"Pieminot holokausta upurus" ārlietu ministra Māra Riekstiņa raksts (Diena)

05.01.2010. 15:24

2005.gada novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā 27.janvāris – Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas diena 1945.gadā - tika noteikta par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu. Pirms pieciem gadiem Latvija to aktīvi atbalstīja un arī šobrīd aicina starptautisko sabiedrību ar atbildību un taktu veicināt tās izpildi.

Atjaunotā Latvijas valsts pēc 1990.gada norobežojās no padomju totalitārisma mantojuma. Vienlaikus mūsu valsts uzsāka savas vēstures smagāko jautājumu izziņu, jo tas bija priekšnoteikums demokrātiskas, Eiropā sakņotas valsts nostiprināšanai. Jau kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts ar visdziļāko cieņu ir izturējusies pret holokausta traģēdijas atceri, izpēti un iemūžināšanu. Holokausta upuru piemiņu Latvija godina 4.jūlijā - dienā, kad nacisti nodedzināja Lielo Rīgas sinagogu. Jau kopš 1998.gada darbojas bijušā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izveidotā Latvijas Vēstures komisija, kura ir publicējusi 25 fundamentālus pētījumus par Latviju padomju un nacistu okupācijas gados. Liela uzmanība tajos ir veltīta arī holokausta problēmas izpētei okupētajā Latvijā. Šie pētījumi nepaliek tikai grāmatu sējumos, bet tajos paustās atziņas un vērtējumi ir iestrādāti Latvijas vēstures mācību programmās.

Šogad aprit 65.gadadiena kopš Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas. Tolaik Latvijas Republikā pēc kara bija atsākusies PSRS īstenotā okupācija. Sarkanā armija bija piespiedusi no Latvijas teritorijas aiziet savas kādreizējās sabiedrotās nacistiskās Vācijas karaspēkam un palikusi šeit, lai turpinātu 1940.gada jūnijā iesākto PSRS noziegumu.

Vienlaikus Sarkanā armija piespieda nacistu okupācijas karaspēkam pamest Centrālo un Austrumeiropu. Šķiet, padomju karavīru nestajam upurim bija jākļūst par iedvesmojošu lappusi visas Eiropas vēsturē. Tomēr pavisam drīz no nacisma atbrīvoto valstu iedzīvotājiem kļuva skaidrs, ka vienu okupācijas varu šajā reģionā ir nomainījusi cita. Paturēsim prātā, ka Berlīnes mūris ne tikai nošķīra Eiropas tautas, bet arī Otrajā Pasaules karā uzvarējušo sabiedroto karaspēkus. Atbrīvošanas konteksts bija atšķirīgs.

1945.gada 27.janvārī Polijā esošās Padomju armijas vienības iegāja Aušvicas koncentrācijas nometnes teritorijā, no nāves paglābjot ap 7 tūkstošiem ieslodzīto. Laikā no 1940. līdz 1945.gadam Aušvicas nāves nometnē tika noslepkavoti vairāk kā 1 miljons eiropiešu, lielākā daļa no tiem - ebreji.

Gan upuru skaita dēļ, gan tādēļ, ka modernas industriālas valsts rīcībā esošais varas potenciāls tika izmantots konkrētas nācijas – ebreju - sistemātiskai iznīcināšanai, holokausts ir bezprecedenta notikums pasaules vēsturē.

Latviju šajā traģēdijā ierāva Otrais pasaules karš, kas nebūtu iespējams bez Hitlera-Staļina pakta noslēgšanas. Otrā Pasaules kara laikā Latvijas teritorijā tika nogalināti 80 tūkstoši 1940.gadā neatkarību zaudējušās Latvijas iedzīvotāju, kuru vienīgais "grēks" bija tas, ka viņi bija ebreji. Masu slepkavībās Rumbulā un Biķerniekos kara sākumā tika noslepkavoti arī ap 20 tūkstošiem no citām Eiropas valstīm deportētie ebreji.

Visiem zināms, ka šos noziegumus veica Latvijas valsti okupējušās varas civilā un militārā pārvalde, iesaistot tajos latviešus, kas bija nacisma režīma līdzskrējēji. Tas, ka absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šajos noziegumos nepiedalījās gan ir mazs mierinājums iepretim nozieguma faktam un apjomam. Taču, kā norādījis pazīstamais vēsturnieks Marģers Vestermanis: "Vēstījums par holokaustu Latvijā būs nepilnīgs, ja neatgādināsim par tiem mūsu zemes cilvēkiem, kuru sirdsapziņa nespēja samierinā­ties ar ebreju traģēdijas vienkārša vērotāja lomu." Leģendārais Žanis Lipke bija tikai viens no vairāk kā 400 Latvijas iedzīvotājiem, kurus M.Vestermanis iekļāvis sarakstā ar ebreju glābēju vārdiem nacistu okupētajā Latvijā, kas salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm ir uzskatāms par ievērojamu skaitu.

Valstu vēsturē var atrast lappuses, kuras gribētos neatvērt. Tomēr esmu pārliecināts, ka spēja atklāti un godīgi runāt par vēsturi ir lakmusa papīrs, kas skaidri parāda ikvienā valstī notiekošo. Vēstures izvērtēšana veicina tautu uzticību un tuvināšanos. Jo vairāk valsts Otrā Pasaules karā ir cietusi, jo labāk tā spēj izprast arī citu traģēdiju. Tādēļ šodien, pieminot holokausta traģēdijā bojā gājušos, ir piemērots brīdis novērtēt to ieguldījumu, ko daudzi Latvijas ebreji ar savu radošo spēku un enerģiju ir devuši 1918.gadā izveidotās Latvijas valsts tapšanā. Arī atmodas gados Latvijas ebreju kopienas pārstāvji bija starp aktīvākajiem atdzimušās Latvijas valsts atbalstītājiem. Mūsu pienākums ir šos faktus neaizmirst, vērtējot pagātni un šodienu un domājot par nākotni.