Nav koordinētas eksporta politikas. Intervija ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (Dienas Bizness)
Eiropas ekonomikā valstu starpā veidojas vesela «ātrumkārba», kā tās turpmāk attīstīsies
Pēc otrajām Ārpolitikas debatēm Saeimā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs saliek akcentus uz svarīgākajiem dienas kārtības jautājumiem.
Kāds ir «sausais atlikums» no jau vairākus gadus esošā koncepta, ka ārlietām jākalpo mūsu ekonomiskajām vajadzībām?
Ārpolitikas debatēs Saeimā daudzi deputāti pilnīgi pamatoti minēja, ka mums nav pilnīgi skaidra ārējās politikas mehānisma ekonomisko interešu pārstāvēšanai. Mēs kaut ko darām Ārlietu ministrijā, vēstniecībās ir attiecīgi atašeji, ir Investīciju un attīstības aģentūra un nozaru ministrijas, piemēram, Satiksmes un Zemkopības.
Bet koordinācijas nav?
Ne vajadzīgajā mērā. Otra problēma ir tāda, ka esam ļoti centrējušies uz investīciju piesaisti, kam ir dažādu līmeņu padomes un darba grupas. Mēs ar Danielu Pavļutu, ienākot katrs savā ministrijā, konstatējām, ka eksporta veicināšanas politikas koordinācijas faktiski nav vispār. Tāpēc pirmām kārtām pašlaik notiek inventarizācija – kas mums vispār ir? Otrs ir funkciju precizēšana starp Ārlietu un Ekonomikas ministriju. Diemžēl gan ārējās tirdzniecības politikas definēšanā, gan vēl vienā otrā jomā es tur redzu funkciju pārklāšanos. Šis ir institucionāli koordinējošais darbs, kas ir jāizdara. Tāpēc pašlaik tiek veidota Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padome, kurā esmu aicinājis satiksmes, zemkopības un ekonomikas ministrus kopā ar uzņēmējus pārstāvošajām organizācijām. Daudzi par to runā un it kā grib arī darīt, tomēr izskatās, ka šīs inventarizācijas rezultāti valdības pirmajās 100 dienās nav sasniegti.
Cita ļoti nopietna problēma ir tajā, ka tāds diplomātiskais dienests, kāds mums ir pašlaik pēc krīzes, strādāt spēj visai nosacīti. 18 vēstniecībās ir pa diviem diplomātiem, vienā ir tikai viens, un pārējās tad ir lielākas. Ķīnā ir trīs. Ar visu politisko, ekonomisko un konsulāro darba apjomu viņi vienkārši netiek galā. Ir jādomā, kā mūsu dienestu nostiprināt, un tad varēsim prasīt rezultātu.
Dienesta nostiprināšanas ietvaros es pašlaik ar kolēģiem apspriežu dāņu pieredzi par ekonomiskās darbības rādītāja ieviešanu vēstniecību darba vērtēšanā. Tas būtu jādara kopā ar uzņēmējiem, un tas motivētu vēstniecības konkrētiem veicamajiem darbiem. Bet tam jābūt izsvērtam. Pieļauju, ka tieša Dānijas piemēra pārņemšana Latvijā izraisītu kritikas vilni, tāpēc es publiski par to neesmu pat runājis.
Bet kādi ir šie dāņu indikatori? Kā viņi to vērtē?
Viņu vēstniecībām katru gadu tiek noteikts, cik tām ir jānopelna.
Cieti.
Jā, bet tur tiek ņemtas vērā gan dāņu intereses konkrētā valstī, gan tās pašas attīstība un tamlīdzīgi. Bet svarīgi ir tas, ka Dānijā uzņēmēji vēstniecībai par šo pakalpojumu maksā. Interesanta ir arī pieredze, ka dāņi šai ziņā savās vēstniecībās ļoti paļaujas uz vietējiem cilvēkiem, kurus pieņem darbā. Protams, ir ekonomiskais atašejs, tomēr viņi uzskata, ka vietējie Dānijas ekonomiskajās interesēs var izdarīt vairāk.
Vai mūsu uzņēmēji būtu gatavi par to maksāt? Domāju, ka tāds priekšlikums izsauktu kritiku. Jo kā tad tā – ja budžetā tam paredzēti līdzekļi, tad jums tas ir jānodrošina! Tāpēc esmu piesardzīgs, tomēr šī pieredze tiek analizēta un tā tiks diskutēta ar uzņēmējiem.Daudz kas ir atkarīgs no tā, ko paši uzņēmēji definē – kas viņiem eksportam ir svarīgi. Valsts savukārt var definēt, kas tai nepieciešams investīcijās.
Ir dzirdēts diplomātu viedoklis, ka mūsu ražotājiem, ko uzskatām par lielajiem, tālie tirgi ar to papildu prasībām nemaz neinteresē. Tur aizmaldās jaunie un mazie uzņēmēji, kamēr lielajiem vienkāršāk ir ražot tradicionālajiem tuvajiem tirgiem. Tur diplomātija diez vai varētu ko līdzēt.
Daudzi mūsu produkti ir labi pazīstami bijušās PSRS teritorijā, kur tiem ir tradīcijas un pat zināma sentimentālā vērtība, un attiecīgi tur to vislabāk arī ir pārdot. Bet ir daudz kas pilnīgi jauns, piemēram, informācijas tehnoloģiju jomā, kur mūsu uzņēmēji ir ļoti aktīvi gan ES, gan plašākā pasaulē. Mums ir arī diezgan daudz ražotņu, kas ražo pa divām, trim detaļām kādam lielam zīmolam, piemēram, Rolls Royce. Tur ir vesela rinda specifisku nišas produktu.
Cita iezīme ir tāda, ko man ziņo arī vēstnieki, ka ārzemēs pieaug interese pēc zināmiem produktiem, piemēram, piena produktiem Centrālajā Āzijā un Ķīnā. It kā tur varētu eksportu palielināt, tomēr ir arī bažas, cik tas ir droši.
Vai, prognozējot šāda pieprasījuma noturību vismaz kaut kādā laika posmā, valstij nebūtu lietderīgi to pašu piensaimnieku eksporta kredītus garantēt?
To procesu ietvaros, kas mums ir iespējami, ņemot vērā visus likumus un politiku gan šeit, gan kā tas notiek ES, Zemkopības ministrijai to būtu jāapsver. Diskusija ar pienrūpniekiem Zemkopības ministrija jau ir aktīva un spraiga, tomēr tiešām ir jāmeklē iespējamie ceļi, ja gribam paplašināt tieši savu ražojošo daļu. Pārtikas rūpniecība arī ir viena no izceltajām mūsu eksporta nišām kopā informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kokapstrādi, metālapstrādi, farmāciju un ķīmisko rūpniecību. Kopumā es lieku lielu cerību uz topošo koordinējošo mehānismu un dialogu ar nozarēm. Jo ar skaidri definētām vajadzībām gan LIAA, gan ministrijai ir vieglāk par tām cīnīties. Citādi, arī strādājot Prezidenta kancelejā, dažās vizītēs un biznesa forumos man ir bijusi pieredze par pilnīgu taustīšanos, kad uzņēmēju grupa mēģina plašākai publikai izklāstīt, ko nu viņi dara. Visefektīvākais valsts amatpersonu atbalsts tiek tiem, kam jau ir kādas iestrādes. Un tad jau var braukt kopā arī delegācijā.
Vai savdabīgā kārtā ar lauksaimniecību nesaistās priekšā stāvošā Latvijas izšķiršanās starp franču Airbus un amerikāņu Boeing lidmašīnām airBaltic flotei? Vai tas izklausās pēc argumenta franču pārliecināšanai, ka mums vajadzētu, piemēram, godīgākus tiešmaksājumus?
Vai tā būtu lidmašīna, vai vilciens, svarīgākais ir saprast, ka konkrētā izvēle ir tiešām visizdevīgākā pašai nozarei. Nebūtu prātīgi pirkt neizdevīgāk kaut kādu politisku apsvērumu dēļ.
Un ja piedāvājumi ir samērojami? Tad jautājums ir «kam lai sēžu kamanās».
Tas ir jāanalizē, un es šobrīd absolūti neņemos izvērtēt, kas ir izdevīgāk. Negribētu gan, ka izveidojas tāda situācija, kā pašlaik ir ar vilcienu iepirkumu, kur ir būtiskas problēmas pašā procesā. Šim procesam jābūt precīzam un maksimāli caurredzamam.
Bet mūsu diskusijas ar Franciju par kohēzijas fondiem un lauksaimniecības tiešmaksājumiem neapšaubāmi ietver arī mūsu ekonomisko sadarbību. Šādas sarunas pilnīgi noteikti ir mūsu valdību dienas kārtībā. Jācer, ka Francijas valdība ir sadzirdējusi arī mūsu rūpes dažādos jautājumos ES politikas kontekstā, tāpat kā tā vēlas, lai mēs sadzirdētu viņu rūpes. Te var būt runa tikai par partnerību. Tomēr konkrēti lidmašīnu sakarā pārsvarā jāskatās uz cenām un kopējo piedāvājumu. Arī kas tajā ir no ofseta politikas, proti, rūpniecības kontekstā.
Tad, apkopojot pirmo jautājumu, ekonomikas aspektam mūsu ārpolitikā ir bijis tāds kā apmulsuma posms, šobrīd ir inventarizācija, un kaut kas darboties spējīgs tikai veidojas?
Nē, es domāju, ka tāda līdz galam skaidra mehānisma mums šobrīd nav. Tas ir jāatzīst, bet pie tā ir arī jāstrādā. Tomēr būsim reālisti – arī pašā valsts ekonomikā nupat bija kārtīgs apmulsums.
Tas pie nepieciešamības apgrūtina arī vainīgo meklēšanu. Piemēram, lai kā arī atrisinātos Mitsubishi tranzīta jautājums uz Kalugu un pat ja Rīgas osta šo milzīgo projektu dabūtu, kaut kas tajā ir nogulēts. Kurš tas bija?
Pats esmu mēģinājis to saprast. Jo manā kā jauna ministra redzes lokā tas parādījās tikai pašās novembra beigās, kad viss šis process bija jau aizgājis bīstami tālu. Es teiktu, ka tā rīcība, kas sekoja no valdības vadītāja un atbildīgo ministriju puses, bija maksimālā iespējamā. Mūsu vispārīgais piedāvājums Japānas pusei tika sniegts 11. oktobrī. Bet pirmie kontakti bija augustā. Tagad jāgaida japāņu puses gala lēmums.
Skaidrs, ka bez valdības ir bijuši veicamie darbi arī, teiksim tā, citām saimnieciskajām struktūrām. Pagaidām, kamēr nav lēmuma un lai nesaasinātu lēmuma pieņemšanas apstākļus, negribu iesaistīties sīkākos komentāros. Negribu šo situāciju saasināt un varbūt iedragāt mūsu izredzes. Vainīgos varēsim meklēt pēc tam – kā pie laba, tā slikta atrisinājuma.
Cik tālu Latvija ir no kārotā Eiropas centra un «lielajiem zēniem», kur ar savām fiskālās likumdošanas iniciatīvām un atbalstu topošajam tik ļoti slepenajam starpvaldību līgumam gribam būt?
No izdevīguma viedokļa esam unikālā situācijā. Protams, kā valsts un kā sabiedrība fiskālās konsolidācijas laikā esam nesuši milzīgus upurus. Mēs varbūt līdz galam to pat neesam novērtējuši.
Sekas jau vēl būs.
Jā, gan pozitīvas, gan negatīvas. Bet būsim godīgi – šīs savukārt ir sekas mūsu iepriekšējam vieglprātīgajam dzīves veidam.
Bet tas, kas ir izdarīts, tas, kur mēs pašlaik esam, un tas, ko šobrīd mēģina panākt Eiropas lielie ekonomiskie spēlētāji, precīzi saskan. Un, lai cik tad interesanti neskanētu, no šiem lielajiem spēlētājiem es vizītēs Vācijā, Somijā, Zviedrijā un citur dzirdu, ka mēs esam tie, kas kvalificējas, ar kuriem ir vērts runāt un sadarboties jautājumos par Eiropas izveidi un pārveidi. Arī par kodola izveidi, ja vēlaties. Mēs pašlaik esam diezgan unikālā situācijā, un tā ir jāizmanto.
Kā jau teicu debatēs, nesteigsimies apbērēt ES, nezīmēsim trakākos scenārijus. Lai kā arī beigsies process ap jaunā līguma ratifikāciju un lai kā tiks risināta eirozonas krīze, pat pie vismelnākā scenārija būs Eiropas integrācijas kodols, kas grupēsies ap ekonomiski spēcīgajām valstīm. Un mums tur ir jābūt.
Vai tas nozīmē arī bēdīgi slavenos divus ātrumus?
Es pat nezinu, cik tur varētu būt ātrumu.
Vesela ātrumkārba.
Divi ātrumi būs kaut vai īpašās eirozonas pārvaldības mehānisma dēļ, kas tiek veidots fiskālajā līgumā un kurā mēs gribam piedalīties vismaz kā novērotāji, kamēr neesam eirozonā. Tad vēl būs valstis ārpus monetārās savienības, bet tikpat labi var veidoties arī trīs ātrumu vai grupu valstis.
Svarīgi ir arī saprast, kā beigsies diskusija ap pašu fiskālo līgumu. Tas ir nemitīgā izstrādes stadijā, un arī uz to mums ir jāskatās rūpīgi. Un mēs tajā esam ļoti aktīvi.
Vai tomēr nav drusku komiski, ka viss tur ir tik mainīgs un slepens, bet mēs tik un tā jau esam piekrituši?
Cenšamies Saeimas frakcijas maksimāli nodrošināt ar jaunajiem līguma projektiem. Kā jau esmu teicis un par to runāšu arī rīt (piektdien) Vispārējo lietu padomē Briselē, šis līguma projekts ir jāatslepeno. Tas šoreiz tiešām ir nepamatots birokrātisks šķērslis. Dokuments izstrādes gaitā var būt ierobežotas pieejamības, un sabiedrības apspriešanai to tad jau nodod gatavu. Bet šis acīmredzot nav tas gadījums, un, ja sabiedrības tā vēlas, tad viņām ir jādod pieeja arī finesēm. Nav ko uztraukties, ja visā līgumā būtībā tiek pamainīti kādi trīs vai pieci teikumi.
Par citu šādu slepenu pasākumu. Kurš šodien (ceturtdien) Latvijas vārdā Tokijā parakstīja kontraversālo Pretviltojumu tirdzniecības līgumu jeb ACTA?
Es tik ļoti biju iekšā šīsdienas debatēs Saeimā, ka pats esmu tikai paprasījis par to informāciju. Nevaru jums ātri atbildēt. (Vēlāk izrādās, ka tas bijis vēstnieks Pēteris Vaivars.)
Kā ir ar reverso NATO kravu kustību nākotnē no Afganistānas? Vai to mums kāds nevarētu nocelt?
Kravas pietiks visiem. Tur gan runa nav tikai par ostām, bet arī par dzelzceļa tarifiem, caurlaidības spēju un mūsu ekonomisko, ne tikai politisko ieinteresētību to darīt. Šobrīd kravas uz Afganistānu ir draudzīgi sadalītas starp Tallinas, Rīgas un Klaipēdas ostām. Reversajā kustībā ir jāizdara viss, lai Rīga būtu līdere.
Pat Džordžs Soross krīzes dēļ ir slēdzis savu ES austrumu kaimiņu politikas virzienu. Kā ir ar ES Austrumu partnerību valstīs, kur mums ir savas ekonomiskās intereses?
Labā lieta, ko mums ir izdevies savā budžetā panākt jau šogad, ir saprātīgāka budžeta atjaunošana attīstības sadarbībai. Eiropas pieredze rāda, ka šai naudai parasti seko arī uzņēmējdarbība. Krievija nav Austrumu partnerības valsts, bet šajā formātā mums ir jāskatās uz Moldovu, Gruziju, Baltkrieviju, Ukrainu, Armēniju un Azerbaidžānu.
Ar Kaukāza valstīm mums ir tradicionāli labi sakari. Austrumu partnerības sakarā gan jāsaka, ka tas ir vairāk politisks nekā ekonomisks solis. Tomēr dažādās stadijās ir arī tā sauktais dziļās un aptverošās tirdzniecības līgums starp ES un austrumu partneriem.
Kas attiecas uz sadarbību ar Krieviju, protams, dienas kārtībā būs politiski jautājumi, tomēr arī ekonomiskie. Jāveido normāls sadarbības klimats. Mums ir savas principiālas politiskās nostādnes, no kurām neatkāpsimies, Krievijai ir savs skatījums, bet ir arī lietas, kurās varam sadarboties visnotaļ veiksmīgi.
Autors: Didzis Meļķis
Publicēts: ''Dienas Bizness'' ,Nr 21 (4187), 2012.gada 30.janvāris
Rubrika: Ziņas (8 , 9.lpp.)
