Ārlietu ministres runa Latvijas inteliģences konferencē "Latvija ES un NATO drošības sistēmā" 2003.gada 14.februārī

02.12.2014. 19:09

Ārlietu ministres runa Latvijas inteliģences konferencē
"Latvija ES un NATO drošības sistēmā"
2003.gada 14.februārī

Jaunā NATO un paplašinātās ES drošības problēmas un to risinājumi.
Latvijas (BV) vieta un nozīme Eiropas demokrātiskās telpas drošībā:

Valsts prezidentes kundze!
Aizsardzības ministra kungs!
Godātie klātesošie!

Gatavojoties šai konferencei un pārdomājot, kas būtu sakāms par šīsdienas konferences tēmu, atteicos no faktiem piebārstītas uzrunas, jo tie, līdzās daudzām analītiskām publikācijām, pašlaik ir plaši pieejami. Es arī nerunāšu par to, kas notiek Irākā un ko tieši dara starptautiskā sabiedrība. Tomēr manī nopietnas pārdomas un vēlmi analizēt lietas dziļāk rada diskusijas Latvijas sabiedrībā par aktuāliem starptautiskiem jautājumiem, sākot ar Latvijas dalību NATO un ES, kā arī šodien "karstāko" problēmu - Irākas atbruņošanu. Gribās izprast, kāpēc Latvijā mēs vai nu mēdzam distancēties no starptautiskiem jautājumiem, vai, gluži pretēji, metamies kaismīgās diskusijās, tos padarot vēl sarežģītākus nekā tie ir patiesībā.

Latvija šobrīd atkal atrodas pārmaiņu procesā. Taču šoreiz pārmaiņas saistītas ar mūsu ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Mēs esam saņēmuši Prāgas samitā uzaicinājumu kļūt par NATO dalībvalsti un Kopenhāgenā - iekļauties Eiropas Savienībā. Būtiski ir mainījies Latvijas starptautiskais statuss. Mūsu valsts vairs nav kandidātvalsts un mums ir jāmācās domāt un rīkoties atbilstīgi šai kvalitatīvi jaunajai situācijai. Tas ir izaicinājums kā politiķiem, tā sabiedrībai kopumā. Nedrīkstam vairs domāt tikai latviešu viensētas mērogā. Mēs esam kļuvuši līdzdalīgi, vēl tikai gads līdz pilnvērtīgai dalībai, valstu Aliansē un starptautiskās realitātes pilnībā attiecas arī uz Latviju. Mums sevī jānoskaidro, ko nozīmē būt "sabiedrotajai" valstij. Ir jāsaprot, ka nu Latvija kļuvusi tikpat atbildīga par to, kas notiek pasaulē, kā Amerikas Savienotās valstis, kā Lielbritānija, kā Dānija vai Norvēģija. Pēc mazliet vairāk kā gada Latvijas pārstāvis NATO ar pilnām balsstiesībām sēdēs Ziemeļatlantijas padomē un kopā ar citām valstīm pieņems konkrētus lēmumus par konkrētām litām un ar nozīmīgām sekām. Vairs nebūs iespējas nogaidīt, noklusēt vai izlaipot pa vidu. To, ka vēl neesam apraduši ar jauno situāciju, atspoguļo diskusijas Latvijas sabiedrībā.

Šī ir pirmā reize, kad, Irākas krīzes sakarā, Latvijā ir tik aktīva viedokļu apmaiņa par starptautiskajām aktualitātēm gan starp politiķiem, gan sabiedrībā. Tātad beidzot Latvijā ir izveidojusies civila sabiedrība, kas jūtas līdzatbildīga par pasaulē notiekošo un vairs nebaidās paust savus uzskatus. Šī ir pirmā nopietnā debate, kas notiek Latvijas jaunajā statusā - kā NATO un ES uzaicinātai valstij. Tādejādi mēs mācamies kļūt par dalībvalsti, par sabiedroto, un labi, ka tas notiek jau šodien. Nāk prātā līdzīga situācija Čehijā, Polijā un Ungārijā. Tikai dažas nedēļas pēc tam, kad trīs valstis bija kļuvušas par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm 1999.gadā, NATO piedalījās Kosovas krīzes noregulēšanā. Balkāni ir tepat Eiropā - daudz tuvāk nekā Irāka. Trim jaunajām valstīm bija jāizšķiras par dalību operācijā, un tas bija grūts un sabiedrību plosošs process, kura gaitā politiķiem bija jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet sabiedrībai jāiemācās rēķināties ar jaunajām sabiedroto saistībām un pienākumiem. Taču ja toreiz vai šodien vaicātu šīm valstīm, vai tādēļ tās atteiktos no dalības NATO, atbilde būtu noraidoša.

Diskusijas gaitā nācies dzirdēt, ka Latvijai vispirms būtu jāsakopj pašai sava māja, tad mājas priekša un tikai tad jāiesaistās starptautiskās aktivitātēs. Tam arī neesot īpašas nozīmes, jo Latvija kā maza valsts nevarot ietekmēt procesus, tādēļ nemaz nav vērts šķiest līdzekļus. Tam es nevaru piekrist, jo mūsdienu pasaulē valstis ir kļuvušas savstarpēji saistītākas. Mēs nevaram apgalvot, ka mūs neietekmēs procesi, kuros patiesībā jau esam ierauti. Globalizācija ir realitāte un arvien vairāk Latvijas ekonomikas nozaru ir pakļautas tās ietekmei. Tranzīta pakalpojumi, informācijas tehnoloģiju nozare, naftas cenu kāpums vai kritums, preču patēriņa rādītāji jūtīgi atspoguļo krīzi Eiropā, Tuvajos Austrumos vai ASV, iespaidojot mūsu tautsaimniecību un nacionālo kopprodukta lielumu. Tieši tādēļ Latvijai ir jāieņem aktīva nostāja ārpolitikā un jādarbojas tajās jomās, kurās mēs spējam veicināt stabilitāti un drošību pasaulē.

Mūsdienās terorisms ir kļuvis par lielāko drošības izaicinājumu. Tas nepazīst robežas, tam nav tautības un reliģijas. Tas nogalina masveidīgi un nešķirojot. Tieši tādēļ valstis vairs nevar vienatnē cīnīties ar augošajām terorisma briesmām un tām ir cieši jāsadarbojas. Latvija ir maza un tādēļ tai jo svarīgāk ir būt kopā ar saviem sabiedrotajiem, lai novērstu iespējamos terorisma draudus. Ir naivi uzskatīt, ka neitralitāte un stāvēšana malā būs garants pret iespējamajiem terorisma draudiem. Kopš 2001.gada 11.septembra Eiropā atklātās terorisma organizācijas un to atbalstītāji ir spilgts pierādījums, cik sazarots var būt teroristu tīkls un kādi masu iznīcināšanas ieroči ir to rīcībā. Pat mūsdienu izlūkdienesti ir bezspēcīgi šo izklaidus draudu priekšā un nespēj nekļūdīgi paredzēt, kur varētu gaidīt nākošo uzbrukumu. Arī Krievija ir sapratusi, ka tā var novērst mūsdienu draudus tikai sadarbojoties ar ASV un NATO.

Protams, var jau teikt, kas nekas nenotiks, ja paliksim malā vai atturēsimies no kāda lēmuma pieņemšanas NATO ietvaros. Tomēr atgādināšu, ka NATO darbojas pēc vienprātības principa, proti, viena valsts var bloķēt lēmuma pieņemšanu. Ja tā ir Latvija, kas neļauj pieņemt lēmumu, kas mums neliekas ērts vai ideāls attiecībā pret kādu valsti, tad vienmēr jāpatur prātā, ka brīdī, kad Latvijai varētu būt vajadzīga palīdzība, kāda cita valsts var bloķēt mums vajadzīgo lēmumu. Un ko tad?

Patreiz līdzīgā situācijā atrodas Turcija, kas uzskata, ka tās teritorija varētu tikt pakļauta reāliem militāriem draudiem no Irākas puses. NATO dalībvalstīm būtu politiski jāvienojas sākt militāro plānošanu Turcijas teritorijas aizsardzībai. Šādu lēmumu bloķē Francija, Beļģija un Vācija. Ir diezgan bieži dzirdēts jautājums, kāpēc Latvija nevarētu tāpat kā trīs minētās valstis iebilst pret NATO aktīvu rīcību Irākas jautājumā. Atbilde ir vienkārša - atliek iedomāties, kā justos Latvija, ja reiz mēs nonāktu līdzīgā situācijā kā Turcija.

Vērojot nesaskaņas, kas iezīmējas NATO sabiedroto vidū, mūsu pienākums ir jo stingrāk iestāties par Alianses vienotības saglabāšanu. Latvijai un Eiropai ir vajadzīga vienota, lemtspējīga un rīcībspējīga NATO. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ASV sāk uzskatīt NATO par rīkoties nespējīgu organizāciju un samazina savu klātbūtni kontinentā. Arī vairākums Eiropas NATO valstu patiesībā to nevēlas. Esmu pārliecināta, ka pat tās, kuras šobrīd svārstās savos lēmumos, to drīzāk dara iekšpolitisku apsvērumu dēļ nevis tālab, lai apzināti vājinātu Aliansi. Prāgas samitā pagājušā gada novembrī ASV ierosināja NATO izveidot Ātrās reaģēšanas spēkus. Visas NATO valstis šo iniciatīvu atbalstīja un apņēmās strādāt pie nacionālo spēju attīstīšanas, lai būtu sagatavotas līdzdalībai alianses kopīgajās militārajās operācijās, kurās ASV uzņemtos vadošo lomu. Vai gan tas nav labākais apliecinājums NATO dalībvalstu vienotai nostājai un izpratnei par NATO nākotnes uzdevumiem? Tādēļ jo dīvaināka šķiet dažu NATO dalībvalstu vārdu un darbu nesaskaņa.

Kopš Alianses dibināšanas šī organizācija ir spējusi nosargāt mieru un paplašināt to valstu loku, kuras vieno kopīga izpratne par demokrātiju, likumību un cilvēka tiesībām. Neskatoties uz radošo drudzi, kura rezultātā laiku pa laikam dienasgaismu ierauga kārtējais priekšlikums par jaunu Eiropas un pasaules drošības sistēmas modeli, tā arī nav izdevies izdomāt kaut ko labāku par NATO. Eiropa lielā mērā ir atkarīga no tā sargājošā lietussarga, ko šobrīd nodrošina ASV. Jā, ASV nodrošina Eiropas aizsardzības tehnisko pusi - militāro plānošanu NATO ietvaros, modernās tehnoloģijas, izlūkinformāciju, kā arī gaisa transportu armijas un bruņojuma operatīvai pārvadāšanai. Eiropas sabiedroto rīcībā ir atsevišķi transporta elementi, taču to nav pietiekami, lai operatīvi darbotos.

Esmu pārliecināta, ka Latvijas, tāpat kā citu NATO jaunvalstu svarīgākais uzdevums ir palīdzēt nosargāt Alianses vienotību. Mums ir vēsturiskā pieredze, politiskā griba un apņēmība attīstīt savus militāros spēkus, lai tie būtu savstarpēji savietojami un papildinoši, atbilstīgi katras valsts konkrētai specializācijai. Tādu pieeju NATO profesionālajā žargonā dēvē par nišas kapacitātēm. Apvienojot NATO jaunvalstu vēl pieticīgos militāros spēkus saskaņā ar precīzi izstrādātu plānu, mūsu kopīgā militārā kapacitāte būs krietni lielāka nekā nacionālo spēju vienkārša summa. Tādēļ ir nepareizi iedomāties, ka esam maza valsts un mūsu ieguldījums ir nenozīmīgs. Nav mazu vai lielu valstu, ir atbildīgas un bezatbildīgas valstis. Arī maza valsts spēj dot savu ieguldījumu ne tikai lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī militāri.

Jau vairāk nekā gadu jaunie "izaicinājumi" ir reāli, ko pierādīja 11.septembris.Tagad NATO vairs nerunā par jaunajiem izaicinājumiem, bet gan par to, kā ar tiem cīnīties. Alianses ietvaros katra valsts šos risinājumus skata savādāk un no sava skatpunkta. Likumsakarīgi, ka tāda dažādība prasa daudz lielāku sadarbības kultūru un virsuzdevuma apziņu, taču arī rada augsni nesaskaņām, kā tas pašlaik izpaužas atšķirīgā pieejā jautājumam par taktiku un pieļaujamajiem līdzekļiem, lai atbruņotu Irākas režīmu. Pēc 11.septembra amerikāņu tauta psiholoģiski atrodas kara stāvoklī pret terorismu. Uzdrošinos pieļaut, ka Eiropas rīcība šodien būtu atšķirīga, ja 11.septembris būtu skāris kādu no NATO Eiropas valstīm. Tā būtu enerģiskāka un apņēmīgāka.

Kur šajā dažādībā ir Latvija? Mēs noteikti pasauli uztveram vēl savādāk nekā Eiropa vai ASV. Mūsu apņēmība un izpratne par vērtībām sakņojās mūsu vēsturiskajā pieredzē. Mūsu zināšanas par totalitārismu kā apdraudējumu pasaulei nav teorētiskas. Tās ir praktiskas. Mēs joprojām atceramies 1940. un vēlāko gadu šausmas, okupācijas režīma brutalitāti un nevainīgos upurus. Mēs atceramies arī kādreizējo Baltijas valstu nesadarbošanos un sabiedroto solidaritātes trūkumu, ko piedzīvojām Jaltas konferencē. Tieši tādēļ Latvijai aktīvāk nekā citām valstīm jāiestājas gan vārdos, gan darbos, "lai vairs nebūtu minheņu, lai vairs nebūtu jaltu", lai mūs un citus neapdraudētu valstis, kas nekontrolēti ražo un izplata masu iznīcināšanas ieročus. Tikai tad mēs varam sagaidīt, ka kritiskā situācijā netiksim pamesti vieni.

Visi labās gribas cilvēki ir vienisprātis, ka karš ir amorāls. Esmu dziļi pārliecināta, ka amorāls miers var būt vēl briesmīgāks.