Izaicinājums (Ārlietu ministres Sandras Kalnietes raksts laikrastā "Diena")

02.12.2014. 19:09

Izaicinājums

Pašlaik Latvijas sabiedrībā aktivizējas viedokļu apmaiņa par situāciju Vidējos Austrumos. Es tai sekoju uzmanīgi un ar lielu interesi, jo šī diskusija ir pārliecinošākais apliecinājums, ka Satversmē un likumdošanā nostiprinātās tiesības uz personības uzskatu brīvību ir kļuvušas par sabiedrības sociālās izturēšanās normu un Latvijā ir izveidojusies civila sabiedrība. Tātad totalitārisma sekas beidzot ir pārvarētas arī šajā demokrātijai tik būtiskajā jomā un Latvijas iedzīvotāji jūt atbildību par procesiem, kas notiek pasaulē.
Manuprāt, šajā diskusijā otrajā plānā paliek būtiskākais, kāpēc Irākas režīms ir nokļuvis pasaules sabiedrības uzmanības centrā. Sadams Huseins nav kādas starptautiskas sazvērestības upuris, bet gan nežēlīgs tirāns, kura radītais totalitārais režīms īsteno naidīgu un agresīvu politiku gan pret savu tautu, gan apdraud citas tautas.
Dīvaini skan dzirdētā atsaukšanās uz iespējamajiem civiliedzīvotāju upuriem vai neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Vai gan mēs būtu aizmirsuši pašu vēsturi? Savulaik mums bija jāsamaksā ļoti augsta asins cena par ārvalstu konsekventi ievēroto neiejaukšanās principu. Staļinam un viņa pēctečiem bija ļauta pilnīga brīvība īstenot teroru un vērsties ar represijām pret desmitiem miljonu cilvēku Padomju Savienībā un tās ietekmes sfēras valstīs Eiropā. Vai toreiz necieta nevainīgi civiliedzīvotāji? Neviens neiejaucās arī 1956.gadā, kad ungāru tauta sacēlās pret uzspiesto totalitārismu. Šo sacelšanos PSRS apspieda asiņaini, un vēstures annālēs tika ierakstīti 22 600 civiliedzīvotāju upuri, un 150 000 cieta no represijām. Līdzīga bilance bija Čehoslovakijā 1968.gadā, kur tika nogalināti un ievainoti ap 1000 civiliedzīvotāju, bet represijām pakļauti vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Arī Ķīnā, Kambodžā, savulaik arī Polijā un vēl daudzviet gadiem no totalitāra režīma ir cietuši nevainīgi iedzīvotāji. Līdzīgi, kā tas notiek Irākā.
Jautājums nav par to, ka kāds dotu priekšroku militāram risinājumam. Ne ASV, ne Eiropas valstis netiecas pēc militāra risinājuma, taču Sadama noraidošā attieksme pret ANO DP 1441.rezolūcijā vienbalsīgi izteikto prasību brīvprātīgi atbruņoties neatstāj lielas cerības panākt šī uzdevuma īstenošanu ar diplomātiskām metodēm vien.
12 gados ANO DP ir pieņēmusi 16 (!) rezolūciju par Irāku. Cik efektīvi ir bijuši šie diplomātiskie mēģinājumi panākt Sadama atbruņošanos - tas redzams arī no ANO inspektoru Bliksa un el Baradeja nesen publiskotajiem ziņojumiem, kur cita starpā teikts, ka:

  • Irāka līdz šim nav spējusi paskaidrot un dokumentāli apliecināt trūkstošos 26 000 litru Sibīrijas mēra baktēriju un 38 000 litru botulīna, 1,5 tonnas VX nervu paralizējošās vielas u.c.;
  • Irāka nav sniegusi pārbaudāmu atbildi uz jautājumu, kur palikušas 6500 ķīmiskās bumbas, kas bija Irākas rīcībā pēc kara ar Irānu;
  • Irāka nav spējusi izskaidrot inspektoru atrasto 12 raķešu galviņu izcelsmi;
  • ir apstiprināts, ka Irāka ir nelegāli importējusi 380 raķešu dzinēju un izmēģinājusi raķetes, kuru lidojuma attālums pārsniedz atļauto 150 km distanci.

Ķīmiskie, bioloģiskie un visbīstamākie kodolieroči bezatbildīgu režīmu rokās var novest pie neaprēķināmām sekām un tūkstošiem nevainīgu dzīvību zaudēšanas. Ja 11.septembra terora aktu organizatoriem būtu pieejami masu iznīcināšanas ieroči, upuri būtu skaitāmi nevis dažos tūkstošos, bet vismaz simtos tūkstošu.
Ārlietu ministrijā atceras, cik daudz Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju tajās dienās atradās Ņujorkā un kā bez apstājas zvanīja ministrijā izveidotā krīzes centra telefoni, radiniekiem un draugiem cenšoties noskaidrot, vai debesskrāpju drupas nav aprakušas viņu tuvos un mīļos cilvēkus. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ neviens no Latvijas necieta.
Cik ļoti visa Latvijas tauta pārdzīvoja kopā ar Zeļcermanu ģimeni, kad trīs tās locekļi nejaušības dēļ kļuva teroristu ķīlnieki Maskavā pagājušajā rudenī! Iedomāsimies, ka 11.septembrī virs Ņujorkas vai citas pilsētas būtu izkaisītas Irākas laboratorijās audzētās Sibīrijas mēra sporas!
Irākas gadījums ir zināma veida pārbaudījums starptautiskajai sabiedrībai - vai starptautiski atzītu masu iznīcināšanas ieroču ierobežošanas normu pārkāpumi tiek paciesti vai arī starptautiskā sabiedrība spēj panākt šo normu ievērošanu.
Arī citi nedemokrātiski režīmi vēro notikumu attīstību un izdara secinājumus nākotnei. Ja starptautiskā sabiedrība nespētu pietiekami stingri reaģēt uz Irākas pārkāpumiem, daudzās pasaules malās neprognozējamiem režīmiem tiktu atbrīvotas rokas jauniem mēģinājumiem iegūt masu iznīcināšanas ieročus. Tāpēc mēs nedrīkstam gaidīt nākamo teroristu uzbrukumu, lai pēc tam sūkstītos par sekām un mēģinātu ar atlikušo iedzīvotāju pūlēm novākt drupas. Ir jāpanāk, lai bezatbildīgi režīmi nevarētu masu iznīcināšanas ieročus nekontrolēti attīstīt un lai teroristiem būtu liegtas jebkuras iespējas tikt pie ieročiem. Bez šaubām, kā Latvijai, tā arī citām ANO valstīm rūp, vai iespējamā konfliktā necietīs civiliedzīvotāji. Ir svarīgi saprast, ka arī pašlaik Irākas iedzīvotāju dzīve nav brīva no ciešanām. Pat ANO programma Nafta pret pārtiku ir kļuvusi par Sadama kliķes personīgās iedzīvošanās līdzekli, kā arī finansējuma avotu masu iznīcināšanas ieroču izpētes programmām.
Mani pārsteidz arī dažu rietumu intelektuāļu teiktais, ka irākieši Sadamu patiesi atbalsta un mīl, tātad viņu izvēle ir skaidra un ar varu jau demokrātija un cilvēka tiesības nekur nav iedibināmas. Mani nepārliecina irākiešu sastingušās sejas un sevī vērstie skatieni, kad publiski tiek apliecināta uzticība vadonim. Iespējams, ka netrūkst to, kuri pat tic Sadama tēvišķīgumam. Katram totalitāram režīmam piemīt makjavelliskā prasme kastrēt cilvēka garu, līdz apziņa nenormālas lietas pieņem kā normu. Arī Staļina bērēs cilvēki nodevās kolektīvai sēru histērijai, taču līdz ar režīma atmaskojumiem sākās nomocīto cilvēku atdzimšana, ko gan sastindzināja sekojošais "maigāka" totalitārisma vilnis. Man atliek tikai iztēloties, kā jūtas irākietes, skatoties uz saviem pusbadā izvārgušajiem, slimajiem bērniem, un paralēles starp daudzkārt jau piedzīvoto ir acīmredzamas. Tāpat kā tautas dusmas vienā brīdī aizslaucīja Čaušesku un Miloševiču, tā pēc mazākā satricinājuma notiks arī Irākā. Tiklīdz tur būs zināma patiesība par režīmu un tā vadoni, sāksies atgūšanās. Protams, pilnīga atveseļošanās prasīs daudz ilgāku laiku. Mēs to zinām no savas pieredzes.
Sadama Huseina režīms ir bijis despotisks pret saviem iedzīvotājiem, lietojot pret tiem ķīmiskos un bioloģiskos ieročus. 1980.gadā tie tika vērsti pret vairākiem kurdu apdzīvotiem ciematiem. Dažu minūšu laikā tika iznīcināti vairāki tūkstoši. Ir pamatotas aizdomas, ka 1993.gadā tie lietoti pret mierīgiem civiliedzīvotājiem atkārtoti. 1983.gadā tika nošauti 8000 kurdu vīriešu. 1987.-1988.gadā vien, pēc Amnesty International datiem, Irākā ir nogalināti vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju. Irākā ir spēkā necilvēcīgi sodi: dažādu ķermeņa daļu amputācija, kauna zīmju iededzināšana, ausu, mēles vai deguna nogriešana. Daudzi tūkstoši Irākas bēgļu ir izmētāti pa pasauli, un tiem nav kur atgriezties, jo dzimtenē viņi tiek politiski vajāti un pakļauti represijām. Neļausimies apmuļķoties, ka ar Sadama Huseina muti runā Irākas tauta.
Vēršanās pret Irāku nekādā veidā nav vēršanās pret islāma pasauli. To saprot Irākas kaimiņvalstis, arābu valstis, kas palīdz ASV un Lielbritānijai uzturēt militāru spiedienu pret Sadama režīmu. Cita lieta ir reliģiskais fanātisms, kura attīstību un izplatīšanos veicina Sadama Huseina režīms. Šis reliģiskais fanātisms veicina neiecietību un ir viens no terorisma balstiem, bet ne tāpēc, ka to atbalsta plašas tautu masas, bet gan tāpēc, ka ar to manipulē nelielas fanātiķu grupas.
Es neminēšu daudzas citas paralēles, kas Irākas režīmu vieno ar tā vēsturiskajiem priekštečiem. Pietiek kaut vai atcerēties padomju vadoņu melīgos apgalvojumus par daudzu veidu masu ieroču nepastāvēšanu vai arī noliegumu, ka PSRS sistemātiski ar ieročiem atbalsta dažādus teroristu grupējumus, lai būtu grūti noticēt Sadama Huseina apgalvojumiem par masu iznīcināšanas ieroču neesamību Irākā. Ja viņa rīcībā ir šādi ieroči, tad nav izslēgtas briesmas, ka tie šādā vai tādā veidā nonāk teroristu rokās, tāpēc starptautiskās sabiedrības nespējā iegūt skaidru pārskatu slēpjas vislielākie draudi starptautiskajai drošībai.
Pēc 11.septembra notikumiem ikviena atbildīga valsts vadītāja uzdevums ir īstenot preventīvus pasākumus, lai nodrošinātos pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos un masu iznīcināšanas ieroču nonākšanu teroristu rokās. Pēc tam jau var būt par vēlu. Jāatzīst, ka ir ļoti grūti izšķirties par nepieciešamību novērst draudus, pirms tie vēl ir nodarījuši reālus postījumus, it īpaši, ja nav izslēgts, ka šie preventīvie pasākumi var prasīt pat nevainīgas dzīvības.
Te var minēt Afganistānu. Visa pasaule vairākus gadus zināja, kas notiek Afganistānā un ka tā kļūst par patvērumu starptautiskajiem teroristiem. Rīcība sekoja tikai tad, kad Pasaules tirdzniecības centrā bija gājuši bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.
Protams, ka ideālais risinājums Irākas jautājumam būtu ANO DP vienbalsīgs lēmums par Sadama piespiedu atbruņošanu, tādējādi dodot skaidru signālu, ka ieilgusī kaķa un peles spēle ir beigusies. Sadams ir apliecinājis, ka saprot tikai spēka valodu, un būtu naivi cerēt, ka jebkādi papildu argumenti vai fakti piespiedīs Huseinu piekāpties. Tāpēc diez vai būtu pareizi vilcināties un ļaut Irākai arī šoreiz nepildīt ANO nolemto. Inspektoriem ir jādod vēl laiks, taču tas nevar būt bezgalīgs. Ir skaidri jādefinē laika ietvars, kurā Irākai vēl ir iespējas izvairīties no militāra risinājuma.
Mūsdienās drošība ir nedalāma, un pašreizējā situācijā valstis nespēj vienas pašas garantēt savu drošību. Krīze ikvienā pasaules punktā kā domino efekts tieši vai netieši izplatās visā pasaulē. Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs jau neviens neapdraud, jo mēs nevienu neapdraudam. Tiem, kuri biedē ar paredzējumu, ka mūsu aktīva iesaistīšanās Irākas krīzes noregulējumā paaugstinās terorisma riska iespējas Latvijā, der atcerēties, ka britu izlūkdienests brīdināja Indonēziju par iespējamajiem terora aktiem. Taču acīmredzot Indonēzijā vairākums uzskatīja tieši tāpat - neiesaistīšanās ir drošības garants. Sekoja Bali traģēdija.
Latvija ir mācījusies no savām vēsturiskajām kļūdām, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas nolemjot atteikties no starpkaru periodā piekoptās neiesaistīšanās politikas. 2002.gadā mēs esam saņēmuši uzaicinājumu iestāties NATO, taču jāapzinās, ka NATO nav organizācija, kas sniedz tikai drošības garantijas. NATO uzliek arī pienākumu būt sabiedrotajiem un veicināt drošību kā alianses pašas ietvaros, tā saskaņā ar Prāgas sammitā vienprātīgi nolemto būt gataviem preventīvi vērsties pret nopietniem drošības draudiem, ja tādi veidojas ārpusē.
Mums jāapzinās, ka Latvijas ārpolitikas panākumus nenodrošina tikai mūsu klātbūtne kādā no starptautiskajām struktūrām. Viss ir atkarīgs no mūsu pašu aktivitātes un spējas rast sabiedrotos ikvienā jomā, it īpaši drošības politikā. Nepiekrītu, ka mazas valstis nevar ietekmēt starptautisko notikumu attīstību. Reizēm tieši mazas valstis savā rīcībā ir apņēmīgākas par lielvalstīm. Piemēram, 1991.gadā Latviju pirmā starptautiski atzina mazā Islande, tādējādi paverot ceļu arī pārējām valstīm darīt to pašu. Līdzīgi arī septiņas NATO jaunvalstis ar savu vēsturisko pieredzi, politisko gribu un apņēmīgo rīcību var stiprināt alianses ASV un Eiropas sabiedroto vienotību.
Tiem, kuriem patīk atkārtot par "mūsu bāliņiem, kas svešā karā jās" un "uz svešas ežiņas galvu liks", vēlreiz atgādināšu 1940.gadu. Arī toreiz Latvijas valdība izvēlējās neiesaistīšanos un nepalīdzēja Somijai aizstāvēties pret PSRS agresiju. Tad sekoja Latvijas okupācija, kuras pirmajā gadā vien tika represēts ik sestais Latvijas karavīrs, kopumā 4665 militārpersonas, no tām bez vēsts pazuda 3395 cilvēki.
Latvijai un Baltijas valstīm ir īpašas attiecības ar ASV, kas ilgus gadus konsekventi īstenoja Baltijas valstu iekļaušanas PSRS neatzīšanas politiku. ASV piemērs iedvesmoja arī citas pasaules demokrātiskās valstis tam sekot. Esmu dziļi pateicīga ASV par Latvijas valsts de iure saglabāšanu. Tāpat es vienmēr jutīšos pateicīga ASV par brīvās Eiropas nosargāšanu no fašisma un komunisma. Solidaritātes un sabiedroto pienākuma augstā jēga kļūst īpaši saprotama, veroties bezgalīgajās balto krustu rindās Normandijā kritušo amerikāņu kapulaukos. Pēc 11.septembra ASV tauta psiholoģiski atrodas kara stāvoklī pret terorismu. Pēc atbalsta, ko XX gadsimta divos asiņainākajos karos saņēma Eiropa, mūsu pienākums ir būt kopā ar amerikāņu tautu.

Sandra Kalniete, ārlietu ministre


Publicēts:

Laikraksts "Diena" http://www.diena.lv 
04.02.2003 Nr. 29 (3556)
Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)