Kaimiņiem vēl jo vairāk vajadzētu runāt atklātu valodu, nevis slēpt čūsku azotē, runājot par attiecībām ar Krieviju, intervijā \"LA\" žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Ģirtam Kondrātam sacīja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš.

V. Krustiņš: – Krievija ir deklarējusi, ka tai ir jauna ārpolitikas stratēģija, kurā ir arī paziņojums, ka tā uzņemas tiesības pēc sava ieskata aizstāvēt tautiešus. Vai arī Latvijai nebūtu jāizdara dažas korekcijas savā stratēģijā?

– Gribu pateikt, ka mums ir nepieņemams vairākkārt paustais uzskats, ka tautiešu, līdzcilvēku vai pilsoņu aizstāvība ārvalstīs ir nodrošināma ar tādiem līdzekļiem kā Abhāzijas un Dienvidosetijas gadījumā. Starptautiskajā likumdošanā noteikts, ka par jebkura cilvēka tiesību ievērošanu neatkarīgi no viņa pilsonības, piemēram, šeit Latvijā, vai tas būtu Latvijas, Vācijas pilsonis, amerikānis vai krievs, vai arī bēglis, kurš šeit meklē patvērumu, atbildība gulstas uz tās valsts institūciju pleciem, kur šis cilvēks dzīvo vai uzturas. Citām valstīm nav tiesību iejaukties šajā procesā. Protams, ja valsts, arī Latvija, pārkāptu uzņemtās saistības, garantējot savu līdzcilvēku tiesības, tad ir vesela virkne instrumentu, kas dod iespējas valsti vaininieci saukt pie atbildības ANO, Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ietvaros un tamlīdzīgi. Tātad Krievijas pieeju šādu problēmu risināšanai, kā mēdz teikt, noraidām saknē.

– Varētu piemetināt, ka mums, zinot, kas notika 1940. gadā, tā vispār nav pieņemama.

– Jā, nerunājot pat par šo aspektu. Kas mums jādara? Vispirms ļoti aktīvi jāstrādā NATO un ES ietvaros, jo tie ir mūsu galvenie partneri drošības jautājumos Baltijas telpā, ieskaitot Latviju. Tagad ļoti daudz runā par šiem jautājumiem, baidot cilvēkus, ka NATO 5. paragrāfs ir tikai tāda politiska runāšana bez piepildījuma. Tad es varu sacīt: guliet mierīgi, jo NATO jeb Vašingtonas līguma 5. paragrāfs ir ne tikai politiskā un juridiskā, bet arī militārā spēkā. Ja būtu tāda nelaimes diena, par ko es neesmu pārliecināts, tad nebūs tā, ka mūsu sabiedrotie tikai noraudzīsies, sakot, ka neko mums palīdzēt nevar.

– Vai to jums sacīja arī NATO ģenerālsekretārs, mierinot, ka jūs, latvieši, esiet mierīgi, ja vajadzēs, nāksim un šausim?

– Tikšanās laikā ar mums, trīs Baltijas valstu ārlietu ministriem, NATO ģenerālsekretārs teica, ka nav jāšaubās par NATO līguma 5. paragrāfa nopietnību. Viņš pat nepieņem šādu diskusiju.

– Pēdējā laikā mums ir sarosījušies kādu lielu valstu tautieši, stāstot par \"pārestībām\", kādas joprojām pastāvot. Par \"pārestībām\" nediskutēsim, taču ļoti nelāgi tiek izkropļots Latvijas tēls. Ko, piemēram, dara iestādes, kaut Latvijas institūts, kas atrodas jūsu pārraudzībā? Viena lieta ir taisīt ārzemēs \"runājošos akmeņus\", bet vai nebūtu pienācis laiks nodarboties ar, sacīsim, iekšējo kontrpropagandu?

– Latvijas tēls ir jāveido ne tikai Latvijas institūtam, bet arī Ārlietu ministrijai, diplomātiem, politiķiem, kā arī cilvēkiem, kas brauc uz ārzemēm, stāstot labo stāstu par mūsu valsti. Skaidrs, ka mums visapkārt nav tikai draugi. Arī pie mums ne visi ir priecīgi par Latvijas pašreizējo ārpolitisko kursu.

Ņemot vērā, ka šogad Latvijas valstij aprit 90. gadadiena, Ārlietu ministrija atbilstoši pašreizējām finansiālajām iespējām sagatavojusi apjomīgu darbības un pasākumu programmu. Tie ir vairāk nekā 200 dažādi pasākumi ārvalstīs, piesaistot māksliniekus, dziedātājus, rīkojot dažādus seminārus un izstādes. Arī Latvijas institūts iesaistīts šo pasākumu organizēšanā, turklāt pagātnē jau ir bijis labs piemērs ar \"Neparasto Latviju\" Francijā.

Cita lieta, ko, gadiem strādājot diplomātijā, esmu ievērojis – latviešiem pietrūkst vienotības. Īpaši tad, ja redzam, kā mūsu politiskie darboņi uzvedas ārzemēs. Un te mēs atšķiramies, piemēram, no mūsu igauņu kolēģiem, kas nekad uz ārpusi iekšējās ķildas nenes un savas valsts tēlu un intereses spēj uzskatīt augstāk nekā iekšpolitiskās ambīcijas.

– Igauņiem gan ir tā laime, ka viņiem nav vismaz savi 25 deputāti, kas iebrukumu Gruzijā nenosoda. Bet es jums nepiekritīšu, jo neatceros, kad Latvijas institūta darbinieki publiski uzstātos Latvijas informatīvajā telpā un dotu pretsparu tam, kas te tiek stāstīts, piemēram, Maskavas namā Krievijas vēstnieka klātbūtnē, ka mēs esam turpat vai fašisti. Tas, protams, ir labi, ka Francijā tiek rādīti \"runājošie akmeņi\", bet vai nebūtu labāk, ja būtu kāda runājoša kontrpropaganda arī tepat Latvijā?

– Te gan es nepiekritīšu, jo Latvijas institūts tomēr arī tepat uz vietas ir daudz ko darījis – gan strādājot ar ārzemju žurnālistiem, kas pie mums atbrauc, gan runājot ar diplomātiem. Tomēr visupirms tas ir politiķu uzdevums – stāstīt, kas ir labs un kas nav.

– Pašlaik atkal ir uzpeldējis jautājums par kompensācijām ebrejiem. Kāds šajā jautājumā ir Ārlietu ministrijas viedoklis un vai, piemēram, Izraēlai, tāpat kā ASV vēstniekam, arī ir savs viedoklis?

– Visā restitūciju lietā Ārlietu ministrijas uzdevums ir ārvalstīs atbildēt uz mūsu partneru, arī valdību un pasaules vai ASV ebreju organizāciju, jautājumiem, ja tādi rodas. Kāds lēmums būtu jāpieņem ebreju īpašuma atdošanā, nav Ārlietu ministrijas kompetence. Patiešām jautājumi mums ir uzdoti jau ilgus gadus.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvija starp visām Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm pieņēma visliberālākos likumus, kas ļāva īpašniekiem vai to pēcnācējiem atgūt savus īpašumus, ja vien viņi spēja pierādīt, ka tie viņiem tiešām piederējuši, – neatkarīgi no pretendentu pilsonības un neatkarīgi no tā, kurā valstī viņi dzīvo. Ir valstis, kurās šajā ziņā pastāv ierobežojumi. Piemēram, īpašumus var atgūt tikai cilvēki – tās valsts pilsoņi –, kas dzīvo valstī, kurā ir atgūstamie īpašumi. Latvijā diskusija turpinās par citu šī jautājuma aspektu. Proti, Otrā pasaules kara laikā tagadējās mūsu valsts teritorijā ebreju kopiena no nacistiskās Vācijas cieta vairāk par citiem. Tagad Latvijas pilsētās ir īpašumi, kas piederēja vietējām ebreju organizācijām, bet, tā kā cilvēki, kas tām bija piesaistīti holokausta laikā, tika nogalināti, tad tīri fiziski nav bijis kam šos īpašumus pieprasīt. Jautājums ir – ko darīt tālāk? No vienas puses īpašums piekrīt Latvijas valstij vai pašvaldībai, bet ebreju organizācijas saka, ka tas ir piederējis kādai kopienas daļai. Par to tad arī notiek viedokļu apmaiņa. Tautas partija šo jautājumu ir skatījusi frakcijas sēdē un paudusi viedokli, ka jautājums jārisina pastāvošās likumdošanas ietvaros.

Šim jautājumam ir vēsturiskas, juridiskas un morālas šķautnes. Ministru prezidents ir uzdevis Tieslietu ministrijai izveidot darba grupu, kas vēlreiz izskatīs Latvijas likumdošanu, pētīs arhīvu materiālus, runās ar tiem, kas ir ieinteresēti risinājumā.

– Tātad, ja jūs atzīstat, ka Latvijas ebreju kopiena ir tā, ar kuru runāt par restitūcijas jautājumiem, kas skar jautājumus par kopienas īpašumiem,

– pirmskara biedrības namiem, sinagogām, pašpalīdzības kasu ēkām Rīgā un citur.

– Ebreju kopiena jau ir saņēmusi atpakaļ daudz no tā, ko savulaik Latvijā pieprasīja. Darba grupai būs jātiek skaidrībā ar atlikušajiem neskaidrajiem jautājumiem. Turklāt Latvijas ebreju kopiena pārstāvēt savas intereses šajā jautājumā ir deleģējusi kādu starptautisku ebreju organizāciju. Ja jūs jautājat, vai ir precīzs pieprasāmo objektu saraksts, tad es esmu redzējis sarakstu, kas tika izmantots iepriekšējā premjera laikā, kad tika gatavots jautājums par iespējamajām kompensācijām. Man toreizējais priekšlikums nešķita pareizs.

– Kādas ir mūsu attiecības ar Krieviju jautājumā par iespējamajām ārlietu ministra un Valsts prezidenta vizītēm Maskavā? Kā pa tālruni vaicāja mūsu lasītāja: vai prezidentam būtu lietderīgi uz turieni braukt?

Ģ. Kondrāts: – Turklāt jāpiebilst, ka nesen Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs Maskavas namā izteicās, ka Latvijas pret Krieviju vērstā retorika esot pārāk asa un Krievijas viedoklis vispār netiekot ņemts vērā un neviens neizrādot nopietnu vēlēšanos ar viņu tikties. Runājot par vizītēm, viņš paredzēja, ka ārlietu ministrs oktobrī varētu būt Maskavā, bet par prezidenta vēlmi apmeklēt Krieviju viņš tikai lasot avīzēs.

– Ja atceramies Latvijas un Krievijas attiecības pēdējā gada laikā, tad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, apmeklējot Latviju un tiekoties ar Valsts prezidentu, uzaicināja viņu apmeklēt Krieviju. Acīmredzot Krievijas vēstnieks atsaucās uz to, ko avīzēs izlasījis par savu ministru.

Runājot par Gruziju, Latvija paudusi savu pozīciju, kas nav nedz \"amerikāniska\", nedz arī \"supereiropeiska\". Šī politika sakņojas mūsu interesēs. Lai kā mans priekštecis Jānis Jurkāns censtos uzsvērt, ka Latvijai nav nekādas ārpolitikas, tāda tomēr ir. Mēs uzskatām, ka Latvija teritorijas, iedzīvotāju, ekonomisko un militāro iespēju ziņā ir neliela valsts, un tāpēc mums nav pieņemams, ka fundamentāli tiek pārkāptas starptautiskās tiesības. Es neesmu pirmo dienu ārpolitikā un zinu, ka starptautiskās tiesības laiku pa laikam pasaulē tiek pārkāptas. Bet tas nenozīmē, ka brīdī, kad mūsu kaimiņvalsts ar savu militāro varenību ieiet kādas citas suverēnas valsts, turklāt mūsu sadarbības partneres, teritorijā, mēs sēdēsim klusu un teiksim, ka tas atrodas tālu un mūs neskar. Ja kāds Maskavā to mēģinās izmantot, lai sarežģītu mūsu attiecības, tā nebūs mūsu izvēle. Latvija ir gatava runāt ar Krieviju par visām tēmām, arī tām, par kurām nevaram vienoties. Turklāt kaimiņiem vēl jo vairāk vajadzētu runāt atklātu valodu, nevis slēpt čūsku azotē. Kurš tad, ja ne ārlietu ministri, pat sarežģītās situācijās varētu tikties un sēsties pie sarunu galda! Turklāt es neesmu saņēmis no Lavrova kunga atteikumu sarunai, ko iesākām pērn.

Par Valsts prezidenta vizīti Maskavā. Uzaicinājums tika izteikts pirms gada. Nav konkrēta datuma, kad tā varētu notikt. Šobrīd es arī neredzu visus vizītes saturiskos elementus, ar to domājot jaunus līgumus, kurus varētu vizītes laikā parakstīt. Darbs pie atsevišķiem svarīgiem līgumiem, piemēram, par investīciju aizsardzību vai par nodokļu dubulto neaplikšanu diemžēl ir iestrēdzis pie atsevišķu pantu formulējumiem.

Ja runa ir par manu vizīti Maskavā, tā varētu notikt oktobra otrajā pusē, bet par Valsts prezidenta brauciena laiku es pagaidām neko pateikt nevaru. Taču darbs, lai vizītes saturs atbilstu līmenim, turpinās. Prezidenti jau var satikties un aprunāties pat \"starptautiskajos\" gaiteņos, bet divpusējai vizītei ir vajadzīgs arī kaut kas simbolisks, piemēram, apmaiņa ar atsevišķiem kultūras objektiem, par kuriem interese ir mūsu valstu kultūras ministrijās. Cik zinu, tad pēc visiem juku laikiem Latgalē ir vairākas ikonas, kas pēc dažādiem dokumentiem varētu piekrist Krievijai.

Savukārt mēs gribētu saņemt atpakaļ pirmskara filmu fondu, kas veidots par Latvijas iedzīvotāju nodokļu naudu.

V. Krustiņš: – Taču Zatlera kungs jau visai drīz dosies uz Kazahstānu, Uzbekistānu un Turkmenistānu? Ar pirmajām divām vizīšu saraksts ir pietiekami garš, bet trešā ir pavisam balta lapa. Ko prezidents tur darīs laikā, kad kārtējo reizi vairāk būtu jāstiprina attiecības ar ES un NATO?

M. Riekstiņš: – Ideja ir Ārlietu ministrijai, un mēs esam pauduši savu interesi uz turieni braukt. Manuprāt, šāds brauciens ir ļoti svarīgs. Pirmkārt, ES pērn ir pieņēmusi ES stratēģiju Centrālāzijai. Reģionam ir pieaugoša loma enerģētikā. Tam ir arī svarīga vieta saistībā ar situāciju Afganistānā vai, piemēram, narkotiku tranzīta apkarošanu uz Eiropu un tamlīdzīgi. Latvijai, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir plašāks pārstāvniecību tīkls šajā reģionā un saites, kas veidojušās un pastāvējušas gadu desmitiem. Mēs varam būt nozīmīgi spēlētāji, virzot ES intereses šajā reģionā. Kāpēc vizītes notiek prezidenta līmenī? Tāpēc, ka tas ir vienīgais līmenis, kas šajā reģionā kaut ko nosaka. Turkmenistāna ilgu laiku bija noslēgta ārpasaulei, bet pēc prezidenta Turkmenbaši aiziešanas izskatās, ka tā pavērusi savas durvis dialogam ar Eiropu.

Taču ir arī divpusējās intereses, kas saistās ar mūsu transporta tīkla izmantošanu, informāciju tehnoloģijām, ir atvērti tiešie reisi uz Almati un Taškentu. Turp lido cilvēki, kas vēlas veidot biznesa saites un, domājot par nākotnes iespējām, meklē jaunas tirgus iespējas. Šajā ziņā reģions ir ļoti perspektīvs.

– Jūs, runājot par Latvijas pozīciju Gruzijas jautājumā, sacījāt, ka tā \"nav amerikāniska\". Kādas attiecības Tautas partijai ir ar ASV vēstniecību Latvijā?

– Man ar ASV vēstnieku Latvijā ir labas un lietišķas attiecības. Nesen kopā ar vēstnieku apmeklējām ASV Tirdzniecības un rūpniecības kameru Latvijā un tur kopīgi uzrunājām klātesošos un atbildējām uz viņu jautājumiem. Ir daudz jautājumu, pie kuriem kopīgi strādājam, piemēram, bezvīzu režīma ieviešana. Es pieļauju, ka pārskatāmā nākotnē varētu notikt mana vizīte ASV. Vēstnieku, tāpat kā pārējo diplomātisko pārstāvniecību vadītājus, aicināsim arī uz Tautas partijas kongresu.

– Nesen runājām ar Francijas vēstnieku par Gruzijas problēmām, un tika pieminēta arī 15. oktobra apspriede Ženēvā, kur tikšot runāts par bēgļiem, un es jautāju, vai Gruzija tam piekrīt.

– Arī par bēgļiem. Tā ir viena lieta, kas, diplomātu valodā runājot, plānu \"Sarkozī 1\" atšķir no plāna \"Sarkozī 2\". Pirmais ir sešu punktu plāns, kas tika panākts kara pirmajās dienās, lai apturētu uzbrukumu, bet otrais – vienošanās Maskavā un Tbilisi 8. septembrī. Skaidrs, ka 15. oktobrī būs tikšanās Ženēvā, kur tiks runāts par drošības jautājumiem Abhāzijā un Dienvidosetijā, arī par bēgļu jautājumiem, tajā skaitā Gruzijā. Teikts, ka runās \"puses\". Bet ko tas nozīmē? Gruzija ir teikusi, ka piekritusi runāt kā \"puse\", bet nevis viena no trim \"pusēm\". Mēs nezinām, kā tiks atrisināts jautājums par Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvju klātbūtni. Eiropas Savienībai, tostarp Latvijai, separātisko reģionu pārstāvju piedalīšanās nav pieņemama, jo mēs viņus uzskatām par Gruzijas sastāvdaļu. Savukārt Krievija uzstāj, ka pat sarunās ANO Ņujorkā par Gruzijas jautājumu Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvjiem jābūt klāt. Tāpēc priekšā stāv ļoti grūtas diplomātiskas sarunas, kam starptautiskā līmenī var līdzināties tikai Kipras un Ziemeļkipras dialogs, jo neviena valsts, izņemot Turciju, pēdējo nav atzinusi. Šeit eiropiešiem jābūt ļoti principiāliem, jo Abhāzija un Dievidosetija nevar sēdēt pie viena galda ar vienādām tiesībām ar Krieviju, Gruziju un Eiropas Savienību, varbūt arī ASV.

Vēl saistībā ar Gruziju piebildīšu, ka pēdējā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē uzmanība tika pievērsta Eiropas Savienības iesaistei situācijas risināšanā un palīdzības sniegšanā. Dalībvalstu starpā tika panākta vienošanās par Eiropas Savienības civilās misijas nosūtīšanu uz Gruziju, kopumā 200 cilvēki. Šīs nedēļas Ministru kabineta sēdē tika nolemts par piecu Latvijas civilo ekspertu nosūtīšanu dalībai ES novērotāju misijā Gruzijā, kas sāks savu darbību 1. oktobrī. Tāpat saistībā ar Gruziju aktuālā darba kārtībā ir jautājums par donoru konferences organizēšanu jau šogad, lai savāktu līdzekļus valsts rekonstrukcijas procesam. Latvija ir sniegusi atbalstu Gruzijai šajā sarežģītajā situācijā, un mums tas ir jāturpina.

Māris Riekstiņš, Ģirts Kondrāts, Voldemārs Krustiņš

Publicēts: laikrakstā "Latvijas Avīze", 2008.gada 18.septembrī

Rubrika: Redakcijas viesis (6. lpp.)