Ārlietu ministra E.Rinkēviča uzruna Latvijas Universitātes 70.zinātniskajā konferencē „Eiropas/Eirozonas ekonomiskā krīze – iespēja valsts attīstībai un ekonomikas izaugsmei”
Rīga, 2012. gada 1.februāris
Godātais Latvijas Universitātes rektora kungs, zinātņu prorektora kungs, godātie Latvijas Universitātes mācībspēki, studenti, dāmas un kungi,
Esmu pagodināts šodien Jūs uzrunāt Latvijas Universitātes, savas alma mater, 70.zinātniskajā konferencē. Latvijas Universitāte vienmēr ieņems īpašu vietu manā sirdī, jo šeit esmu ieguvis neatsveramas zināšanas, kuras esmu pielietojis tālākajā dzīvē.
Šodien konferencē izvirzītā tēma ir aktuāla kā nekad. Tikko notikušajās ārpolitiskajās debatēs parlamentā diskutējām par Latvijas vietu Eiropas Savienībā, par to, kādu Latvija redz Eiropas Savienības nākotni.
Jau vairākus gadus pasaulē plosās globālā finanšu krīze. Bieži vien mēdzam salīdzināt pašreizējo recesiju ar 20.gadu beigu – 30.gadu sākumu Lielo depresiju. Gan tad, gan arī tagad pasaule bija un ir spiesta meklēt smagus risinājumus un maksāt lielu cenu. Cik liela būs šī cena šodien, mēs vēl nezinām. 20.gadsimta 30.gados liela daļa Eiropas valstu, kur dažviet bezdarbs sniedzās līdz 30%, lauksaimniecības preču, ievērojot, ka liela daļa ekonomiku bija agrāras, cenu kritums sasniedza pat 60%, piedzīvoja pāreju no demokrātijas uz autoritārismu. Šo pāreju pavadīja vērienīga vērtību krīze – demokrātijas, cilvēka tiesību nozīmes degradācija. Strauji mainījās ierastā sabiedrības sociālā struktūra, bankrotējot vienai šķirai, to vietā veidojas jaunas sociālās grupas, kuras pieprasīja ekonomisko labumu pārdali par labu sev”. Salīdzinājumam - pašreizējās krīzes iespaidā iekšzemes kopprodukta kritums atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs sasniedza pat 18%, kā tas notika Latvijā.
Ievērojot zemo sociālo mobilitāti 30.gados, kā arī „brīvo robežu” trūkumu, lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju palika savās zemēs. Neapmierināti ar sociāli ekonomisko stāvokli daļa no tām rada patvērumu politiskajos novirzienos, kuri populistiski aicināja „sakļauties ap vadoni”, lai atrisinātu tautsaimniecības grūtības. Arī pašreizēja recesija atklāj, ka smagākos dzīves brīžos daļa sabiedrības vēlas meklēt vienkāršotus risinājumus smagām un kompleksām problēmām. Rodas stihiskas kustības, tādas kā „Okupē Volstrītu”, kuras aptver Eiropas un ASV pilsētas. Taču tās nespēj, lai cik aktīvas un daiļrunīgas būtu, piedāvāt reālus ilgtspējīgus risinājumus. Taču šādas populisma tendences ignorēt mēs arī nedrīkstam.
Godātie klātesošie,
Šodien Eiropā esam krietni labākā situācijā, nekā 80 gadus atpakaļ, un kardināla atšķirība ir tāda, ka mūsu kontinents jau 60 gadus attīstās ciešākas integrācijas virzienā. Īpaši strauji tas notiek pēc komunisma sabrukuma Austrumeiropā. Šodien daudziem Eiropas Savienība asociējas ar ekonomisko uzplaukumu, brīvām robežām, taču primārais mērķis, 1951.gadā veidojot Eiropas ogļu un tērauda kopienu kā aizmetni Eiropas Savienībai, bija samierināt vēsturiskos ienaidniekus, lai vairāk nekad Eiropas kontinents nepiedzīvotu karu.
Šodien ir pilnīgi mainījusies Eiropas valstu savstarpējo attiecību paradigma – konflikti vai domstarpības tiek risinātas mierīgā ceļā.
Beidzoties „Aukstajam karam”, kopš 90.gadu sākuma Eiropas Savienība ir paplašinājusies, tādējādi paplašinot Eiropas drošības un stabilitātes telpu. Eiropas Savienības līderi pieņēma tālredzīgus un drosmīgus lēmumus, sniedzot atbalsta roku valstīm, kuras bija atbrīvojušās no komunisma, arī Latvijai. Eiropas vēsture ir skaidri pierādījusi – apstākļos, kad raugāmies stratēģiski un tālredzīgi visa kontinenta interesēs, tiek nodrošināta miers un labklājība.
Un šajos apstākļos ir svarīgi šo tālredzību un stratēģisko redzējumu nepazaudēt un turpināt brīvas un vienotas Eiropas projektu.
Tieši tāpēc tālākā Eiropas Savienības paplašināšanās ir būtiska un dažos reģionos kā Balkānos, ir būtiska kā nekad. Balkāni ir vieta, no kuras aizsākās pirmā pasaules kara nāvējošā spirāle, Balkāni ir vieta, kur notika lielākie noziegumi pret cilvēci pēc otrā pasaules kara. Starptautiskā sabiedrība ir vienisprātis, ka labākais risinājums reģiona valstīm ir dalība Eiropas Savienībā. Jau tuvākajā laikā sveiksim Horvātiju kā savienības 28.dalībvalsti, ceram, ka sarunu process ar Serbiju, Maķedoniju, Melnkalni un Kosovu notiks tikpat raiti, lai mēs varētu aizvērt vienu traģisku kontinenta vēstures lappusi.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka „paplašināšanās nogurums” pakāpeniski pāriet uz „dalības nogurumu”, kad valstīm trūkst motivācijas pieņemt jaunus redzējumus, kā arī drosmīgus lēmumus. Un aktualizējas tad jautājums, kamdēļ vispār tad ir nepieciešama Eiropas Savienība? Taču uz mirkli iedomāsimies, kāda būtu situācija, ja tās nebūtu? Kāda būtu nelielo valstu spēja spēlēt procesus Eiropas kontinentā? Vai neatdzimtu lielāko valstu ambīcijas? Vai nebūtu ambīciju risināt savas problēmas uz mazāku kaimiņu rēķina? Un vai tiešām vēlamies patiesi pārbaudīt, vai pagājušā gadsimta dēmoni joprojām ir dzīvi? Galu galā Eiropas Savienība ir ne tikai instruments, lai kādreiz lielākie ienaidnieki nekonfliktētu savā starpā, bet arī instruments mazo un vidēju valstu interešu pārstāvībai.
Tieši tādēļ Latvijas interesēs ir krīzes pārvarēšana Eiropas Savienības dalībvalstīs kopīgiem spēkiem, meklējot kopīgus risinājumus. Latvijas interesēs ir starptautisko tirgus ticības atgūšana visām Eiropas Savienības dalībvalstu tautsaimniecībām. Latvijas interesēs ir drošs un stabils eiro, kam plānojam pievienoties 2014.gadā.
Godātie klātesošie,
Parādu un deficītu krīze ir smags pārbaudījums Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo izdevumu samazināšana nekad nesastaps plašu atbalstu sabiedrībās. Daļa ir spiesta mainīt dzīves paradumus, sajožot ciešāk jostas. Tas savukārt rada psiholoģisku diskomfortu. Līdz ar to, pāri Eiropas ielām ir vēlušies protesti un manifestācijas, paužot sašutumu par taupības programmām. Arī nākamajos gados visas Eiropas Savienības dalībvalstis būs spiestas strādāt pie tā, lai budžeti ir sabalansēti un mēs nedzīvotu uz parāda. Eiropas Savienību sagaida smagi lēmumi.
Šajā situācija, protams, ka varam uzdot jautājumu – vai patiešām nav cita ceļa? Un atbilde ir – nē, cita ceļa nav. Kamēr Eiropas Savienības dalībvalstis, arī Latvija, nav savedušas kārtībā savas finanses, cerēt, ka tāpat vien atgūsim uzticību, nav reāli. Neaizmirsīsim, ka Eiropas Savienībai ir jākonkurē ar strauji augošām Āzijas un Latīņamerikas ekonomikām.
Latvijas mērķis ir Eiropas Savienība kā līdztiesīgu nacionālu valstu savienība, kurā katra valsts un nācija var īstenot savas intereses. Tā ir savienība, kurā nedominē kāda valsts vai valstu grupa. Latvija ir ieinteresēta tādā savienībā, kurā solidaritātes princips „visi par vienu un viens par visiem” ir katras dalībvalsts prioritāte. Ja mēs šo vēlamies sasniegt arī turpmāk, cita ceļa, kā būt aktīviem lēmējiem par Eiropas Savienības nākotni, mums nav.
Godātie klātesošie,
Lai arī parādu un deficītu krīze ir nesusi smagus pārbaudījumus Eiropas Savienībai, arī Latvijai, jebkura krīze ir arī iespēja mainīt, transformēties, nolikt dzīvi uz jaunām un efektīvākām sliedēm.
Pēc starptautiskās finanšu palīdzības programmas apstiprināšanas, 2009.gada vidū Latvija sāka virzību uz finansiālās un ekonomiskās stabilitātes atjaunošanu.
Finanšu krīzes sākumā ārējā pieprasījuma samazināšanās un Latvijas zemās konkurētspējas rezultātā Latvijas eksporta apjoms uz ES valstīm krasi saruka, tomēr Latvijas uzņēmēji, optimizējot izmaksas, spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem un ar uzviju atguva pozīcijas galvenajos tirgos.
Ekonomikas pakāpeniska augšupeja, ražošanas attīstība, eksporta kāpums un aktīvāka cīņa ar ēnu ekonomiku un izvairīšanos no nodokļu nomaksas ir tie faktori, kas ļāvuši palielināt ieņēmumu prognozes, panākot tālāku budžeta deficīta samazinājumu un ieliekot pamatu tāda 2012.gada budžeta izstrādei, kas nodrošina atbilstību Māstrihtas kritērijiem (valsts parāds līdz 60% no IKP, budžeta deficīts, kontrolēta inflācija), paverot iespēju pievienoties eiro zonai.
Ir jāveicina tas, lai Latvijas eksporta struktūrā palielinātos augstākas pievienotās vērtības preču īpatsvars, kas panākams ar investīciju piesaisti mērķa nozarēs, kā arī mērķtiecīgu un koordinētu eksporta politiku.
Pozitīvi vērtējams tas, ka starptautisko aizdevuma programmu noslēdzam, atgriezušies pie ekonomiskās izaugsmes. Šogad plānotā izaugsme ir ap 2,5%. Tāpat esam mainījuši ekonomikas struktūru uz ražošanu un eksportu, kas arī bija galvenie faktori, kas veicināja atgriešanos uz izaugsmes ceļa. Un vēl vairāk kāpināt ražošanas komponenti ekonomikas struktūrā ir jābūt mūsu visu kopīgajam mērķim.
Lai arī salīdzinājumā ar pirmskrīzes periodu ekonomiskā izaugsme ir ievērojami palēninājusies, pateicoties veiktajām reformām, Latvijas izturība pret globāliem satricinājumiem ir būtiski pieaugusi.
Kāda tad ir Latvijas pieredze krīzes pārvarēšanā?
Pirmkārt – smagi un drosmīgi lēmumi nes rezultātus. Sākotnējais Latvijas kritiķis, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmens nesen atzina, ka Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kas ir atguvusi starptautisko tirgu uzticību. Un ko nozīmē atgūt starptautisko tirgu uzticību – tas nozīmē, ka mēs varam aizņemties finanšu līdzekļus tirgū, jo mūsu spējai risināt finanšu grūtības uzticas.
Otrkārt – Mums ir izdevies atgriezties pie gandrīz sabalansēta budžeta. Noslēdzot aizdevuma programmu, no paredzētajiem 7,5 miljardiem eiro mēs izmantojām 4,4 miljardus, kas nozīmē, ka īstenotās reformas bija efektīvas.
Treškārt – Atbildība pret saviem sabiedrotajiem smagu lēmumu pieņemšanā. Latvijas valdība konsekventi īstenoja fiskālās disciplīnas politiku, apzinoties atbildību gan pret Latvijas valsti un tās pilsoņiem, gan pret Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mēs apzinājāmies, ka mums ir jāatjauno ticība savos sabiedrotajos un partneros par spējām risināt smagas un samilzušas problēmas.
Ceturtkārt – Latvija kā piemērs citām valstīm. Šajā Eiropas Savienībai sarežģītajā brīdī Latvija ir pārliecinošs piemērs tam, kas jādara, lai valsts varētu izlēmīgi risināt savas ekonomiskās problēmas. Ja Latvija to spēja, tas nozīmē, ka to spēj izdarīt arī citas valstis.
Kas mums būtu jādara tālāk?
- Latvijai ir jābūt Eiropas integrācijas kodolā, lai mēs varētu pilnvērtīgi piedalīties sarunās par Eiropas Savienības nākotni - nākotni, kura ietekmē mūs visus.
- Mums ir jāstrādā pie sabiedrības uzticības atjaunošanas valsts varai. Saskaņā ar Eirobarometra pētījuma datiem 2011.gadā 78% Latvijas iedzīvotāju neuzticējās valdībai, Saeimai pat vēl vairāk – 82%.
- Enerģiskāk jāveic izglītības, veselības aprūpes un sociālās sistēmas reformas.
- Krīze ir radījusi ievērojamus emigrācijas apjomus, daļa Latvijas novadu ir zaudējuši lielu daļu iedzīvotāju, jo īpaši Latgale. Ir beidzot jāķeras no vārdiem pie darbiem reālistiskas un efektīvas stratēģijas izstrādei Latgales attīstībai.
- Ir jāizstrādā izsvērts un reālistisks Nacionālās Attīstības plāns, kas vērsts uz tautsaimniecības attīstību ražošanas virzienā, reģionu attīstību un zinātnes un inovāciju pielietošanu, pielāgojot attiecīgi tam ES fondu apguves mehānismus.
- Ir jāvirzās uz nodokļu samazināšanu dažās jomās, piemēram, darbaspēkam.
- Ir jāuzlabo ārējās ekonomiskās darbības sistēmas koordinācija, izmantojot ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padomi, pie kuras izveides pašlaik norit darbs kopīgi ar Ekonomikas ministriju. Vienlaikus Ārlietu ministrija turpina pētīt citu valstu pieredzi. Labu piemēru tam, kā valsts institūcija spēj efektīvi veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas, piedāvā Dānijas modelis. Tajā valsts ārējā ekonomiskā politika ir integrēta valsts kopējā ārpolitikā. Šim modelim raksturīga cieša privātā sektora iesaiste lēmumu pieņemšanā un konkrētu izmērāmu indikatoru izmantošana darbības efektivitātes izvērtēšanā.
Godātie klātesošie,
Šis gads būs izšķirošs gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai, vai mums izdosies ielikt stabilu fundamentu Eiropas Savienībai tālākai attīstībai. Latvijas un Eiropas Savienības politiskie līderi ir apņēmības pilni smagi strādāt, lai tas tā notiktu. Mūsu savstarpējā integrācija un atkarība vienam no otra prasa koordinētu un aktīvu kopīgu rīcību. Šī krīze atkārtoti parādīja, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir cieši saistītas viena ar otru un to nākotne ir iespējama tikai, strādājot cieši kopā.
Latvijai, atgūstot sabiedroto un partneru uzticību, ir jāturpina arī turpmāk kalpot kā piemēram finanšu problēmu risināšanā. Iespējams, ka viena no lielākajām mācībām Latvijai krīzes pārvarēšanā ir tā, ka no Latvijas lēmumiem šodien ir atkarīga Eiropas nākotne, varbūt vairāk, nekā mēs paši spējam iedomāties.
PALDIES PAR UZMANĪBU!
