Valsts Prezidenta kungs!

Ekselences!

Cienītās dāmas un godātie kungi!

Šodien ir priecīga diena.

Ārlietu ministrija atgriežas ēkā Valdemāra ielā 3, kur tā iepriekš mājoja no 1919. gada līdz pat valsts okupācijai 40. gadā. Tātad, šodien atrodamies Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēsturiskajā mītnē.

Šī ēka ir kā Latvijas vēstures mikromodelis, kas atspoguļo mūsu valsts likteni 20. gadsimtā.

Būvēta kā bankas ēka 1914. gadā vēl vācu–krievu laikos pēc baltvācu arhitekta Vites un latviešu arhitekta Laubes projekta, tā 23. gadā tika atsavināta jaunās Latvijas valsts vajadzībām. Tolaik te atradās arī Valsts kanceleja un augstu amatpersonu dzīvokļi. Uzreiz jāpiebilst – interesentiem –, ka šie dzīvokļi nav atjaunoti, un nakšņot šeit varēs tikai tad, ja kāds ministrijas darbinieks būs atstājis visus darbus uz pēdējo brīdi.

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija šajā ēkā atradās līdz 40. gadam. Okupācijas gados namā atradās gan vācu armijas iestādes, gan Latvijas Komunistiskās partijas "orgāni". Kopš 74. gada ēkā mita Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomiteja, bet pēc valsts neatkarības atjaunošanas līdz 2004. gada sākumam šeit darbojās Rīgas Dome.

Pēc A.Kalvīša valdības lēmuma 2006. gada aprīlī šeit tika uzsākti rekonstrukcijas un restaurācijas darbi, lai ēku atjaunotu un pielāgotu Ārlietu ministrijas vajadzībām un tā atbilstu visiem ES un NATO drošības standartiem.

Es vēlos pateikties visiem – projektētājiem, celtniekiem, darba uzraudzītājiem un koordinētājiem, amatniekiem – ikvienam, kas pielikuši savu roku, lai šī ēka atgūtu savu vēsturisko un reizē lietišķo veidolu.

Nav šaubu, ka mūsu pārbraukšana uz šejieni no iepriekšējās ēkas Brīvības bulvārī ir kaut kas daudz vairāk par vienkāršu pārvākšanos.

Mūsu atgriešanās savā vēsturiskajā mājvietā simbolizē ārlietu pārmantojamību no pirmās Latvijas brīvvalsts uz otro.

Saistībā ar šo ēku mums ir iespēja atcerēties gan Latvijas ārlietu pamatlicēju Meierovicu, gan leģendāro sūtni Zariņu, kuram Latvijas valdība pirms okupācijas nodeva pilnvaras pārstāvēt Latvijas valsti, vēstnieku Dinbergu, kurš kā jauns diplomāts tika nosūtīts darbā uz Ņujorku, atteicās atgriezties Rīgā pēc 40. gada notikumiem un, pārdzīvojot ilgus trimdas gadus diplomātiskajā dienestā, sagaidīja valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Atcerēsimies daudzus citus cilvēkus, bez kuriem Latvijas diplomātijas vēsture nav iedomājama.

Jāsaka, ka ir pienācis laiks vēsturniekiem nopietni izvērtēt arī Latvijas diplomātiju okupācijas laikā. Kā arī latviešu sabiedrisko organizāciju, piemēram, Pasaules brīvo latviešu apvienības nopelnus, aizstāvot brīvas Latvijas ideju.

Domāju, ka varu izteikt mūsu kopīgās izjūtas, sakot, ka šodien atgriežamies mājās.

Atgriezties mājās – tas nozīmē, atgriezties savā īstajā vietā, tur, kur tu jūties piederīgs, tur, kur tu esi gaidīts.

Man šķiet, ka Ārlietu ministrija atgriežas savā vēsturiskajā ēkā līdzīgi kā Latvija atgriezās mājās, iestājoties Eiropas Savienībā un NATO.

Latvijas ārlietu dienests šajā procesā paveica milzīgu darbu. Ne tikai pēctecīgiem politiskiem lēmumiem, bet arī Latvijas ārlietu dienesta profesionalitātei un mērķtiecībai bija ļoti liela nozīmē mūsu eiroatlantiskās integrācijas ceļā. 

Daudzi no mūsu tagadējiem vai bijušajiem vēstniekiem jau tagad ir personības, kurām ir vieta atjaunotās Latvijas vēstures grāmatās. Lai minam kaut Krievijas armijas izvešanas sarunu vadītāju Mārtiņu Virsi vai mūsu jaunāko vēstnieku Amerikā un NATO Aivi Roni, vai pirmo Latvijas vēstnieku pēcpadomju Krievijā Jāni Peteru.

Dāmas un kungi!

Nav šaubu, ka ārpolitika nekad nebeigsies. Pasaule mainās un mums ir jābūt modriem vai, kā mēdz teikt diplomāti, ir "uzmanīgi jāseko līdzi notikumu attīstībai".

Ar gandarījumu ir jākonstatē, ka pieaug Latvijas sabiedrības interese par lielajiem pasaules notikumiem un to faktisko saistību ar mūsu valsti.

Sekojot līdzi ziņu lentēm gan no tālākām valstīm un reģioniem, gan no tuviem kaimiņiem – mēs visi zinām, kādi izaicinājumi būs jārisina mums visiem kopā ar saviem partneriem NATO un Eiropas Savienībā.

Tādā nozīmē, mūsu, kā daži jau iesaukuši, "oficiālajai Valdemāra ielai" būs jāfunkcionē kā novērojumu tornim, no kura jāsaredz gan visi mūsdienu pasaules plašumi, gan, tā sakot, "šaurās vietas".

Cilvēki man ir jautājuši – kas mainīsies Ārlietu ministrijas darbā līdz ar pārcelšanos uz jauno ēku?

Pirmā atbilde ir pavisam vienkārša – pa ministrijas logiem vairs nebūs redzams puķu tirdziņš, bet gan Kārļa Ulmaņa piemineklis. Te gan nevajadzētu saskatīt nekādus simboliskus aspektus.

Nopietni runājot, par to, kas mainīsies – domāju, mēs stiprināsim Latvijas ārpolitikas vienotību. Ne velti uz šīs ēkas dzegas izvietots latīņu teiciens – "vienprātībā mazas lietas zeļ".

Visticamāk, mainīsies arī mūsu darbības stils – ārpolitikai ir jābūt pēctecīgai, profesionālai, izsvērtai un gudrai. Lēmumi ir jāpieņem bez sasteigtības un populisma, bez svaidīšanās no viena viedokļa uz citu.

Vēl intensīvāk un sazarotāk strādāsim ar mūsu stratēģiskajiem partneriem Eiropas Savienībā un NATO.

Dāmas un kungi!

Šajā ēkā Ārlietu ministra kabineta sienā ir iemūrēts vēstījums, kurā teikts: "Lai šī ēka ir spēcīgs pamats mūsu Latvijas turpmākajiem panākumiem starptautiskajā arēnā mūžīgi mūžos!"

Domāju, to mēs visi novēlam gan Latvijai, gan šai ēkai, gan Ārlietu ministrijai kopumā!

Paldies!