"Bez politiska atbalsta nevarēs" [20.04.2010]

Laikraksts: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Datums: 20.04.2010

Autors: Baiba Lulle

Rubrika: Viedoklis

Savdabīgo atrašanos valdībā, politisko situāciju valstī, Latvijas tiekšanos uz eiro, neraugoties uz tā samilzušajām problēmām, kā arī PolijasKrievijas attiecības un Kirgizstānas nemieru atbalsis Latvijā skaidro ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

– Latvijas politikā nav bijusi situācija, kad partija aiziet no valdības, bet ministrs, paliekot partijā un atbalstot aiziešanu, paliek amatā. Aiziešana no valdības jau ir viens no varas ietekmēšanas, pārmaiņu sekmēšanas veidiem – nedomājat, ka mazināt šo efektu?

– Domāju, ka ne. Premjers manu demisijas rakstu pieņēma, bet aicināja mani palikt amatā līdz jauna ārlietu ministra apstiprināšanai. Par to konsultējos ar partijas cilvēkiem, vadību, ņemot vērā ārlietu specifiku, kad Latvijai ir virkne starptautisku saistību, iesāktu projektu, piekritām, vienlaikus aicinājām premjeru nekavēties ar jaunu ministru apstiprināšanu. Uzskatījām, ka iniciatīvas un viedokļi, ko pauda TP ministri valdībā, neguva atsaucību, tajos neieklausījās. Zināmā brīdi nonācām līdz kritiskam punktam, kad tā strādāt vairs nav iespējams, nav jēgas. Esot opozīcijā, jau atsevišķos jautājumos ar citiem opozicionāriem esam raduši kopsaucēju un virzījuši praktiskas likumdošanas iniciatīvas, piemēram, par VID deklarāciju iesniegšanas vienkāršošanu, PVN samazināšanu tūrisma nozarei. Turpināsim izstrādāt šāda veida iniciatīvas, nevirzīsim destruktīvus priekšlikumus, Valsts prezidents par to var neuztraukties. Virzīsim arī grozījumus, kas paredz, ka valdībai budžeta projekts nākamajam gadam Saeimai jāiesniedz līdz vēlēšanām, kā to iesaka arī Latvijas Bankas prezidents.

– Jā, ir varbūt arī partiju cēlie nodomi par ātrāku skaidrību, bet, nenoliedzami, ir arī politiskais aprēķins, jo šis budžets būs nepopulārs, jākonsolidē vismaz par 400 miljoniem, ko nevarēs darīt tikai uz optimizācijas rēķina. Partijas rēķina, ka visvairāk tas sitīs pa premjera, finanšu ministra partijas popularitāti. Nedomājat, ka arī citām partijām tas varētu negatīvi atspēlēties?

– Populisms tiešām nebūtu vietā. Bet nevar arī pirms vēlēšanām mēģināt visus iemidzināt, sakot, ka stabilitātes pazīmes ir manāmas, neuztraucieties ne par ko, un tad nāk blieziens ar skaitļiem par budžeta apcirpšanu. Krīzes situācijā jābūt pietiekami skaidrai situācijas bildei visiem.

– Premjers solījis jau šonedēļ virzīt uz Saeimu jaunos ministru amata kandidātus. Esat ko dzirdējis par ārlietu ministra kandidātu, kuru vajadzētu laikus apbružāt, saskaņot ar Rīgas pili?

– Neesmu dzirdējis neko, izņemot to, kas parādījās spekulatīvā līmenī attiecībā uz Raimondu Vējoni, kurš gan pateica, ka paliek savā vietā. Svarīgi, lai šis cilvēks varētu gūt atbalstu Saeimā, kā arī pārzinātu nozari.

Katrā ziņā cilvēkam, kas atnāk uz atlikušajiem pieciem mēnešiem, jābūt gatavam ķerties pie lietām uzreiz, viņam nebūs 100 dienu saudzēšanas, iepazīšanās perioda. Ārlietās jautājumu ir ļoti daudz: Latvija – prezidējošā valsts Baltijas ministru padomē un Ziemeļvalstu astoņniekā. Tāpat darba kārtībā ir jaunais NATO stratēģiskais koncepts, šonedēļ Tallinā par šo jautājumu būs diskusijas ārlietu ministru līmenī, un konsultācijas turpināsies līdz novembrim, kad NATO samitā tas jāapstiprina. Darba kārtībā ir ES postlisabonas līguma process, Eiropas jaunais Ārējās darbības dienests, kur arī Latvija pieteikusi savus kandidātus uz vakancēm. EDSO šis gads aizies, diskutējot par jauno Dmitrija Medvedeva piedāvājumu par jauno Eiropas drošības arhitektūru, paredzēta ministru sanāksme Kazahstānā... Nevar atnākt kāds labs, parlamentārajā darbā pieredzējis cilvēks un tad lēnām mēģināt saprast, kas notiek. Tas neder.

– Kas der? Cilvēks no ministrijas, valsts sekretārs Andris Teikmanis, kāds diplomāts?

– Jautājums, vai diplomāti gatavi pateikt ardievas savai karjerai, kas veidota vairāk nekā desmit gadus, un uz tik īsu laiku iesaistīties politiskā procesā. Ministrs jau nevar teikt, ka viņš ir tikai ierēdnis vai diplomāts. Arī tas, ka viņš būs bijis politiskā amatā, atstāj zināmas konsekvences uz tālāko karjeru. Skan jau skaisti: "ministri – profesionāļi", bet, lai varētu nozari veiksmīgi vadīt, vajadzīgs parlamenta politiskais atbalsts, kaut vai diskutējot par nākamā gada valsts budžetu, kad, visticamāk, visām ministrijām vajadzēs kaut ko samazināt. Kas tad viņu atbalstīs, mēģinot pārliecināt par nozares problēmām un to, ka samazinājumiem nevajadzētu būt tik lieliem?

– Jums premjers nav prasījis ieteikt kādu?

– Nē. Viens otrs politiķis neformāli jautājis manas domas. Esmu ļoti atturīgs šajā jautājumā, jo mans ieteikums un publiska kandidāta vārda minēšana līdzinātos nāves skūpstam un varētu arī sarežģīt viņa izredzes tapt apstiprinātam parlamentā.

– Gadījumā, ja šonedēļ neizdodas apstiprināt ministru, cik ilgi jūs esat gatavs palikt amatā? Varbūt līdz pat vēlēšanām?

– Grūti pateikt, vai es to varētu turpināt vēl nedēļu, divas vai mēnesi. Neizslēdzu tādu iespēju, bet līdz vēlēšanām palikt amatā neredzu ne jēgu, ne loģiku. Tad tiešām būtu dīvaina situācijā, kad valdībā pārstāvēšu partiju, kurai viedokļi daudzos jautājumos būs pretēji ar koalīciju. Mana darbošanās jomās ārpus ārpolitikas būs ļoti apgrūtināta.

– TP reitings jau noslīdējis zem 2%, var jau būt, ka ar konsolidēšanos ar LPP/LC, uzņēmējiem, ar reklāmām, vēl kaut ko tiekat atkal Saeimā, bet tikšana pie augstiem amatiem ir zem liela jautājuma. Jūs savu nākotni redzat politikā vai diplomātijā?

– Es savu būšanu TP nekad neesmu saistījis ar reitingiem. Kad pievienojos TP 2006. gadā, partijas reitings bija knapi pāri 5%. Ja reiz esmu izdarījis politisko izvēli, tā man ir svarīga. Man nav pieņemami partijas piederību pakārtot brīža izdevīgumam – brīdī, kad partija tevi virza uz amatu, ir ok, un, kad tā ir prom no valdības, beigt attiecības ar partiju, lai paliktu amatā.

– Kā Dālderis?

– Jā, tā nav pareizi.

Konkurentu partijas vēlas panākt TP šķelšanu, ko cenšas veicināt ar dažādiem izteikumiem, tostarp spiediena izdarīšana uz Jāni Klaužu, ko mēģina visādi mocīt, vai tad viņš ies prom vai ne. Krīzes brīdis valstī, partijā parāda tos, kas gatavi strādāt kopā, un tos, kas pievienojušies partijai brīža izdevīguma dēļ.

– Tad jau arī uz Saeimu kandidēsiet.

– Par sarakstiem sarunas vēl tikai būs tuvākajos mēnešos. Bet noteikti palīdzēšu partijai gatavoties vēlēšanām, strādājot pie ārpolitiskās, drošības, aizsardzības politikas programmas. Tālākā perspektīvā, protams, savu darbošanos saistītu ar tām zināšanām, ko esmu uzkrājis, gandrīz 20 gadu strādājot ārpolitikā, diplomātiskajā dienestā. Neslēpšu, man ir bijuši piedāvājumi arī no atsevišķiem uzņēmējiem, bet es negribu lietas sasteigt, fokusējos uz pašlaik svarīgajiem darbiem, tāpat ir lietas, kas parādās neplānoti, kaut vai Kirgizstāna.

– Ja par to, tad jūs aktīvi iestājāties par Valērijam Belokoņam piederošās Manas bank aizsardzību, pār kuru kontroli pārņēmusi Kirgizstānas pagaidu valdība. Belokoņam ir tuvas biznesa attiecības ar Einaru Repši, arī gāztā Kirgizstānas prezidenta Kurmanbeka Bakijeva dēlu Maksimu Bakijevu. Vai bija cilvēki, kas īpaši palūdza jums to darīt?

– Nē, ne Repše, ne kāds cits politiķis neko neprasīja. Ministrija saņēma bankas īpašnieku vēstuli, pamatojoties uz ko arī rīkojāmies.

Saistībā ar notikumiem Kirgizstānā ārlietu dienestam bija divas svarīgas pozīcijas: Latvijas pilsoņu drošība un Latvijas investīciju aizsardzība. Manas bank pilnībā pieder Latvijas un ES pilsonim. Pirmajā naktī, kad sākās nemieri, šo banku bandīti, marodieri apmētāja ar akmeņiem, dzelzs stieņiem, Molotova kokteiļiem, bankas apsardze spēja to fronti noturēt. Jau nākamajā rītā bija sagatavots Kirgizstānas Nacionālās bankas dokuments par Manas bank vadības pilnvaru apturēšanu un bankas nozīmēta pārvaldnieka iecelšanu, būtībā iezīmējot ceļu uz bankas nacionalizēšanu. Tas ir pretrunā ar investīciju aizsardzības līgumu, kas starp abām valstīm stājies spēkā 2009. gadā.

Jautājums arī – vai varam akceptēt jauno varu? Vai pietiek sapulcināt noteiktu cilvēku grupu, kas ielaužas varas iestādēs, izdemolē un saka: mēs tagad esam vara! Tas vēl tiks analizēts. Turpinās diskusijas ES valstu starpā par attiecībām ar pagaidu varu un situācijas stabilizēšanu kopumā. Pat ja pieņemam, ka sadarbojamies ar šo pagaidu varu, ja ir jautājumi par kādiem banku kontiem, kompāniju darbību, ja tiek veikta izmeklēšana, bankām ir pienākums sadarboties, sniegt faktus. Bet ne nacionalizēt banku! Redzot līguma pārkāpumus, iesniedzām notu Kirgizstānas Ārlietu ministrijai.

– Polijas amatpersonu bojāeja aviokatastrofā vismaz pašlaik mainījusi attiecības ar Krieviju. Pirms tam Polijas un arī L. Kačiņska un Krievijas attiecībās bija daudz asumu . Vai, sērām beidzoties, arī ilgtermiņā attiecības varētu uzlaboties?

– Kā veidosies Polijas attiecības ar Krieviju, ir interesants jautājums. Šobrīd tajās noticis emocionāls lūzums pozitīvā ziņā. Domāju, Krievija ir otrā valsts aiz Polijas, kas visvairāk pārdzīvo šo traģēdiju, jo tā notika Krievijā, turklāt saistībā ar Katiņu. Veids, kā Krievijas vara darbojas šajās dienās, un to dzirdam no pašiem poļiem, novērtēts kā ārkārtīgi iejūtīgs un nebijis. Izpratne par nepieciešamību sadarboties ir, bet, vai tas rezultēsies praktiskā plāksnē ilgtermiņā un jaunā kvalitātē, grūti pateikt, to rādīs laiks. Ir, protams, temati, kur krievu un poļu pozīcijas bijušas ļoti tālas, kaut vai tajā pašā enerģētikā.

Nedomāju, ka poļu ārpolitika fundamentāli mainīsies, tai skaitā ievēlot jaunu prezidentu. Turklāt ir citas personas, kas ārpolitikā nosaka toni, tostarp premjers Donalds Tusks, ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, kas paliek amatos.

Polija ļoti konsekventi centusies veidot lielākās Austrumeiropas valsts pozīciju, kas pēdējos gados pievienojusies ES un NATO, un tas nes līdzi ne tikai tiesības, bet arī atbildību par jautājumu risināšanu. Poļi ir vieni no nopietnākajiem spēlētājiem NATO militārajās operācijās, tai skaitā Afganistānā. Domāju, jaunā vadība turpinās stiprināt šīs atbildīgās un ietekmīgās valsts pozīcijas.

– Pasaulē pazīstami finansisti, ekonomisti prognozē eiro sabrukumu, jo īpaši raugoties uz Grieķijas finansiālajām problēmām un analizējot kredītpolitiku Eiropā. Neraugoties uz to, mūsu augstākās amatpersonas iestāšanos eirozonā joprojām cenšas pārdot kā panaceju. Vai tiek vērtēts un ir vajadzīgs arī pesimistiskais vai piesardzīgais eiro zonas attīstības scenārijs?

– Pievienošanās eiro noņemtu iespējas spekulēt par valūtas stabilitāti, bet tā nedrīkst būt pašmērķis. Eiro esamība negarantē, ka valstī nevar rasties finanšu, ekonomiskas problēmas, un Grieķija, Portugāle, Spānija tam ir spilgts pierādījums un atklāja, ka, veidojot eirozonu, netika prognozēti riski, kā sistēma darbojas vispārējās recesijas apstākļos. Tikai tagad sākušās diskusijas par to, kā turpmāk novērst šādas problēmas. Jo īpaši asas diskusijas ir Vācijā par to, kāpēc nodokļu maksātājiem jāglābj Grieķija, kurā grūtības radās pamatā tāpēc, ka grieķi krāpās ar savu statistiku.

– Bet pesimistiskajam, alternatīvajam scenārijam Latvijai ir jābūt neiešanai uz eiro?

– Pievienošanās eiro nedrīkst būt pašmērķis. Mērķim jābūt sabalansētai dzīvošanai atbilstoši saviem līdzekļiem, un arī TP galvenajam uzstādījumam jābūt: dzīvot no tā, ko ieņem, ja arī aizņemamies – jābūt programmai, kā aizņēmumu atmaksāt, kuras diemžēl nav.

– Tas nozīmē, ka attieksme pret eiro ir pastāvīgi koriģējama?

– Lielā mērā pozīcijas korekcija balstās uz to, ka atrašanās eirozonā automātiski negarantē izvairīšanos no ekonomiskām problēmām.

– Ko Baltijas valstu konkurencei nozīmētu Igaunijas agrāka iestāšanās eirozonā?

– Tā tomēr būtu pozitīva ziņa Baltijas reģionam kopumā, investoriem. Jautājums, vai igauņiem izdosies pievienoties, jo līdz ar Grieķijas problēmām parādās mudinājumi eirozonas paplašināšanos iesaldēt. Mēs stingri iestāsimies par pozīciju, ka, ja reiz valsts izpilda pievienošanās kritērijus, tā jāuzņem eirozonā. Nedrīkst sodīt Igauniju vai jebkuru citu valsti par Grieķijas kļūdām. Ja process attīstīties pēc šāda scenārija, tā tiešām būs problēma.