Ir pagājuši trīs gadi kopš Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā. Pievienošanās pasaules otram lielākajam tirgum ir devusi milzīgu impulsu mūsu valstu tautsaimniecību   nepieredzēti straujai  izaugsmei, kas skaidri atspoguļojas makroekonomiskajos rādītājos.

Viena no ES kopīgā tirgus četrām pamatbrīvībām – brīva personu pārvietošanās, ir radījusi mums gan nebijušas iespējas, gan zināmu izaicinājumu. Aptauju dati liecina, ka aptuveni 80 līdz 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju patlaban atrodas ārvalstīs darba vai studiju nolūkos. Tās gan ir aptuvenas aplēses, jo šim nav veikti detalizēti pētījumi.

Diemžēl arī demogrāfiskās tendences nav iepriecinošas. Latvijā sagaidāms otrs straujākais iedzīvotāju skaita samazinājums starp ES valstīm. Reālā scenārija gadījumā līdz 2025. gadam gaidāms iedzīvotāju samazinājums par 12%  (aptuveni 300 tūkstošiem), optimistiskajā – par 10%, pesimistiskajā  - par 18%.

Vēl 90. gados Latvijā bija darbaspēka pārpalikums. Šodien, tāpat kā vairākas citas jaunās ES dalībvalstis, saskaramies ar darbaspēka trūkumu. Eksperti uzskata, ka šī problēma jūtami saasināsies pēc pieciem-septiņiem gadiem.

Latvijas uzņēmēji arvien biežāk apsver iespēju piesaistīt ārvalstu darbaspēku, domājot galvenokārt par NVS un Austrumu kaimiņvalstīm. 

Diemžēl pagaidām mūsu rīcībā nav precīzas statistikas un visaptverošu pētījumu, cik darbaroku trūkst Latvijā un kādos sektoros, cik liels ir reālais ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits, cik Latvijas iedzīvotāju strādā ārvalstīs.

Pēc aptauju datiem, vislielākais iztrūkums ir mazkvalificētās un vidēji kvalificētās profesijās: palīgstrādnieks, pārdevējs, apsargs, šuvējs, kravas automobiļa vadītājs, galdnieks, pavārs. Tajā pat laikā jāuzsver, ka medmāsu skaita ziņā esam vieni no visnabadzīgākajiem ES, bet nodrošinājums ar ārstiem Latvijā ir ievērojami zemāks par ES vidējo rādītāju (attiecīgi 298 un 343 uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem). Latvijā šogad  trūkst 8050 ārstu, bet 2010. gadā jau  trūks 8461 ārsts un ap 2000 medmāsu.

Latvijai raksturīgs darbaroku trūkums atsevišķos sektoros (piemēram, būvniecībā, tirdzniecībā, un veselības aprūpē) vienlaicīgi ar augstu nenodarbināto skaitu. Eksperti uzskata, ka ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits ir 167 tūkstoši, bet reālais vakanču skaits ir 70-80 tūkstoši.  Kāpēc neizdodas aizpildīt darba vakances? Darba devēji uzskata, ka cēlonis meklējams darbaspēka kvalifikācijas neatbilstībā, bet darba ņēmēji vaino pārāk zemo samaksu, sliktos darba apstākļus, neelastīgo darba laiku un lielo attālumu no dzīvesvietas.

Savukārt oficiāli reģistrētie bezdarbnieki lielākoties ir mazkvalificēts darbaspēks,  aptuveni puse no viņiem nevar atrast darbu gada un ilgākā laika periodā. Eksperti uzskata, ka darba tirgū iespējams atgriezt tikai aptuveni  40% no viņiem.

Te jāpiemin arī reģionālās atšķirības. Augstākais reģistrētā bezdarba līmenis joprojām saglabājas Latgalē: Ludzas un Rēzeknes rajonos (attiecīgi 23,3% un 22,2%). Zemākais bezdarba līmenis savukārt ir Rīgā un Pierīgā (3,8% un 4,8%).

Latvijā 2006.gadā bija nodarbināti ap 2400 viesstrādnieki. Tas ir niecīgs skaits, ja  zinām, ka ES gadā uzņem ap 1.5 miljonu legālo imigrantu. Latvijas darba tirgus pagaidām nav atraktīvs uz citu ES dalībvalstu fona. To nosaka sekojoši faktori:

• salīdzinoši zems sociālās labklājības līmenis (t.sk. darba samaksa),
• netiek domāts par viesstrādnieku integrāciju sociālajā un kultūrvidē,
• sabiedrības neiecietība pret cittautiešiem, pret savādākajiem.

Lai gan viesstrādnieku skaits Latvijā netiek ierobežots, administratīvā procedūra ir sarežģīta, neērta, laikietilpīga un ar salīdzinoši augstām izmaksām darba devējam. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pagaidām nav daudz viesstrādnieku.

Ārvalstnieku nelegālo un nereģistrēto nodarbinātību kontrolē Darba inspekcija un Robežsardze. Nav skaidri nodefinēta šo institūciju kompetence, trūkst sadarbības abu starpā. Jāatzīmē arī institūciju nepietiekamā kapacitāte. Tas kopumā nerada priekšstatu par efektīvu nelegālās nodarbinātības kontroli. Piemēram, tiek lēsts, ka būvniecības nozarē vien nelegālo darbaroku (gan vietējo, gan ārvalstnieku) skaits varētu būt ap 40%.

Dalīta un sadrumstalota institucionālā atbildība starp nodarbinātībā, migrācijā un integrācijā iesaistītajām valsts institūcijām savukārt nesekmē vienotas nacionālās migrācijas un nodarbinātības politikas izveidi un mazina Latvijas spējas veidot aktīvu nostāju ES ietvaros.

Aptuveni 70% Latvijas iedzīvotāju negatīvi vērtē citu valstu viesstrādnieku iespējamo ierašanos Latvijā. Tas  ir visnegatīvākais rādītājs starp ES dalībvalstīm. Motīvi: 

• bažas par konkurenci,
• identitātes apdraudējums,
• padomju laika industrializācijas un migrācijas pieredze.

Faktam, ka Latvija pagaidām nav kļuvusi par atraktīvu viesstrādnieku mērķa valsti, ir arī savas priekšrocības. Piemēram, tas ļauj mums savlaicīgi plānot nacionālo politiku migrācijas, nodarbinātības un integrācijas jomās, diskutējot šo tēmu visplašākajā  sabiedrībā, kas jau notiek apmēram gadu – pusotru.

Kas ir mūsu neizmantotie resursi? Vispirms – ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji: jaunās māmiņas, studenti, mājsaimnieces, personas ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kas aprūpē slimos radiniekus, pat ieslodzītie. Lai izmantotu šos resursus, vajadzētu  attīstīt  nepilna un elastīga laika nodarbinātību, paplašināt pagaidu darba un attālināta darba iespējas.

Citas neizmantotās rezerves (tādas kā reģionu līdzsvarota attīstība, darbaspēka iekšējās mobilitātes veicināšana, produktivitātes palielināšana, izglītības pietuvināšana darba tirgus prasībām, finansiālie un sociālie stimuli u.c.) faktiski nozīmē gan Nacionālās  Lisabonas programmas, gan Nacionālā attīstības plāna un citu valdības pieņemto dokumentu īstenošanu.

Aptauju dati liecina, ka, lai motivētu cilvēkus neizbraukt uz citām ES valstīm un  atgriezties atpakaļ, atalgojumam būtu jābūt caurmērā trīs reizes lielākam, nekā pašreiz. Jāņem vērā citu ES dalībvalstu pieredze, kas rāda, ka pēc iestāšanās ES caurmērā aizbrauc 5-8% iedzīvotāju, bet  atgriežas aptuveni tikai  viena trešdaļa.

Domājot par reemigrācijas programmu, būtu detalizēti jāpēta Īrijas pieredze šajā jomā.  Mūsu mērķauditorija būtu vidēji kvalificētais darbaspēks, kas atgrieztos ar 'Rietumu stila' darba pieredzi un kontaktiem, augstāku motivāciju, dzimtās valodas un svešvalodas zināšanām. Daži šādas programmas elementi:

• valdība varētu organizēt rekrutēšanas un informatīvas kampaņas mūsu tautiešiem noteiktos  Īrijas un Lielbritānijas  apgabalos;
• tiktu veidots un īpaši popularizēts interneta  nodarbinātības  portāls;
• būtu nepieciešami gan valsts līdzekļi, gan uzņēmēju aktīva iesaiste rekrutēšanā.

Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka izšķirošais faktors cilvēku reemigrācijā Īrijā bija šīs valsts ekonomiskais uzplaukums un strauja dzīves kvalitātes paaugstināšanās. Tas liek domāt, ka tuvāko gadu laikā masveida atgriešanās Latvijā tomēr nav gaidāma.

Pie neizmantotajām rezervēm jāmin arī darba un uzturēšanās atļaujas administratīvās procedūras vienkāršošana ārvalstniekiem, tai skaitā izmaksu un laika ietvara samazināšana.

Varētu domāt par selektīvu un īslaicīgu trešo valstu darbaspēka piesaistīšanu kādai atsevišķai nozarei vai projektam, balstoties uz konkrētu pieprasījumu (piem., kāda liela infrastruktūras projekta būvei vai medmāsu sagatavošanai).

ES dalībvalstīs pastāv dažādi modeļi un shēmas ārvalstu darbaspēka piesaistei. Pamatprincipi ir sekojoši:

• katra valsts nosaka sev nepieciešamo imigrantu skaitu;
• jābūt noslēgtam darba līgumam;
• priekšroka dodama vietējam un ES vai EEZ valstu darbaspēkam.

Deficīta migrācija ir viens no visefektīvākajiem modeļiem ātrai darbaspēka piesaistei kādai nozarei vai konkrētam infrastruktūras projektam. Šajā gadījumā valdība nosaka viesstrādnieku maksimālo skaitu (t.s. kvotu) īstermiņa laikaposmam ciešā sadarbībā ar uzņēmējiem un citiem sociālajiem partneriem. Piemēri: Lielbritānija, Austrija, Itālija, Ungārija u.c.           

Mazāk proaktīvs ir vakances migrācijas modelis, kura pamatā ir darba tests un katra individuāla gadījuma izvērtēšana.

Savukārt talantu migrācija, ko realizē ar punktu sistēmas palīdzību, visvairāk izmantota augsti kvalificēta darbaspēka ilgtermiņa piesaistīšanai valstīs ar augstu materiālās labklājības līmeni.

Divpusējā starpvaldību līgumā par noteikta skaita un kvalifikācijas darbaspēka uzņemšanu tiek atrunātas pušu saistības un pienākumi (t.sk. atgriešanās nosacījumi). Darbaspēka atlase, valodas un profesionālā apmācība parasti tiek veikta jau izcelsmes valstī.

Dažas valstis (Vācija, Čehija, Portugāle) savukārt ļauj ārvalstniekiem pēc studiju beigšanas palikt strādāt šajās valstīs. Šī iespēja mums būtu jo īpaši jāizvērtē, lai piesaistītu Latvijai  gudrus un talantīgus cilvēkus. 

Migrācijas kontekstā nedrīkst aizmirst ārkārtīgi nozīmīgo integrācijas aspektu.

Noslēgumā vēlos uzdot dažus jautājumus, uz kuriem migrācijas kontekstā nepieciešams rast atbildes:

• Vai spēsim saviem resursiem nodrošināt ekonomisko izaugsmi?
• Kurās nozarēs tuvāko gadu laikā būs darbaspēka iztrūkums?
• Kādu darbaspēku piesaistīsim – kvalificētu/mazkvalificētu? No kuriem reģioniem? Uz cik ilgu laiku?
• Kādu sistēmu izvēlēsimies?
• Kā nodrošināt cilvēku integrāciju un atpakaļatgriešanos?
• Kā efektīvāk kontrolēsim nelegālo nodarbinātību?
• Kā mainīsim mūsu sabiedrības negatīvo attieksmi pret ieceļotājiem?