OECD paplašināšanās

02.09.2016. 17:40
OECD paplašināšanās

Lai stiprinātu organizācijas ietekmi un kompetenci globālā un dalībvalstu līmenī, 2002. gada decembrī OECD pieņēma lēmumu par darba grupas izveidi pastāvīgo pārstāvju līmenī, lai uzsāktu diskusijas par organizācijas paplašināšanos. 2004. gada maijā tika publiskota Japānas vēstnieka Seičiro Noboru (Seiichiro Noboru) vadītās darba grupas izstrādātā OECD paplašināšanās stratēģija (A Strategy for Enlargement and Outreach). Tā paredzēja organizācijas paplašināšanos no 30 līdz 40 - 45 dalībvalstīm nākamās desmitgades laikā, kā arī precizēja valstu dalības kritērijus:

  • Līdzīgi domājošo valstu (like-mindedness) kritērijs: tādu OECD pamatvērtību kā demokrātisku principu, tirgus ekonomikas, efektīvas valsts pārvaldes, cilvēktiesību, attīstības sadarbības u. c. ievērošana;
  • Nozīmīga dalībnieka (significant player) kritērijs: spēja paaugstināt OECD kompetences līmeni un globālo ietekmi;
  • Savstarpējās ieinteresētības (mutual benefit) kritērijs: gatavība sniegt nozīmīgu ekspertīzes, cilvēku resursu un finansiālo ieguldījumu OECD darbā;
  • Globālo apsvērumu (global considerations) kritērijs: gatavība ar savu individuālo dalību nodrošināt OECD lomu globālā mērogā.

Valstu atbilstība kritērijiem nenodrošina automātisku uzņemšanu OECD. Iestāšanās organizācijā notiek pēc kopēja OECD valstu uzaicinājuma, tām pieņemot vienprātīgu lēmumu uzsākt iestāšanās sarunas.

Daudzas OECD valstis uzskatīja, ka organizācija būtu atverama jaunu dalībvalstu uzņemšanai tikai pēc iekšējo reformu veikšanas. 2006. gada maijā OECD Padome ministru līmenī atbalstīja organizācijas pārvaldes reformu un pieņēma lēmumu izstrādāt mehānismu potenciālo dalībvalstu un to valstu, ar kurām padziļināma sadarbība, noteikšanai. 2006. gada septembrī OECD Padomē tika uzsāktas diskusijas par organizācijas paplašināšanos, kā arī potenciālo kandidātvalstu izvērtēšana.

2007. gada 16. maijā OECD Ministru padome pieņēma lēmumu par organizācijas tālākās paplašināšanās procesu un sadarbības padziļināšanu ar tām valstīm, kas nav organizācijas locekles.

Lai arī sākotnēji to astoņu ES dalībvalstu, kuras vēl nebija OECD sastāvā 2007.gadā, kandidatūras tika atzītas par atbilstošām organizācijas noteiktajiem kritērijiem, paplašināšanās procesā tika ņemtas vērā organizācijas stratēģiskās intereses, ģeopolitiskais līdzsvars, kandidātu individuālie ekonomiskie sasniegumi, kā arī OECD spēja uzņemt jaunas dalībvalstis.

2007. gada 30. novembrī Ekonomiski attīstīto valstu bloks nolēma izstrādāt pievienošanās nosacījumus jeb „Ceļa kartes” Čīlei, Igaunijai, Izraēlai, Krievijas Federācijai un Slovēnijai.

2010. gada 7. maijā tika pabeigtas nepieciešamās procedūras Čīles dalībai OECD, savukārt 2010. gada 10. maijā oficiālu uzaicinājumu iestāties organizācijā saņēma Igaunija, Izraēla un Slovēnija. Attiecīgi Slovēnija, Izraēla un Igaunija iestājās OECD 2010. gada 21. jūlijā, 7. septembrī un 9. decembrī. OECD Padome arī vienojās stiprināt sadarbību ar Brazīliju, Ķīnu, Indiju, Indonēziju un Dienvidāfrikas Republiku, lai sagatavotu šos nozīmīgos un strauji augošos globālās ekonomikas spēlētājus dalībai organizācijā, balstoties gan uz to interesi, gan uz to gatavību piemērot noteiktos standartus.

2013. gada 30. maijā Parīzē notiekošajā OECD Padomes sēdē 34 dalībvalstu pārstāvji pieņēma lēmumu uzsākt iestāšanās sarunas ar Latviju un Kolumbiju. 2015. gada 9. aprīlī OECD Padome pieņēma lēmumu uzsākt pievienošanās sarunas ar Lietuvu un Kostariku. 2016. gada 11. maijā OECD Padome pieņēma lēmumu uzaicināt Latviju pievienoties OECD. Latvija oficiāli kļuva par OECD 35. dalībvalsti 2016. gada 1. jūlijā, Latvijai iesniedzot pievienošanās rakstu Francijas valdības depozitārijā.