2004.gadā Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai, kas ir attīstības valstu galvenais partneris palīdzības, tirdzniecības un tiešo investīciju jomā. ES un tās dalībvalstis kopā sniedz 55% no visas pasaulē sniegtās attīstības palīdzības.

Ar vairāk nekā 450 miljoniem iedzīvotāju un ceturto daļu pasaules rūpniecības, kā lielākais atbalsta sniedzējs un pirmais tirdzniecības partneris 100 valstīm, ES var ievērojami ietekmēt politiskos un ekonomiskos lēmumus, kas nosaka labklājību un stabilitāti Eiropā, no kā, savukārt, atkarīga eiropiešu labklājība un drošība. Eiropas Kopienas attīstības sadarbības politika balstās uz ilgtspējīgas, taisnīgas, un uz piedalīšanos vērstas cilvēku un sociālās attīstības principu. Šīs politikas būtiska daļa ir cilvēktiesību, demokrātijas, likuma varas un labas pārvaldības veicināšana.

ES dalībvalstu aktivitātes Attīstības sadarbības jomā ir sākušās jau 1957.gadā līdz ar Romas līguma parakstīšanu, kas paredzēja arī Eiropas Attīstības Fonda (EAF) dibināšanu ar mērķi sniegt tehnisko un finansiālo palīdzību Āfrikas valstīm. 1975.gadā tika parakstīta "LOME" konvencija, kas noteica sadarbības mērķus un principus ar partnervalstīm. Šajā laikā tika uzsākta sadarbība ar Mašrekas-Magrebas, kā arī Āzijas un Latīņamerikas valstīm, kā arī uz vienlīdzības pamata balstīta sadarbība ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna (ACP) reģiona valstīm.

Tomēr LOME konvencija nespēja novērst ACP valstu ekonomisko lejupslīdi, un, lai padarītu Attīstības sadarbību efektīvāku, 2000.gadā tika parakstīts jauns - Kotonū (Cotonou) līgums, kas paredz nostiprināt ACP un ES valstu sadarbību, sabiedrības un privātā sektora aktīvāku iesaistīšanu Attīstības sadarbībā, kā arī skaidrāk un precīzāk definēt stratēģiju un metodes nabadzības un bada mazināšanai pasaulē.

2005.gada gada nogalē tika pieņemta ES Attīstības sadarbības politikas deklarācija, kas uzskatāma par pirmo visaptverošu dokumentu kopīgai ES un tās dalībvalstu attīstības politikai. Tajā noteikti galvenie mērķi, kas sasniedzami realizējot attīstības politiku, kā arī to valstu loks, kas kvalificējas palīdzības saņemšanai. Deklarācijā par prioritārajām palīdzības saņēmējvalstīm izvirzītas vismazāk attīstītās valstis, īpašu uzmanību veltot Āfrikai. Vienlaikus deklarācijā ir noteikts, ka vienlīdz svarīgi ir nodrošināt, lai palīdzība tiktu sniegta arī sabiedrības nabadzīgākajai daļai valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem.

Starptautiskās saistības

Palīdzības apjoms

2000.gadā Latvija pievienojās ANO Tūkstošgades deklarācijai un apņēmās īstenot uzstādītos Tūkstošgades attīstības mērķus, kas paredz nabadzības mazināšanu mazāk attīstītajās valstīs. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, attīstītākas valstis apņēmās kopīgi līdz 2015.gadam palielināt sniegto finansējumu attīstības mērķiem līdz 0.7% no NKP. Lai virzītos uz šo mērķi, ES ir izvirzījusi starpposma mērķi līdz 2010.gadam kopīgi sasniegt 0.56% no NKP, tādējādi paredzot pakāpenisku finansējuma palielināšanu attīstības sadarbībai.

ES "vecās dalībvalstis" ir apņēmušās līdz 2010.gadam sasniegt vismaz 0,51% no NKP , bet "jaunās dalībvalstis" - 0,17% no NKP.

Eiropas Komisija, 2004

Palīdzības efektivitāte

Parīzē 2005. gada martā Augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti laikā starptautiskie palīdzības donori un atbalsta saņēmējvalstis vienojās par galvenajiem palīdzības efektivitātes principiem (t.s. Parīzes deklarācija):

• saņēmējvalstis uzņemas lielāku atbildību par savu attīstības politiku,
• donori sniedz palīdzību, balstoties uz saņēmējvalstu nacionālajām attīstības stratēģijām, institūcijām un procedūrām,
• donoru darbība tiek savstarpēji saskaņota;
• uz rezultātiem balstīta resursu pārvaldību un lēmumu pieņemšana,
• donoru un saņēmējvalstu savstarpēju atbildību.

ES ir saistošas šīs Parīzē uzņemtās saistības. Turklāt ES dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2010. gadam sasniegt konkrētus papildus mērķus, lai:

• sniegtu ar kapacitātes celšanu saistītu palīdzību izmantojot koordinētas programmas un aizvien biežāk vienojoties vairākiem līdzekļu devējiem,
• novadītu 50 % valdību sniegtās palīdzības caur saņēmējvalstu sistēmām, ieskaitot apņemšanos divkāršot palīdzību, kas sniegta tiešo iemaksu veidā saņēmējvalsts budžetā vai atbalsot noteiktus sektorus,
• izvairītos no jaunu projektu ieviešanas struktūru izveides,
• par 50 % samazinātu nesaskaņotu misiju skaitu.

Finanšu instrumenti

Lai sasniegtu Kopienas mērķus attīstības sadarbības jomā, no 2007.gada jaunās ES Finanšu perspektīvas ietvaros tiks izmantoti vairāki ārējo attiecību ģeogrāfiskie un tematiskie finanšu instrumenti. Ģeogrāfiskajiem instrumentiem ir noteikts teritoriālais pārklājums: Attīstības sadarbības instruments, Eiropas Kaimiņattiecību politikas instruments, Pirmsiestāšanās instruments. Tematiskie instrumenti paredzēti dažādu jomu atbalstam: Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments, Stabilitātes instruments, Kodoldrošības instruments.

Svarīgākais ES finanšu instruments palīdzības sniegšanai Āfrikai, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm ir Eiropas Attīstības fonds. Šobrīd Latvija neveic iemaksas 9.EAF, tomēr līdz ar 2008.gadu paredzēts sākt veikt iemaksas jaunajā finanšu instrumentā -10.EAF, kurš būs spēkā no 2008-2013. 10. EAF apjoms noteikts 22 682 miljonu eiro apmērā, un Latvijas iemaksas tajā sešu gadu laikā sastādīs 0.07% no kopējā fonda apjoma jeb 15,9 miljoni eiro (11,2 miljonus latu).

Prioritātes

Lai arī Kopiena sniedz attīstības palīdzību dažādiem pasaules reģioniem, par prioritāti ir izvirzīta Āfrika, kura visvairāk atpaliek no ANO Tūkstošgades mērķu sasniegšanas. Gatavojoties pirmajai ANO TAM pārskata konferencei 2005.gadā, ES dalībvalstis vienojās vismaz 50% no kolektīvi piešķirtās attīstības palīdzības veltīt Āfrikai lejpus Sahārai.

2004.gadā ES dalībvalstu un Komisijas sniegtās palīdzības apjoms sastādīja nedaudz vairāk kā 14 miljardus USD.

Līdzās Kopienas politikai pastāv katras dalībvalsts nacionālā attīstības sadarbības politika. Dalībvalstis var sadarboties ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis gan kolektīvi, gan individuāli, kā arī sadarbojoties ar Kopienu.