Krievijas prezidents Vladimirs Putins, jautāts par iespējām parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu, nesen atļāvās piezīmi, kas civilizētās pasaules politiskajā vidē tiek uzskatīta par rupju un aizskarošu. Komentējot Latvijas valdības pieņemto vienpusējo deklarāciju saistībā ar robežlīgumu, kaimiņvalsts prezidents deklarācijā ietverto atsauci uz Latvijas un Krievijas 1920.gada Miera līgumu iztulkoja kā teritoriālas pretenzijas pret mūsdienu Krieviju un atļāvās sentenci - "beigta ēzeļa ausis, nevis Pitalovas rajonu viņi dabūs!".

Politiskā realitāte ļauj izdarīt secinājumu, ka šādas replikas izspurgšana no Krievijas prezidenta mutes nav vērtējama kā nejaušība. Tā ilustrē politiskās nervozitātes pakāpi, kādā patlaban atrodas nostalģijā pēc zudušās impērijas slīgstošā Krievijas valsts.

Nesenie 9.maija pasākumi, kas, kā norāda politologs Zbigņevs Bžežinskis, bija iecerēti "nevis kā uzvaras pār nacismu, bet gan kā staļinisma uzvaras svētki", ir kļuvuši par pagrieziena punktu no padomju režīma cietušo valstu sarežģītās vēstures skaidrošanā t.s. vecajā Eiropā. Varbūt pat pirmo reizi mūsdienu vēsturē Krievija ir zaudējusi propagandas karā, un Eiropā ir izkustējies vēsturiskās patiesības apzināšanās process, kura rezultātam vajadzētu būt komunisma visaptverošai nosodīšanai visaugstākajā līmenī.

Latvija, kuru ar postpadomju ilūzijām dzīvojošie Krievijas politiķi joprojām uzskata par savu ietekmes sfēru jeb "tuvējām ārzemēm", ir kļuvusi par aktīvu Eiropas Savienības (ES) un NATO valsti, kas vairs nav pakļaujama ar Krievijas brutālā spiediena taktiku. Pateicoties saviem panākumiem demokrātijas ieviešanā, Latvija ir kļuvusi par ietekmīgāku valsti Eiropā nekā Krievija, neskatoties uz tās lielumu un naftas atradnēm. Viens no pierādījumiem tam ir ES nedalītais atbalsts Latvijai robežlīguma jautājumā. Krievija saprot, ka agri vai vēlu tai nāksies robežlīgumu parakstīt, taču tā ir izvēlējusies Latvijas vienpusējo deklarāciju par ieganstu pagaidu propagandas darbībām. Mūsu deklarācijas galvenā jēga ir pavēstīt, ka Latvijas teritoriālās izmaiņas ir radušās okupācijas rezultātā, bet Krievija, atsakoties parakstīt robežlīgumu it kā deklarācijas dēļ, patiesībā vēlas tikai vienu - radīt iespaidu, ka Latvija nav bijusi okupēta.

Mēdz teikt, ka Bībeli var lasīt visu mūžu un katram savas dzīves gadījumam šajā grāmatā atrast gudru padomu. Līdzīgus vārdus varētu attiecināt arī uz Latvijas Satversmi. Mūsu konstitūcijas tēvi ir radījuši ne tikai lakonisku un meistardarbam līdzīgu pamatdokumentu, bet arī juridisku un valstisku padomu krātuvi, kur ielūkoties grūtā brīdī. Latvijas un Krievijas robežlīgumu lietā valdība un Ārlietu ministrija ir veikusi varbūt pat bezprecedenta konstitucionālo izpēti, piesaistot vislabākos konstitucionālo un starptautisko tiesību ekspertus valstī. Viņu spriedumi ir pamatīgi, dziļi argumentēti un vienā punktā pilnīgi sakritīgi - Satversmes ideja, būtība un jēga paredz, ka Latvijas teritorija ir maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību. Nav ne valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu kādai citai valstij. Kāpēc tas tā, protams, ir tiesību tradīcijas un politiskās vēstures jautājums, tomēr ir jākonstatē, ka līdz ar Satversmes darbību tika atjaunota ne tikai mūsu valsts, bet vienlaikus tika atgūta arī visa Latvijas vēsturiskā teritorija, atskaitot Abreni. Satversmes tēvi, teritorijas izmaiņas sasaistot ar tautas nobalsošanas procedūru, iespējams, uzskatīja, ka uzticēt šādu jautājumu izlemšanu ekskluzīvi valdībai vai Saeimai ir riskanti. Valdības, kā saka, var būt dažādas, piemēram, Latvijā ir bijusi arī kolaboracionista Augusta Kirhenšeina valdība. (Salīdzinājumam jāpiebilst, ka pamatlikums var paredzēt arī citu kārtību - tā Igaunijas konstitūcija ļauj ar divu trešdaļu parlamenta balsojumu mainīt valsts teritoriju, ko Rīgikogu nesen arī izdarīja, atsakoties no Igaunijas zemes par labu Krievijai.)

Tieši šādas konstitucionālās izpratnes gaismā Latvijas valdība sāka darbu ar Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Es uzreiz gribētu noraidīt pārmetumus, ka "robežlīgums sen bija visiem zināms un kāpēc tagad pēkšņi tiek radītas problēmas" vai tamlīdzīgus. Mēs kā valdība, es kā ārlietu ministrs un valstsvīrs pirmo reizi iepazinos ar Latvijas un Krievijas robežlīgumu tad, kad man radās šāda iespēja, proti, saņemot pielaidi ierobežotas pieejamības informācijai. Var meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc premjers Guntars Krasts savulaik padarīja sagatavoto robežlīguma projektu par slepenu. Droši vien Krasta kungs kaut ko nojauta par pretrunām ar Satversmi, taču tas šodien varbūt nav pats svarīgākais jautājums. Ja man kā politiķim ir jāparaksta jebkāds dokuments, kur nu vēl robežlīgums ar Krieviju, tad, piedodiet, ir tikai loģiski, ka pirms tam tiek veikta nopietna ekspertīze ar nolūku noskaidrot, vai šis līgums ir atbilstīgs Latvijas pamatlikumam un vai par tā parakstīšanu Krimināllikuma attiecīgajā pantā nav paredzēts sods. Mēs, kā jau minēju, veicām šo analīzi un konstatējām, ka pretrunas ar Satversmi ir, taču tās ir iespējams risināt, arī nerīkojot tautas nobalsošanu.

Konsultējoties, es atkārtojos, ar labākajiem konstitucionālo un starptautisko tiesību ekspertiem Latvijā, radās ļoti rūpīgi izsvērtais un uz starptautisko tiesību precedentiem balstītais lēmums pieņemt vienpusēju, robežlīgumu skaidrojošu deklarāciju. Deklarācija turpina to ģenerālo politisko līniju, kuru mūsu valsts ir īstenojusi, sākot ar neatkarības atjaunošanu. Šī deklarācija nav - kā Krievija mēģina to iztēlot - robežlīguma daļa, kurai būtu jābauda abu pušu piekrišana. Gluži pretēji, deklarācija ir vienpusējs politisks dokuments ar konstitucionālām implikācijām, proti, tas ļauj Latvijas valstij noslēgt robežlīgumu ar Krieviju, konstatējot dabā esošo, reālo robežu starp mūsu valstīm, vienlaikus paturot spēkā savu izpratni par to, ka a) Latvija ir bijusi okupēta un b) ka Abrenes nonākšana Krievijas teritorijā ir okupācijas sekas un 1920.gada Miera līguma pārkāpums (šāds pārkāpums gan bija okupācija vispār!). Šī deklarācija nozīmē, ka Latvija vienpusēji rezervē tiesības runāt par okupācijas sekām, kad Krievija pati to vēlēsies. Diez vai tas ir pārskatāmas nākotnes jautājums, un vienlaikus šāda Latvijas pozīcija ir maksimāls kompromiss no Satversmes viedokļa. Tātad - Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju.

Tā vietā, lai parakstītu robežlīgumu un cienītu Latvijas suverēnās tiesības uz savu izpratni par vēstures patiesību, Krievija rīkojās sev raksturīgajā spēka politikas manierē. Kaimiņvalsts atsacīšanās parakstīt robežlīgumu pēc būtības bija skaļa un nicinoša atteikšanās atzīt pat ne Latvijas okupāciju, bet gan Latvijas tiesības uzskatīt, ka mēs bijām okupēti. Tas ir Krievijas puses izmisuma solis, vēlme iesist politisku pļauku un mēģinājums ar ceļa ruļļa jaudu, inerci un cinismu pārbraukt pāri Latvijas traģiskās vēstures stāstam. Visvairāk mani izbrīna, ka Latvijas tā sauktajā labējā spārnā atrodas politiķi, kuri ir gatavi visai atsaucīgi reaģēt uz šo Krievijas gājienu. Tieši tādēļ mēs runājam par to, ka Latvijas politikā ir jākonstatē gluži vai divas līnijas, "divu ceļu koncepcija" - pirmais un galvenais ceļš paredz stingras nacionālās līnijas ieturēšanu un sadarbošanos ar Krieviju, apzinoties savu piederību Eiropas un ASV politiskajai "asinsgrupai", savukārt otrs ceļš deklarē nepieciešamību izrādīt visdažādākos labvēlības žestus un piekāpties par labu Krievijai, nez kādēļ cerot uz neiespējamo - ka Krievija mainīsies un spers soli pretim mums. Mana pārliecība ir, ka pirmais ceļš ir vienīgais, kas iespējams Latvijas patriotam, un mūsu valdība ir stingri šā pirmā ceļa ideologi un praktiķi.

Otrā ceļa recidīvi, kas Latvijas politikā iezīmējas ar aicinājumiem atteikties no robežlīgumam pievienotās deklarācijas, ir bīstami. Politiski motivēta atsacīšanās no deklarācijas raidītu nevēlamu starptautisku politisko signālu, kuram būtu arī tiesību slodze - ka Latvija gluži vai nākamo paaudžu vietā (jo okupācijas seku likvidēšana Latvijas un Krievijas starpā, šķiet, ir nākamo paaudžu jautājums) ir gatava samierināties ar okupācijas fakta noklusēšanu. Tas savukārt implicētu potenciālu atteikšanos no iespējām pieprasīt individuālās kompensācijas par padomju režīma nodarījumiem privātpersonām un krietni sarežģītu iespējas runāt par okupācijas seku kompensēšanu starp Latviju un Krieviju tad, kad pēdējā būs gatava šādai sarunai.

Paliek jautājums - kas tālāk? Lai gūtu visautoritatīvāko konstitucionālo atzinumu par robežlīgumu atbilstību pamatlikumam, mēs - pēc Valsts prezidentes iniciatīvas - esam nolēmuši bezprecedenta kārtībā vērsties Satversmes tiesā.

Ir iespējami vismaz divi varianti.

Pirmais: mazticams variants, ka Satversmes tiesa atzīst robežlīgumu par pamatlikumam atbilstīgu, paverot iespējas tā parakstīšanai bez deklarācijas. Juridiskas nepieciešamības izzušana gan vēl nenozīmē, ka deklarācijai nevar būt savas politiskas un morālas motivācijas. Ja Satversmes tiesa apstiprina, ka robežlīgums atbilst pamatlikumam tikai kopā ar deklarāciju, tad pašreizējā situācija nemainās.

Otrais: notiek tautas nobalsošana par Abrenes jautājumu. Ja tauta izlemj atteikties no iespējas Latvijai kaut kad nākotnē pretendēt uz Abrenes atgūšanu, deklarācijai pazūd jēga un Latvijas un Krievijas robežlīgumu vienu pašu var nekavējoties parakstīt. Ja ļaudis tomēr nolemj, ka Latvijas tiesības uz Abreni ir saglabājamas, tad deklarācija paliek spēkā. Varam konstatēt, ka balsojums pēc būtības būs par atteikšanos vai neatsacīšanos no Abrenes teritorijas, bet formāli - par vai pret valdības pieņemto deklarāciju.

Kā liecina pasaules pieredze, jautājumiem, kas skar valsts teritoriju, konstitūciju un vēsturi, risinājumi tiek atrasti ar mērķtiecīgas politikas palīdzību un ilgstošā laika posmā. Mūsu darbībai ir jābūt tādai, kas respektē konstitucionālās normas un spēj izturēt stingru politisko līniju arī tad, kad tas ir sarežģīti un prasa drosmi. Latvijas un Krievijas robežlīgums ir jautājums, kuru mēs risinām tikai un vienīgi saskaņā ar Satversmi un Latvijas nacionālajām interesēm. Tā ir mūsu politika.

 Artis Pabriks, LR ārlietu ministrs

Publicēts:

laikraksts Diena

Nr. 124 (4259)

Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)