērni bija spiesti mācīties krievu apmācības valodas sko­lās, kur notika viņu daļēja rusificēšana. Taču daudzās ģimenēs svi­nēja ebreju reliģiskos svētkus, ievēroja tradīcijas, stāstīja par savas tautas vēsturi.

LPSR vadītāji lika šķēršļus arī ebreju kultūras biedrību un māk­slinieku kolektīvu dibināšanai, pauda staļinisko uzskatu, ka eb­re­ju atsevišķa organizēšanās kultūras un izglītības jomā varot radīt pretpadomju nacionālisma perēkļus. LKP darboņi kategoris­ki noraidīja vairākus lūgumus atjaunot Rīgas ebreju teātri, atdot viņu rīcībā agrāko ebreju kultūras namu Skolas ielā 6, kur iekārtojās mark­sisma-ļeņinisma propagandas centrs. Nelīdzēja arī latvie­šu teātra autoritāšu režisora Eduarda Smiļģa un aktrises Lilitas Bēr­ziņas atbalsts ebreju teātra atjaunošanai. Tūlīt pēc kara gan atļāva izveidot LPSR Filharmonijas ebreju estrādes brigādi, taču arī to 1949. gadā likvidēja. 50. gadu beigās diriģentiem Izraelam Ab­ra­misam un Mendelim Bašam izdevās saņemt atļauju Rīgas ebreju paš­darbības kora izveidošanai. Korim bija lieli panākumi, un ar to pietika, lai padomju institūcijas saskatītu šajā faktā ebreju kopie­nas atdzimšanas briesmas. 1962. gada maijā kora darbību pavēlēja pārtraukt. Vienīgi Daugavpilī no 1946. līdz 1967. gadam pilsē­tas kultūras nama pašdarbības kopu sastāvā darbojās ebreju dra­matiskais kolektīvs, ko vadīja aktieris Leibs Medalje. To oficiāli slē­dza sakarā ar starptautisko stāvokli, t.i., Izraēlas uzvaru sešu dienu karā!

1949. gadā ebrejus Latvijā skāra kārtējais represiju vilnis PSRS, kas tobrīd bija vērsts pret kosmopolītismu un tā pro­pa­gandē­tājiem. Tā Kremlis atriebās ebrejiem, kuri nebija nodrošinā­juši Izraēlas piesliešanos padomju blokam, slepeni simpatizējot Rie­tumu kultūrai un ideoloģijai. Šīs kampaņas laikā Rīgā arestēja rakst­nieku Marku Razumniju, mākslinieku Mihailu Jo (Mei­jers Jofe), žurnālistu Gercu Movšoviču, Latvijas Universitātes docentu fiziķi Jāzepu Eidusu, vēstures pasniedzēju Samuilu Levitānu u.c. Čekas izmeklētāji centās pierādīt, ka jidiša valodas un kultūras vēs­tures izpēte, pat ziņu vākšana par Rīgas geto esot ļoti bīstams ideo­loģiskas diversijas paveids.

Represijas pret cionistiem, ebreju reliģiskiem darbiniekiem un inteliģenci sevišķi pastiprinājās 1953. gada sākumā sakarā ar Valsts drošības komitejas ierēdņu safabricēto Maskavas ārstu ebreju lietu. 1953. gada janvārī LKP CK deva norādījumu par­ti­jas apga­­balu, pilsētu un rajonu komitejām aktīvi atmaskot cionis­ma grau­jošo darbību un organizēt darbaļaužu sapulces par šo jau­tā­jumu. Presē nepārtraukti pārpublicēja Maskavas laikrakstu anticionistiskos rakstus un vietējo autoru fabricējumus. Rajonu avīzēm bija jāpublicē LKP CK sagatavots ievadraksts, kurā tika draudēts, ka cionistus iznīcinās tāpat kā ienaidniekus .. agrāk un turpmāk.

1953. gada februārī sākās jauns Latvijas ebreju inteliģences pārstāvju arestu vilnis. Pirmo cietumā ieslodzīja pazīstamo ebreju kultūras darbinieku rakstnieku un publicistu profesoru Maksi Šacu-Aņinu (kurš bija smagi slims, zaudējis redzi) un viņa dzīvesbiedri Ferhu. Šacu grēku sarakstā bija sakari ar Ebreju anti­fašistisko komiteju, ebreju literārās apspriedes viņu dzīvoklī, kurās runāts tikai jidiša valodā, un citi bīstami noziegumi. Drīz vien arestēja pedagogus un kultūras darbiniekus J. Pisecki, J. Et­manu, A. Einesu, I. Ciseru, I. Gaselu, H. Pevzneru, L. Teitelbau­mu, B. Pekeru, Rīgas 1. slimnīcas acu slimību nodaļas vadītāju S. Mogiļņicki, viņa sievu H. Mogiļņicki u.c. personas. Pēc norā­dījuma no Maskavas sākās slimnīcu un poliklīniku vadošo ārstu kadru lietu pārbaude un ebreju atcelšana no amata. Arī Latvijā izplatījās ziņas, ka tiek gatavota ebreju vispārēja deportācija uz PSRS austrumu apgabaliem. Šeit to paredzēja motivēt ar darba­ļaužu prasību attīrīt pierobežas teritoriju no imperiālistu atbal­stītājiem cionistiem.

Pēc J. Staļina nāves 1953. gada aprīlī represīvās akcijas pret eb­rejiem Latvijā tika pārtrauktas, arestētos atbrīvoja, taču palika spēkā ebreju inteliģences novērošana, neuzticība. Tādējādi ebreju izvir­zīšana par vadītājiem dažādās nozarēs, arī medicīnā, zinātnē un augst­skolu katedrās, tika ierobežota.

Padomju varas iestādes lika šķēršļus holokausta upuru go­di­nā­šanai, tādus pasākumus nosaucot par vienas tautas ciešanu sevišķu izcelšanu, kas aizskarot un apvainojot citas cietušās tautas un tau­tības. Tikai tad, kad ebreju jaunieši nelegāli organizējās, no 1961. ga­da paši sāka Rumbulas izpēti un 1962. gadā sarīkoja nesankcio­nētu piemiņas brīdi Biķernieku mežā, LPSR varasvīri bija spiesti at­ļaut uzstādīt Rumbulā piemiņas plāksni ar uzrakstu latviešu, krievu un jidiša valodā Fašisma upuriem, 19411944, nenorādot upuru tautību. 1972. gada novembra beigās Rumbulā padomju iestā­žu pārstāvju klātbūtnē notika pirmais oficiālais nogalināto cilvēku pie­miņas mītiņš. Kaut arī pasākums tika padomiski ideoloģizēts, tas tomēr iezīmēja nozīmīgu uzvaru cīņā par holokausta upuru atceri Latvijā.

 

Ebreju nacionālās atmodas sākums Latvijā

Jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām daļa dzīvi palikušo Latvi­jas ebreju tiecās repatriēties uz Izraēlas zemi, lai piedalītos ebreju cīņā par savas nacionālās valsts nodibināšanu. Par nelegālās izce­ļo­šanas iniciatoriem kļuva kādreizējie kreiso cionistu organizāci­jas Hašomer Hacair Rīgas nodaļas vadītāji Samuels Jofe un Jakobs Jan­kelēvičs. 1945. gada jūlijā S. Jofem izdvās slepeni aizbraukt uz Poliju un tur nodibināt sakarus ar organizācijas Brih pārstāvjiem, kuri organizēja turienes ebreju izceļošanu uz Palestīnu. Tika izvei­dots slepens sadarbības tīkls, ar kura palīdzību uz savu vēsturisko tēv­zemi varēja doties vairāk nekā 400 Latvijas ebreju, to skaitā tādi, kuri bija karojuši pret nacismu. 1946. gada septembrī Iekšlietu tau­tas komisariāts S. Jofi un J. Jankelēviču arestēja, Latvijas Brih grupa bija spiesta pārtraukt savu darbību.

Pret padomju ideoloģiju darbojās Rīgas ebreju reliģiskās drau­dzes aktīvisti, kuri pulcējās sinagogā Marijas ielā, Berga ba­zāra teri­torijā. 1950. gadā pēc čekas pieprasījuma sinagogu slēdza. Tad jūdais­­-ma aktīvisti izveidoja nelegālu Habad grupu, kas pulcējās dažā­dos dzīvokļos un sinagogas Peitavas ielā pagraba telpās. Par grupas vadītājiem kļuva Natans Barkāns, Šimons Gūtmans un Šo­loms Ber-Frīdmans.

Pēc Izraēlas uzvaras sešu dienu karā 1967. gada jūnijā sākās spēcīgs ebreju nacionālās apziņas pacēlums, ko raksturoja vēs­tu­risko, etnisko un reliģisko sakņu apzināšanās, izpratne par savas etnokulturālās identitātes atjaunošanas nepieciešamību. Šī atmoda aptvēra gan tos ebrejus, kuri bija dzimuši neatkarīgajā Latvijas val­stī, un viņu bērnus, gan ieceļotājus no PSRS.

Vēlmi repatriēties uz Izraēlu vai emigrēt uz Rietumu demo­krātiskām valstīm netieši pastiprināja PSKP anticionistiskā pro­paganda, kas jau pārvērtās tiešā antisemītismā, kā arī ebreju tiesību tālāki ierobežojumi, rusifikācijas pastiprināšanās. Pēc 1970. gada tautas skaitīšanas datiem vairs tikai 46 % Latvijas ebreju par savu ģimenes valodu atzina jidišu, bet 1989. gadā 22,5 procenti! Kļuva pilnīgi skaidrs, ka, paliekot PSRS varā, ebreji nevarēs saglabāt sevi kā tautību, kā ebreju pasaules tautas daļu. Sākās stihiska, vēlāk organizēta kustība, kam bija divi galvenie darbības virzieni: 1) eb­reju nacionāla izglītošana, sagatavošana repatriācijai vai emigrācijai; 2) protestu un apelāciju sūtīšana PSRS orgāniem, kas kavēja vai pilnīgi aizliedza izceļošanu.

Ebreju nacionālās apziņas celšanā Rīgā daudz paveica repa­triā­cijas jeb Alijas propagandētāji Mihails Šepšelovičs, Arons Maf­cirs un Arons Špilbergs. Līdz savam arestam un notiesāšanai (1970. g.) viņi daudziem palīdzēja idejiski sagatavoties dzīvei brīvā sa­bied­rībā, savas tautas nacionālā valstī.

Bija grupas, kas palīdzēja cilvēkiem rakstīt sūdzības un ape­lācijas PSRS orgāniem un starptautiskām organizācijām par re­patriēšanās nelikumīgu aizliegumu. 70. gados no Rīgas nāca vairāk nekā 40 % ebreju iesūtīto sūdzību no Padomju Savienības. 1970. ga­dā vairāki Rīgas ebreji piedalījās izmisīgā, bet neveik­­smīgā mēģinājumā pārņemt savā varā lidmašīnu Ļeņingradas aero­dromā.

Traģisks bija ebreju jaunieša Iļja Ripsa protesta veids 1968. gadā, mēģinājums sadedzināt sevi pie Brīvības pieminekļa, tā noso­dot gan padomju invāziju Čehoslovākijā, gan Latvijas okupāciju, gan ebreju nacionālo centienu apspiešanu.

Represijas nepārtrauca ebreju nacionālo atmodu Latvijā. 1975. ga­dā Rīgā sākās nelegālie jūdaikas lasījumi, kuros piedalī­jās reliģiozie aktīvisti un interesenti. Šo pasākumu vadīja Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta zinātnieks doktors Hermans Branovers.

70. gados Latvijas ebreju aktīvisti nodibināja ciešus sakarus ar cionistu grupām Maskavā, Ļeņingradā un Ukrainā. 1970. gadā Rīgā iznāca ebreju samizdata žurnāla Iton pirmie divi nu­muri. No 1979. līdz 1985. gadam šeit sagatavoja un iespieda nelegāla žurnāla Haim 10 numurus un tiesību žurnāla Din u-mecint četrus numurus. Rīgā atradās viens no PSRS ebreju nacionālās atmodas kustības galvenajiem centriem, sevišķi tas sakāms par organizatoriskā darba jomu. Šim centram bija sakari ar Izraēlu un ebreju diasporu Rietumvalstīs, arī ASV. No ārvalstīm saņem­tais morālais un dažkārt arī materiālais atbalsts palīdzēja ebrejiem nepārtraukti cīnīties par repatriāciju. LKP CK un Valsts dro­šības komiteja nespēja apturēt repatriēšanās procesu. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam no Latvijas uz Izraēlu un Rietumvalstīm izceļoja 13 153 ebreji jeb 35,8% LPSR teritorijā dzīvojošo ebreju. Līdz 1989. gadam no Latvijas izceļoja vairāk nekā 16 tūk­stošu ebreju, no tiem 70% apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Vairāk nekā puse šo repatriantu bija Latvijā dzimuši un auguši cilvēki.

1989. gadā Latvijā dzīvoja vairs tikai 22 900 ebreju jeb 0,9% iedzī­votāju kopskaita.

 

Ebreju kopienas atdzimšana

PSRS sabrukuma laikā daudzi Latvijas ebreji aktīvi piedalījās lat­viešu tautas nacionālo spēku cīņā par demokrātiju un Latvijas neat­karības atjaunošanu.

Vēsturiska nozīme bija Mākslas akadēmijas pasniedzēja, vēlāk profesora Mavrika Vulfsona runai Latvijas Rakstnieku savienības un citu radošo apvienību plēnumā 1988. gada 1. jūnijā, kurā viņš at­klāti kvalificēja padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada jūnijā kā Latvijas varmācīgu okupāciju. M. Vulfsons 1988.1994. ga­dā bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) līderiem. Latvijas neat­karības atgūšanas interesēm kalpoja arī M. Vulfsona darbība PSRS Augstākajā Padomē 1989.1990. gadā.

LTF pasākumu aktīvisti kopš tās dibināšanas sākuma bija dizai­ners Herberts Dubins, juriste Ruta Marjaša (M. Šaca-Aņina meita), fiziķis un uzņēmējs Grigorijs Krupņikovs, kinokritiķis un žurnālists Latvijas Universitātes pasniedzējs, vēlāk docents Ābrams Kleckins (Kļockins), pedagogs Hone Bregmans, vēsturnieks Marģers Ves­termanis, fiziķis Boriss Cilēvičs, žurnālists Zalmans Kacs, eko­no­mists Jakovs Briskins (visi no Rīgas), uzņēmējs Igors Movels (no Jelgavas) u.c.

Izcila simboliska nozīme bija Ābrama Kleckina teiktajai ru­nai Latvijas Nacionālajā teātrī 1988. gada 18. novembrī 1918. gada 18. no­vembra atceres vakarā. Tajā tika pausta Latvijas ebreju soli­daritāte ar neatkarības ideju un tās vēsturi Latvijā. R. Marjaša bija Latvijas etnisko minoritāšu Nacionālo kultūras biedrību aso­ciāci­jas dibinātāju vidū.

Šo lielo pārmaiņu procesā notika arī Latvijas ebreju kopie­nas atdzimšana. Pirmās vēl nelegālās apspriedes par Latvijas eb­reju sabiedriskā centra dibināšanu norisa 1988. gada jūnijā, jūlijā. To iniciatori bija Esfīra Rapiņa un M. Vulfsons, kuri organizato­ris­ko priekšpasākumu īstenošanā iesaistīja G. Krupņikovu. Pirmā ini­ciatoru sapulce notika puslegāli kādā pagraba telpā Finansu minis­trijas ēkā Smilšu ielā 1; pirmā oficiālā sanāksme noturēta 1988. gada augustā Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības namā Vaļņu ielā 32.

1988. gada oktobrī bijušajā Latvijas ebreju kopienas namā Rīgā, Sko­las ielā 6, notika Latvijas ebreju 1. kongress, kas darbojās Lat­vi­jas Tautas frontes vēsturisko lēmumu gaisotnē. Kongress pro­kla­mēja sevi par ebreju kultūras pārstāvniecību. 1988. gada no­vembra bei­gās notika Latvijas ebreju 2. kongress, kas oficiāli nodibināja Latvijas Ebreju kultūras biedrību (LEKB), pieņēma tās statūtus un ievēlēja valdi.

Par LEKB valdes priekšsēdētāju ievēlēja E. Rapiņu, no valdes lo­cekļiem aktīvi darbojās G. Krupņikovs, M. Vulfsons un V. Kričevskis.

Valdes darbā dominēja trīs virzieni:

1. Sniegt juridisku un materiālu palīdzību tiem ebrejiem, kuri izvēlēsies dzīvi Latvijā, lai viņi varētu visā pilnībā īstenot savas tiesības, nacionālās un reliģiskās identitātes saglabāšanu, savas paš­cieņas apliecināšanu.

2. Tiem, kuri izvēlas repatriāciju uz Izraēlu vai emigrāciju uz kā­du Rietumvalsti, atvieglot šo procesu.

3. Aktīvi atbalstīt Latvijas Tautas fronti.

1990. gada sākumā LEKB aktīvi atbalstīja LTF izvirzītos kan­didātus Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām. No ebreju sabiedrības par republikas parlamenta deputātiem ievēlēja M. Vulf­sonu un I. Movelu kā LTF kandidātus un R. Marjašu kā Nacio­nālo kultūras biedrību asociācijas pārstāvi. Visi šie trīs deputāti balsoja par Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija Deklarāciju Par Latvijas neatkarības atjaunošanu un aktīvi iekļā­vās LTF frakcijas darbībā.

Latvijas Tautas fronti galvenokārt atbalstīja ebreji neatka­­rī­gās Latvijas pilsoņi (līdz 1940. g. jūnijam) un viņu pēcnācēji, kuri iestā­jās par neatkarības atgūšanu. Latvijas atdzimšanu viņi saistīja ar savas minoritātes atjaunošanu, tās tiesību atzīšanu tādā pašā līme­nī, kādā tās pastāvēja un attīstījās Latvijas demokrātis­kās parla­mentārās republikas laikā līdz pat 1934. gada 15. maijam. Tā bija prasība atjaunot savas kultūras autonomiju ar tai piede­rošo taut­skolu, mākslu, literatūru, tiesībām brīvi paust savus reliģiskos uz­skatus, piekopt savas tradīcijas, svinēt savus reliģiskos vēs­turiskos svētkus. Ļoti stipra šīs kustības iezīme bija tieksme nodi­bināt tiešus sakarus ar Izraēlu un atkal kļūt par pasaules ebrejī­bas sastāvdaļu.

Topošā Latvijas ebreju kopiena aktīvi atbalstīja Ivara God­ma­ņa vadīto Latvijas demokrātisko valdību Ministru Padomi, kurā noteicošā loma bija LTF pārstāvjiem. Viens no pirmajiem šīs val­dības lēmumiem (1990. g. 1. jūlijā) bija ēkas Rīgā, Skolas ielā 6, pilnīga pāreja Latvijas Ebreju kultūras biedrības īpašumā. Tas bija cieņas apliecinājums Latvijas ebrejiem, kuri savā vēsturē bija de­vuši lielu ieguldījumu Latvijas ekonomikas un kultūras vei­-došanā.

Taču daudzi no PSRS ieceļojoši ebreji tolaik nesaprata kopienas nacionālo kursu. Izpaudās padomju laika ilgsto­šās ideoloģiskās ietekmēšanas sekas, bailes no nacionālo interešu un apziņas dominēšanas sabiedrībā. Tās bija arī rusifikācijas sekas.

Liels trūkums bija latviešu valodas nezināšana. 1989. gadā to prata tikai 27% Latvijā dzīvojošo ebreju. Ievērojams panākums bija Rīgas ebreju vidusskolas atvēršana 1989. gada 1. sep­tembrī. Par to pirmām kārtām jāpateicas tās pirmajam direktoram Hone Bregmanam. Skolā drīz vien mācījās ap 500 skolēnu. Tā bija pirmā atjaunotā ebreju nacionālā skola visā tālaika PSRS te­ritorijā.

Latviešu nācijas un Latvijas ebreju minoritātes attiecību nor­malizēšanā un draudzības veidošanā liela pozitīva nozīme bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 19. septem­-
bra deklarācijai Par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā. Tajā asi tika nosodīti hitlerisko okupantu un viņu vietējo pakalpiņu, atsevišķu Latvijas pilsoņu no­ziegumi pret ebreju tautu, pasludināts, ka šai asiņainajai var­dar­bībai nevar būt nekāda attaisnojuma un sodāmības noilguma. De­klarācijā tika paziņots, ka Latvijas Republika uzņemas rūpes par holokausta upuru piemiņas saglabāšanu un ebreju glābēju varo­nības godināšanu. Latvijas Republikas Augstākā Padome paziņoja, ka Latvijas valsts būs neiecietīga pret jebkurām antisemītisma un nacionālās diskriminācijas izpausmēm Latvijā kā nesavienojamām ar mūsu tautas tradīcijām.

 

1991. gada izšķirošajās dienās

1991. gada janvāra dienās daudzi Latvijas ebreji atbalstīja barikāžu cīņu. LEKB informatoru grupa Padomju Savienībā (īpaši Mas­­kavā) un Rietumvalstīs izplatīja patiesas ziņas un vērtējumus par notikumiem Baltijā. Piemēram, ASV radiostacijā National Pub­lic Radio skanēja G. Krupņikova komentāri, Vācijas presē rakstīja M. Vulf­sons, Maskavā notiekošajā ebreju kongresā runāja A. Dozorcevs.

1991. gada augusta puča dienās Rīgā darbojās Baltijas zemju ebreju kultūras festivāla orgkomiteja, kuras locekļi G. Krupņikovs un Ā. Kleckins saņēma ebreju pārstāvju informāciju par no­ti­kumiem Maskavā un nodeva to LTF valdei. Orgkomiteja jau 21. augus­ta rītā secināja, ka pučs cieš neveiksmi, un nolēma 23. augus­tā atklāt festivālu kā ebreju demokrātisko spēku kultūras un sabiedriskās aktivitātes demonstrējumu, atbalstot Baltijas zemju neatkarības atjaunošanu. Festivāla dalībnieki bija to ļaužu vidū, kas pulcējās Rīgas centrā, lai noskatītos, kā notiek Ļeņina pieminekļa demontēšana. Tas bija vēsturisks mirklis.

Vairākiem Latvijas ebrejiem bija svarīga loma komunistis­kā režīma iestāžu likvidēšanā. 1991. gada 22. augustā Latvijas Re­publikas Augstākās Padomes izveidotajā pretlikumīgā valsts ap­vērsuma mēģinājuma izmeklēšanas komisijā darbojās Ruta Mar­jaša. Savukārt Igors Movels bija ievēlēts Augstākās Padomes ko­misijās, kuras vadīja LKP īpašumu pārņemšanu un PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu.

Latvijas Ebreju kultūras biedrība apelēja pie Latvijas Re­pub­likas Augstākās Padomes, aicinot to nekavējoties izteikt savu no­stāju pret Izraēlas valsti, dot savu vērtējumu latviešu un ebreju attiecībām jaunajā situācijā, kad abām nācijām bija savs nacio­nāls un neatkarīgs, suverēns valstiskums. To pašu rosināja Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Jau 1991. gada 29. augustā Aug­stākā Padome vienbalsīgi pieņēma lēmumu Par attiecībām ar Izraēlu.

Tajā bija teikts:

Ņemot vērā, ka Izraēlas valsts nodibināta laikā, kad Latvija bija okupēta un tās tautai nebija iespējas paust savu brīvo gribu, ka Latvija kopš XVI gadsimta ir bijusi ievērojamas ebreju dia­sporas daļas mājvieta, ka Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izvei­dojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu ko­pī­gajā cīņā par Latvijas atbrīvošanu no komunisma jūga, ka lat­vie­šu tauta allaž ar cieņu izturējusies pret izturību un varonību, ar kādu Izraēlas tauta aizstāvējusi savas valsts neatkarību, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīt Izraēlas valsts neatkarību.

2. Uzdot Latvijas Republikas valdībai veikt nepieciešamās kon­-sul­tācijas, lai visdrīzākā laikā varētu nodibināt diplomātiskās un citas divpusējas attiecības starp Latvijas Republiku un Izraēlu.

Ar šī lēmuma pieņemšanu sākās jauns vēsturisks posms lat­vie­šu un ebreju savstarpējās attiecībās. Tā galvenā iezīme ir draudzība un sadarbība plašā mērogā, arī starptautiskās politikas jomā. Jau 1992. gada janvārī tika nodibinātas diplomātiskās attiecības starp Latviju un Izraēlu.

 

Latvija Izraēla

Neatkarīgajā Latvijas Republikā ebreji guva savas turpmākās dzī­ves­vietas izvēles brīvību. Latvijas valsts respektēja repatriēšanās vēlmi un Izraēlas ieinteresētību tajā. Pēc aģentūras Sohnut snieg­tajām ziņām laikā no 1989. līdz 2000. gadam no Latvijas uz Izraēlu repatriējušās 12 624 personas ebreji un viņu ģimenes locekļi neeb­reji. Pēc Latvijas Statistikas pārvaldes ziņām sakarā ar repatriēšanos uz Izraēlu un emigrēšanu uz Rietumvalstīm ebreju skaits Latvijā tajā pašā laikā samazinājies par 11 680 personām.

Daudzi ebreji, izbraucot uz Izraēlu, saglabā savu Latvijas pil­sonību (kas tur ir atļauts). Šobrīd Izraēlā dzīvo ap 800 Latvijas pilsoņu. Viņu vidū ir ne mazums Latvijas patriotu, kuri cenšas stiprināt draudzīgās attiecības starp abām valstīm.

Latvijas un Izraēlas attiecību veidošanā svarīga nozīme bija Latvijas Ministru prezidenta Valda Birkava vadītās dele­gā­ci­jas vizītei Izraēlā 1994. gada 27.28. februārī, sarunām ar prem­jer­ministru Ichaku Rabinu, Latvijas un Izraēlas starpvalstu nolī­gumu Par sadarbību izglītības, zinātnes un kultūras jomā un Par investīciju aizsardzību un veicināšanu parakstīšanai.

Kontaktus abu valstu vadītāju starpā stiprināja Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa valsts vizīte Izraēlā 1998. gada 23.25. februārī, kuras laikā notika spraigs dialogs starp viņu un Iz­raēlas prezidentu Ezru Veicmanu. Abas puses tajā uzsvēra nepie­ciešamību izvērtēt latviešu un ebreju attiecību vēsturi, atklāti un visā pilnībā parādot šķautnes gan tās, kas vienoja abas tau­tas, gan tās, kas šķīra. Īpaši tika akcentēta holokausta vēstures uz­aršanas nepieciešamība. Prezidents G. Ulmanis paziņoja: Es aicinu sabiedrību Latvijā apzināties visu pagātnes patiesību. Bija latvieši, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā, bija arī tādi latvieši, kuri glāba ebrejus. G. Ulmanis, uzrunājot E. Veicmanu, izteica dziļu nožēlu par atsevišķu latviešu dalību holokausta īstenošanā.

Šo paziņojumu Izraēlas puse novērtēja kā apliecinājumu Lat­vijas virzībai uz demokrātiskas, integrētas sabiedrības izvei­do­šanu, kur tiek augstu cienīti humānisma un cilvēku savstarpējās draudzības centieni, kur nebūs vietas rasismam, antisemītismam, jebkurai ksenofobijai. E. Veicmans savukārt atzina: Pagātnes .. apzināšanai jākalpo par stipru pamatu Izraēlas un Latvijas attie­cību tālākai stiprināšanai un attīstībai.

Tika iedibināti Latvijas un Izraēlas parlamentārie sakari. 1994. ga­da 30. augustā 1. septembrī Latvijas Saeimu apmeklēja Izraē­las Kneseta spīkers Ševahs Veiss, bet 1999. gada 12. janvārī Rīgā iera­dās viņa pēctecis Dans Tihons.

1998. gada pavasarī Latvijā plaši atzīmēja Izraēlas valsts nodi­bināšanas 50. gadadienu. Par godu tai Rīgas dome Laza­retes ielu pārdevēja par Jeruzalemes ielu.

No pagātnes nākušo neuzticēšanos lauza arī pasaules Eb­re­ju kultūras memoriālā fonda kārtējā kongresa sarīkošana Rīgā 1994. ga­da 14.16. jūnijā, Latvijas galvaspilsētas atzīšana par sva­rī­gu ebreju sabiedrības garīgās dzīves centru Austrumeiropā. To vei­cināja Rietumvalstīs un Izraēlā dzīvojošo bijušo Latvijas ebreju kongresu sistemātiska noturēšana Rīgā (1994., 1997., 2001. g.), starptautiskās periodiskās Rīgas konferences Ebreji mainīgā pa­saulē un citi pasākumi. Tas viss labvēlīgi ietekmējis arī Latvijas ebreju kopienas dzīvi.

Latvijas un Izraēlas vēsturi saista daudzu no Latvijas nākušu ebreju da­­lība šīs valsts izveidošanā, tās aizstāvēšanā un nostip­ri­nāšanā. Mordehajs Nuroks ir bijis sakaru ministrs, ģenerālis Ārons Jarivs transporta un informācijas ministrs, Bencions Kešets Kne­seta vice­spīkers, Šauls Avigurs aizsardzības ministra vietnieks, Isers Ha­rels  izlūkdienesta Mosad vadītājs. Ievērojama loma Izraēlā bijusi politiķim Benjaminam Eliavam, tiesībzinātniekam un polito­logam Benjaminam Akcinam u.c.

 

90. gadi. Uz integrācijas ceļa

Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas provizoriskiem datiem Latvijā dzīvoja 10 376 ebreji jeb 0,3 % Latvijas iedzīvotāju. Tie ir 45,2 % no ebreju kopskaita 1989. gadā. 2000. gadā Rīgā dzīvoja 8249, Dau­gav­pilī 680, Jūrmalā 292, Liepājā 214, Jelgavā 142, Rēzeknē 107, Ventspilī 54 ebreji. Lauku rajonos visvairāk ebreju ir Rīgas ra­jo­nā 215, seko Jēkabpils rajons, kur dzīvo 79, Ogres rajons 51, Ludzas rajons ar 41 ebreja klātbūtni.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrs lie­cina, ka 2001. gada sākumā Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvo 9992 ebreji jeb 0,4 % iedzīvotāju. No viņiem 5770 ir pilsoņi, 3922 ne­pilsoņi un 300 ārvalstnieki.

Ebreji Latvijā ir tautības grupa, kas visai dziļi integrējusies repub­likas nacionālajā sabiedrībā. 1995. gadā, kad tika pieņemts Lat­vijas pilsonības likums, tikai 45% ebreju tika atzīti par Latvijas pilsoņiem, bet 2001. gadā jau 61% ir pilsoņi. 1996. gadā 43% ebre­-j­u prata latviešu valodu, bet 2000. gadā vairāk nekā 68 procenti.

Atjaunotā Latvijas Republika gan savā likumdošanā, gan val­dības politikā ir rādījusi labestīgu un draudzīgu attieksmi pret eb­rejiem. To apliecina daudzu īpašumu atdošana agrākajiem īpaš­niekiem ebrejiem vai viņu mantiniekiem, pietāte pret ebreju tau­tas tradīcijām un vēsturi, vēlēšanās objektīvi izvērtēt latviešu un ebreju attiecību raksturu tālākā un tuvākā pagātnē. Ebreju sa­biedrība uz to ir atbildējusi ar lojalitāti pret Latvijas nacionālo valsti un atbal­stu tās attīstības centieniem. Ebreji visai aktīvi pie­dalās Latvijas politiskajā dzīvē, taču savas partijas viņi vairs ne­dibina, bet iekļau­jas Latvijas pilsoņu kopējās partijās un poli­tis­kās apvienībās. Kā centra partijas Latvijas ceļš deputāte 5. un 6. Saeimā bija Ruta Marjaša, 7. Saeimas deputāti ir kreisi centris­kās Tautas saska­ņas partijas biedri Boriss Cilēvičs un Jakovs Pli­ners. Rīgas pilsētas domē no kreisās partijas Līdztiesība ievēlēts Aleksandrs Giļmans. Viņu politiskie uzskati bija un būs atšķirīgi, taču tas neliedz apvieno­ties, kad jāpauž ebreju intereses kultūras un sadzīves jomā.

Ļoti rosīga un rezultatīva ir daudzu Latvijas ebreju dalība re­pub­likas ekonomiskajā dzīvē. Lielu autoritāti un cieņu ir iegu­vis Inter Source International prezidents ASV Tirdzniecības palātas viceprezidents Sols Bukingolts, kurš ir arī Latvijas Valsts pre­zi­dentes padomnieks; apvienības Liepājas metalurgs prezidents un Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans; Lukoil vadītājs Baltijas valstīs Haims Kogans; akciju sabiedrības Dzintars prezidents Iļja Gerčikovs u.c. Spožas zvaigznes Latvijas kul­tūras dzīvē ir operdziedātāja Inese Galante un Valmieras teātra galvenais režisors Fēlikss Deičs, grafiķis Josifs Elgurts. Lielu cieņu joprojām izrāda diriģentam Tovijas Lifšicam un mūzikas teorijas profesorei Lijai Krasinskai, kuri Latvijas mūziķu saimei ir de­vuši talanta un degsmes skolu. Par augstāko ētikas arbitru Latvijas žurnālistikā daudzi uzskata Ābramu Kleckinu. Latvijas demo­krā­tiskā sabiedrībā par ietekmīgu morālu autoritāti ir kļuvis virsrabīns Natans Barkāns.

Latvijas vārdu pasaules zinātnē nesis fiziķis Ruvins Fer­bers, vēsturnieks Pēteris Krupņikovs, Latvijas reoloģijas skolas radī­tājs Ļevs Faitelsons, biologs Aleksandrs Cimanis un Aleksandrs Rapo­ports, ķīmiķe Regīna Žuka.

Medicīnā ļoti liels ir Jūlija Anšelēviča, Anatolija Bļugera, Ra­faēla Rozentāla, Arkādija Gandza, Mihaila Malkiela, Viktora Vester­mana ieguldījums.

Šīs personas ir kopnacionālās Latvijas tautas patrioti, viņu ta­lants un darbs veltīts visiem republikas iedzīvotājiem.

Ebreji ir viena no visvairāk integrētajām Latvijas nacionāla­jām minoritātēm. Integrācijas procesu veicina tolerances nostip­ri­nā­šanās sabiedrībā. Latvijā vairs nav antisemītisku partiju un orga­nizāciju, nenotiek pretebreju propagandas kampaņas. Taču laiku pa laikam parādās atsevišķi antisemītisma recidīvi, kas traucē inte­grācijas gaitu. 1998. un 1999. gadā līdz šim nenoskaidrotas personas sarīkoja sprādzienus pie Rīgas sinagogas, laiku pa laikam tiek bo­jāti ebreju kapakmeņi un holokausta upuru piemiņas vietas.

Antisemītisks saturs bijis periodiskiem izdevumiem Jaunais Laiks, Patriots, Latvietis Latvijā, žurnāla Kapitāls 2000. gada 8. numu­ram. Latvijā izplata Krievijā izdoto antisemītisko literatūru un presi.

Šos faktus nevar ignorēt. Antisemītisma atmaskošana un noso­dīšana nav zaudējusi aktualitāti.

 

Rīgas ebreju mūsdienu kopiena

1992. gadā Latvijas Ebreju kultūras biedrība reorganizējās par Rīgas ebreju kopienu.

Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs ir uzņēmējs Grigorijs Krup­ņikovs, viņa vietnieki Karmela Skorika (kultūras darba virziens), Hana Finkelšteine (sociālās aprūpes virziens) un Šauls Felss (saimnieciskā darba virziens). Kopiena pārveidota par Rīgas eb­reju sabiedrisko asociāciju federāciju, kas ir līdzīga ASV pilsētu eb­reju kopienu federācijām. Katrai asociācijai ir savs pārstāvis kopienas valdē.

1. Asociācijā Rīgas ebreju kultūras centrs (vadītāja K. Skorika) dominē trīs virzieni: mākslas izpausmē ebreju deja un mūzika; ebreju kultūras vērtību un tradīciju popularizēšana kopienā; visu Latvijas iedzīvotāju iepazīstināšana ar ebreju kultūru.

Centra augstākais sasniegums bija folkloras ansamblis Kinnor, kas 1991.1995. gadā iestudēja 16 uzvedumus, sniedza koncertus ne tikai Latvijā, bet arī 30 ASV pilsētās un citur ārvalstīs, gūstot glo­bālu atzinību. Viss ansamblis pārcēlās uz Izraēlu. Šodien Latvijā ar lieliem panākumiem darbojas astoņi ebreju mākslinieciskie ko­lektīvi.

2. Dokumentācijas centrs un muzejs Ebreji Latvijā, ko vada vēs­turnieks Marģers Vestermanis. Muzeja eksponāti stāsta par Latvijas ebreju vēsturi, īpaši akcentējot 20. gadsimta labās un ļaunās die­nas, arī holokausta šausmīgo norisi. Muzejā savākts vairāk nekā 11 tūk­stošu materiālu un liecības, tā izstādes apceļojušas arī Vāciju.

3. Šimona Dubnova ebreju vidusskola, kuras direktors šodien ir pedagogs un zinātnieks Meijers Birks.

4. Latvijas ebreju sociālās aprūpes centrs, kas sniedz palīdzību ap 2 tūkstošiem cilvēku. Centru vada H. Finkelšteine.

5. Latvijas ebreju bijušo geto un koncentrācijas nometņu ieslo­dzī­to biedrība, ko vada advokāts Aleksandrs Bergmans. Tai ir cieši sakari ar ASV un Vācijas apvienībām, kas palīdz nacisma vajātiem cilvēkiem.

6. Padomju režīma represēto ebreju asociācija, ko vada Jakovs Šacs.

7. Latvijas ebreju kara veterānu asociācija, kas apvieno ebrejus Otrā pasaules kara dalībniekus, tai ir draudzīgas attiecības ar ASV un Izraēlas kara veterānu apvienībām. Asociācijas priekšsēdētājs ir Semjons Švecs, tā izdod laikrakstu Haveirim (Draugs).

8. Bikur Holim slimnīca un biedrība, kas atjaunota 1992. gadā un kuras filiāle ir žēlsirdības apvienība Linas Hacedek. Šo asociāciju vada profesori Arkādijs Gandzs un Anatolijs Bļugers. Slimnīca saņēmusi lielu palīdzību no ārvalstu ebrejiem un Izraēlas, tādēļ var efektīvi izmantot jaunākās ārstniecības metodes.

9. Sabiedriskais centrs Alef, kas izveidots 2000. gada septembrī ar starptautiskās ebreju palīdzības organizācijas Joint atbalstu. Tā vadītāja ir pedagoģe Viktorija Gubatova. Centra programmas pir­mām kārtām domātas jaunatnei, tās iesaista visus ebrejus savas nacionālās identitātes saglabāšanas pasākumos, veicina ebreju ģi­me­ņu veidošanos.

10. Latvijas ebreju jaunatnes centrs, kā priekšsēdētājs ir Balti­jas krievu institūta maģistrants Jariks Mašutins. Centra program­mas palīdz jauniešiem atrast savu vietu sabiedriskajā dzīvē un darbā.

Patstāvīga loma ir Rīgas ebreju reliģiskajai draudzei, tās sina­gogai Rīgā, Peitavas ielā. Draudzes garīgo dzīvi vada Latvijas un Rīgas virsrabīns Natans Barkāns un viņa vietnieks Arje Bekkers. Ar draudzi cieši saistīts izcilā ASV fiziķa Naftali Berga vārdā nosauktais ebreju zinātnieku klubs un Šamira fonds, kas finansē daudzus Latvijas ebreju pasākumus. Draudze izdod arī avīzi Gešarim (Tilti).

Draudzes rīkotajos ebreju svētku pasākumos piedalās daudzi Latvijas valsts un sabiedrisku organizāciju pārstāvji. Tas stiprina latviešu un ebreju draudzību un sadarbību.

Ar reliģiskās draudzes atbalstu 1998. gada jūlijā nodibināts Lat­vijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, ko vada R. Ferbers.

Ārpus šīs draudzes darbojas ebreju hasīdisma Habad Ļubavič drau­dze, kuras rabīns ir no ASV nākušais Mordehajs Glāzmans. Šīs drau­dzes paspārnē darbojās arī 1995. gadā nodibinātā Habad Ļubavič pamatskola.

Latvijas ebreju kopiena

Ārpus Rīgas, sākot ar 1988. gadu, izveidojās ebreju kopienas Dau­gavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Ludzā.

Īpaši aktīva bijusi Daugavpils ebreju kopiena, kuras vēsturnie­ku grupa (J. Šteimans, Z. Jakubs, B. Volkovičs u.c.) daudz darījusi, lai izpētītu Latvijas, īpaši Latgales ebreju vēsturi. Kopienu vada pedagoģe Sofija Mejerova.

Liepājas kopiena pieņēmusi Liepājas ebreju draudzes no­sau­kumu, tā uzsverot holokaustā bojā gājušās draudzes atjaunošanu. Taču faktiski tās darbībā pārsvarā ir sekulāri motīvi. Draudze ap­vieno ne tikai ebrejus, bet arī viņu ģimenes locekļus neebrejus, veltī lielu uzmanību jauno ģimeņu atbalstīšanai un sociālās palī­dzības sniegšanai. Draudzes priekšsēdētājs ir sporta skolas direktors Naums Vorobeičiks.

1996. gada augustā visas minētās kopienas un draudzes izvei­doja apvienotu Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomi, kuras līdzpriekšsēdētāji ir Grigorijs Krupņikovs un Liepājas draudzes pārstāve Ilāna Ivanova. Šī apvienība ir Eiropas Ebreju kopienu pa­domes locekle, un G. Krupņikovs tika ievēlēts tās valdē un izpild­komitejā.

Tā Latvijas ebreji iekļaujas Eiropas integrācijas procesā.

Latvijas Ebreju kopiena ir šobrīd visorganizētākā un mērķ­tie­cīgākā nacionālā minoritāte Latvijā. Tā nav liela, bet ārkārtīgi dina­miska, rosīga, galveno uzmanību velta savas tautas kultūras vērtību saglabāšanai, jaunatnes nacionālai audzināšanai, veco ļaužu aprū­pei, savas kopienas vēstures atklāsmei.

*

Vairāk nekā 400 gadu ebreji ir Latvijas vēstures neatņema­ma daļa. Reizē ar Latvijas neatkarības atjaunošanu ir atsākusies arī viņu dalība Latvijas valsts attīstībā. Sakarā ar repatriāciju uz Izraēlu eb­reju skaits Latvijā vēl samazināsies. Taču kopiena saglabāsies. Var lēst, ka tajā paliks ap 7 tūkstošiem cilvēku. Viņiem būs svarīga no­zīme mūsu nacionālajā dzīvē kā daudzu darbu un procesu ini­cia­toriem, kā Latvijas intelekta pārstāvjiem. Viņi nebūs svešinieki,
bet Latvijas tautas dēli un meitas vienotā un demokrātiskā Eiropā.

 

Marģers Vestermanis

PRETDARBĪBA HOLOKAUSTAM LATVIJĀ

 

Vēstījums par holokaustu Latvijā būs nepilnīgs, ja neatgādināsim par tiem mūsu zemes cilvēkiem, kuru sirdsapziņa nespēja samierinā­ties ar ebreju traģēdijas vienkārša vērotāja lomu.

Ebreju iznīcināšanu nacisti īstenoja ar tīšu atklātību, apzi­nāti nostādot sabiedrību izvēles priekšā. Varēja ļauties antisemītisma hip­notiskajam pievilkšanas spēkam, piekrist nacistu etniskās tīrīšanas pasākumiem un pašiem tajos piedalīties, varēja izlikties nere­dzam līdzpilsoņu briesmīgo nelaimi, tāds izvēles variants bija šķie­tama neitralitāte. Taču bija arī iespēja holokaustu nosodīt, paust līdz­jūtību vajātajiem ebrejiem un tos atbalstīt. Šī noskaņojuma intensi­tāte sabiedrībā veidoja to cilvēku loku, kuri izšķīrās ne tikai par at­balstu, bet arī par briesmu pilno ebreju glābšanu.

Tie, kuri izvēlējās aktīvu pretdarbību holokaustam, itin visur bija mazākumā. Arī Latvijā. Viņu mazskaitlīguma dēļ pret holo­kaustu vērstā darbība nekļuva par kustību, bet izpaudās tikai kā atse­višķu savrupnieku protests pret nacistu necilvēcisko izrīkoša­nos ar eb­rejiem. Latvijas specifiskajā sabiedriski politiskā situācijā, ko bija radījusi divu svešu varu okupācija, nebija arī priekš­no­tei­kumu, lai pret­darbība holokaustam varētu integrēties kādā no pretestības kus­tībām padomju vai nacionāli patriotiskajā. Tāpēc nav bijis skaidrības par ebreju atbalstītāju un glābēju rīcības motivāciju. Vieni to meklēja politiskā orientācijā, citi to saskatīja reliģiskā pār­liecībā. Tie, protams, bija svarīgi faktori, kas ietekmēja nostājas iz­vēli. Tomēr izšķirošie visos gadījumos allaž bija ētiskie motīvi cilvēciska solidaritāte, dziļa līdzcietība, Kanta vārdiem izsakoties, morālais likums cilvēkā.

Pēc Otrā pasaules kara par sabiedrības reakciju uz holo­kaus­tu vispār un ebreju glābšanas aktivitātēm it īpaši gandrīz nekas ne­tika rakstīts. Vienīgi ebreji saskaņā ar nacionālajā ētikā sakņotu tra­dīciju, kas prasa allaž atcerēties labo, ko tev citi darījuši (hakarot hatov), neaiz­mirsa tos, kuri bija centušies glābt, kad pasaule no ebrejiem bija no­vēr­susies. Kolīdz Jeruzalemē 1945. gadā tika dibināts holokausta me­moriālais komplekss, muzejs un institūts Jad Vašem (Yad Vashem), tas nekavējoties sāka vākt ziņas par ebreju glābējiem. 1953. gadā Izraēlas knesets ar likumu nodibināja īpašu institūciju, kas pē­tīja glābšanas akcijas un glābējiem piešķīra goda diplomu, titulu Tais­nīgais starp tautām (Righteous among the Nations) un tiesības iestādīt piemiņas koku Glābēju alejā Jeruzalemē. 1989. gadā jau bija pie­­šķirti 8000, bet 21. gadsimta sākumā ap 10 000 šādu diplomu. Apbalvo­to vidū ir arī 65 Latvijas iedzīvotāji. Nelielais skaits izskaidrojams ar to, ka padomju režīma apstākļos izglābtajiem ebrejiem, pret kuriem padomju drošības orgāni izturējās ar klaju aizdomīgumu un kurus nereti represēja, bija bīstami uzturēt sakarus ar Izraēlu, lai sniegtu ziņas par saviem glābējiem. Arī glābējiem pašiem Izraēlas piešķir­tais goda nosaukums varēja sagādāt vienīgi nepatikšanas. Tāpēc glā­bēju apzināšana sākās ļoti vēlu.

Pēc Rīgas ebreju kopienas muzeja Ebreji Latvijā pēdējos des­mit gados savāktajām ziņām pagaidām fiksēti 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistīts vairāk nekā 400 glābēju. Arī šī uzskaite uzskatāma par nepilnīgu, jo lielākā daļa glābēju un izglābto mirusi, neatstājot par sevi nekādu ziņu. Bieži zināms glābējs, bet izglābto personālijas pagaisušas, savukārt apmēram 100 gadījumos fik­sēts tikai izglābtā vārds.

Izvērtējot visus šodien pieejamos avotus, var secināt, ka Lat­vijā izglābts apmēram 400450 ebreju. Slēpto skaits bijis krietni lie­lāks, taču vairāki desmiti tikuši atklāti un nošauti. Arī viņu slēpēji tika apcietināti. Pagaidām noskaidroti tikai 32 represēto žīdu glābēju vārdi. Par astoņiem droši zināms, ka viņi ieslodzījumā gājuši bojā. Tie ir rīdzinieki Anna Alma Pole, Peldu ielas 15. nama sētniece, kura bija slēpusi septiņus ebrejus, cits rīdzinieks, arī sētnieks, Andrejs Grau­­biņš, kurš Avotu ielā 75 slēpis sešus ebrejus, LU students Ditrihs Feinmans, kurš bija noziedzies pret nacistu varu, jo bija slēpis savu sievu ebrejieti. Īpaši traģiska izvērtās četru no Aizputes kūdras pur­va atbēgušo ebreju iekrišana Aizputē, Pils ielā 4, pie Pūķu un Šuste­ru ģimenēm, kuras pēc ebreju slēptuves atklāšanas nekavējoties tika apcietinātas. Gāja bojā tēvs Jānis Šusters un viņa dēls Gerhards, šo­feris, brāļi Kārlis un Žanis Pūķi, Aizputē visiem zināmi krietni darba cilvēki: Kārlis bija drēbnieks, bet Žanis rakstvedis. Apcietināja arī Žaņa Pūķa sievu Annu, Kārļa Pūķa sievu Elzu un viņu abu māti Ievu Dzeni. Annu vēlāk atbrīvoja no cietuma grūtniecības dēļ, Ieva Dzene nomira koncentrācijas nometnē. No visas ģimenes ar smagi iedra­gātu veselību no apcietinājuma Vācijā pārradās vienīgi Elza...

Citu 16 apcietināto glābēju likteni nav izdevies noskaidrot. Poli­cijas dokumentos vai pārbaudītās liecībās fiksētas viņu personā­li­jas, apcietināšanas fakts, pat sociālais statuss viņi visi bija tautas pa­matšķiru pārstāvji: Ventspils apriņķa Elšķenes pagasta mežšargs Laugals, kurš septiņus mēnešus bija slēpis kādu ebreju, Bulduru dzelzceļa stacijas strādnieki Boļeslavs Zimkevičs un Pēteris Lepik­sons, kurus 1941. gada 29. decembrī apcietināja par ebreja Leona Skutas slēpšanu, kurš bija izbēdzis no Rīgas Centrālcietuma, Kuldī­gas apriņķa Sabiles pagasta zemnieki Žanis Alksnis, Malvīne Ro­zentāle, zemnieks Grigorijs Zaičikovs no Grīvas apkaimes, Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta zemnieks Seļimons Zaicevs u.c. Taču par visu 16 apcietināto moku ceļu ieslodzījumu vietās nekas nav zināms, izņemot to, ka no nometnēm viņi nav atgriezušies.

Apzināti astoņi glābēji, kuri apcietinājumā izdzīvoja, un tie ir Edīte Dancberga, Zenta Jostsone, Milda Kaminska, Pauls Krū­miņš, Olga Krūzmane, Ella Luca, Zinaida Posņikova un Elza Pūķe. Iz­dzī­vojušo vidū paretam bija arī inteliģences pārstāvji. Zenta Jostsone bija LU studente, Zinaida Posņikova pianiste, bet Pauls Krūmiņš docents, īpaši Daugavpilī plaši pazīstams mūzikas pedagogs. No šo astoņu izdzīvojušo vidus šodien dzīva rīdziniece Olga Krūz­ma­ne. 1999. gadā Izraēla viņai piešķīra goda titulu Taisnīgā starp tau­tām, bet 2000. gadā viņu kopā ar vairākiem citiem ebreju glābējiem apbal­voja ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

Leģendāru slavu ir iemantojis Rīgas ostas strādnieks Jānis Lipke, saukts par Žani. Kopā ar savu ģimeni un draugiem viņam izde­vās izglābt 55 ebrejus, apmēram 20 slēpjot vairākās vietās Rīgā, bet pā­rējos laukos Dobeles pagastā vairākās zemnieku mājās iekārto­tos bunkuros. Žani dažkārt dēvē par Latvijas Vallenbergu. Pielī­dzi­nājums visā pasaulē pazīstamajam Budapeštas ebreju glābšanas ak­ciju organizatoram, kura vārdā nosauktas starptautiskas organizāci­jas un fondi, ir pagodinošs, taču neprecīzs: Raulu Vallenbergu sar­gāja oficiāls Zviedrijas diplomāta statuss, viņš reizē bija ASV prezidenta Bēgļu palīdzības komitejas pārstāvis, viņa rīcībā bija ļoti ievēro­jami naudas līdzekļi un sakari starptautiskajās finansu aprindās. Lipke turpretī bija pilnīgi neaizsargāts, viņam nebija ne statusa, ne līdzek­ļu, tikai liela vēlēšanās glābt un neapšaubāmi spožs organizatora ta­lants. Viņš prata pulcināt ap sevi cilvēkus, bez kuru palīdzības nebūtu varējis veikt tik plaša mēroga glābšanas akcijas. Rīgā viņa tuvākie palīgi bija šoferi Jānis Briedis un Kārlis Jankovskis, strād­nieki Ed­gars Zande, Andrejs Graubiņš, ādas galantērijas meistars Bernets Ro­zen­bergs, Marija Lindberga. Lau­kos Dobeles pagastā vairāku slepenu patvērumu iekārtošanai bija vajadzīgs vēl lielāks skaits palīgu. Lip­kem izdevās iesaistīt Dobeles pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu, Dobeles slimnīcas galveno ārstu Edgaru Franc­mani, zemniekus no vairākām lauku mājām Frici Rozentālu un viņa dēlus Bruno un Edgaru, Vilhelmīni Putriņu, Mariju Kelleri un viņas dēlus, Žani Milleru ar māsām Elzu un Lidiju, Friča Rozentāla brāli Žani, Kārli Didrihsonu, Jāni Unduli u.c.

Žanis Lipke nebija vienīgais, kurš izglāba lielāku skaitu eb­reju. Rīgā Sonja Švarca izglāba deviņus cilvēkus, Elvīra Rone astoņus, viņu vidū vijolnieku Marku Krēmeru, kura dēls Gidons, kas viņam piedzima pēc kara, šodien ir zināms visā mūzikas mīļotāju pasau­lē. Savulaik Latvijā pazīstamais sportists un lielveikala īpašnieks Artūrs Motmillers izglāba sep­tiņus ebrejus.

Lielāku ebreju grupu vienkopus 11 cilvēkus Liepājā slē­pa jūrnieks Roberts Seduls. Kad padomju aviācijas uzlidojumā Liepā­jai 1945. gada 10. martā Roberts Seduls gāja bojā, viņa ģimene ar kaimiņu palīdzību, kuriem, kā izrādījās, jau pasen bija kļuvusi zinā­ma viņa slepenā darbība, turpināja apgādāt pagrabā slēptos ebre­jus līdz dienai, kad viņi varēja pamest patvērumu. Tā pienāca tikai 1945. ga­da 9. maijā.

Arī Daugavpilī tika izglābti vairāki desmiti ebreju. Lielākā gru­pa 11 cilvēku atrada patvērumu Daugavpils pievārtē Rugeļos pie mežsarga Arsenija Korņilova.

Latvijas lauku miestos un mazpilsētās ebreji pamatos tika noslep­kavoti 1941. gada jūlija beigās un augustā, vācu vislielāko militāro panākumu laikā, kad viņu uzvara daudziem šķita neizbēgama. Ja kāds tajā vasarā bija ar mieru glābt, tad tas bija jādara nekavējo­ties, kaut arī bija grūti paredzēt, cik ilgi nāksies glābjamo slēpt. Tas iz­skaidro salīdzinoši retās glābšanas akcijas Latvijas laukos. Lielpil­sē­tās, kā Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, daļa ebreju arī pēc masveida apšaušanām tomēr vēl bija saglabāta geto nometnēs, kas pastā­vē­ja līdz 1943. gada rudenim, bet pēc tam vairāki tūkstoši līdz 1944. ga­da vasarai atradās Rīgas koncentrācijas nometnē. Tādējādi glāb­ša­­nai bija atvēlēts garāks laika sprīdis, kurā nacistiem par ļaunu mainī­jās militāri politiskā situācija. Cik nozīmīgs šis faktors bijis, uzskatāmi pierāda no Dundagas koncentrācijas nometnes izbēgušo ebreju lik­tenis, kuri centās izdzīvot 1944./45. gadā Kurzemes katla īpaši sma­gajos apstākļos. Noskaņojums laukos pēdējā kara ziemā bija pavisam cits nekā 1941. gada vasarā: ebrejus labprāt atbalstīja, daž­­kārt arī slēpa. Tāpēc daži desmiti varēja izdzīvot.

Lai izšķirtos par līdzīgu atbalstu 1941. gada vasarā, bija vaja­dzīgi cil­vēki ar īpašu vīrišķību. Viens no šādiem cilvēkiem bija Vladimirs Vuš­kāns no Preiļiem, kurš tieši drausmīgajās ebreju apslaktēša­nas dienās pieņēma pie sevis un paslēpa astoņus no nāves bēgušos. Izdzī­voja seši.

Šodien vēsturiskā retrospektīvā mūs nodarbina arī cita pro­blēma, proti, vai bez glābšanas akcijām, kuru apjomu var fiksēt iz­glāb­to skaits, Latvijā bija notikušas citas pretdarbības izpausmes ho­lo­kaus­tam. Okupācijas varas izraisīta terora apstākļos, iebiedēšanas un ār­­kār­tīgi intensīvas antisemītiskas rīdīšanas gaisotnē pretdarbī­bas iespē­­jas bija visai ierobežotas. Tomēr nav šaubu, ka 1941. gada vasa­rā, kad aizsākās ebreju iznīcināšana, ievērojama sabiedrības daļa to noso­dīja un, kā nu prazdama, centās ebrejiem palīdzēt, sniedzot mo­rā­lu atbalstu un gādājot pārtiku. To apliecina ne tikai policijas zi­ņo­jumi, bet arī nacistisko okupāciju atbalstoša tālaika latviešu pre­se it īpa­ši pro­vinces izdevumi. Tā Ventas Balss 1941. gada 11. jū­lijā ievieto rak­stu Līdzjūtībai pret žīdiem nav vietas un biedē līdz­­ju­tējus ar ieslo­dzījumu. Pie šīs tēmas avīze vēl lāgiem atgriezās, pē­­dē­jo reizi 1941. gada 22. augustā, paužot, ka ne viens vien vents­pil­-nieks sajūt it kā klusu un daudzos gadījumos pat atklātu līdz­jūtību. Arī Tuku­ma Ziņām 1941. gada 29. jūlijā savus lasītājus nācās pa­mācīt, cik tas esot slikti, ka atrodas tomēr ļaudis latviešu vidū, kas mēģina žīdus žēlot. Viņi runā, ka žīdi jau tik vainīgi nemaz ne­esot. Talsu Vārds, Tālavietis, Daugavas Vēstnesis un citi izdevumi pauda dziļu sašu­tumu par to, ka ebrejus žēlojot, ar viņiem sasvei­cinoties un cenšo­ties palīdzēt. Nepaklausīgos nemitīgi biedēja arī Tēvija, rei­zēm zi­ņojot par protokolu sastādīšanu un pat ap­cie­ti­nāšanām.

Atbalstīt un palīdzēt saviem ebreju paziņām bija gatava ne tikai tā sauktā vienkāršā tauta, bet arī nacionālā inteliģence. Starp tiem, kuri centās kaut ko praktisku darīt savu ebreju paziņu labā, jā­min Zenta Mauriņa un rakstnieka Viktora Eglīša dēls mākslinieks Vid­vuds Eglītis. Bez jau nosauktajiem latviešu inteliģences pārstāv­jiem, kuri ne tikai atbalstīja, bet arī glāba, bija arhitektūras profesora aka­dēmiķa Artūra Krūmiņa ģimene, latviešu virsnieka Edgara Ozola un skolotājas Emīlijas Ozolas ģimene, aktiera Jāņa Oša ģimene, Rīgas Kristus Karaļa baznīcas prāvests Kazimirs Vilnis. Dokumenti lie­cina, ka dažādās atbal­sta akcijās bija iesaistīti vairāki pareizticīgo baznī­cas priesteri, bet no evaņģēliski luterāniskās baznīcas gan vienīgi Rīgas mācītājs Gus­tavs Šaurums. Katoļi kopumā bija aktīvāki, it īpaši Lat­galē. Šodien zinā­mi daudzi konkrēti gadījumi, kad priesteri centu­šies glābt, izsnie­dzot dokumentus par piederību kristiešu draudzei, tāpat kristījuši eb­re­ju bērnus, kurus vecāki pirms aizdzīšanas uz masu kapiem bija paguvuši atstāt pie līdzcietīgām sieviņām. Par no­žēlu, ar šīm labi domātajām aktivitātēm tikpat kā nevienu gan ne­izdevās izglābt...

Šodien ir pienācis laiks holokausta traģēdijā saskatīt ne tikai šā­vējus un upurus vien, bet arī glābējus. Jāapzinās, ka desmitiem cil­vēku nobendēšanai pietiek ar vienu šāvēju, bet kaut viena vajātā glābšanai vajadzīga daudzu cilvēku solidaritāte, gatavība ga­diem atteikties no normālas dzīves un riskēt ar visu, kas cilvēkam ir dārgs. Tā ir pagātnes lappuse, kam mūžos būs goda vieta latviešu un ebreju attiecību vēsturē.

 

Armands Gūtmanis

HOLOKAUSTA IZGLĪTĪBA, PĒTNIECĪBA UN PIEMIŅA LATVIJAS POLITIKA PĒC NEATKARĪBAS ATGŪŠANAS 1991. GADĀ

 

Valsts institūciju politika

Atgūstot neatkarību 1991. gadā, Latvijas sabiedrība un valsts guva arī iespēju pievērst uzmanību savas pagātnes objektīvai izpētei. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, priekšplānā izvirzās jūtīgi jautāju­mi par no­zie­gumiem pret cilvēci, par nacistiskā un komunistiskā totalitārā režīma noziegumiem, kā arī par Latvijas iedzīvotāju līdz­dalību tajos.

Latvijas valsts 90. gados pakāpeniski pilnveidojusi savu at­bal­stu vēstures izvērtēšanai. Valsts veicina vēstures pētniecību, izglī­tī­bas programmas, kā arī piemiņas saglabāšanu. Šis darbs aktīvāks un sa­za­rotāks kļuva 90. gadu otrajā pusē.

 

Latvijas parlamenta deklarācija 1990. gadā

Pagātnes vērtēšana un holokausta izglītība Latvijā priekš­plā­nā iz­virzījusies sakarā ar vairākiem notikumiem. Pirmais saistīts ar ne­at­karīgās Latvijas atjaunošanu. Viens no pirmajiem doku­men­­tiem, ko pieņēma Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990. gadā, bija deklarācija Par genocīda un antisemītisma nepieļaujamību Latvijā.

 

Latvija un Starptautiskā darba grupa holokausta izglītībai, pētniecībai un piemiņai

Otrs notikums ir Latvijas ieinteresētība sadarboties ar Starp­tautisko darba grupu holokausta izglītībai, pētniecībai un pie­miņai. Holo­kaustam veltītajā Starptautiskajā forumā Stokholmā 2000. gada jan­vārī piedalījās Latvijas Valsts prezidente un izglī­tības un zināt­nes ministrs. Prezidente izteica Latvijas gatavību konkrētu projektu ietva­ros sadarboties ar šo Starptautisko darba grupu.

Lai arī turpmāk sekmīgi iekļautos Starptautiskajā darba gru­­pā, Latvijas valdība 2001. gada vidū nozīmēja Izglītības un zinātnes mi­nistrijas valsts sekretāru par pilnvaroto personu. Viņa uzdevums ir apkopot idejas un darbības plānus no visām valsts un nevalstiska­jām institūcijām, lai izveidotu Latvijas Rīcības plānu holokausta iz­glī­tībai, pētniecībai un piemiņai. Šāds saskaņots Rīcības plāns ļaus mērķ­tiecīgāk iesaistīt Starptautiskās holokausta darba grupas valstis kopēju projektu īstenošanā.

 

Latvijas iemaksa Starptautiskajā holokaustā cietušo fondā

Trešais notikums saistīts ar to, ka Latvijas valdība 1998. gadā veica 25 000 dolāru lielu iemaksu Starptautiskajā holokaustā cietušo fon­dā (In­ter­national Fund for Needy Victims of Nazi Persecution). Atbil­­dot uz fon­da jautājumu par to, kādās jomās Latvija vēlētos saņemt finan­­­sē­jumu no Starptautiskā fonda, Latvijas valdība kā priori­tāti finansē­ju­mam de­finēja holokausta izglītību. Finansējums tika pa­redzēts trim insti­tū­cijām Latvijā muzejam un dokumentācijas centram Ebreji Latvi­jā, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centram un Latvijas vēstures institūtam.

 

Muzejs "Ebreji Latvijā"

Muzejam un dokumentācijas centram Ebreji Latvijā 2001. gada 7. februārī tika piešķirts valsts akreditēta muzeja statuss. Muzejs ir ieguvis starptautisku atzinību. Tā valstiskā akreditācija de­mon­strē Latvijas valsts politisko nostāju attiecībā uz pagātnes pētnie­cību, tai skaitā holokausta un minoritāšu vēstures pēt­niecību.

Pēc akreditācijas Latvijas valdība piešķīra centram Ebreji Lat­vijā finansējumu ar mērķi sagatavot ekspozīciju par ebreju ko­pienas vēs­turi Latvijā un par holokausta vēsturi Latvijā.

 

Pašvaldību iniciatīva

Valsts politiku papildina Latvijas pašvaldību rīcība. Sabiles si­na­go­­gas atjaunošana ir viena no valsts kultūras mantojuma sa­gla­bā­­ša­­nas prioritātēm. Sabiles sinagoga ir to vēstures piemi­nek­ļu skaitā, ko Latvija vēlas atjaunot. Tā celta 19. gadsimtā un kalpoja garī­giem mēr­ķiem līdz Otrajam pasaules karam. Līdzās sinagogas atjaunoša­­nas darbiem notiek Sabiles ebreju kapsētas sakopšana. Sinagogas atjau­nošana ir Latvijas un Zviedrijas kopīgs projekts.

Bauskas pilsētas pašvaldības interešu lokā ir vietējās ebreju ko­pienas mantojuma saglabāšana. 2000. gada vasarā Bauskā notika kon­fe­rence, kurā viens no jautājumiem bija Bauskas kultūras un vēstures mantojums. Konference radās kā Zinātņu akadēmijas un Bauskas pašvaldības kopīga iniciatīva. Tās nosaukums Ebreji Bauskā līdz Otrajam pasaules karam.

Ebreju kopiena sāka veidoties Bauskā pirms vairākiem gad­sim­tiem, pats vēlākais 18. gadsimtā. No tā laika Bauskā lēnām attīs­tī­jās vairākas ebreju organizācijas un biedrības tirdzniecības un labda­rības jomā. 19. gadsimta laikā kopienai bija nozīmīga loma pilsētā. Bauskā organizētā konference uzsvēra reliģisko darbinieku Abra­ha­ma Kuka un Josefa Eliasberga veikumu gan Bauskā, gan vēlāk Pales­tīnā. 1941. gadā holokausta laikā Bauskas ebreju kopienu gan­drīz pilnībā iznīcināja. Bauskā tika atklāta izstāde par Bauskas ebrejiem.

 

Izglītība

Holokausta izglītība skolās

Latvijas valsts institūcijas ir atbalstījušas izglītību gan skolās, gan arī Universitātē.

Holokausta temats kā vispārējās izglītības sastāvdaļa ir iekļauts obligātajā vēstures mācību programmā, apstiprinātajos mācību no­slēguma eksāmenos, kā arī vidusskolas nobeiguma eksāmenā. Skolās holokausta tēma ir iekļauta kultūras vēstures kursā (pētījumi rāda, ka šo priekšmetu apgūst 62 % skolēnu), un netiešā veidā šai tēmai pieskaras civilzinību kursā 9. klasei. Holokausta temats tiek iztirzāts politikas kursā vidusskolā, aplūkojot tēmu par totalitārajiem režīmiem.

Šobrīd skolēniem ir pieejamas vairākas grāmatas, kas pievēršas holokausta tematikai un arī ebreju kopienas vēsturei Latvijā. Tās ir 1998. gadā izdotā J. Freiberga grāmata Jaunāko laiku vēsture, 20. gad­simts, 1996. gadā iznākusī L. Dribina grāmata Ebreji Latvijā, 1999. gadā latviski izdotā Dova Levina grāmata Ebreju vēsture Lat­vijā. G. Kurloviča un A. Tomašūna grāmatā Latvijas vēsture. Oku­pācijas gadi, kas izdota 1998. gadā, ir atsevišķa nodaļa par geno­cī­du pret ebrejiem. Tās ir grāmatas, kas skolās tiek izmantotas mācību procesā.

Latvijas Vēstures skolotāju asociācija ir publicējusi rokasgrāmatu palīglīdzekli skolotājiem Pretrunīgā vēsture.

 

LU Jūdaikas studiju centrs

Attīstot akadēmisko programmu, Latvijas Universitāte 1998. gadā izveidoja Jūdaikas studiju centru. Šis centrs Latvijas Universitātes stu­den­tiem sniedz akadēmisku izglītību gan par ebreju kopienas vēsturi Latvijā, gan par holokausta jautājumiem. Studentiem, zināt-nie­kiem un citiem interesentiem ir iespēja apgūt ebreju vēsturi, filo-zofiju, valodu, kultūru, reliģiju.

Centrs piedāvā studentiem vairākus lekciju kursus, to skaitā par ebreju vēsturi Latvijā no 16. gadsimta līdz mūsdienām. Šie kursi ir iekļauti to studentu studiju programmās, kuri studē vēs­turi vai teoloģiju. Centrs ir organizējis publiskas lekcijas plašai auditorijai.

Jūdaikas studiju centrs izvēlētu tēmu pētniecībā iesaista zināt­­niekus no Latvijas un ārvalstīm. Ar centra atbalstu Rīgā 1999. ga­dā tika organizēta trešā konference Ebreji mainīgajā pa­saulē. Pir­mā konference notika 1995. gada augustā, otrā 1997. gada augustā. 2001. ga­da novembrī Rī­gā notiks jau ceturtā konference. Jūdaikas studiju centru finan­sē Latvijas val­dība, Sorosa fonds Latvija, Eb­reju kultū­ras piemiņas fonds, Nīder­landes vēstniecība Rīgā, Izraēlas vēst­niecība Rīgā, rabīns Natans Barkāns un SHAMIR fonds no Jeru­zalemes.

 

Tell ye Your children

Grāmatas Stāstiet par to saviem bērniem... Grāmata par holokaustu Eiropā, 1933.1945. izdevums Latvijā tapa, pateicoties sadarbībai ar Starptautisko darba grupu holokausta izglītībai, pētniecībai un pie­miņai. Grāmata iznāca latviski (7000 eks.) un krieviski (3000 eks.) un ir izsūtīta Latvijas skolām.

Grāmatā ir 10 lapu gara nodaļa par Latviju, ko sarakstīja P. Levins, grāmatas autors no Zviedrijas. Grāmatā ir Latvijas Valsts prezidentes un Zviedrijas premjerministra ievads. Zviedrijas vicepremjerminis­tre L. Hjelme-Valena Zviedrijas premjerministra J. Pēršona uzdevumā apmeklēja Latviju 2001. gada 12. februārī un piedalījās grāmatas prezentēšanā.

 

Semināri vēstures skolotājiem

Starptautiskās sadarbības rezultātā ir organizēti semināri skolotā­jiem. 2001. gada jūnijā un augustā Latvijā notika semināri vēstures sko­lotājiem no Latvijas par holokausta izglītošanas jautājumiem. Se­mināru veidošanā piedalījās Zviedrijas institūts no Stokholmas un ASV vēstniecība Rīgā. Latvijas Vēstures skolotāju asociācija iesaistīja skolotājus no Latvijas lielākajām pilsētām, tādējādi padarot semi­nārus par īpaši efektīviem.

Latvijas Vēstures skolotāju asociācija deleģēja vēstures skolo­tājus uz Jad Vašem Starptautisko holokausta studiju skolu Jeru­za­lemē. Skolotāji piedalījās kursā par holokausta mācīšanu (no 1999. ga­da 27. decembra līdz 2000. gada 19. janvārim).

Latvijas Vēstures skolotāju asociācijai ir auglīga sadarbība ar starp­­tautisko Latvijas Vēsturnieku komisiju. Latvijas Vēsturnie­ku komi­sija un Vēstures skolotāju asociācija 2000. gada 1.2. aprīlī Lī­gatnē rīkoja kopīgu semināru, kas bija veltīts Otrā pasaules kara vēstures apgū­ša­nai skolās, sevišķi uzsverot holokausta mācīšanas metodes. Semi­nārā piedalījās 60 vēstures skolotāju no visiem Lat­vijas novadiem.

2001. gada jūnijā Latvijas vēstures skolotāji apmeklēja ASV, Mi­nesotas štatu un Ņujorku. Viņi piedalījās ASV veidotā programmā, lai iepazītos ar vēstures mācību metodiku.

 

Anne Franka un Šeina Gramma

2001. gada pavasarī Rīgā tika atvērta izstāde Anne Franka vēstī­jums mūsdienām. Tā ir ceļojoša izstāde, ko Rīgas ebreju kopienas telpās 21. aprīlī atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas Mu­zeju nacio­nālā padome šo izstādi organizēja sadarbībā ar Annes Fran­kas mu­ze­ju Amsterdamā. Latviski tiek izdota Annes Frankas dienasgrāmata.

Trīs stendi šajā izstādē tika sagatavoti atsevišķi, un tie ir veltīti eb­reju meitenei Šeinai Grammai no Preiļiem. Līdz savai nāvei viņa rak­stīja dienasgrāmatu. Šeina gāja bojā nacistu okupācijas laikā 15 gadu vecumā.

Sabiedrības uzmanība ir piesaistīta jaunu grāmatu publicēšanai latviski, kas skar holokausta tematiku. Nobela prēmijas laureāta Eli Vīzela grāmata Nakts ir tulkota un latviski publicēta 2001. gada sākumā. Šī ir liecība par pagātni un ebreju tautas likteni. 2000. gadā klajā nāca Simona Vīzentāla grāmata Saulespuķe. Abām grāma­tām ievadu rakstījusi Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga, tās ir tul­kojis luterāņu mācītājs G. Dišlers.

 

Pētniecība

Latvijas Vēsturnieku komisija

1998. gada rudenī Latvijas Valsts prezidents G. Ulmanis izvei­doja starp­­tautisku Latvijas Vēsturnieku komisiju. Tās darbības mērķis ir sekmēt Latvijas 20. gadsimta vēstures jautājumu izpēti un iz­skaid­ro­šanu Latvijas un citu valstu sabiedrībām. Komisija savā darbā īpašu uz­ma­nību pievērš abiem totalitārajiem režīmiem, kas Latvijas teri­to­rijā no­mainīja viens otru un kuru laikā tika izdarīti noziegumi pret cilvēci.

Komisijai jāizstrādā ziņojums Noziegumi pret cilvēci Lat­vi­jā padomju un nacistiskās okupāciju laikā 1940.1956. gadā, un 2001. ga­da vasarā tika izstrādāts pirmais Progresa ziņojums par pa­da­rīto darbu un iegūtajām atziņām. Komisija ir starptautiska, un tās darbā ir iesaistīti eksperti no ASV, Lielbritānijas, Izraēlas, Vāci­jas, Zviedrijas, Krievijas un Francijas. Komisijas sastāvā ir zinātnieki no Latvijas Universitātes, Latvijas Valsts arhīva, muzeja Ebreji Lat­vijā un Latvijas Okupācijas muzeja.

 

Valsts budžeta atbalstīta pētniecība

Latvijas Vēsturnieku komisija savam darbam ir saņēmusi fi­nan­sējumu no valsts budžeta. Tas ļāvis organizēt jaunus pētniecības darbus un dot pētniecības uzdevumus Latvijas vēs­tur­nie­kiem. 2000. gadā komisijas uzdevumā pētījumus par jaunām tē­mām veica 25 Latvijas vēsturnieki. 2001. gadā tika definētas jaunas zinātnis­kas tēmas 20 zinātniekiem. Temati par ebreju iznīcinā­šanu Latvijas mazpilsētās un par vietējo kolaborāciju līdz šim bija ne­pietiekami skatīti, un veiktie pētījumi ienes jaunas atziņas Lat­vijas sabiedrības izpratnē par holokaustu un noziegumiem pret cilvēci.

2000. gada oktobrī Latvijas Vēsturnieku komisija organi­zē­ja starp­tautisku konferenci par holokausta izpētes problēmām Lat­vijā. No­lasītie referāti ir izdoti atsevišķā sējumā, līdz ar to pla­šākai sabiedrībai sniedzot ieskatu jaunākajos zinātniskajos pē­tījumos.

2001. gada novembrī Rīgā Vēsturnieku komisija organizēs otro konferenci par holokausta izpēti. Uz to ir aicināti ar referātiem pie­dalīties Latvijas vēsturnieki, kā arī ārzemju zinātnieki un Latvijas skolotāji. Paredzēts atklāt izstādi, kas atspoguļos gan ebreju ko­pienas vēsturi Latvijā, gan kopienas pilnveidošanos neatkarī­gās Latvijas gados starp abiem pasaules kariem, gan arī holokaustu un ebreju glābējus Latvijā.

 

Pieminēšana

Glābēju godināšana

Latvijas valsts amatpersonas ir godinājušas tos Latvijas iedzī­vo­tājus, kuri holokausta laikā izrādīja personisku drosmi un glāba ebrejus.

2000. gada aprīlī Rīgā, Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 8, Valsts prezidente atklāja piemiņas plāksni ebreju glābējam Jānim Lipkem, kurš Otrā pasaules kara laikā no bojāejas izglāba 55 ebrejus.

2000. gada 4. jūlijā, ebreju tautas genocīda upuru piemiņas die­nā, Valsts prezidente pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni ebreju glābē­jiem Bruno Rozentālam (izglābis 36 ebrejus), Jadvigai Arcehovskai, Olgai Krūzmanei, Jurim Bērziņam un Ilgai Krūmiņai.

2001. gada 4. jūlijā vietā, kur Rīgā kādreiz bija sinagoga, notika piemiņas brīdis, kurā piedalījās arī Valsts prezidente. Viņa teica: Katrs, kas paceļ roku pret savu brāli, ir pacēlis roku pret visu cilvēci. Katrs, kas vēl šodien sludina neiecietību, vardarbību, ļaunumu, tur­pina grēkot pret Dievu un cilvēci. Šodien mēs esam pulcējušies, lai pieminētu bojā gājušās dvēseles. Darīsim visu, lai tādi traģiski noti­kumi, par kuriem liecina šī lūgšanu nama sinagogas drupas, pa­liktu mums kā bieds un atgādinājums cilvēkam ir ļaunums, kas iemājo viņa sirdī, un tas ir reliģijas, ģimenes darbs, tas ir audzi­nā­šanas un sabiedrības darbs cilvēku izaudzināt par cilvēku un nevis par briesmoni.

2000. gada septembra beigās Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris B. Rozentāls tika uzņemts ASV Kongresa Cilvēktiesību grupas sa­nāksmē. Ar B. Rozentālu tikās ASV kongresmenis Toms Lantoss, ASV likumdevēji, ārvalstu diplomāti, ASV ebreju sabiedrisko organizāciju pārstāvji. 2001. gada 21. aprīlī ASV ebreju kopiena B. Rozentālam Vašingtonā atklāja piemiņas plāksni. Šī piemiņas zīme ir blakus R. Val­­lenberga un citu upuru glābēju vārdiem. B. Rozentāla atmiņu stāstījums ir ierakstīts astoņas stundas garā videolentē, kas glabāsies Holokausta muzejā Vašingtonā.

2000. gada 17. novembrī Valsts prezidente pasniedza Triju Zvaig­žņu ordeni Rīgas un Latvijas virsrabīnam Natanam Barkānam.

Ebreju glābēju godināšanai īpaši svarīgi ir Izraēlas apbalvoju­mi un atzinība. 2001. gada 27. februārī Izraēlas vēstniecība Rīgā ap­bal­vojumu Taisnīgākais starp tautām pasniedza četriem Latvijas pil­soņiem un viņu pēctečiem, kas Otrā pasaules kara laikā glāba ebrejus. 2001. gada 13. martā Izraēlas vēstnieks Latvijā pasniedza šo apbal­vojumu M. Eniņai un viņas dēliem, un mazdēlam Liepājā.

 

Piemiņas vietu atjaunošana

Bojā gājušo ebreju piemiņas vietu sakopšana ir Brāļu kapu komitejas uzdevums. Šai komitejai ir Latvijas valdības mandāts, un tā ir nodi­binājusi sadarbību ar attiecīgām Vācijas organizācijām. Kopīgu pūļu rezultātā tiek veikta Biķernieku piemiņas vietas atjaunošana Rīgā. 2001. gada 30. novembrī plānots piemiņas pasākums atjaunotajā Bi­ķernieku piemiņas kompleksā, atceroties to, ka pirms 60 gadiem gāja bojā Latvijas ebreju kopiena.

Latvijas valsts amatpersonas uztur ciešu dialogu ar tiem Latvijas ebreju kopienas pārstāvjiem, kuri šobrīd dzīvo citās pasaules valstīs. 2001. gada 1.8. jūnijā Rīgā notika 3. Pasaules Latvijas izcelsmes ebreju kongress, kurā pul­cējās tie ebreji, kuri dzimuši, dzīvojuši vai kuru radinieki saistīti ar Latviju. Kongresa oficiālā atklāšana notika Eb­re­ju kopienas telpās Sko­las ielā 6. Kongresa atklāšanā piedalījās Valsts pre­zidente un Mi­nistru prezidents. Šie kontakti nostiprina Latvijas eb­re­ju kopienas saik­ni ar Latviju un demonstrē Latvijas valsts politiku attiecībā uz go­dīgu pa­gātnes izvērtēšanu. Latvijas Valsts prezidente kongresa atklā­šanā teica: Es vēlos sveikt visus šī saieta dalībniekus un gribu jums teikt Latvija ir arī jūsu Latvijas ebreju mājas. Vai tā būtu jūsu dzim­tene, vai tā būtu zeme, kurā sniedzas jūsu dzimtas saknes un atza­rojumi. Latvija ir arī jūsu zeme, tā pieder jūsu piere­dzei, jūsu senči ir devuši tai savu pienesumu. Viņi ir nākuši ar savu darbu, ar savu dzīvi un dāva­nām. Latvija ir lepna ar visiem saviem dēliem un mei­tām, un starp Latvijas ebrejiem ir daudz tādu, ar kuriem tie­šām Lat­vija var būt lepna, mums ir slaveni mākslinieki, mums ir šaha čempions Mihails Tāls, filozofs Jesaja Berlins, vesele virkne citu sla­ve­nību. Ir arī valstsvīri, kas bijuši klāt Izraēlas dibināšanā, ir tādi valsts­vīri kā Mordehajs Du­bins, kas bijis klāt pie neatkarīgās Latvijas dibi­nā­šanas un piedalījās kā ievēlēts deputāts četrās pašās pirmajās Lat­vijas saeimās.

2001. gada jūnija sākumā kongresa laikā Ebreju kopienas telpās tika atklāta īpaša bibliotēka. Tajā ir grāmatas par holokaustu un par eb­re­ju tautas vēsturi. Latvijas Valsts prezidente savā atklāšanas uzrunā atzīmēja, ka šāda bibliotēka veicinās izpratni sabiedrībā par ebreju tautas vēsturi: Es novēlu, lai šī bibliotēka kalpotu visiem, kas iet cauri viņas durvīm un atver grāmatu vākus, un lai viņi iegūtu dziļāku iz­pratni par jūdaismu, ebreju tautas gan traģisko, gan priecīgo vēsturi, dziļāku izpratni par pasaules kultūras mantojumu. Lai caur šīm zinā­šanām paši kļūtu atvērti, saprotošāki, gudrāki, cilvēcīgāki.

 

Leo Dribins

Īsa ebreju vēstures hronoloģija Latvijā

 

16. gs. 60.70. gadi

 Ebreji ierodas Piltenes novadā un nodibina savu kopienu.

17. gadsimts

Ebreji no Vācijas un Lietuvas ieceļo Kurzemes hercogistē. Ebreju bēgļi no Ukrainas un Baltkrievijas ienāk Latgalē.

17. gs.18. gs. Sākums

Rīgas rāte ierāda ebreju tirgotāju apmešanās vietu pie pilsētas mūra. 1727. gadā Katrīna I izdod dekrētu par ebreju izraidīšanu.

18. gs. vidus un otrā puse

Kurzemes hercogs Ernsts Bīrons un viņa padomnieks Levijs Lipmans veicina ebreju ieceļošanu no Vācijas. Ebreju uzņēmēji un amatnieki piedalās Jelgavas un Rundāles pils, kā arī Pētera akadēmijas celtniecībā.

1785. gads

Katrīna II izdod dekrētu, kas atļauj Kurzemes ebrejiem apmesties Slokā un Slokas pilsoņiem tirgoties Rīgā. Te ierodas ap 400 ebreju.

1799. gads

Kurzemes guberņā ebreji iegūst pastāvīgas apmešanās tiesības.

1835. gads

Kurzemes ebrejiem atļauj strādāt pašu izvēlētā profesijā.

1840. gads

Rīgā nodibina ebreju pirmo valsts laicīgo skolu Krievijā.

1841. gada 17. decembris

Krievijas Senāts izdod noteikumus par pastāvīgo iedzīvotāju statusa piešķiršanu Rīgas ebrejiem.

1844. gads

Nikolajs I izdod dekrētu par ebreju autonomo kahalu (pašvaldība) likvidēšanu, kas skar Latgales ebrejus.

1851. gads

Rīgā pirmoreiz atļauj celt sinagogu.

19. gs. otrā puse

Ebreju masveida ieceļošana Kurzemē un Rīgā sakarā ar rūpniecības attīstību.

1881.1882. gads

Ebreju bēgļi no Ukrainas un Polijas ierodas Kurzemē.

19. gs. 80. gadu vidus

Rīgas Politehnikuma ebreju studenti izveido pulciņu Hovevei Cion. Nodibinās cionistu kustība Latvijā.

19. gs. 90. gadi

Sākas ebreju izceļošana uz Palestīnu.

19. gs. beigas20. gs. sāk.

Daugavpilī un Rīgā nodibinās Ebreju sociāldemokrātiskās savienības Bunda organizācijas.

1905. gads

Ebreji aktīvi piedalās demokrātiskajā revolūcijā Latvijā.

1915. gada 17. (30.) aprīlis

Krievijas armijas virspavēlnieks izdod pavēli par visu ebreju izsūtīšanu no Kurzemes guberņas. Deportē 40 tūsktošu ebreju.

1918. gada 18. novembris

Nodibinās Latvijas Republika, kas pasludina visu minoritāšu līdztiesību. Latvijas ebreju Nacionāli demokrātiskā partija deleģē savus pārstāvjus Latvijas Tautas Padomē.

1919. gads

Ebreju vairākums kļūst par Latvijas pilsoņiem. Ebreji piedalās Latvijas Brīvības cīņās.

1920.1940. gads

Izveidojas ebreju nacionālā minoritāte, kas aktīvi piedalās Latvijas politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Tiek īstenota Latvijas ebreju kultūras autonomija.

1940.1941. gads

Padomju okupācija politiski sašķeļ Latvijas ebrejus, likvidē minoritātes nacionālās biedrības un skolas, represē to darbiniekus.

1941.1944. gads

Holokausts Latvijā. Nacistiskie okupanti un to vietējie atbalstītāji iznīcina lielāko daļu Latvijas ebreju.

1945.1988. gads

Latvijā atgriežas ebreji, kuri paspēja evakuēties uz Padomju Savienības republikām. Ierodas ebreju ieceļotāji no Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas. Padomju režīms aizliedz ebreju skolu un kultūras biedrību atjaunošanu, represē to iniciatorus.

1967. gads

Sākas ebreju nacionālā atmoda Latvijā. Ebreji masveidā repatriējas uz Izraēlu un emigrē uz ASV.

1988.1991. gads

Latvijas ebreji piedalās latviešu tautas cīņā par demokrātiju un Latvijas neatkarīgās valsts atjaunošanu.

1988.1992. gads

Rīgas, Daugavpils, Liepājas un citu pilsētu ebreju kopienu atjaunošanās.

20. gs. 90. gadi

Latvijas ebreji aktīvi piedalās neatkarīgās Latvijas ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Ebreju ieceļotāji integrējas Latvijas nacionālajā sabiedrībā.

 

Latvijas Republikas un Izraēlas Valsts noslēgtie divpusējie līgumi

  • Līgums starp Latvijas Republikas valdību un Izraēlas Valsts valdību par gaisa satiksmi
    1. Parakstīts 03.11.93.
    2. Ratificēts Saeimā 14. 09. 95.
    3. Spēkā no 14.04.96.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 149, 29.09.95.
    6. Andris Gūtmanis Latvijas Republikas satiksmes ministrs, Šimons Peress Izraēlas Valsts ārlietu ministrs
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgums par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību
    1. Parakstīts 27.02.94.
    2. Ratificēts Saeimā 26.01.95.
    3. Spēkā no 09.05.95.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 30, 10.03.94 un V.nr. 19, 07.02.95.
    6. Valdis Birkavs LR Ministru prezidents, Ichaks Rabins Izraēlas Valsts premjerministrs
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības nolīgums par sadarbību izglītības, kultūras un zinātnes jomā
    1. Parakstīts 27.02.94.
    2. Akceptēts MK 08.02.94.
    3. Spēkā no 07.11.95.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 24, 24.02.94.
    6. Valdis Birkavs LR Ministru prezidents, Ichaks Rabins Izraēlas Valsts premjerministrs
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgums par savstarpēju atteikšanos no vīzām attiecībā uz personām, kurām ir diplomātiskās vai dienesta pases
    1. Parakstīts 01.03.96.
    2. Akceptēts MK 09.08.95.
    3. Spēkā no 14.12.96.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 122, 16.08.95.
    6. Valdis Birkavs Latvijas Republikas ārlietu ministrs, Tova Hercla Izraēlas vēstniece Latvijā
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības nolīgums par sadarbību telekomunikācijas un pasta sakaru jomā
    1. Parakstīts 14.08.97.
    2. Akceptēts MK 29.11.94.
    3. Spēkā no 02.12.97.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 34/35, 10.02.98.
    6. Vilis Krištopāns Latvijas Republikas satiksmes ministrs, Limora Livnata Izraēlas Valsts sakaru ministre
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgums par sadarbību narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru nelegālās apgrozības un izmantošanas, terorisma un citu smagu noziegumu apkarošanā
    1. Parakstīts 27.07.98.
    2. Akceptēts MK 22.07.98.
    3. Spēkā no 29.12.98.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 43/44, 16.02.99.
    6. Andrejs Krastiņš LR iekšlietu ministrs, Avigdors Kahalani Izraēlas Valsts sabiedriskās drošības ministrs
  • Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgums par vīzu režīma atcelšanu pilsoņu pasu turētājiem
    1. Parakstīts 08.05.2000.
    2. Akceptēts MK 03.05.2000.
    3. Spēkā no 11.05.2000.
    4. Beztermiņa
    5. V.nr. 43, 16.03.2001.
    6. Māris Riekstiņš LR  Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs, Dāvids Levi Izraēlas Valsts ārlietu ministrs