Dāmas un kungi!

Kolēģi un domubiedri!

Šī ir otrā reize, kad man ir iespēja uzrunāt partiju. Pirmā reize bija šā gada maijā, kad Jūs mani izvirzījāt par savu Valsts prezidenta amata kandidātu. Šodien es vēlos vēlreiz Jums pateikt paldies un kopā ar Jums novēlēt Valsts prezidentam V.Zatleram veiksmīgi tikt galā ar visiem atbildīgajiem pienākumiem, ko uzliek šis amats.

Es vēlos šodien runāt par to, kas mums kā valstij būtu jādara ārpolitikā, kā arī izteikt dažas idejas, ko mums kā partijai jāveic iekšpolitiski.

Runājot par starptautisko politiku, jāatzīst, ka Latvijas cilvēki aizvien vairāk interesējas par to, kas notiek pasaulē un seko globālajai dienaskārtībai.

Daudzi - it sevišķi jaunieši - lasa starptautisko presi, darot to arī ar interneta palīdzību gan Viļakā, gan Kuldīgā, gan šeit - Valmierā. Un tas ir labi!

Mūsu partijas biedrs Edmunds Krastiņš nav  gandrīz vai vienīgais The Economist lasītājs Latvijā, kā viņam dažus gadus atpakaļ varēja patikt domāt, - uz šī žurnāla vāka pat ir norādīta izdevuma cena latos.

Tomēr, šķiet, ka pēdējos gados ir mazinājies cilvēku priekšstats, ka Latvija var kaut ko nopietni ietekmēt starptautiskajos procesos. Iespējams, to nosaka uzskats, ka lielie izaicinājumi ārlietās mums esot aiz muguras.

Protams, Baltijas valstis vēlreiz nevar stāties Eiropas Savienībā vai NATO, tādējādi radot par mums pastiprinātu interesi pasaules mēdijos.

Protams, mēs vairs neesam "problēmu reģions attiecībās ar Krieviju", uz kuru būtu sakoncentrēta pasaules uzmanība, taču Latvija nedrīkst kļūt par nomaļu valsti starptautiskajā politikā.

Mana atbilde tiem, kuri uzskata, ka Latvija starptautiski neko nevar ietekmēt, ir vienkārša - tā nav taisnība. Man vakar, Rīgā, Moldovas, Ukrainas un Azerbaidžānas pārstāvji teica paldies par mūsu atbalstu un palīdzību šo valstu reformu procesā. Tāpat mūsu karavīri Afganistānā un citās miera misijās saņem pateicības no vietējiem iedzīvotājiem.

Taču mēs varam paveikt vēl vairāk un labāk. Kaut vai ņemsim Eiropas Savienību.

Pagājis ir tas laiks, kad varējām lepoties tikai ar to vien, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā.

Mums ir jāuzdod sev jautājums - kā Latvijas sabiedrība vērtēs Eiropas Savienību 2009. gada 1. maijā - atzīmējot 5 gadus kopš iestāšanās.

Ir šokējoši, ka tikai apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju patlaban pozitīvi vērtē mūsu dalību šajā organizācijā. Tas mani satrauc ne mazāk kā mūsu partijas reitingi.

Izskatās, ka Eiropas Savienība ir kļuvusi par sava veida grēkāzi un tiek vainota pat pie tā, pie kā tā nav vainīga. Taču ir jākonstatē, ka mūsu ārpolitikai vai faktiski jau iekšpolitikai Eiropas Savienībā, diplomātiski izsakoties, ir lielas attīstības iespējas.

Diplomātijai un ikvienai Latvijas ministrijai ir jāsaprot, ka jautājumi, par kuriem šodien lemj Briselē, ietekmēs Latvijas ekonomiku, finanses, vidi, transportu un visas citas valstij būtiskās jomas pēc gada, diviem vai trim.

Brisele ir tā vieta, kurā mums jāspēj saprast un prognozēt Eiropas attīstības tendences un jāpieņem tādi lēmumi, kas sekmēs nevis gremdēs Latvijas attīstību. Brisele prasa profesionālu diplomātiju.

Bet neaprobežosim sevi tikai ar to, par ko šodien spriež Brisele. Latvijai pašai ir jābūt spējīgai dot savu redzējumu, savu skatījumu uz lietu attīstību ilgtermiņā.

Kas tad noteiks Latvijas un visas Eiropas Savienības konkurētspēju pasaulē? Manuprāt, Latvijai un Eiropai ir jākoncentrējās uz drošu un ilgtspējīgu enerģētikas politiku, jāpanāk vēl brīvāks iekšējais tirgus, kā arī jānodrošina izdevīgi nosacījumi tirdzniecībai ar citiem pasaules tirgiem Āzijā, Ziemeļamerikā un Krievijā.

Tikai pēc divām nedēļām Eiropas Padome Briselē lems par īpašas grupas izveidošanu, kuras uzdevums būs radīt vīziju par iespējamo ES attīstību un esmu pārliecināts, ka Latvijai ir ko teikt šādas grupas veidošanas sakarā un Latvijai ir ko teikt par to, kādu vēlamies redzēt Eiropu 2030. gadā. Arī mūsu partijai priekšā stāv debates par Eiropas nākotni, tajā skaitā par to, vai konservatīvai partijai tiešām būtu jāatbalsta federālas Eiropas ideja?

Dāmas un kungi!

Ir radies maldīgs priekšstats, ka ir pagājis lielo mērķu laiks ārpolitikā. Bet tā nav taisnība! Piemēram, šobrīd Latvijas enerģētikas drošība ir tāds pats izaicinājums, kā savulaik iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Pašreizējā dienaskārtībā ir gan Ignalīnas atomelektrostacijas projekta tālākā attīstība, gan Eiropas ierosmes par atjaunojamiem resursiem, gan investīciju piesaiste, kā arī starpsavienojumi. Mums ir jāapzinās, ka pasaules naftas un gāzes cenas ir būtiski mainījušas arī mūsu kaimiņu Krieviju un tās attiecības ar Rietumiem. Tādēļ šodien enerģētika vairāk kā jebkad ir diplomātija.

Nerodot atbildes uz enerģētikas izaicinājumiem mēs nespēsim nodrošināt platformu arī mūsu uzņēmēju izaugsmei un eksportam.

Tagad dažos vārdos par citām ārpolitikas tēmām:

Amerikas Savienotas valstis ir un paliek Latvijas stratēģiskais partneris Nr. 1, kad domājam par mūsu valsts drošību. Ar to saprotu ekonomisko drošību un aizsardzību. Latvija nav mainījusi savas vērtības un Latvija nemainīs savus stratēģiskos partnerus. To mēs nedrīkstam darīt arī kādas atsevišķas emocionālas runas iespaidā.

2007. gads ieies Latvijas vēsturē ar īpašu atzīmi. Pateicoties premjera A.Kalvīša tālredzīgajam un drosmīgajam lēmumam mēs esam spējuši noslēgt Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Šis apstāklis uzliek jaunus pienākumus un uzdevumus, jo Latvijai ir jāpieņem atbildīgi lēmumi par to, kā tālāk attīstīt šīs attiecības ar mūsu kaimiņvalsti.

Rezumējot - Ārlietu ministrijai ir ne tikai jauna ēka un ministrs, bet jāmainās arī ārlietu dienestam.

Ārpolitiku nevar veidot caur preses paziņojumiem. Preses paziņojumi lai paliek kā aisberga redzamā - tomēr mazākā daļa. Vispirms - skaidri definētas pozīcijas, sekmīgi izstrādāta stratēģija un aktīva diplomātija.

Ārpolitikai ir jābūt pēctecīgai, profesionālai, izsvērtai un gudrai. Lēmumi ir jāpieņem bez sasteigtības un populisma, bez svaidīšanās no viena viedokļa uz citu.

Dāmas un kungi!

Šie paši principi būtu lietojami arī Latvijas iekšpolitikā.

Mēs zinām, ka daļa sabiedrības un nevalstiskās organizācijas vēlas diskusiju ar politiskajām partijām, par valsts politisko sistēmu un par valsts pārvaldi. Mūsu partijai šis dialogs ir jāatbalsta.

Taču tam jābūt nevis vienas dienas monologam ultimātu formā, ar sasteigtiem lēmumiem grozīt Satversmi, bet gan ilglaicīgākam procesam, kurā visas ieinteresētās puses var izteikties.

Mums nepieciešams pārņemt diskusiju kultūru Rietumu tradīcijās. Manuprāt, iespējamas politiskās sistēmas reformu un konstitūcijas labojumu jautājumi būtu diskutējami speciāli šim mērķim izveidotā forumā, vai apaļajā galdā, kura vadību varētu uzticēt kādam no bijušajiem Latvijas Valsts prezidentiem.

Mūsu partijai ir arī jāsaprot, ka šobrīd Latvijas sabiedriskajā domā ir ienācis kreisais entuziasms. Mums ar to ir jākonkurē.

Domāju, ka Tautas partijai ir jāveido savs "Think Tank" jeb Konservatīvās politikas institūts. Tādas organizācijas ir sastopamas daudzās mūsu māsu partijās Eiropā un Amerikā.

Konservatīvās politikas institūta galvenais uzdevums būtu analīze un ideju radīšana. Šāds institūts ir, manuprāt, pareizais formāts teorētiskām un, it īpaši, publiskām diskusijām, jo tā ietvaros varētu atļauties daudz brīvākas prāta vētras un domas eksperimentus, nekā partija.

Konservatīvās ideoloģijas institūts būtu nepieciešams arī tādēļ, lai celtu mūsu ideoloģijas konkurētspēju, kreiso vilinājumu un kārdinājumu fonā.

Šāda institūta izveidošanā īpaši aktīvi varētu piedalīties mūsu partijas dibinātāji, kuri nav tik aizņemti ar aktīvo politisko darbību.

Domāju, ka ideoloģiskie jautājumi tuvākajos gados pastiprināti nonāks mūsu dienaskārtībā. Ir jāsecina, ka no tā, cik konkurētspējīga būs mūsu ideoloģija, ir atkarīgs, cik konkurētspējīga būs Latvija.

Konservatīva pieeja neparedz pagātnes idealizāciju - konservatīva pieeja paredz pamatīgumu vērtībās, izsvērtību lēmumos un ticību savai tautai.

Lai mums visiem veicas!