Kas ir PTO
PTO ir starptautiska organizācija un dalībvalstu daudzpusējo sarunu forums par globālās tirdzniecības liberalizācijas noteikumiem, to administrēšanu un piemērošanu. Galvenokārt PTO sistēma tiek saprasta kā noteiktu ārējās tirdzniecības normu kopums jeb "ceļu satiksmes noteikumi" ārējā tirdzniecībā, kas attiecas uz visām dalībvalstīm.
PTO tika izveidota 1995.gadā Urugvajas sarunu raunda rezultātā. Līdz ar PTO izveidošanu tika noslēgta arī virkne PTO līgumu par precēm, pakalpojumiem, intelektuālo īpašumu, strīdu izšķiršanu, daudzpusējiem līgumiem. Līdz PTO izveidošanai daudzpusējās tirdzniecības attiecības regulēja 1947.gada Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT), kas uzsāka daudzpusējās tirdzniecības liberalizāciju un tarifu barjeru samazināšanu.
PTO galvenais mērķis ir brīva un atvieglota tirdzniecība, balstīta uz vienlīdzīgiem noteikumiem, vienlaicīgi ņemot vērā jaunattīstības valstu iespējas.
PTO ir pārstāvētas gandrīz visas pasaules valstis - pašlaik PTO ir 147 dalībvalstis, 26 atrodas iestāšanās procesā. PTO kandidātvalstīm ir novērotāja statuss PTO, tās ir tiesīgas piedalīties daudzpusējā tirdzniecības sarunu raundā bez balsstiesībām. Kā novērotājas PTO piedalās arī vairākas starptautiskās organizācijas Pasaules Banka, Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules Muitas organizācija, uc.
PTO organizatoriskā struktūra. Galvenā PTO lēmējinstitūcija ir Ministru konference, kas tiek sasaukta vismaz reizi 2 gados. Pēdējā, 5. Ministru konference notika 2003. gada septembrī Kankunā, Meksikā. Nākošā tiek plānota 2005. gada beigās Honkongā, ĶTR.
Ministru konferenču starplaikos galvenā lēmumus pieņemošā institūcija PTO ir Vispārējā padome, kas vada PTO ikdienas darbu un ir atbildīga Ministru konferencei. Vispārējā padomē darbojas dalībvalstu vēstnieku jeb pastāvīgo pārstāvju līmenī. Vispārējā padome arī vada Strīdu izšķiršanas mehānismu un regulāri pārskata dalībvalstu tirdzniecības politiku.
Vispārējās padomes pakļautībā atrodas PTO regulārās padomes (Preču, pakalpojumu un intelektuālā īpašuma), specializētās komitejas, kas seko līdzi attiecīgo PTO līgumu izpildei, kā arī sarunu grupas, kurās darbs notiek dalībvalstu ekspertu līmenī.
PTO ikdienas administratīvo darbu veic Sekretariāts.
PTO mītne atrodas Ženēvā.
Lai iestātos PTO, kandidātvalstij ir jāiesniedz detalizēta informācija par savu tirdzniecības režīmu un ekonomisko politiku, ciktāl tas attiecas uz PTO līgumu kompetenci. To analizē speciāli izveidota darba grupa, kurā piedalīties ir tiesīga jebkura PTO dalībvalsts. Paralēli tiek uzsāktas divpusējās sarunas par kandidātvalsts tirgus pieejamību ar ieinteresētajām valstīm (gan esošajām, gan kandidātvalstīm). Sarunās panāktais līdz ar iestāšanos PTO tiks vienādi attiecināts uz visām PTO dalībvalstīm, ievērojot vislielākās labvēlības režīma (Most Favored Nation - MFN) piemērošanas pienākumu.
Pēc tam, kad darba grupa pabeidz kandidātvalsts tirdzniecības režīma izvērtēšanu un ir noslēgtas divpusējās sarunas, darba grupa lemj par uzņemšanas nosacījumiem. Visbeidzot, sagatavotā uzņemšanas dokumentu pakete (darba grupas ziņojums, uzņemšanas protokols un saistību saraksti) tiek iesniegta Vispārējai padomei vai Ministru konferencei. Formāli valsts tiek uzņemta PTO, ja to atbalsta 2/3 PTO dalībvalstu, tomēr PTO praksē lēmumi līdz šim vienmēr ir pieņemti, balstoties uz konsensus principu. Pēc pozitīva lēmuma pieņemšanas kandidātvalsts ir tiesīga parakstīt iestāšanās protokolu.
Neskatoties uz to, ka pasaulē veidojas sazarots brīvās tirdzniecības līgumu tīkls, valstis tomēr izvēlas par savu prioritāti dalību PTO. Galvenokārt tas notiek tāpēc, ka PTO ir likumu un normu kopums, kas dod pārliecību par tirdzniecības partnera likumdošanas stabilitāti un tajā skaitā spēju pildīt brīvās tirdzniecības līgumos noteiktās saistības. PTO ir sava veida kvalitātes zīmogs valstij, kas integrējas starptautiskajā darba dalīšanas sistēmā. Svarīgi atzīmēt, ka jau iestāšanās procesa gaitā valstīm jāievēro PTO pamatprincipi, citādi nav pamata uzskatīt, ka attiecīgā valsts ir spējīga pildīt PTO prasības, un tās arī nevar ieviest vienas dienas laikā. PTO tiek uzņemtas valstis, kuras jau kādu laika posmu parādījušas savu spēju ievērot starptautiski pieņemtas normas, ar to daļēji ir izskaidrojams samērā garais iestāšanās process.
Dalībvalstu saistības PTO
Priekšnoteikums, lai iestātos PTO, ir valsts tirdzniecības režīma tiesiskās bāzes atbilstība PTO tiesību normām.
Iestājoties PTO valsts uzņemas saistības tirgus pieejamības jomā. Tirdzniecībai ar precēm tiek noteikts ievedmuitas tarifu maksimālais līmenis jeb "griesti". PTO nav brīvās tirdzniecības līgums. Brīvās tirdzniecības līgums ir pamatā orientēts uz ievedmuitu pilnīgu atcelšanu līdz ar līguma spēkā stāšanos vai paredzot pārejas periodus. PTO līgums paredz elastīgu pieeju tirgus aizsardzībā, kas nozīmē, ka valsts var piemērot tik lielu ievedmuitu, cik nepieciešams, lai netiktu apdraudēta vietējā ražošana, nepārsniedzot noteiktu līmeni. Tarifu griestus nepieciešamības gadījumā var arī pārsniegt, ja rodas neparedzētas grūtības kādā tirgus sektorā, vedot atkārtotas sarunas ar PTO dalībvalstīm un vienojoties par kompensāciju citos sektoros, vai piemērojot iekšējā tirgus aizsardzības mehānismu, ja prece valstī tiek importēta palielinātos daudzumos, kas nodara kaitējumu vietējiem ražotājiem. Piemēram, strauja vistu gaļas importa pieauguma gadījumā (nepieciešamais kritērijs - gan absolūts, gan relatīvs importa pieaugums un materiālie zaudējumi vietējiem ražotājiem, kas radušies tā rezultātā) valsts var ieviest speciālus tirgus aizsardzības pasākumus.
Valsts uzņemas saistības lauksaimniecības subsīdiju jomā, kas nenozīmē subsīdiju atcelšanu, bet gan atbilstību noteikumiem, kādā veidā subsīdijām paredzētā nauda tiek izlietota. Subsīdijas nedrīkst pārsniegt noteiktu līmeni kāda viena noteikta produkta atbalstam, jeb, citiem vārdiem, nav iespējams tērēt līdzekļus tikai viena vai dažu produktu pārmērīgai subsidēšanai.
Valsts uzņemas noteiktas saistības pakalpojumu tirdzniecībā, kas paredz ārvalstu ieguldītāju nediskrimināciju attiecībā pret vietējiem ieguldītājiem, ieguldot vietējā pakalpojumu industrijā, kā arī tiesības piegādāt pakalpojumus pāri robežai.
Dalības PTO priekšrocības
Daudzpusējs kompromiss - PTO dalībvalstis daudzpusējo sarunu ceļā izstrādā sev saistošus noteikumus ievērojot katras īpašās intereses. Neskatoties uz to, noteikumu pieņemšana notiek pēc vienprātības principa, tādējādi izslēdzot diskriminācijas iespēju. Rezultātā daudzpusējo sarunu iznākums nodrošina taisnīgāko un efektīvāko rezultātu.
Iespēja panākt sev izdevīgākos nosacījumus divpusējās tirgus pieejamības sarunās individuālās sarunas ar PTO kandidātvalsti ļauj vienoties par izdevīgiem noteikumiem precēm un pakalpojumiem, kas attiecīgās valsts tirdzniecības interesēm ir īpaši nozīmīgi. Divpusējo sarunu rezultāti tiek kodificēti kopējā kandidātvalsts saistību sarakstā, tādējādi, ievērojot vislielākās labvēlības režīmu (MFN), pēc iestāšanās PTO jaunās dalībvalsts pret visām pārējām PTO dalībniecēm vienādi piemēros tām izdevīgākos individuālo sarunu rezultātus.
Strīdu izšķiršanas mehānisms PTO paredz efektīvu sankciju mehānismu PTO noteikumu neievērošanas gadījumos. Katra dalībvalsts ir tiesīga vērsties PTO ar prasību pret dalībvalstiPTO līgumu pārkāpēju. PTO lemj par prasības pamatotību un gadījumā, ja tiek atzīts pārkāpums, vainīgajai valstij tas ir jānovērš. Pretējā gadījumā, pārējās valstis, kuru intereses ir aizskartas, ir tiesīgas pret pārkāpēju piemērot tirdznieciska rakstura pretpasākumus.
Neapšaubāmi vislielākais ieguvums no dalības PTO ir uz eksportu orientētām nozarēm. Par to liecina arī PTO ierosināto strīdu struktūra, kas parāda, ka galvenie ieinteresētie ir tieši eksportētāji. PTO likvidē diskriminējošas tirgus barjeras, tādā veidā veicinot godīgu konkurenci starptautiskajā tirgū. Tāpat tiek samazināti lielie subsīdiju apjomi, kas arī ir negodīgas, šajā gadījumā, valsts atbalstītas, konkurences paveids. Dalība PTO ir izdevīga valstīm un valstu savienībām, kuras realizē liberālu un atvērtu tirgus politiku, jo tā ir iespēja piedalīties daudzpusējās sarunās (sarunu raundos), kas vērsti uz diskriminācijas ārējā tirdzniecībā samazināšanu un labvēlīgāku noteikumu panākšanu saviem eksportētājiem.
(Izmantota informācija no PTO mājaslapas www.wto.org)
|
